Ko vēsta zvēru sūdiņi

Daža laba notikuma nozīmi savā dzīvē spējam novērtēt tikai pēc krietna laika, kad tas vēl un vēlreiz atkārtojas dažādos veidos. Pirmsskolas vecumā, kādā ziemas dienā sekojot laukirbju bariņam sniegotā klajumā, atradu jocīgas bumbiņas. Vienu kā dārgumu pārnesu mājās un parādīju mammai. Biju ārkārtīgi vīlies, kad viņa smaidot paziņoja, ka mans dārgums ir tikai zaķa spira. Gadus desmit vēlāk sporta skolas treneris dusmās nosauca mani par sūdiņpētnieku pēc tam, kad skolas biedri nobastoja vairākus vieglatlētikas treniņus, jo viņiem šķita interesantāk kopā ar mani klejot mežā. Tagad, kad pagājuši vairāk nekā trīsdesmit gadi un es aizvien turpinu vākt plēsīgo dzīvnieku mēslus analīzei, skaitu briežu spiru kaudzītes un mācu studentiem pēc ekskrementiem noteikt dzīvnieka sugu, man jāatzīst, ka skolotājam izrādījās taisnība. Es vairs nekaunos atzīt, ka esmu sūdiņpētnieks.

Zvēru pētniekam ekskrementu analīze ļauj noteikt, kādu sugu zīdītājdzīvnieki sastopami attiecīgajā vietā. Saskaitot ekskrementus pēc noteiktas metodikas, iespējams aprēķināt dzīvnieku populāciju skaitlisko lielumu. Analizējot barības atliekas ekskrementos, iespējams noteikt, ko dzīvnieki ēd konkrētajā teritorijā un kā mainās to ēšanas paradumi dažādos gadalaikos. Briežu dzimtas dzīvniekiem pēc spirām var noteikt dzimumu un bieži vien arī aptuveno vecumu. Pasaulē ir izstrādātas ekskrementu uzskaites metodes, kuras ļauj noteikt teritorijā dzīvojošo briežu populāciju dzimuma un vecuma struktūru. Šie dati izmantojami sugu aizsardzībai un populāciju apsaimniekošanai. Pēc plēsēju ekskrementos atrastajām citu dzīvnieku atliekām pētnieki var uzzināt par to, kādas abinieku, rāpuļu, kukaiņēdāju un grauzēju sugas sastopamas pētāmajā apvidū. Tas, kas parastam sēņotājam liek saraukt degunu un pieklājīgi novērsties, patiesībā ir informācijas nesējs, kas pētniekam var daudz ko pastāstīt par tā atstājēju, bet visupirms šī kaudzīte, protams, domāta sugas brāļiem.

Daudziem zīdītājdzīvniekiem anālās atveres tuvumā ir īpaši dziedzeri, kuri «iesmaržina» kakiņu, konkretizējot informāciju par dzīvnieka fizioloģisko stāvokli, sezonu un vietējiem apstākļiem. Piemēram, sabijies vilks atstāj šķidru, brūnu masu ar smaku, kuru saožot citiem vilkiem ir pilnīgi skaidrs, ka šajā vietā gaidāms kas nelabs. Pārnadži, uztraukumā bēgot, izbirdina spiras, tā informējot ikvienu sugas brāli, ka «mums te klājās ļauni».

Ekskrementi kalpo arī par īpašuma zīmi savas teritorijas iezīmēšanai, bet dažu sugu zvēriem – pretēji, proti, zīmju atstāšana ļauj vairākiem īpatņiem vienu un to pašu teritoriju izmantot vienlaikus dažādos diennakts laikos bez konfliktiem. Tā tas novērojams, piemēram, sermuļu dzimtas dzīvniekiem. Dzīvnieki, nonākot svešā apvidū un apostot citu sugas brāļu atstātos ekskrementus, uzzina par to, ko ēdamu te var sadabūt. Savukārt, ja zvērs svešā apvidū ik uz soļa sastop citu sugas brāļu atstātās zīmes, tas nozīmē, ka teritorija ir pārapdzīvota un jādodas vien tālāk. Nav šaubu, ka dzīvnieki pēc «ekskrementālās» informācijas nosaka tās atstājēja fizioloģisko kondīciju. Pētnieki noskaidrojuši: ja peļu tēviņa ekskrementus ieliek būrī ar peļu mātītēm, pēc dažām dienām lielākā daļa peļu mātīšu ir gatavas pāroties.

«Informācijas nesēji» bieži vien tiek novietoti redzamā vietā, uz paaugstinājuma – ciņa, celma, izgāzta koka stumbra – vai gluži otrādi – bedrītē (lai ilgāk saglabātos?). Āpši un jenotsuņi veido tā sauktās atejas, kurās sakrājas liels mēslu daudzums. Jādomā, ka zvēriem tās ir kā grāmatas, no kurām iegūstams lielāks informācijas apjoms par ilgāku laika posmu.

Sēņojot, ogojot vai vienkārši pastaigājoties mežā, jums nāksies sastapties ar dzīvnieku atstātajiem mēsliņiem. Piedāvāju improvizētu noteicēju, kurš palīdzēs uzzināt, kādi dzīvnieki mīt jūsu mežā.

01

Staltbriežu buļļa spiras (augšā pa kreisi) ir ideāli cilindriskas ar koniski nosmailinātu galu. Otrs gals ar konisku bedrīti. Govij tās ir tievākas un izstieptākas. Briežu teļam – ievērojami mazākas nekā pieaugušajiem dzīvniekiem. Staltbrieža spiras ir tumšākas (pat melnas) par aļņa spirām.

04

Aptuveni 200 dienu gadā visas trīs Latvijā sastopamās briežu sugas savus ekskrementus ražo spiru formātā. Vispārēja likumsakarība: tēviņiem tās ir lielākas, kompaktākas, mātītēm – izstiepta cilindra formā. Attēla augšā – aļņu tēviņa, pa kreisi – aļņu govs, pa labi – aptuveni gadu veca alnēna spiras. Krāsa parasti olīvzaļa.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Staltbriežu bullis.

03

Staltbriežu govs.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Vasarā, kad staltbriežu barības galveno masu veido lakstaugi, spiras zaudē formu un konsistenci.

06

Stirnas mēsliņus (pa kreisi) viegli sajaukt ar staltbrieža teļa spirām (pa labi). Tikai rūpīgi ieskatoties, var pamanīt, ka stirnas mēsliņu konsistence ir daudz smalkāka.

07 08

Baltā zaķa spiras (pa kreisi) ir krietni apaļākas nekā pelēkajam zaķim (pa labi).

Zaķi ir zīdītāji, kuri mēdz ēst savas spiras. Šo fenomenu sauc par koprofāgiju. Tā palīdz augēdājiem tikt pie neaizvietojamajām aminoskābēm, kuru nav augos. Gremošanas traktā dzīvo milzumdaudz baktēriju, mikroskopisku sēnīšu un vienšūņu. Šīs sīkbūtnes pārstrādā celulozi, kuru nespēj sašķelt gremošanas trakta fermenti. Sagremojot baktērijas un vienšūņus, zālēdājs tiek pie dzīvnieku olbaltumvielām. Piemēram, atgremotājiem (staltbriežiem, aļņiem un stirnām), kuriem ir sarežģīta kuņģa uzbūve, lielas vienšūņu masas tiek sagremotas kuņģī. Zaķiem vienšūņi dzīvo aklajā un resnajā zarnā, kur nav skābas vides un vienšūņu sagremošanai nepieciešamā fermenta pepsīna, tāpēc zaķi, lai iegūtu neaizstājamās aminoskābes, spiesti ēst savas spiras pa otram lāgam. Veģetārieši var aizdomāties, kā tikt pie neaizstājamajām aminoskābēm.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Jenotsuns un āpsis veido «atejas» – vietas, kur nokārtojas daudz reižu. Sezonā te var sakrāties pat vairāki desmiti atsevišķu mēsliņu. Šādas vietas tuksnesīgā priežu silā var pazīt pēc ērkšķogu un aveņu dzinumiem un leknas zāles. Tās ir kā bibliotēkas, kuras jenotsuņi veido pat vairākās paaudzēs.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Āpšu «atejas» ir vairāki desmiti pašizraktu un piekakātu bedrīšu, kurās nereti mudž mēslu vaboles. Tās atrodas taku malās un mītņu tuvumā. Te, domājams, ierakstīta savdabīga vietas hronika, tiesa, lai to saprastu, ir jābūt āpsim.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Meža cūkas kaku veido vairāki deformēti, kopā saspiesti «plācenīši». Tai raksturīga pētersīļa saknei līdzīga smaka. Izkalstot plācenīši viegli atdalās cits no cita. To skaits veidojumā parasti mazāks par desmit.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Vilka kaku vērtību es apjautu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, kad kāda zviedru ekskursantu grupa Slīteres nacionālā parka apmeklējuma laikā ar šādiem veidojumiem piestūķēja pilnas kabatas. Viņu mirdzošās acis lika man saprast, ka esmu no neattīstītas valsts un daudz ko nesaprotu.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Vabolēm vilka ekskrements ir tīrais jaukums, tāpēc, meklējot ēdamlietas, glītais veidojums tiek izpluinīts līdz nepazīšanai.

14

Stirnu kaza.

15

Pasaulē lielākais briedis – alnis – patiesībā ir liels vienšūņu ēdājs.

Vilnis Skuja

Publicēts 2009.gada novembrī.

One Reply to “Ko vēsta zvēru sūdiņi”

  1. Jauks raksts, bet nepilnigs. Neatradu vainigo, kas apkaka manas dobes. :DDD Kur ir lapsas, caunas, vaveres, zurkas, udenszurkas, un varbut vela kadu dzivnieku sudini? manejie ir lidzigi zakim pec izmera, bet nebija apali.

Atbildēt