Kā uzbūvēt zaļo, ideālo pasauli

 

Foto – Anitra Tooma

Sandru Stabingi vienmēr esmu apbrīnojusi: kamēr es sacerēju rakstus par to, cik svarīgi, lai attīstās vietējais ekobizness, viņa 2004. gadā atvēra pirmo «Ekovirtuvi». Pēc desmit gadiem nācās šo uzņēmumu slēgt, lai neiegrimtu parādos vēl dziļāk. Tūlīt pēc tam viņa sāka strādāt Ikšķiles Brīvajā skolā, izveidoja pie skolas permakultūras dārzu, mudina cilvēkus lolot senās šķirnes, un mūsu saruna norit nesen atvērtā zero waste veikaliņā, kas ierīkots skolas saimniecības ēkā, turpat, kur tiešās pirkšanas pulciņš un vietējā sēklu krātuve.

– Tu esi viena no zaļā biznesa celmlaužiem. Vai Latvija ir gatava zaļajam biznesam?

– Zaļais bizness nav bizness, tas ir dzīvesveids. Par turību te nevajag pat sapņot. Domāju, tas tāpēc, ka nodokļu politika mūsu valstī ir ļoti, ļoti labvēlīga importam, bet ar nodarbošanos, kam ir liela pievienotā vērtība, ir ļoti grūti izdzīvot.

Lielražotāji ar mašīnām ne tikai visu paveic lētāk un ātrāk, bet arī iegūst pievienotās vērtības nodokļa priekšapmaksu par iekārtu iegādi, elektrību, viņiem ir būtiski mazākas darbaspēka izmaksas gan algu, gan algu nodokļu ziņā. Ļaudis kļūst lieki, un tā rezultātā tik daudzi aizbrauc no mūsu valsts, jo nodokļu politika ir ļoti nelabvēlīga vietējai ražošanai ar lielu pievienoto vērtību. Līdz ar to mūsu ražojumi kļūst nekonkurētspējīgi, salīdzinot ar precēm, kas ievestas vairumā no ārzemēm. Jo pircējs diemžēl pārsvarā tomēr pērk lētāko preci.

– Aizvadīto desmit gadu laikā esmu redzējusi ļoti daudzas no sirds iesāktas labas lietas, kas vienkārši nespēja izdzīvot.

– Šajos apstākļos izdzīvo tikai tie, kuriem Dievs ir devis ļoti lielu enerģiju, milzīgu neatlaidību un fanātismu. Kuri laužas un plēšas, un, ja tiek pāri pirmajām grūtībām, spēj noturēties tirgū. Jau «Ekovirtuves» laikā es šausminājos par to, kas tiek prasīts no bioloģiskajiem zemniekiem! Pirmkārt, viņam jāprot apkopt zemi un iegūt ražu bez ķimikālijām – tas prasa lielas zināšanas un pārliecību, kāpēc spītīgi jāiet pret straumi. Otrkārt, no viņa prasa pārzināt visus nodokļus, kas bieži mainās, un viņam labi jāpārzina visas grāmatvedības prasības. Nedod Dievs, ja kādu likumu vai noteikumu palaidīs garām! Pārsvarā ierēdņu attieksme ir sodoša, nevis atbalstoša. Treškārt, zemniekam ir jāpārzina mārketings un jāprot savu produktu reklamēt. Ceturtkārt, viņam jābūt labam vadītājam, lai iedvesmotu darbiniekus radoši strādāt. Tātad – lai videi draudzīgi koptu zemi un no tā izdzīvotu, ir jābūt cilvēkam orķestrim! Daži tādi brīnumi mums ir, piemēram, Ķelmēnu maizes cepēji, Bergmaņu ģimene Upmaļos, Jānis Vaivars «Ragārēs», «Kaņepītes» pie Valmieras, Laimas Hercbergas «Vizbuļi», Ilzes Lipskas «Absolūts ēd» un vēl citi.

Parasti tirgū noturas tās ekosaimniecības, kurām pamatos ir ļoti spēcīga dzimta. Ja ģimenē ir gan labs zemkopis, gan gudrs grāmatvedis un radošs produkcijas izplatītājs, viņi spēj izdzīvot šajā skarbajā konkurences cīņā, bet, ja kāda elementa trūkst, tad cilvēks labi iesāk, bet pēc laika, sarēķinot izdevumus, izrādās, ka darbs nesis zaudējumus, nevis peļņu.

Kopīgiem spēkiem top jaunas dobes.

– Kāds būtu risinājums?

– Bioloģiski sertificētiem produktiem samazināt pievienotās vērtības nodokli uz 5%. Šobrīd ir panākts, ka dārzeņiem ir samazinātā PVN likme 5%, nepieciešams būtu arī biopārstrādei, lai vietējā ražošana attīstītos. Otrs – lauksaimniecības subsīdijas. Tās ļoti lielā mērā ietekmē to, ko zemkopji dara vai nedara. Pašlaik lielāku atbalstu saņem konvencionālie zemnieki, kuri lielāko daļu no piemaksām iztērē ķimikāliju iegādei, tāpēc var teikt, ka zemes indēšana tiek lobēta. Attiecīgi – saudzēšana tiek nīdēta.

Trešais – izglītot pircējus, jo katrs mūsu pirkums ir balsojums. Ikreiz, kad lielveikalā iegādājamies maizes kukulīti, kura saražošanā izmantoti pesticīdi, mēs šo pesticīdu lietošanu atbalstām. Atbalstām cepēju, kurš izmanto ne tās labākās e-vielas, un atbalstām lielveikalu, kura peļņa aizplūst uz ārvalstīm. Ja vienā dienā ļaudis sāktu boikotēt šādas preces, tās ātri vien pazustu! Lai cik lēti tiek pārdota inde, tā ir un paliek inde! Cik daudzi to apzinās? Piemēram, bioloģiskie maizes kukulīši šķiet dārgāki, bet tie ir daudz sātīgāki, mazāk uzpūsti un nenodara kaitējumu veselībai.

Pašu audzētie ķirbji un kabači tiks pagatavoti skolas virtuvē.

– Kopš mums atkal ir neatkarīga valsts, politiķi tik raksta un pārraksta likumus, sapņo par videi draudzīgu saimniekošanu, tagad mēģina iedzīvināt zaļo iepirkumu, bet – nesanāk. Tas nestrādā pēc būtības, kaut visas formālās prasības tiek izpildītas.

– Jā, ļoti daudz kas notiek formāli, nevis pēc būtības, un man ir sajūta, ka ļaudis dzīvo paralēlās pasaulēs ar ļoti atšķirīgu domāšanu. Kardināli atšķiras domāšana ierēdņiem un ļaudīm, kuri uzdrošinās kļūt par uzņēmējiem. Ierēdņi ir pieraduši pie garantēta sociālā drošības spilvena un vienmēr zina, kā būtu pareizi jādara, lai gan pārzina tikai vienu sfēru, un pārējais viņus maz interesē. Viņi sagaida, lai viņu atnākšanas brīdī uzņēmējs noliktu visus savus pienākumus malā un visu uzmanību veltītu tikai kontrolētāja prasību apmierināšanai. Turklāt bieži vien viņi nāk ar tik nosodošu attieksmi, ka šķiet – uzņēmējs ir noziedznieks! Nevis darba rūķis, kurš izgudro un ražo produktus, dod darbu citiem, kuriem nav tik lielas dūšas un uzņēmības.

Protams, ir daži izņēmumi. Man gadījies satikt ierēdņus, kuri tiešām dod labus padomus un spēj pēc būtības pateikt, kā izpildīt dažādās prasības. Jo tā arī būtu valsts iestāžu sūtība – pastāstīt, kāds ir labākais risinājums. Un sodīt tikai tad, ja tas netiek atkārtoti ievērots. Bet lielākā daļa rūpējas tikai par savu ādu un spiež uzņēmējus pārspīlēti ievērot visādas prasības, kas reizēm noved pie izputēšanas. Diemžēl viņiem ir vara un viņi to izmanto. Nosodošā ierēdņu attieksme neveicina darba prieku, bet nogrūž zemē, jo vienmēr būs kāds, kurš atnāks kritizēt un sodīt.

Jā, daudz vieglāk un vienkāršāk ir strādāt valsts darbā, kur ir garantēta alga, sociālās garantijas, kur priekšnieks ir par visu padomājis. Ja visu mūžu esi padotais, zaudē radošumu. Un šāds cilvēks vairs nespēj radīt neko ar unikālu pievienoto vērtību, jo domāšana nav tā trenēta. Bet cilvēka dziļākā un laimīgākā būtība ir tā, ka mēs esam nākuši šeit radīt un mācīties. Un, kad mēs pavērojam gan lielus, gan mazus – ja viņi nododas radīšanai un mācās ko jaunu, kāds tas ir gandarījums! Tas ir viens no laimes avotiem – darīt to, kas patīk, un darīt kaut ko jaunu.

Kamēr dārzs dus ziemas mierā, tiek plānoti jaunie stādījumi.

– Tev patīk būt vadītājai un līderei?

– Esmu daudz domājusi, kādam jābūt labam vadītājam. Vadītājs pēc savas būtības galvenokārt ir ļoti liels kalps, kurš ir uzņēmies uz saviem pleciem atbildības nastu par tiem, kurus viņš vada. Jo lielāks uzņēmums, jo vairāk ir jāņem zem saviem «spārniem» un jāspēj salikt kopā tā, lai viss strādā. Viņam nav tiesību būt sliktā garastāvoklī. Savukārt padotie var izpausties visādi un nākt pie vadītāja ar visiem saviem kreņķiem un bēdām. Ja vadītājs kaut ko nav saredzējis un paredzējis, ko dara padotie? Viņi kurn. Tas ir diezgan bērnišķīgi, jo no kurnēšanas nekas nemainās. Ja gribi, lai process notiek, lietas plaukst un zaļo, saprātīgākais ir nākt ar risinājumu variantiem.

– Kad tu saprati, ka vēlies nodarboties ar zaļo biznesu?

– Vienmēr iekšā kaut kas tāds gruzdējis. Vispirms es studēju bioloģiju un pēc tam pabeidzu Rīgas Biznesa institūtu. Bet es galīgi neesmu biznesa cilvēks, jo visu laiku skrienu ratiem pa priekšu un iesaistos projektos, kuri bieži vien ir pāragri. Tā bija ar «Ekovirtuvi». Ja šobrīd dažādi ekoveikali un restorāni ir normāla dzīves sastāvdaļa, tad 2004. gadā neviens nebija tam gatavs. Tolaik, kad «Vides Vēstis» Rīgā organizēja pirmos zaļos tirdziņus, bija ļoti maz cilvēku, kas to saprata un novērtēja. Daudz izskatījās tikai tad, kad viņi visi sanāca vienuviet Līvu sētā tirgus dienā.

Taču mani ideja par ekovirtuvi ārkārtīgi aizrāva, es negribēju gaidīt, tāpēc pirms piecpadsmit gadiem atvērām pirmo kafejnīcu Rūpniecības ielā, un desmit gadus es ar to auklējos. Par to naudu, ko pazaudējām, varētu māju uzbūvēt! Jā, tā bija diezgan dārga aizraušanās. Protams, pēc kaujas jau visi gudri, un tagad atzīstu, ka bija pāris stratēģisku kļūdu, kuras pieļāvu. Pirmā bija tā, ka mēs ļāvāmies pierunāties pāragri atvērt vēl divas kafejnīcas. Tas ļoti, ļoti notērēja manu spēku un enerģiju, jo pirmā «Ekovirtuve» vēl nestrādāja ar plusa zīmi, kad mēs atvērām otro, trešo, un tagad, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka nedrīkst ļauties citu pierunāšanai.

– Bet zaļo aprindās «Ekovirtuves» bija ļoti populāras, pusdienlaikā tur bija rindas.

– Rindas bija gan, ļaudīm patika, tikai ar to nebija pietiekami. Arī Elmārs Tannis ir teicis, ka ar veselīgu ēdienu nevar biznesu uztaisīt. Tas tiesa, jo izejvielas ir dārgas. Ir grūti uzminēt, ko tajā dienā cilvēki labprātāk ēdīs. Jebkurā gadījumā ēdiens paliek pāri, un šie pārpalikumi rada diezgan lielus zaudējumus. Algas un nodokļi arī prasa daudz naudas. Ēdināšanas biznesā nekas nav lēts, iekārtas ir ārprātīgi dārgas, trauki nobružājas vai saplīst. Lai pagatavotu ēdienu, vajag ļoti daudz roku darba, un – grozies, kā gribi – tas paņem spēku un enerģiju. «Ekovirtuves» laikā 2007., 2009. un 2012. gadā man piedzima trīs bērni, un prombūtne tomēr arī ietekmē uzņēmuma pilnvērtīgu vadīšanu, jo kafejnīcā ir jābūt klāt uz vietas. Priecē, ka mūsu nosaukums aizgāja tautās kā sugas vārds, un nu par ekovirtuvēm ļaudis mēdz dēvēt kafejnīcas, kurās ēdienu gatavo no bioloģiski audzētiem produktiem.

– Vai nejuties sagrauta, kad nācās slēgt «Ekovirtuves»? Neteici sev – vairs nekad!?

– Kurš mani ņemtu darbā ar trim maziem bērniem? Man bija jāizgudro, kā varu mūs nodrošināt, jo es taču nekur nevarētu strādāt astoņas stundas. Tādus darbiniekus nevienam nevajag. Vispār jau es arī nemaz nemeklēju, jo man ir riekstu piegādes uzņēmums. To spēju turpināt, jo, par laimi un par brīnumu, man ir pietiekami daudz lojālu klientu – riekstotāji, kā viņus mīļi saucu –, ar kuriem gadu gaitā ir izveidojušās savstarpējas uzticēšanās attiecības.

– Kā tu nokļuvi Ikšķiles Brīvajā skolā?

– Permakultūras dizaina seminārā biju kopā ar Kristīni Libertu un Zandu Zvīguli. 2014. gadā – pārmaiņu gadā – vaicāju Kristīnei, kāda būtu iespēja pievienoties skolai, jo vecākajam bērnam bija jāsāk iet 1. klasē un es meklēju bērniem skolu. Šāda iespēja brīnumainā kārtā atradās, un, zinot manu aizraušanos ar permakultūru, Kristīne uzticēja atbildību par skolas dārzu. Pa šiem pieciem gadiem ir izdevies realizēt vairākas labas idejas un iekopt dārzu.


Otrā saime pie pašu sētās seno šķirņu pupiņu dobes.

– Ikšķiles Brīvā skola man liekas kā mūsu ideālās pasaules īstenojums.

– Jā, tā ir. Savā starpā reizēm spriežam, ka paši tik ļoti esam pieraduši pie savas kārtības, ka neparastumu nemanām. Ir lietas, kuras mums ir loģiskas un dabīgas, bet citi ne tā domā, ne dara. Mēs esam raduši nesavtīgi sadarboties, un tad kopā var izdarīt ļoti daudz.

Šī ir vecāku izveidota skola, un visiem ir skaidrs, ka neatnāks kāds brīnumdaris un mūsu vietā neko neizdarīs. Bērnu vecāki iesaistās skolas dzīves veidošanā, talkās, dārza darbos, arī pasākumu organizēšanā. Ja kādā birojā maina mēbeles, vecāki tās piedāvā skolai. Katrai lietai meklējam jaunu, jēgpilnu pielietojumu. Cik mēs paši arsim un sēsim, tik lielu ražu vāksim.

– Pērn Ikšķiles Brīvā skola tiesājās, lai panāktu, ka drīkst bērnus ēdināt ar veģetāru uzturu.

– Kristīnei Libertai ir ļoti stingrs mugurkauls, un viņa pateica, ka skola nepieņems aplamus noteikumus, bet gan tiesāsies. Bija divas tiesas, un tagad Ministru kabineta noteikumi ir mainīti. Tā skola panāk pārmaiņas arī valstiskā līmenī, jo izvēlas nevis čīkstēt un pīkstēt, bet iet un darīt. Kā dziesmā: «Nevis slinkojot un pūstot!»

Kabacis kronē savu dārznieci.

– Kāpēc skolai vajag dārzu?

– Tas taču ir loģiski! Kā vislabāk iemācīties saprast dabu? Pašam dzīvojot un darbojoties dabā! Bērniem ikdienā ir obligātās āra pauzes, sports notiek laukā. Siltā laikā arī daudzas stundas skolotāji vada dārzā. Bērni rēķina matemātiku, ne tikai sēžot paēnā pie galda, bet reizēm ir rēķinājuši smiltīs.

Katrs, kurš grib, var pieteikties pats uz savu dārziņu, savā dārzā var sēt un stādīt, ko grib, un es esmu tikai konsultants. Nu jau viņi saprot, ko ir jēga audzēt. Bērniem patīk saulespuķes, saldā kukurūza, pupiņas, sviesta pupas un zirņi. Esam sastādījuši arī pavasara puķes – tulpju un narcišu sīpolus uzdāvināja viena sieviete no Ikšķiles. Skābenes un mēneszemenītes ir ļoti piemērotas. Parastās zemenes šādā dārzā nav vērts audzēt, jo tām raža ir tad, kad bērnu nav skolā. Mums ir apaļš dārzs – kā saulīte – un otrs – līks kā mēness. To uztaisījām kā paraugdobi kopā ar vecākiem talkā.

Mieloties dārziņā drīkst pats kopējs un draugi ar saimnieka atļauju. Interesanti, ka arī puiši ir aizrautīgi dārzu kopēji. Pavasarī viņiem jau bija paaugušās skābenes, un tā taču ir riktīgi laba lieta, vai ne?  Rudenī iesējām tā sauktos sniega zirņus – tā ir sena šķirne, kuru saņēmu no dāņu sēklu lolotājiem. Pirmajā gadā tie labāk izauga siltumnīcā, bet laukā no 30 zirņiem izdzīvoja tikai trīs – droši vien kāds dzīvnieks apēda. No tiem ievācu sēklu un pavairoju, tagad mēģinām atkal laukā. Sniega zirņiem maijā jau ir saldas pākstis.

– Cik mazajiem dārzniekiem ir gadu?

– Mums ir pirmsskolas mazulīši, un arī viņi darbojas dārzā kopā ar skolotāju un mācās, kuras lapiņas ir ēdamas. Bet īstie dārzkopji ir skolas vecuma bērni. Nu jau ir tādi, kuri saka, ka ar kvadrātmetru viņiem vairs nav interesanti, un prasa vietu lielajā dārzā. Taču nav tik vienkārši katram iedot dobi, jo permakultūrā zemi vajag iestrādāt un iedzīvināt. Pirmām kārtām vajag rūpēties par augsni, dot tai barības vielas, lai savairojas dzīvība – labās baktērijas un sēnes, kā arī sliekas. Tikai tad, kad augsne ir dzīva un auglīga, augi tur jūtas labi.

Pērn varēju bērniem šo atšķirību lieliski nodemonstrēt. Sviesta pupiņas un kukurūzu bijām iesējuši gan jaunā, ar melnzemi ielabotā dobē, gan vietā, kur pirms pāris gadiem bija augstā dobe, līdz ar to zeme bija iestrādāta. Atšķirība bija milzīga! Jaunajā dobē augi izauga knapi 60 centimetru augsti, bet otrajā dobē kukurūza un pupiņas bija treknas, pilnas ar pākstīm, dzinumi bija pāris metru gari – man nebija tik garu mietu, lai pietiktu līdz galotnei!

Mūsu skolas dārzs ir tapšanas procesā. Dārzs ap skolas ēku ir 1,6 hektārus plašs un sadalīts pa zonām. Bērnu rotaļu zonā aug krūmmellenes, rudens avenes, kuras visi var iet un ēst. Ābolu arī ir gana, un kas var būt labāks par tikko noplūktu augli?

Ziemā, kad dārzs guļ, tam miera nav, jo bērni ir pārlaimīgi, ka var ņemties pa sniegu. Viņi būvē cietokšņus, un, tā kā mūsu sporta skolotāja ir ļoti azartiska slēpotāja, divreiz nedēļā slēpo pat visi mazulīši. Tā viņi izjūt gadalaikus un norūdās. Līdz Jāņiem skolā valda rosība, tikai jūlijā mācības nenotiek, un tad saucam ģimenes talkā lasīt ogas ziemas krājumiem. Augustā atsāk darboties pirmsskola un mēs vācam ražu – darbošanās rit pilnā sparā.

– Vai vecāki nāk palīgā?

– Protams! Mums nav algotu dārznieku, kas apkoptu plašo teritoriju. Arī rūpes par lielo dārzu mēs uzticam ģimenēm, un tad to ir vieglāk koordinēt. Lai paplašinātu lielo dārzu, mēs izmantojam to auglību, kas atrodama tuvumā. Piemēram, grābjam rudenī lapas, mulčējam zemi ar sienu. Ir sastādītas jaunas ābeles un bumbieres. Esam arī sakopuši veco augļu dārzu un iepotējuši veco ābeļu vainagos dažādas šķirnes.

– Jau vairākus gadus janvārī no visas Latvijas uz Ikšķiles Brīvo skolu brauc sēklu lolotāji un mainās ar seno šķirņu sēklām.

– Jā, šī ideja mani ir dziļi sirdī uzrunājusi. Tā kā neviens cits sēklu maiņas neorganizēja, esmu sev apsolījusies, ka reizi gadā veltu laiku un enerģiju, lai to noorganizētu. Esmu to astoņus gadus darījusi, reizēm pat pārvarot visādus šķēršļus, piemēram, bērnu piedzimšanu un plaušu karsoni tieši sēklu maiņas nedēļā. Nu jau ūdeņi ir iekustējušies – sēklu maiņu organizē arī Kalnciemielas tirgus un aicina mani to novadīt. Par to ir patiess prieks.

Pasaulē ir uzņemtas vairākas filmas par senajām sēklām. Piemēram, rudenī kinoteātrī «K.Suns» rādīja filmu «Kādas sēklas stāsts».  Bet ļoti bieži, kad sāku runāt par šo tēmu, cilvēku pirmā reakcija ir: «Jā, mums bija, bet vairs nav… Tantei bija ļoti labi zirņi, pupiņas, ģimenes sīpoli, bet tante nomira, un arī sēklas aizgāja zudībā.» Arī daudzas Latvijas selekcionāru radītās krāšņumaugu un dārzeņu šķirnes jau ir izzudušas. Tādēļ vajag modināt ļaudis novērtēt un saglabāt to, kas vēl šur tur ir saglabājies.

Ideja par sēklu lološanu ir kā atbilde uz to, ka mežonīgos ātrumos no Zemes izzūd ne tikai savvaļas sugas, bet arī kultūraugu šķirnes! Tāpēc ir svarīgi atmodināt ļaudis, iedvesmot dārzkopjus ievākt sēklas un saglabāt senču mantotās šķirnes. Jo vairāk ļaužu par šo lietu iedegsies un apjautīs tās nozīmību pasaules mērogā, jo labāk.

Ideja par sēklu bibliotēku tika aizgūta no Amerikas. Pēc vairāku gadu sēklu maiņām radās doma kopēt amerikāņu modeli par sēklu bibliotēku – ļaudis «aizņemas» sēklas no bibliotēkas un rudenī daļu nes atpakaļ, tad tās var dot atkal tālāk. Bet izrādījās,  ka pie mums šāda shēma īsti nedarbojas. Ļaudis labprāt ņem, bet uz atpakaļ nešanu ir kūtri. Visi grib saņemt – visi grib gatavu un gaida, ka būs daudz un ka tik dos un dos… Turklāt likumdošanā ir noteikts, ka par sēklu kvalitāti atbild tās ievācējs un izplatītājs. Pastāv arī risks par slimu un nekvalitatīvu sēklu savākšanu šādā atpakaļdošanas modelī.

Gadu gaitā izkristalizējās, ka ir ļoti būtiski veidot sēklu lolotāju tīklu un nemitīgi pašiem mācīties, kā audzēt un iegūt sēklas pareizi, kvalitatīvi, kā tās nosargāt veselas. Šo gadu gaitā esmu ļoti daudz ļaudīm izdalījusi sēklas un stāstījusi, lai ievāc paši, lai apzina savus radus un kaimiņus, jo tikai kopā darbojoties var šajā lietā ko nozīmīgu paveikt.

Kļūt par sēklu lolotāju nozīmē to pašu, ko adoptēt bērnu. Par katru augu vajag rūpēties – iesēt, ievākt sēklas un atrast vēl vismaz divus sēklu lolotājus, kuri ar tikpat lielu atbildību rūpēsies par šo šķirni. Tikai tā ir cerība, ka lolotais augs neizzudīs.

Mērķis nav savākt pēc iespējas vairāk sev vienuviet. Tam ir vajadzīgs darbaspēks, jo par katru sēklu veidu ir jārūpējas atšķirīgi – jāuzmana, lai sēklas nesajaucas, augi nesakrustojas utt. Tam vajag arī finansējumu, jo par brīvu ilgtermiņā ļaudis nav gatavi strādāt. To esmu pārliecinājusies neskaitāmas reizes. Mērķis ir, lai katrā ciemā ir sēklu maiņa, kurā pulcējas zinoši, atbildīgi, dāsni un priecīgi ļaudis – sēklu lolotāji!

Par laimi, Permakultūras biedrībā ir nesavtīgi cilvēki, piemēram, Ilze Mežiniece, kura dzīvo Ambeļos pie Aglonas. Viņai ir pieci bērni, bet viņa atrod laiku uzrakstīt labus projektus un rūpēties par kopējo labumu. Tā viņa uzrakstīja seno šķirņu saglabāšanas projektu, kuru apstiprināja «Nordplus». Šajā projektā esam iesaistījuši visas trīs Baltijas valstis un Dāniju – domubiedrus var atrast katrā valstī.

Cilvēkiem, kuri darbojas ar sēklām, ir līdzīga domāšana, mēs cits citu saprotam no pusvārda, jo zinām, kas pasaulē ir vērtīgs un kas nav. Mēs gribam nesavtīgi dalīties ar to, kas ir labs, mums ir apjēga, ka Zeme ir viena, ka mēs dzīvojam vienās mājās un, ja mēs kaut ko aizlaižam postā, tas izzūd uz neatgriešanos.

Pašlaik dāņi raksta apmācību programmu, lai mēs varētu pēc iespējas efektīvāk cilvēkiem iemācīt, kā ievākt sēklu gan no pašapputes, gan svešapputes augiem, jo tas nemaz nav tik vienkārši. Piemēram, kukurūzas putekšņi lido trīs četrus kilometrus tālu, augi saziedas, un šķirne pamazām izkurtē. Šī būs programma, kas derēs gan Lauksaimniecības universitātei, varbūt arī Bulduriem un citiem. Šogad mēs paši mācīsimies Dānijā un nākamgad jau varēsim apmācīt citus sēklu lolotājus. Lietuvas un Igaunijas sēklu lolotāji arī ir iesaistījušies šajā projektā.

Daudzi uztraucas arī par senajām lopu šķirnēm. Mums iet mazumā vietējās zirgu, cūku, govju, aitu un kazu šķirnes, arī vistas. Lietuvā sakarā ar Āfrikas cūku mēri izkāva visas vietējās melnās cūkas. Tur bija viens ar ideju pārņemts cilvēks, kuram bija diezgan liels ganāmpulks, bet nu viss ir pagalam. Leišiem bija briesmīga situācija, viņi nedrīkstēja pat mainīties ar sēklām, bet tagad likums ir pamainīts.

Prieks, ka Latvijai ir labākais sēklu likums Eiropā, bet ar visu to esam uz robežas, ka varētu pazaudēt savas vietējās graudaugu šķirnes. Sēklu lieltirgotāji kritizē jauno Eiropas regulu, kas ļauj bioloģiskajiem lauksaimniekiem iegādāties sēklas no kaimiņa. Viņi gribētu, lai visi esam atkarīgi tikai no lielā sēklu biznesa un pesticīdiem, bez kuriem jaunās šķirnes nevar izaudzēt. Bet, ja kādam kaimiņam ir vecā rudzu šķirne, tad vienīgā iespēja to saglabāt ir tikai daloties. Mamuti izmira, un kurš viņus var atjaunot? Neviens.

Pateicoties šim projektam, mēs varēsim vasarā braukt ekspedīcijās, tāpēc, ja vien jūs zināt, kur patvērušies senu šķirņu dārzeņi un augļu koki, dodiet ziņu! Latvijas uzdevums ir uztaisīt datu bāzi, lai zinām, kur kas aug, kur dzīvo cilvēki, kuri lolo senās šķirnes. Būtu lieliski, ja cilvēki sarīkotu savā ciemā sēklu maiņas. Esmu ar mieru pirmajā reizē aizbraukt un izstāstīt, kas tas ir un kā jāsaglabā sēklas, jo bieži vien cilvēki neuzraksta, kas un no kurienes ir sēklu paciņā. Tad aiziet mājās, sēž un brīnās, jo vairs neatceras, un tad sēklas kļūst par bāreņiem.

– Viss plūst, viss mainās. Varbūt tas, ka izdzīvo jaunās, ražīgākās šķirnes ir progress, nevis zaudējums?

– Ahā! Kas notiek, ja mēs nesaglabājam savu zirņus, bet iepērkam sēklu no Portugāles? Tur ir siltāks klimats, un mēs vairs nevaram sēt zirņus 10. aprīlī. Sēklas, kas ievestas no ārzemēm, daudz ticamāk, ka sapūs, nevis mūsējās, kas pieradušas pie šiem apstākļiem. Arī mana personīgā pieredze ir tāda, ka sēklas pierod pie dārza un aug spēcīgāk. Par to pārliecinājos, kad iesēju gan Latvijas pupiņas, gan no Dānijas sēklu lolotājiem – mūsējās bija manāmi spēcīgākas. Nākamajos gados sāka augt līdzīgāk. Tas vien jau parāda to, ka ir vērts pašiem ievākt sēklas. Arī tomātu audzētāji stāsta, ka jāpaiet trim četriem gadiem, lai pateiktu, vai jauniegūtā šķirne der mūsu apstākļiem vai ne. Pa šo laiku augs pielāgojas. Svarīgi, ka, pašiem darbojoties ar sēklām, notiek tāda kā tautas veikta selekcija, jo parasti ņemam sēklu no skaistākā un gardākā auga. Sēklu lielražotāji piedāvā šķirnes, kas dod labu ražu, ja lieto agroķīmiju, un tas ir liels bizness. Protams, ka viņi nevēlas, lai cilvēki ir neatkarīgi, patstāvīgi, jo tad nav pircēju ik pavasari. Mēs Eiropai esam vajadzīgi tikai kā noieta tirgus. Tāpēc mums neiet vietējais bizness, tāpēc izzūd vietējās šķirnes.

– Tevi nemulsina tas, ka joprojām zaļā ceļa gājēju ir tik maz?

– Katram savs. Liela daļa sabiedrības ir egoistiska un tiecas izvēlēties vieglākos risinājumus, kur vajag mazāk darba un pūļu. Viņus interesē ēšana un baudas, materiālā pasaule, statuss. Diez vai viņi lasa «Vides Vēstis». Mani uztrauc, cik ļoti ievelk virtuālā pasaule – bērni tik daudz laika pavada virtuālajā vidē! Tā ir kā ļoti spēcīgs magnēts un kultivē vienkāršotu domāšanu. Es nesaku, ka viss ir slikti! Arī es daudz informācijas esmu ieguvusi tīmeklī. Bet laikā, kad bērns aug un veidojas, viņam ir jādarbojas radoši un dabiskā vidē, kopā ar citiem bērniem, nevis jāglauda viedierīces ekrāns. Tāpēc te, Ikšķilē, ir tāda skola, kura attīsta bērnu radošo garu, lai kopš bērnības viņi iemācās darināt lietas, strādāt dārzā, veidot mīlestības un savstarpējas cieņas pilnas attiecības.

Anitra Tooma
Foto – Anitra Tooma un no Sandras Stabinges privātā arhīva

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *