Kā es būvēju kaņepju māju

Fasāde gatava! Kaņepju betons paslēpies zem dēļiem, kas krāsoti ar lineļļas krāsu.

Alternatīva industriālajiem būvmateriāliem ir kaņepju vieglbetons – no kaņepju pārstrādes pārpalikumiem un kaļķa veidots materiāls, kas ir gan atjaunojams, gan – voilà! – absorbē CO2, nevis izdala to.

Gandrīz pirms simt gadiem mani senči Salaspilī uzbūvēja jaunsaimniecību ar neparastu nosaukumu – «Mīliņi». Manu vecvecvecāku iekoptās mājas, no kurām nav saglabājusies neviena fotogrāfija, padomju vara nojauca, ganības un kviešu laukus pārvērta par Nacionālā botāniskā dārza izmēģinājumu laukiem un pagalmā starp ozoliem un jasmīniem iebūvēja daudzdzīvokļu namus. Kā kompensāciju 90. gados atguvām zemi Salaspils lauku teritorijā, kur ceļam «Mīliņus» no jauna. Nav zināms, no kādiem materiāliem būvēja senči, bet «Mīliņu» 21. gadsimta versija top dabai iespējami draudzīgi. Lai gan blakus īpašumam atrodas ģipša raktuves, kur katru pēcpusdienu grand sprādzieni, no rīģipša nolēmām atturēties.

Viesi, kas bijuši jaunajā ēkā, slavē labās sajūtas un smaržas. Iespējams, tas ir izmantoto materiālu nopelns – būvdarbos izmantojām kaņepju betonu un māla apmetumu, bet varbūt labu sajūtu rada ar baltu lineļļu krāsotie koka griesti. Daži ciemiņi noelšas, ka arī grib būvēt «tādu māju». Tomēr jāapzinās, ka ir jābūt visai lielam entuziastam, lai pie tādas tiktu, jo šādus būvmateriālus veikalos netirgo, bet minerālvates un rīģipša dūksnājā noslīkt ir ļoti viegli.

 

Kaitinošie eko termini

Atklāti sakot, tādi termini kā «ekomāja», «ekoloģiskie būvmateriāli» manā uztverē skan kā lamuvārdi. Tāpēc, ka tiek nelietīgi valkāti. Par ekomājām tiek dēvētas līmētas koksnes celtnes, kuru tapšanā nav žēlota bēdīgi slavenā formaldehīda līme. Par eko vai pasīvajām mājām dēvē arī tādas, kas ar plēvēm un citiem līdzekļiem mežonīgi hermetizētas – tik ļoti, ka bez piespiedu ventilācijas sistēmām neiztikt. Tiesa, šādas ēkas ir mazāk jāapkurina, līdz ar to vismaz vienā aspektā tās var cildināt kā dabai draudzīgākas, jo, taupot kurināmo, tiek radīts mazāk CO2 un klimata sargi var dusēt mierīgāk. Kā zināms, apkure un mājsaimniecības kopumā ir vienas no lielākajām CO2 ražotājām. Nav šaubu, ka īstas ekomājas ir aplūkojamas Brīvdabas muzeja vai permakultūras entuziastu sētās. Pateicoties Latvijas Permakultūras biedrībai, zināšanas, piemēram, par salmu ķīpu māju būvniecību vai ekonomiskajām raķeškrāsnīm dzirdīgas ausis atrod arī Latvijā. Savukārt «Mīliņu» pieaugšanas stāsts ir kaut kur pa vidu. Kokmateriālus paši necirtām un mālu dīķmalā nerakām, tomēr daudz – gandrīz visu – darījām pašu spēkiem. Tas nebija pašmērķis, taču roka necēlās iegādāties materiālus, kas ir piesārņojuši planētu jau to radīšanas brīdī, un ir pilnīgi skaidrs, ka tie būs nepārstrādājami atkritumi pēc kalpošanas laika beigām.

 

Baloni un kokmateriāli

Jebkuras mājas būvniecība savā ziņā ir apdraudējums videi – ja reiz kāds būvē māju, acīmredzot vajadzīga pajumte kārtējam civilizācijas papildinājumam, bet mūsu mīļās planētas pārapdzīvotība, kas pieņemas spēkā galvu reibinošā ātrumā, taču ir vides problēma numur viens. Protams, ētika netiek gudra, kā par to runāt. Vēl sarežģītāk ir par to runāt Latvijā – kā tas atsaucas uz mums, kas esam demogrāfiskajā bedrē? Kā mums pareizi reaģēt? Lai nu kā, nākamās paaudzes turpinām ražot, un zemeslodes apdzīvotības vidējā statistika ir biedējoša, jo ik dienas piedzimst vairāk nekā trešdaļmiljona resursēdelīgu bērnu. Liela daļa no viņiem lietos plastmasas autiņbiksītes, brauks ar automašīnām un bieži lidos, ēdīs Amazones līdumos audzētu gaļu un augļus, kā arī dārzeņus un labību no monokultūru laukiem. Un tomēr, kamēr dzimstība lielākajā daļā pasaules netiek regulēta un jaundzimušos turpinām sveikt ar baloniem, bērna ienākšana ģimenē cilvēkus rosina pieņemt izšķirošu lēmumu attiecībā uz dzīvesvietas iegādi, būvēšanu vai vismaz paplašināšanu. Tā tas bija arī mūsu ģimenē.

Kad piedzima trešais bērns, bija skaidrs, ka namiņā ar divām guļamistabām pieciem būs pašauri. Uzzīmējām mājas piebūvi uz klades lapas, bet arhitekts no tās uzbūra veselu vizualizāciju, saskaņojumu un citu dokumentu blāķi. Māja uz papīra bija tapusi, un arī gājiens uz banku izrādījās neticami veiksmīgs. Tiesa, dienā, kad saņēmām kredītiestādes jāvārdu, uzzinājām arī to, ka gaidām ceturto atvasi. Šoks! Arī tāpēc, ka telpas mājoklī bija saplānotas ģimenei ar trim bērniem. Tomēr tēva lomas ceturtais raunds man deva iespēju pilntiesīgi doties bērna kopšanas atvaļinājumā, kas, pateicoties tam, ka pa māju dzīvoja arī sieva, izvērtās par kaislīgu būvniecības atvaļinājumu, faktiski katru dienu pusotra gada garumā veltot mājas tapšanai. Esošajai mājai, kas celta 90. gadu beigās, mēs būvējam klāt vēl vienu, tikai lielāku. Piebūves skeletu vēlējamies līdzīgu koka stāvbūvei, kurā jau mitinājāmies. Tā kā nolēmu māju būvēt pats saviem spēkiem un darbs ar koku šķita vairāk vai mazāk saprotams, pirmo būtisko izvēli izdarīt bija viegli.

Kaņepju spaļi – viena no trim kaņepju betona sastāvdaļām. Pārējās ir ūdens un kaļķis.

Poga «Pirkt» un krampji

Kad biju ticis galā ar koka karkasa darbiem un arī jumta konstrukciju (paldies arhitektam par risinājumu, kas ļāva man visus šos darbus paveikt vienatnē, turklāt ziemas apstākļos!), bija jāsper nākamais solis – jāsarūpē ārsienu siltinājums. Sazvanījos ar būvmateriālu tirgotāju internetā, un pietrūka tikai mana apstiprinājuma, lai «Mīliņu» sētu izraibinātu minerālvates, ko tautā saucam par akmensvati, paku kalns. Tas ir ekonomisks un efektīvs siltināšanas materiāls, ko mūsu zemē lieto ļoti plaši, tāpat kā putupolistirola plāksnes. Šie ir divi vaļi, uz kuriem balstās gan privātmāju siltināšana, gan daudzdzīvokļu namu renovācija. Tomēr, kad ekrānā bija jānospiež poga «Pirkt», mani sagrāba dīvaini krampji, un es nespēju to izdarīt.

Nejaušība mani tieši tajās dienās aizveda uz uzņēmumu, kas piedāvā alternatīvu – siltināt mājas ar kaņepju vieglbetonu, ko ārpus Latvijas pazīst kā hempcreate. Mani kā azartisku dārznieku kaņepju izmantošana ielīksmoja daudz vairāk nekā unificētas minerālvates izmantošana, ko lieto visi un visur. Tās sastāvs ir neskaidrs, turklāt lietošana paģēr izmantot plēves, kas nešķiet dzīvībai ļoti draudzīgi. Iedomājoties par vati un potenciālajiem vielu izgarojumiem, apetīte uz to pavisam noplaka. Tikmēr kaņepju vieglbetons patiesībā ir ļoti vienkāršs materiāls, ko veido kaļķis, ūdens un kaņepju spaļi – tā ir stublāja koksnes daļa jeb atlikumi pēc kaņepju šķiedras ražošanas. Sagaidāmais rezultāts ir labs mikroklimats mājoklī, un, pateicoties sienu monolītumam (ar veidņu palīdzību kaņepju betons kā mētelis apklāj karkasu, līdz ar to nav stiķu jeb salaiduma vietu, kas nozīmē – nav arī siltumnoturībai naidīgo aukstuma tiltu), māja ir vēsa vasarā un silta ziemā. Nebeidzamā mijiedarbībā sienas regulē mitruma līmeni telpā, tādēļ gaiss šādās mājās ir labā līdzsvarā – ne par sausu, ne par mitru. Lieko mitrumu sienas absorbē, to atdodot tad, kad gaisa mitrums telpā samazinās. Optimāla gaisa mitruma režīms ļauj labi justies arī zemākā temperatūrā. Turklāt, pateicoties kaļķa klātbūtnei, gaiss telpās ir sārmains, un tas citādi aplam skābajā civilizācijas būvētajā pasaulē pozitīvi atsaucas uz veselību. Sienu biezums ir gandrīz 45 centimetri, un vēl pirms mājas pabeigšanas jau labi sapratu, ka materiāls patiešām pildīs savu funkciju – visu vasaru, neskatoties uz karstuma periodiem, māja saglabājās patīkami vēsa. Izmantotais kaļķis cietē, absorbējot ogļskābo gāzi, un arī pēc iestrādes turpina to absorbēt, ar ko tas būtiski atšķiras no citiem būvmateriāliem. Kaņepju betons turklāt ir elpojošs, ilgmūžīgs, antialerģisks, nedegošs, nepūst un labi izolē skaņu. Nu kā var dot priekšroku akmens vatei, ja ir šāds Dieva dots materiāls?! Uz šādas pacilātības viļņa mana māja tika pie kaņepju «mēteļa». Vai viss bija tikai rožaini? Nē, katrai labai lietai ir arī ēnas puses, ko vajadzētu apzināties. Kaņepju betons nav lēts, tas ilgi žūst ar risku pelēt, bet saulē var plaisāt, siltināšana prasa ļoti lielu roku darba ieguldījumu, turklāt kaļķis ir kodīgs materiāls, ar kuru amatierim strādāt nav nemaz tik patīkami.

Procesā. Koka karkasu pamazām apņem kaņepju vieglbetona mūris, ko sākumā satur veidņi.

Divi hektāri ģimenes mājai

Ieejiet kādā no populārajiem būvlietu supermārketiem un pavaicājiet maišeli kaņepju spaļu. Taču rēķinieties, ka apsargs var jūs izvadīt pa durvīm. Tieši tik neiederīgs ir šis jautājums ikvienā no būvniecības veikaliem. Tur pat kaļķis jāmeklē ar uguni, par apmetuma mālu nemaz nerunājot, līdz ar to par kaņepju spaļiem – lieku galvu ķīlā! – veikala darbinieki nebūs pat dzirdējuši. Tāpat kā tauta ēd konvencionālo pārtiku, arī būvniecības nozarē situācija ir līdzīga. Dabiskās alternatīvas ir ne tikai retums, bet mēdz būt arī mākslīgi sadārdzinātas. Līdz ar to, ja nu ir kāds tirgotājs, kurš uzņēmies tirgot mazzināmus materiālus, viņš vēlas arī saņemt labu atlīdzību par šo risku, plēšot no klienta deviņas ādas. Latvijas mazais tirgus dara savu, lai piedāvājums būtu sevišķi kompakts. Toties katram interesentam ir iespēja pusstundas laikā apzvanīt visus spaļu ražotājus mūsu zemē. Tiesa, «visus» būtu skaļi teikts, vairāk iederētos vārds «pāris». No savas pieredzes varu piebilst, ka spaļu kvalitāte ievērojami atšķiras. Tie var būt ar šķiedras piemaisījumu, putekļaini, kas ievērojami apgrūtina kaņepju betona gatavošanu ar rokām.

Praktiski tas notiek tā: sagatavo platformu maisīšanai, izber spaļus, samitrina ar ūdeni un tad pievieno kaļķi. Maisa ar liekšķeri, līdz spaļi ir apauguši ar kaļķa kārtiņu un gatavi kāpt spaiņos, lai pārtaptu par mūri. Pievienojot mazāku daudzumu ūdens, var iegūt irdenu materiālu, ar ko, piemēram, piebērt starpstāvu pārsegumu.

Nerakstīta formula vēsta, ka nepieciešams izaudzēt kaņepes divu hektāru platībā, lai varētu uzbūvēt vidēju ģimenes māju. Iesēt un izaudzēt vēl varētu, bet ar pārstrādes iespējām mūsu valstī ir švaki, un šādā apjomā tas pilnīgi noteikti nav roku darbs. Nozari uztur atsevišķi entuziasti, taču tā nav spējusi izkļūt no sava veida pagrīdes līmeņa. Un tomēr kaņepju mājas Latvijā top.

Tiem, kuri izvēlas kaņepes, jārēķinās arī ar to, ka būs nepieciešams kaļķa (bez cementa piedevas!) apmetums no ārpuses un iekšpuses. Tā kā mājai jau bija ēvelētu koka dēļu apšuvums, krāsots ar kokdarvas krāsu, arī piebūvei fasādi veidojām no identiskiem dēļiem, tikai izvēlējāmies lineļļas krāsu. Ja nevēlaties piedzīvot krāsas noņemšanu no fasādes, kas ir zvērīgs darbs, izvēlieties tikai un vienīgi dabiskās krāsas – tās var atjaunot, vienkārši pārkrāsojot. Kā jau minēju, iekšpusē izvēlējos māla apmetumu, taču grasos to krāsot ar kaļķa krāsu. Ja kaļķa apmetumu bez cementa piedevas tirdzniecībā patiešām var atrast (pateicoties tam, ka to ražo kompānija «Sakret»), ar mālu ir sliktāk. Latvijā, kas faktiski ir māla lielvalsts, apmetumu no mūsu brūnā vai sarkanā zelta rūpnieciski neražo. Tikmēr gan Igaunijā, gan Lietuvā to dara. Tā kā kaimiņvalstu māla apmetuma pieejamība mūsu tirgū ir slikta un izmaksas par transportu ir augstas, devu priekšroku pašmāju tirgotājam, kurš piedāvā no Vācijas ievestu kvalitatīvu māla apmetumu. Man pašlaik ir grūti spriest par ilgmūžību, bet strādāt, ar kailām rokām izglāstot visas sienas un veidojot noapaļotus ailu stūrus, bija ļoti patīkami un atsauca atmiņā keramikas pulciņa nodarbības pamatskolā. Perfektas sienas, pie kādām pieradinājis rīģipša kults, iegūt neizdosies, jārēķinās, ka būs roku pieskāriena efekts. Tas ir labi vai slikti – jāspriež katram pašam.

Kad kaņepju betona sienas uzmūrētas, jāapbruņojas ar pacietību – žūšanas process ir bezgala ilgs un arī ļoti svarīgs.

Eksistenciāla ažiotāža

Kamēr Latvijā policija izkauj sējas kaņepju (Cannabis sativa L.) dārziņu un Pārtikas un veterinārais dienests aizliedz gatavot kaņepju ziedu tēju saimniecībai «Obelisk Farm», Igaunijas galvaspilsētā Tallinā katrs var iegriezties legālā veikalā «Sativa Store», kur var iegādāties sējas kaņepju labumus – izslavēto CBD eļļu vai sveķainos pumpurus smēķēšanai, lai atslābinātos. Daudzās zemēs, tostarp ASV un Kanādā, kaņepes drīkst izmantot medicīniskiem nolūkiem. Arī Latvijā normatīvi teorētiski atļauj sējas kaņepju audzēšanu medicīniskām vajadzībām, taču nepieciešami likuma precizējumi, lai regulējums būtu traktējams viennozīmīgi.

Neskatoties uz to, ka kaņepju izmantošana būvniecībā faktiski ir tikai iedīglī, tik un tā šajā jomā Latvija ir pionieris Baltijā, vērtē Industriālo kaņepju audzētāju asociācijas vadītājs Guntis Vilnītis. Francijā un Īrijā būvniecībā jau izsenis izmantoto kaņepju betonu Latvijā pazīst mazāk nekā desmit gadu, un lielā mērā visa jaundzimusī nozare pašlaik satilpināma vienā uzņēmumā, kas mūsu tirgū pārstāv Šveices kompāniju «Hemp Eco Systems». «Industriālā rūpniecība, pat ražojot tā sauktos ekoloģiskos materiālus, patērē lielu daudzumu enerģijas un piesārņo vidi. Tāpēc jāuzdod jautājums – kas ir īsts ekoloģisks materiāls?» vaicā Uģis Pauriņš, «Hemp Eco Systems Latvia» vadītājs. Viņš kaņepju vieglbetona ēkas salīdzina ar siltu, bet elpojošu vilnas žaketi. Neilgu laiku šai tirgū darbojušies divi būvnieki, taču otrs uzņēmums, kurš gatavojis kaņepju betona paneļus, nav spējis sagaidīt peļņu. Šogad ar kaņepju betonu nosiltināta arī sabiedriskā ēka – Turkalnes muižas klēts, kur tiek attīstīta alus un vīna darītava.

Ražot kaņepju būvmateriālus ražošanas pēc nevajag, tāpēc labāk, lai nozare ir kompakta, bet nodrošina kvalitatīvu pakalpojumu, spriež asociācijas vadītājs Guntis Vilnītis. Asociācijas galvenā funkcija esot panākt, lai gan Latvijas, gan Eiropas regulējums būtu labvēlīgs kaņepju biznesam. Pašlaik, kā skaidro G. Vilnītis, ANO rezolūcija un Eiropas Savienības normatīvi nepasaka, ka kaņepju spaļi ir legāli izmantojami. Taču sagaidāms, ka nākamā gada 1. janvārī līdz ar izmaiņām likumā «Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību» bažu plīvurs kritīs. Līdz ar to spaļu izmantošana būs legāla. Oficiāli.

Spaļi ir kaņepju šķiedras ražošanas pārpalikums, līdz ar to var cerēt, ka, palielinoties kaņepju audzēšanai un pārstrādei, augs arī pieejamie to apjomi. Šīs izmaiņas, kā skaidro G. Vilnītis, gan tieši neattieksies uz normatīvos nedefinēto kaņepes daļu izmantošanu pārtikā, šī cīņa kaņepju faniem vēl ir priekšā, taču tieši tas būtu nepieciešamais grūdiens, lai kaņepju nozare attīstītos. «Gandrīz visā Eiropā kaņepes ir tabu un ir milzīga ažiotāža – drīkst vai nedrīkst,» rezumē asociācijas šefs.

Kaņepju betonam ir vēl kāda aktuāla priekšrocība un reizē trūkums – tas atkarīgs no skatupunkta. Šis materiāls ievērojami pasliktina mobilo sakaru un interneta kvalitāti šādās ēkās. Droša izvēle tiem, kurus biedē jaunu tehnoloģiju ienākšana sakaru pasaulē.

Raivis Bahšteins
Autora e-pasta adrese: raivis.bahsteins@gmail.com

2 Replies to “Kā es būvēju kaņepju māju

  1. Ļoti interesants raksts nekad nebiju domājusi ka ir iespējams uzcelt māju kura sastāvā ir pielietotas kanjepes, plus tas ka šis materiāls ievērojami pasliktina mobilo sakaru un interneta kvalitāti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *