Zīlīte ērgļa pozā

01

Lielā zīlīte Parus major droši vien ir putns, kuru pazīst ikviens. Ziemā tā ir parastākā putnu barotavu apmeklētāja. Pielidojusi pie barotavas, tā maigi pakampj sēkliņu un aizspurdz uz tuvāko drošāko vietu notiesāt guvumu. Atšķirt lielās zīlītes tēviņu no mātītes arī nav sarežģīti: melnai šlipsei līdzīgā svītra, kas stiepjas no knābja pāri krūtīm un vēderam, tēviņam ir plata un labi izteikta, mātītei tā uz vēdera it kā sašaurinās vai pat pazūd.

Savukārt, ja pavērosit, kas notiek, divām lielajām zīlītēm satiekoties pie barotavas, pamanīsit, ka tās viena otrai rāda jocīgas zīmes: izplestiem spārniem un lejup noliektu knābi, smieklīgi pagrozoties, tās vienā mirklī noskaidro, kurai priekšroka. Otra to nekad nemēģina apstrīdēt. Lielās zīlītes iztiek bez plūkšanās savā starpā. Bet starpsugu saskarsmē par lielo zīlīti ornitologi stāsta briesmu lietas. Tā mēdzot apgriezt sprandu melnajam mušķērājam, ja tas neprotas un nesaprot, ka viņa noskatīto būrīti jau aizņēmusi lielā zīlīte. Reizumis tā ņemoties knābāt ziemas miegā aizmigušu sikspārnīti kā tādu spārnainu kotleti.

Nereti lielā zīlīte ziemā novērojama… pie meža zvēra maitas, kur kopā ar lapsu vai jūras ērgli ietur maltīti. Tā izmanto citu zīlīšu sugu izveidotos pārtikas krājumus. Lielā zīlīte pati tādus neveido, toties, klejojot barā kopā ar pelēko, purva vai cekulzīlīti, palīdz to izveidoto krājumu atrašanā un apēšanā. Ceram, ka būsit ieintriģēti pavērot šo mazo, krāsaino lidoni ciešāk! Patiesība ir tepat līdzās.

Foto: Jānis Ence
Rīki: Nikon D200 + Sigma 50-500
Teksts: Vilnis Skuja

Publicēts 2010.gada janvārī.

Atbildēt