Maizes vēsture Latvijā

Jūlijā lielākie svētki savulaik bija Jēkabi (25. jūlijs) jeb Saimnieku diena. Ap Jēkabiem sākās labības pļauja, un čakls saimnieks bija tas, kurš jau Jēkabos varēja likt galdā pirmo jaunas maizes cepienu. Jēkabos māju varēja pārņemt jaunais saimnieks, bet, kamēr dēls vēl nebija precējies, tēvs viņam nemēdza atdot mājas valdīšanu.

06

Maizes zīmes

Jēkabi – jaunrudzu maizes svētki

Rudzu lauks divas nedēļas zied, divas briest, divas kalst – un tad jau pļauja un Jēkabi klāt! Jēkabi – senā jaunrudzu maizes diena, kad galdā jāceļ jaunās rudzu maizes kukulis, no kura gabaliņš visiem jāēd bijīgā klusumā. Šis svētsvinīgais mirklis nepieciešams, lai izjustu prieku par jauno ražu, pārdomātu garo ceļu no grauda līdz maizei. Jauncepto maizi vispirms deva nogaršot saimniekam, pēc tam tā bija jānogaršo visiem. Vidzemnieki dziesmās piemin rudzu Jumi, Rogainīti, kas garo vasariņu pavadījis tīrumā zem pelēka akmentiņa. Sevišķi laimīgs bija pļāvējs, kam gadījās uzpļaut dubultvārpu jeb jumi – tā solīja auglību, laimi mīlestībā, bagātību. Graudus no šīs vārpas iecepa kāzu maizē, glabāja makā, galda atvilktnē… Jumis bija jāsaņem, parasti tas slēpās pēdējā labības saujā, tādēļ vietumis to atstāja uz lauka ar noliektām vārpām. Beidzot pļauju, tika nopīts vārpu vainags, kuru nesa mājās saimniecei, – pļāvēji bija saņēmuši Jumi. To glabāja klētī, apcirknī vai pakārtu virs galda.

Cepējiņa – goda sieva

05

Stāv Indra Čekstere, sēž mazmeita Luīze, mamma un Zenta Kazeka.

Senāk maizi cepa katrā lauku mājā. Maizes cepšanai bija īpaša krāsns un darba rīki: kruķis, lize, abra, mente, abrkasītis un čauksture – līki iesieta slota krāsns izslaucīšanai. Rupjmaizi cepa no rudzu miltiem, saldskābmaizi – no bīdelētiem rudzu miltiem. No miežu miltiem un rupji maltiem kviešu miltiem sestdienās cepa karašu, no bīdelētiem kviešu miltiem cepa baltmaizi.

Taču galvenā bija rupjmaize. Biežāk tika cepta salinātā rudzu maize, aplejot miltus ar vārošu ūdeni. Siltā ūdenī izšķīdinot, ieraugam pievienoja mīklas piku no iepriekšējā cepiena. Abrā tika iemaisīta pašķidra mīkla, ko atstāja pa nakti ierūgt. Ar menti – garenu koka lāpstiņu – to klapēja. No rīta maizi mīcīja. Mīcīšana bija smags un svēts darbs, tāpēc sievietes uzvilka tīru blūzi, ap galvu apsēja baltu lakatiņu. Mīcīja ilgi, pievienoja vēl miltus, ķimenes. Kad mīkla vairs nelipa pie rokām, beidza mīcīt. Tad derēja noskaitīt maizes rūgšanas vārdus: «Rūgsti nu, maizīt, kā Rīga, kā Cēsis, kā jaunu sievu vēderiņi.» Iejava klaipu, pārvilktu ar krustu un rūpīgi apsegtu, atstāja rūgšanai un steidza izkurināt krāsni. Ja saimniece gribēja, lai maize būtu gausīga, iejava klaipam uzvilka trīs slīpus krustiņus. Kad krāsns bija izkurējusies, ogles izrausa ar kruķi un kulu ar čauksturi izslaucīja. Pārbaudot karstumu, iemeta trīs šķipsniņas miltu – ja tie apdega, krāsni paslaucīja ar samitrinātu čauksturi – pagarināja. Čauksturi sasēja no lapainiem bērza zariem vai kadiķiem, ziemā izmantoja sasietās pirtsslotas. Abru ar uzrūgušo mīklu novietoja pie krāsns, uz lizes veidoja kukulīšus, apakšā pakaisot miltus vai paliekot kļavlapas, un ātri iešāva krāsnī.

Maizes zīmes

Uz iegarenā kukulīša ar pirkstiem vai delnas malu iespieda zīmi. Visbiežāk tas bija krusts, slīpais krusts vai svītras. Maizes zīmju daudzveidība bija mana pētījuma lielākais pārsteigums. Manu vākumu papildināja arī nenogurdināmā etnogrāfisko un dabas materiālu vācēja Viktora Grāvīša atradumi. Skaists pieraksts bija no Lutriņiem par Kurzemes krustukrustu – Māras zīmi. Vispirms ar delnas malu kukulītī iespiež parasto krustu. Pirmo līniju iespiežot saka – lai nesadeg, otro pārkrustojot – lai jēla nepaliek, tad ar pirktu pārkrusto visus četrus krusta galus un saka – būs nabagiem, būs ceļa gājējiem, būs maziem bērniņiem, būs pašiem ar! Vidzemnieces vilkušas arī skujiņu jeb vārpiņu, saucot to arī par ugunszīmi. Savdabīgs ir slīpais krusts, vilkts ar četriem pirkstiem. Zemgalē iecienīts vienkāršais slīpais krusts, Latgalē – krusts.

Abrkasītis, mazais kukulītis, pelnu rausītis…

Tad ar abrkasīti, kas bija lauku kalēja roku darbs, sakasīja mīklu no abras malām un izveidoja mazo kukulīti, ko sauca arī par abrkasīti, sakasnīti, izkasīti, pelnu rausīti, pīlīti, mazo ruksīti, boķīti, paiķīti, piegāznīti, miekacīti, ātro kukulīti un citos mīļos vārdiņos. Tas izcepās pirmais, un to drīkstēja ēst bērni un cepējas. Nelielu mīklas piku, ierušinātu miltos, atstāja par ieraugu nākamajam cepienam. Cepa arī rupjmaizes kukuli ar pildījumu – lika iekšā skābus kāpostus ar gaļu, reņģes, sālītu gaļu ar sīpolu gabaliņiem. Maizi cepot, kukulīti vajadzēja noglaudīt gludu, lai būtu saticīga vīramāte. Abrā uz iejava klaipa bija jāuzkaisa milti, lai bērniem biezi mati… Cepēja nedrīkstēja sildīt muguru pret krāsni, lai mugura nesāp un maizes klaipiņš nesasprēgā. Kurš badīja ar pirkstu maizīti, tas badīja Laimes mātei acīs. Pēc izņemšanas no krāsns kukulīšus apslaucīja ar speķa šķēlīti vai mitru drāniņu un apsedza, lai mīkstāka garoziņa. Krāsni nekad neatstāja tukšu, bet ielika kādas malkas pagalītes, lai paši nepaliktu tukši.

Spēka rika un svētība. Rudzu miltu biezputra

Visu klaipu nekad no mājas ārā nedeva, lai neaizdotu svētību. Pirmā rika no klaipa, ko sauca arī par spēka riku, tika saimniekam, maizes audzētājam, bet kukuļa galiņus gaidīja bērni un jaunās meitas. Maizi no klaipa grieza saimnieks vai saimniece, iepriekš ar nazi pavelkot klaipa apakšā krustu. Taču bija arī teiciens – ja maizi no klaipa pats var nogriezt, laiks iet ganos. Mīkla jautā: «Kas dārgāks par zeltu?» Sakot ‘maize’, mēs domājam arī par ēdienu vispār. Cepot maizi no jaunajiem rudziem, abra tikusi izpušķota. Ja rudzi vēl nebija nopļauti un izkulti, tad samala vismaz tik daudz, lai varētu izvārīt rudzu miltu biezputru. To kūla ar speciālu, no egles gatavotu mieturi, mekšīti, lai putra nesaietu kunkuļos. Gardo biezputru ēda ar sviestu, krējumu, saceptiem gaļas gabaliņiem. Lai Dievs dod sātu un gausu jaunajai maizei mūsu galdā!

Pirmie Jēkabi Āraišu dzirnavkalnā

Gaujas nacionālā parka teritorijā ir vairāk nekā 500 dažādu kultūras pieminekļu un kultūrvēsturiski nozīmīgu objektu. Sevišķi izcilas, ainaviski un kultūras pieminekļu blīvuma ziņā vērtīgas, teritorijas ir iekļautas Gaujas nacionālā parka kultūrvēsturiskajā zonā.

Viena no šādām teritorijām – Āraišu muzejparks – atrodas Amatas novadā. Nedaudz vairāk kā 1000 hektāru platībā gleznainā kultūrainavā ap Āraišu ezeru izvietojušies 28 kultūras pieminekļi un vēstures liecības no dažādiem gadsimtiem. Atšķirībā no sastingušajām muzeju celtnēm Āraišu apkārtne ir dzīva, te cilvēki remontē ēkas, apstrādā zemi, stāda puķes, peldas ezerā, iet uz skolu un baznīcu. Tas padara Āraišus pievilcīgākus, bet reizē liek izturēties pret tiem distancēti, netraucējot vietējos cilvēkus viņu ikdienas ritmos.

Āraišu (Drabešu) vējdzirnavas ir valsts nozīmes tehnikas vēstures un tautas celtniecības piemineklis, kuras Gaujas nacionālā parka administrācija atjaunoja 1982.-1984. gadā amatnieka meldera Ādolfa Bitmeta vadībā. Vējdzirnavu dzīvojamo ēku savā īpašumā atguvusi Veltas Grundules ģimene, ar kuru Gaujas NP administrācijai izveidojusies laba sadarbība. Ilgstošas izpētes rezultātā Gaujas NP arhīvā ir uzkrāts bagāts materiāls par tradicionālajiem lauksaimniecības darbiem un senajām maizes cepšanas tradīcijām Vidzemē.

Lai popularizētu latviešu tradicionālo kultūru un tās vērtību saglabāšanu, Āraišu vējdzirnavās kopš 2003. gada Gaujas nacionālā parka administrācijas darbinieki kopā ar Vējeņu māju saimniekiem rīko Jēkabus – Maizes dienu, iepazīstinot apmeklētājus ar Vidzemē lietotajiem maizes cepšanas darbarīkiem, maizes zīmēm un ar to saistīto folkloru.

Laumas Krastiņas Tirzas vecmāmiņas karašiņu recepte, pierakstīta 2006. gada Jēkabos Āraišu vējdzirnavās:

«Ņem 2 kg augstākā labuma kviešu miltu, izsijā, pievieno 2 saujas kviešu kliju, sasmalcinātas linsēklas, 2 litrus pilnpiena, 1 ēdamkaroti sāls, 4 ēdamkarotes cukura, eļļu – pēc izjūtas, 2 paciņas sausā rauga – to iejauc siltā pienā. Pirmoreiz mīca ļoti ilgi. Kad mīkla uzrūgusi, apmīca vēlreiz. Veido apaļas karašiņas, no porcijas iznāk 24 karašiņas. Ņem mazliet karašiņu mīklu, samīca ar biezpienu, sviestu, pievieno ķimenes, sāli, mazliet eļļas. Karašiņas apziež ar sakultas olas un piena maisījumu, tad uzklāj biezpiena masu katrai karašiņai virsū. Cep krāsnī gatavas!»

Latviešu tautas parunas un sakāmvārdi

Ja nav naudas, tad nav maizes.

Kam nauda kabatā, tam maize arodā.

Viegli ēst, ja otrs maizi pelna.

Labāk sava garoziņa nekā cita plācenis.

Labāk maizes riecieniņš ar godu nekā klaips ar negodu.

Daudz parādu, maz maizes.

Ēd raušus, lai maize taupās.

Labāk nabagā garozas ēst nekā bagātā sēnalas.

Sūrs darbs, balta maize.

No miega maizi necep.

Indra Čekstere

Publicēts 2009.gada jūlijā.

Atbildēt