Latvijā kārdinājums sadedzināt visus atkritumus

Foto – Edgars Smislovs

Atkritumu dedzināšana, saražojot siltumu un elektrību, pirmajā brīdī liekas tik vilinoša – atkritumi un ar tiem saistītās problēmas burtiski izkūp gaisā, turklāt ir radīta enerģija, ar kuru var sasildīt mājokli aukstajās ziemas dienās. Lai arī par atkritumu dedzināšanu nerunā avīžu pirmajās lapās, šī tēma ir kā gruzdoša pagale un ik pa laikam izraisa skaļas diskusijas. Janvāra beigās tika noraidīta ideja būvēt atkritumu dedzināšanas rūpnīcu Daugavpilī, Mendeļejeva ielā. Pilsētas mērs Andrejs Elksniņš par to paziņoja savā pirmajā darbadienā. Tajā pašā laikā Latvija šobrīd ir vienīgā valsts, kas cīnās par to, lai Eiropas Savienības atbildīgās institūcijas arī turpmāk atļautu izmantot Kohēzijas fonda līdzekļus sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtu līdzfinansēšanai. Tikmēr vides organizācijas «Zaļā brīvība» un «Zero Waste Latvija» tīmekļvietnē «Manabalss.lv» ir iesniegušas petīciju, lai iedvesmotu Latvijas valdību mainīt savu pozīciju. Arī sabiedrībā bieži vien izskan neizpratne, kāpēc neatbalstīt kaut ko tik ērtu. Būšu atklāta – man nešķiet, ka dedzināšana ir labākais veids, kā tikt galā ar atkritumiem. Tajā pašā laikā saprotu arī tos, kuri aizstāv šādas rūpnīcas izveidi un lūkojas, piemēram, Zviedrijas virzienā, kur tā ir ļoti izplatīta prakse.

 

Svilināšanas vēsture

Atkritumus kā kurināmo cilvēki ir izmantojuši jau kopš neatminamiem laikiem – droši vien kopš brīža, kad tika atklāta uguns. Atkritumu dedzināšana ir reģistrēta izrakumos gan Jeruzalemē, gan Dienvidamerikas impērijās. Pirmā industriālā atkritumu dedzināšanas rūpnīca tika uzbūvēta Lielbritānijā 19. gadsimta beigās, 1874. gadā, un to dēvēja par destructor jeb iznīcinātāju. Šo praksi ātri vien pārņēma citas valstis.

Tā nav sagadīšanās, ka šādas rūpnīcas parādījās tieši 19. gadsimta beigās. Tas bija laiks, kad industriālā revolūcija uzņēma apgriezienus, bija atcelta dzimtbūšana, aizvien vairāk cilvēku pārcēlās uz pilsētām un radīja krietni vairāk atkritumu daudz mazākā teritorijā. Šāda cilvēku koncentrācija bez pienācīgas atkritumu apsaimniekošanas radīja ne tikai nepatīkamas smakas, bet arī piemērotu vidi slimību, tajā skaitā holeras, izplatībai. Ja līdz tam cilvēki ar saviem atkritumiem lielākoties tika galā paši, tagad atkritumu savākšana tika uzticēta pilsētai. Un atkritumu sadedzināšana bija viena no labākajām alternatīvām, ņemot vērā to, ka izgāztuves vēl bija primitīvas, nedrošas, piesārņoja ūdeņus un gaisu krietni vairāk nekā mūsdienu poligoni. Jau no pirmajām dienām pret šīm rūpnīcām iebilda tām kaimiņos dzīvojošie, kuru mājoklī no šīm diezgan vienkāršajām krāsnīm vēlās dūmi, kvēpi un smakas. Arī mūsdienās aktīvākie protestētāji ir cilvēki, kuriem kaimiņos vēlas ievākties šāda rūpnīca.

Laika gaitā iekārtas tiek uzlabotas. Samazinās to radītie izmeši, un tās aizvien vairāk tiek izmantotas ne tikai tam, lai tiktu vaļā no atkritumiem, bet arī lai iegūtu kādu labumu – piemēram, enerģiju un siltumu. Tajā pašā laikā modernas rūpnīcas ideālā gadījumā ļauj pelnus – gan tos, kuri paliek krāsnīs, gan tos, kurus noķer filtri, – izmantot atkārtoti, piemēram, kā piejaukumu betonam. Vides organizācijas gan uzsver, ka šie materiāli ir pilni ar piesārņojošām vielām – galu galā krāsnīs tiek mests viss, bet likums neparedz pietiekami stingras prasības un ierobežojumus šiem atkritumiem. 

 

Kur nonāk sadzīves atkritumu konteineru saturs Eiropas valstīs

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas metodes ES valstīs (2016) [1]
Eiropa ir dažāda. To labi var redzēt, ne tikai palūkojoties uz katras valsts iedzīvotāju tautastērpiem vai svētku galdiem, bet arī painteresējoties, kā tās tiek galā ar atkritumiem. Ir valstis, piemēram, Grieķija, Slovākija, Horvātija un Rumānija, kurās lielākā daļa atkritumu joprojām tiek aprakti un aizmirsti. Atšķirīga ir arī valstu attieksme pret kompostēšanu. Piemēram, Austrija un Lietuva kompostē lielu daļu sadzīves atkritumu, bet citas valstis, šķiet, to vēl nav pat atklājušas. Arī atkritumu dedzināšanas apjomi ir dažādi – čempiones šajā ziņā ir Dānija, Zviedrija, Igaunija, Spānija un Nīderlande. Latvija ir viena no valstīm, kur tiek sadedzināts vismazākais atkritumu daudzums.

Šobrīd notiek diskusijas par ES nākamo budžetu, tajā skaitā diskusijas par nosacījumiem, kādas aktivitātes drīkstēs līdzfinansēt no Kohēzijas fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda. Šajās diskusijās Latvija ir vienīgā ES dalībvalsts, kas stingri iestājas pret Eiropas Komisijas ieteikumu izslēgt iespēju no Kohēzijas fonda līdzfinansēt sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtas. Latvija cer, ka tā spēs pārliecināt Eiropas Komisiju, lai atkritumu sadedzināšana tiktu ieskaitīta ailītē «Atkritumu pārstrāde». Lai gan atkritumu sadedzināšana samazina atkritumu poligonos noglabājamo atkritumu apjomu, tā nepalielina pārstrādāto atkritumu daudzumu. ES valstis ir apņēmušās panākt, ka 2020. gadā vismaz 50 procenti sadzīves atkritumu tiek otrreiz izmantoti vai pārstrādāti, savukārt līdz 2035. gadam šim rādītājam būtu jāsasniedz 65 procentus. Sadedzināt atkritumus nav tas pats, kas tos pārstrādāt. Eiropas Savienības atkritumu apsaimniekošanas hierarhija nodala pārstrādi no sadedzināšanas un skaidri pasaka: ja atkritumi ir saražoti, būtu jāatbalsta to pārstrāde, nevis sadedzināšana.

Visām ES valstīm bija jāapņemas līdz 2035. gadam samazināt apglabāto sadzīves atkritumu apjomu līdz 10 procentiem. Dažas valstis šo mērķi ir sasniegušas un zemē neaprok faktiski neko, citām, tajā skaitā Latvijai, priekšā smags darbs. Tiesa, neizskatās, ka kāda ES valsts sasniegs šo mērķi, daļu atkritumu nesadedzinot. Kaut gan pirmais, kas būtu jāizdara, – jādomā, kādi produkti tiek piedāvāti tirgū, t.i., vai tos iespējams pārstrādāt.

Tas gan nenozīmē, ka Latvijai būtu jāsteidz būvēt atkritumu dedzināšanas rūpnīcas. Runājot par atkritumu dedzināšanas rūpnīcu Daugavpilī, SIA «Atkritumu apsaimniekošanas Dienvidlatgales starppašvaldību organizācija» valdes loceklis Aivars Pudāns paziņojis, ka «šobrīd poligonā «Cinīši» atkritumu šķirošana ir izsmēlusi savas iespējas. Vairāk par 50 procentiem nav iespējams sašķirot, un tas, kas netiek sašķirots, tiek apglabāts.»

Salīdzinot Latvijas rādītājus ar citām Eiropas valstīm, var redzēt, ka mēs varam gan pārstrādāt, gan kompostēt krietni vairāk, nekā to darām šobrīd, bet tam ir nepieciešama ne tikai individuālu cilvēku un pārstrādes uzņēmumu rīcība, bet arī radikāli lēmumi pašvaldību un valsts līmenī. Lai mazinātu atkritumu daudzumu, apņēmīgāk jāizraida no tirgus produkti un iepakojums, kas nav pārstrādājams.

 

Kaimiņos čakli dedzina

Atkritumu dedzināšanas rūpnīca Lietuvā «Fortum Klaipeda».

Atkritumus dedzina mūsu kaimiņi. 2018. gadā organizācija «Zero Waste Europe» publicēja pētījumu par vienīgo atkritumu dedzināšanas rūpnīcu Lietuvā «Fortum Klaipeda» [2]. Šī rūpnīca strauji samazina sadedzinātās koka biomasas proporciju un palielina sadedzināto atkritumu daudzumu, izmantojot ne tikai Klaipēdā, bet arī citos Lietuvas reģionos saražotos atkritumus (278 tūkstoši tonnu gadā). Diemžēl rūpnīca regulāri pārsniedz ūdeņraža hlorīda normas izmešos, reizēm pat 16 reizes mēnesī. Vietējā vides aģentūra līdz šim to ignorējusi. 2015. gadā rūpnīca tika pieķerta sadedzinām 3000 tonnu nelegāli importētu atkritumu no Īrijas. Lietuvas parlaments reaģēja un pieņēma lēmumu aizliegt importēt cietos sadzīves atkritumus dedzināšanas nolūkos. Turklāt 2017. gadā «Fortum Klaipeda» par deviņiem procentiem pārsniedza Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) piešķirtās kvotas. Klimata pārmaiņas šādi samazināt nevar.

Atkritumu apsaimniekošana nav hobijs. Tā ne tikai nodrošina svarīgu pakalpojumu iedzīvotājiem, bet arī nes peļņu apsaimniekotājiem. «Fortum Klaipeda» saņem pamatīgas subsīdijas – 2017. gadā 3,7 miljonus eiro, bet pēdējos četros gados kopumā vairāk nekā 15 miljonus eiro. Tajā pašā laikā uzņēmuma peļņa kopumā ir sasniegusi 8,2 miljonus eiro. Ekonomisti pacels uzacis, ieraugot, ka uzņēmuma peļņa no aktīviem sasniedz 14,4 procentus. Tomēr nedrīkst aizmirst arī uzņēmuma solījumus – proti, pirms projekta apstiprināšanas tika solīts samazināt siltuma cenu par 19 procentiem (līdz 3,95 ct/kWh), salīdzinot to ar 2012. gada vidējo cenu (4,88 ct/kWh). Lai gan mērķis ir sasniegts, pēdējie rādītāji liecina, ka «Fortum Klaipeda» šobrīd ir dārgākais siltuma piegādātājs Klaipēdā (3,04 ct/kWh). Citi uzņēmumi enerģiju piedāvā krietni lētāk, piemēram, «Klaipedos enegija» par vienu kilovatstundu prasa tikai 2,34 centus.

Šeit arī rodas liela daļa vides organizāciju iebildumu. Ekonomiskie kārdinājumi ne vienmēr saskan ar videi draudzīgākajām iespējām. To atzīst arī «Suez Recycling & Recovery UK», kas ir viena no sešiem lielajiem atkritumu apsaimniekotājiem Lielbritānijā. Šis uzņēmums pēdējos pāris gadus neko nav ieguldījis atkritumu pārstrādē, bet gan atkritumu sadedzināšanas infrastruktūrā, jo tā ir ekonomiski izdevīgāka. Tiesa, citās Eiropas valstīs uzņēmums joprojām lielāko daļu uzmanības velta pārstrādei [3]. No vides viedokļa, atbilde ir skaidra – atkritumu dedzināšanas rūpnīcas sekmē klimata pārmaiņas krietni vairāk nekā kompostēšanas iekārtas un pārstrāde, nemaz nerunājot par atkritumu daudzuma samazināšanu.

Turklāt, tā kā līdzekļi ir ierobežoti, izvēle par labu atkritumu dedzināšanas rūpnīcām ierobežo citas iespējas. Atkritumu dedzināšanas rūpnīcām ir nepieciešami atkritumi, tāpēc arī Klaipēdas gadījumā vietējais atkritumu apsaimniekošanas centrs izlēma par labu mehāniskās apstrādes rūpnīcai un neieviesa modernāku mehāniski bioloģiskas apstrādes rūpnīcu. Tas ir viens no punktiem, ko uzsver organizācijas, kuras uzstājas pret atkritumu dedzināšanu, proti, atkritumu dedzināšanas rūpnīcas rada lock-in jeb bloķēšanas efektu – rūpnīcas kļūst atkarīgas no atkritumu ražošanas, jo krāsnīm vajag dedzināmo materiālu, tāpēc tiek bloķētas citas, no vides viedokļa efektīvākas atkritumu apsaimniekošanas metodes, piemēram, kompostēšana vai samazināšana.

 

Lai manas acis to neredz!

Apspriežot industriālo projektu izveidi, angliski runājošie mēdz izmantot saīsinājumu NIMBY jeb Not in My Backyard, ko latviski varētu tulkot kā ‘ne manā pagalmā’. Arī Latvijā lielākā daļa sabiedrības neiebilst pret atkritumu dedzināšanu, bet nevēlas, lai tas notiktu viņu mājokļa tuvumā.

Janvāra vidū Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš atcēla plānus celt atkritumu dedzināšanas rūpnīcu Mendeļejeva ielā. Šīs rūpnīcas iecerētā jauda bija 20 tūkstoši tonnu gadā, un tās izveidē jau bija ieguldīti 90 tūkstoši eiro. Tā kā tikai nieka 400 metru attālumā atrodas mikrorajons ar daudzdzīvokļu namiem, tā dēvētais ķīmiķu ciemats, ekspertu apgalvojumi par to, ka atkritumu dedzināšanas rūpnīcas celtniecība neradīs negatīvu ietekmi, pilsētas iedzīvotājus nepārliecināja. Kā izteicās kāda Daugavpils iedzīvotāja publiskajā apspriedē: «Neviens Daugavpilī šo rūpnīcu nevēlas! Esmu aptaujājusi daudzus. Mēs visi raizējamies par bērnu veselību. Nevajag mums tādu rūpnīcu. Būvējiet to Demenē, kur nav cilvēku, un dedziniet atkritumus tur!»

Tiesa, otrs iemesls šā projekta apturēšanai bija naudas trūkums – rūpnīcai netika piešķirts Eiropas finansējums, kuru gan saņēma reģenerācijas iekārta Ventspilī, Talsu ielā 69 [4]. Šī iekārta no ES Kohēzijas fonda ir saņēmusi vairāk nekā 9 miljonus eiro. Būvdarbi tiks uzsākti 2019. gadā, savukārt katlumājas nodošana ekspluatācijā un darbības uzsākšana paredzēta 2020. gada otrajā pusē. Rūpnīcas jauda ir līdzīga Daugavpils projektam – tajā plānots sadedzināt līdz 21 210 tonnu atkritumu gadā. Nākotne rādīs, kā notiks šīs rūpnīcas attīstība un vai tā sekos Klaipēdas piemēram, kas iegūst peļņu uz subsīdiju un dārga siltuma rēķina, bet nenes lielu labumu klimata pārmaiņu samazināšanai.

Plānotās atkritumu dedzinātavas izvietojums Ventspilī, Talsu ielā 69.

Kurš ir ieinteresēts atkritumu sadedzināšanas rūpnīcu celtniecībā Latvijā? Organizācijas «Zaļā brīvība» pārstāve Lilija Apine teic: «Tās ir pašvaldības un poligoni, kas investējuši mehāniskajās atkritumu šķirošanas iekārtās. Sadedzināšana ietu roku rokā ar šīm iekārtām, jo šādas šķirošanas iekārtas ļoti labi atdala kurināmo materiālu (RDF), taču tās neatdala papīru un pārstrādājamu plastmasu, jo tie ir sajaukti ar puvekļiem. Organiskās vielas šādas iekārtas atdala vien tik daudz, cik tas noder metāna ražošanai, bet ne komposta veidošanai, jo tās ir sajauktas ar sīkām plastmasas daļiņām, ko mehānisms nespēj atdalīt.» Viņa arī uzsver, ka aprites ekonomikā ļoti svarīga ir šķirošana mājās, nevis poligonos.

Vēlreiz palūkojoties uz Latvijas un Eiropas Savienības rādītājiem, var redzēt, ka šobrīd Latvijai ir daudz neizmantota potenciāla – mēs varam gan samazināt, gan šķirot, gan kompostēt. Atkritumu dedzināšana var pagaidīt – tā ir dārga, ierobežo citas, labākas iespējas un nenes tik daudz labumu, kā pirmajā brīdī šķiet. Turklāt šādu rūpnīcu celtniecība mums nepalīdzēs sasniegt 2020. gada mērķi – 50 procentus pārstrādātu vai otrreiz izmantotu sadzīves atkritumu. Depozītsistēma un atbalsts gan mazajiem, gan industriālajiem kompostētājiem būtu krietni efektīvāka naudas izmantošana, kas ļautu ne tikai samazināt atkritumu radīto piesārņojumu un to apsaimniekošanas izmaksas, bet arī mūsu ietekmi uz klimatu.

 

[1] https://ec.europa.eu/eurostat/web/waste/municipal-waste-generation-and-treatment-by-treatment-method

[2] https://zerowasteeurope.eu/downloads/the-hidden-costs-of-incineration-a-story-from-lithuania/

[3] https://www.endsreport.com/article/62005/major-waste-firm-investing-heavily-in-efw-over-recycling-infrastructure

[4] http://www.geoconsultants.lv/wp-content/uploads/2018/05/VentspilsNAIK-IVN-Kopsavilkums.pdf

 

Mairita Lūse

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *