Litenes zemnieks ar akmens cirvi rokās


Ar Gunāru Cigli un viņa sievu Ivetu sadraudzējos pirms gadiem četrpadsmit, kad Nīderlandes fonds «ARK», pirms dāvināja lopus palieņu kopšanai, aizveda grupu ieinteresētu cilvēku ekskursijā uz Holandi. Jans van der Veins mūs vadāja pa dabas teritorijām, un es pārliecinājos, ka biotopus var atjaunot arī galīgi bezcerīgās vietās. Kad 2006. gada maijā uz Latviju atceļoja pirmais furgons ar villainajiem Hailandes šķirnes lopiem, devos uz Liteni vērot, kā Sitas un Pededzes palienes pļavās izkāpj pirmie palīgi. Arī vēlāk ik pa laikam apciemoju Cigļus un iepazinu saimnieku kā aizrautīgu kolekcionāru, vēstures zinātāju, prasmīgu saimnieku un gudru stratēģi. Ilgus gadus viņš bija Litenes pagasta vadītājs, tagad ir Gulbenes novada deputāts. Interesanti, ka ģimenei pieder divas saimniecības – viena ir bioloģiski sertificēta, otra konvencionāla. Visus šos gadus graudkopība uztur «Natura 2000» teritorijas noganīšanu.

– Kā tu nonāci Litenē?

– Litenē nonācu 1985. gadā pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas. Vispirms strādāju par agronomu, tad kolhozu vietā nāca Breša zemnieki, un es biju viens no tiem. Nopirku «Sopuļu» mājvietu, māju būvēju plašu, jo abi ar Ivetu gribējām daudz bērnu – tagad mums ir pieci. Lai varētu pretendēt uz Dabas aizsardzības pārvaldes atbalsta maksājumiem par Sitas un Pededzes palienes apsaimniekošanu un ievākt sertificētu sienu, izveidojām bioloģisko saimniecību. Lai varētu saimniekot intensīvāk un saņemt konvencionālajai lauksaimniecībai paredzētās subsīdijas, man ir otra saimniecība, kur aptuveni 500 hektāru platībā nodarbojos ar graudkopību. Kaut pirms četrpadsmit gadiem, kad izveidoja dabas liegumu «Sitas un Pededzes paliene», Vides ministrija solīja krietnu atbalstu tiem, kuri uzņemsies ilgtermiņa saistības, joprojām ir tā, ka tikai ienākumi no konvencionālās saimniekošanas man dod iespēju skolot bērnus un uzturēt lopus 250 hektāru plašajās dabiskajās ganībās.

Iveta un Gunārs Cigļi.

– Kāpēc nolēmi iesaistīties šajā dabas saglabāšanas projektā?

– Tolaik biju ne tikai zemnieks, bet arī Litenes pagasta vadītājs, pie mums brauca dabas aizsardzības speciālisti, rādīja, cik unikāli biototpi ir palieņu pļavās. Bet ciema ļaudis pamazām pārtrauca turēt lopus, un tālās siena pļavas pie Pededzes sāka strauji aizaugt. Ja neviens nekavējoties neiesaistītos, te būtu biezi krūmi un neviena ķikuta. Vides ministrija izsludināja konkursu aizsargājamu teritoriju saglabāšanai. Es pieteicos. Vajadzēja novākt apaugumu, zemākās vietas nopļaut, un tad mums piedāvāja dzīvniekus par velti – pašam tikai jāuzbūvē žogs. Tā 2006. gada maijā te tika izlaisti 13 hailanderi, pēc tam 20 zirgi, un tagad jau izveidojušies lieli ganāmpulki. Vasarā viņus nav iespējams saskaitīt, jo lopi ir izklīduši. Ja parādās vilki, tad gan dzīvnieki saspiežas baros. Augustā, septembrī, kad vecie māca jaunos vilcēnus medīt, bija jau ieklīduši – puikas redzēja. Saskaitīt lopiņus var tad, kad uzkrīt pirmais sniegs, jo sāku piebarot un viņi sanāk pie siena ruļļiem. Pērn bija aptuveni 110 zirgu, liellopi arī virs simta.

– Vai pa šiem gadiem dabas daudzveidība ir vairojusies?

– Dabai patīk, ja pamaina pļavu struktūru, noņem virszāles, lai var sazelt apakšzāle. Te var redzēt fantastisku augu daudzveidību. Dabas skaitīšanā eksperti atrada daudz biotopu. Pirms pāris gadiem te bija ekspertu mācības, un tad viņi 1×1 metra rāmī sameklēja vairāk nekā 20 sugu, bet 5×5 metru kvadrātā bija jau aptuveni 70 dažādu augu. Citur ne tuvu nevar atrast tādu daudzveidību. Piemēram, graudaugu tīrumā aug pamatkultūra un 10–15 nezāļu sugas. Ja tās nomiglo, valda monokultūra.

Pededzes paliene ir milzīgi bagāta. Pededze ir upe, kuras straume palos atnes gan auglību, gan augu sēklas. Protams, ir riski, ka atnes arī to, ko nevajadzētu. Tie latvāņi, kas tagad zeļ septiņu astoņu kilometru attālumā, drīz būs pie manis. Protams, lopi lapas apēdīs, jaunas sēklas neizsēsies, bet sakneņi paliks ilgi.

– Kāds tev labums no tā visa?

– Noganīšana peļņu nedod. Ļoti piedomājot, var iziet pa nullēm, taču pēdējos divus gadus esmu vairāk ieguldījis nekā guvis atpakaļ. Tas tāpēc, ka samazināja atbalstu bioloģiski vērtīgu zālāju pļaušanai un noganīšanai. Mūs mierināja, ka tad, kad pabeigs biotopu kartēšanu, atbalsts atkal būs. Taču dabas skaitīšana ir ievilkusies, man ilgi nācās gaidīt ekspertus, varbūt nākamgad ko saņemšu par nosargātajiem biotopiem. Kamēr mēs kā pēdējie mohikāņi gaidām un sargājam sugas, finansējums novirzīts intensīvās lauksaimniecības zaļināšanas pasākumiem. Bet nezinu, vai ar glifosātu nomiglota pļava dod dabai kādu labumu, kaut to nosauc par melno papuvi.

Cik zinu, Latvija uzņēmusies saistības un sola Eiropas Savienībai, ka dabisko pļavu platības nesamazināsies, taču šī atbildība daudz kur gulstas uz zemnieka pleciem. Rūpju ir gana, piemēram, aploki jāatjauno, jo rudenī, kad zāles ir mazāk, lopi laužas laukā – ja bullis saož meklējošos govi, prom ir. Iedomājies, cik izmaksā stabi un dzeloņstieples 250 hektāru nožogošanai! Ziemā jāpiebaro aptuveni 200 dzīvnieku, tiem jāsagatavo gana daudz bioloģiski sertificēta siena.

– Pirms pāris gadiem sapņoji par kautuvi, bet joprojām nevaru nekur nopirkt Litenes palienēs ganītu lopu gaļu. Sarēķināji, ka neatmaksājas?

– No pārtikas aprites ar savvaļas dzīvniekiem esmu laukā. Mums ir vienošanās ar Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības datu centru, ka drīkstu neiezīmētus dzīvniekus izmantot noganīšanai uz savas zemes. Ja vēlos kādu pārvietot, nākas iezīmēt un ņemt asins analīzes. Lai tirgotu gaļu, lopiem jābūt apzīmētiem ar krotālijām ausīs un regulāri jāņem asins analīzes. Lai to paveiktu bez briesmām dzīvībai, jāiegulda daudz naudas metāla nožogojumos, lai lopus var iedzīt šaurā bezizejā. Izdevumus varbūt varētu atpelnīt 20–30 gadu laikā. Tāpēc mums lētāk ir pašiem kādu apēst un vēl padalīties ar vilkiem. Pašlaik vilki lopu pieaugumu notur uz vietas – ja piedzimst kādi 70 telēni, nākamo pavasari piedzīvo aptuveni 20.

Liellopi no Nīderlandes nogaršo pirmās lapiņas Pededzes palienē.
2006. gada maijs.

– Kas būtu jāmaina, lai pircējs varētu tikt pie ierobežotā savvaļā augušu lopu gaļas tikpat brīvi, cik pie importētas fermas lopa gaļas?

– Ja Hailandes govis un savvaļas zirgi būtu briežu dārza iemītnieku statusā, nebūtu problēmu – dzīvnieku drīkstētu nomedīt, iezīmēt ar krotāliju, kas apliecina, ka lopiņš ēdis tikai palienes zāli, un nogādāt kautuvē uz sadalīšanu. Bet tagad nekā tāda nav.

– Biologi uztraucas, ka bioloģiski vērtīgās pļavas ir visapdraudētākais biotops Latvijā un ka ir saglabājušās tikai 0,1 procents no tām, kas bija pirms gadiem simt. Kas tev dod sparu padsmit gadus uzturēt lopus, risināt konfliktus ar kaimiņiem, kad kāds bullis izmūk, ja tev nav nekādas peļņas no tā visa?

– Kāpēc es to daru? Nezinu. (Aizdomājas.) Mani sajūsmina apziņa, ka varu vērot tādu ainavu, kāda te bijusi pirms 5000 gadu. (Gunārs cilā palu laikā krasta nogruvumā atrastu akmens cirvi.) Akmens laikmetā cilvēkam bija tikai akmens cirvis. Izdzīvot varēja vietās, kur bez lielām briesmām varēja zvejot un medīt. Droši vien tāpēc pirmie iedzīvotāji apmetās tieši palieņu klajumos. Upe pārplūda, tad atkāpās, vecupēs saglabājās ūdens, un zivi varēja noķert ar kailām rokām. Cilvēki te dzīvoja arī pirms 2000 gadu – to apliecina tērauda cirvis, ko šeit atradām. Tas bija laikmets, kad cilvēki jau nodarbojās ar lopkopību. Un kur tad ganīs? Meklēja, kur labi aug zāle un ir atklāta ainava. Atkal noderēja paliene, jo palu ūdeņi samēsloja pļavas, bija kur ganīt, kur savākt sienu. Te ainava veidojusies tūkstošiem gadu, un šajās pļavās ir ielikta vēsturiska pēctecība. Vai mums ir tiesības šo ģeniālo pasaules kārtību izjaukt?

– Vai tev kā lielsaimniekam dabas skaitīšana ir traucējusi?

– Man ir otrādi – lai par pļavām saņemtu kompensāciju, kas atbilst saglabātajai daudzveidībai, es dabas skaitīšanu gaidīju piecus gadus. Ar lielu pierunāšanu pērn manas pļavas izgāja skaitītāji no Daugavpils Universitātes. Ir taču skaidrs, ka uzturēt tādas pļavas par 50 eiro uz hektāru gadā ir neiespējami. Dabas skaitīšana ir vajadzīga, tikai rezultātus vajadzētu analizēt ātrāk. Kur radusies ideja, ka jaunas dabas teritorijas vairs neveidos? Kam tas ir izdevīgi? Dabas skaitītāji var atrast unikālas vērtības, bet kā tās aizsargās?

– Lai uzturētu dabas vērtības, ir platības, kur tu saimnieko ar intensīvās lauksaimniecības metodēm…

– Jā, audzēju kviešus, miežus, nedaudz rudzus un rapsi.

– Vai žāvē ar glifosātu?

– Nē!

– Neesi mēģinājis?

– Vienreiz nomigloju dīzeļdegvielas piedevai domāto rapsi, jo lauks bija nezāļains. Bet man nav pieņemama herbicīdu lietošana pirms ražas novākšanas. Vielu nezūdamības likumu neviens nav atcēlis, un viss, pilnīgi viss, ko lietojam, agri vai vēlu nokļūst barības ķēdē.

– Bet lauksaimnieki to dara?

– Kad graudi vārpā ir nobrieduši, to kvalitāte ir laba, viss atbilst normām – gan proteīni, gan lipeklis, gan grimšanas skaitlis. Bet visu ražu nav iespējams nokult vienā mirklī. Pēc katra lietus kvalitāte iet uz leju, jo mitrums pamodina graudā dzīvības procesus, tas sāk dīgt, un, pārbaudot kvalitāti, izrādās, ka pēc pašreizējām prasībām graudi vairs neder pārtikai, tikai lopbarībai. Nomiglojot ar glifosātu, dzīvības procesi augā tiek pārtraukti, grauds vairs nereaģē uz mitrumu kā dzīvs organisms – tas iekonservējas kā marinēts gurķis.

Ja mani graudi pēc lietus derēs tikai lopbarībai, tad kaimiņš miglojot saviem graudiem būs noturējis augstāku kvalitāti, saņems lielāku naudu, kas kompensēs izdevumus par herbicīdiem. Pieņemšanas punktā nevienam intensīvajam zemniekam neprasa, esi vai neesi strādājis ar herbicīdiem. Bioloģiskos gan pārbauda ļoti stingri, taču intensīvajā lauksaimniecībā pesticīdi ir atļauti. Ja saimnieks atskaitēs nepārkāpj devas un termiņus, tad neviens ciešāk neskatās.

– Kāpēc tu pats neaudzē graudus bioloģiski?

– Tā kā raža ir zemāka, bet prasības daudz stingrākas, augstāka cena par sertificētu produktu nekompensē izdevumus un laiku, kas jāpavada atskaitoties. Es labāk strādāju ar konvencionālajām metodēm, pesticīdus lietoju, cik maz vien iespējams, tīrumu mēslošanai izmantoju digestātu, taču bez minerālmēsliem papildmēslojumā iztikt ir teju neiespējami. Šogad bioloģiskie zemnieki ar graudiem atspērās, ražas bija normālas, bet tagad cenas strauji krīt, ieguvēji ir tie, kuri paspēja pirmie nokult.

– Vai tevi satrauc pesticīdu atlieku klātbūtne pārtikā?

– Tagad ir jādomā. (Ilgi klusē.) Eiropā ir stabila kontroles sistēma un pesticīdi, pirms nonāk pārdošanā, tiek pārbaudīti. Bet diez vai ir izpētīts, kādu ietekmi tie atstās pēc 20–30 gadiem. Taču cilvēce ir izvēlējusies šādu attīstības ceļu, un es tur neko daudz nevaru ietekmēt.

– Vai tavi strādnieki ievēro pesticīdu lietošanas noteikumus?

– Esmu visu sagādājis drošam darbam un instruējis, kā droši strādāt. Es ticu, ka viņi to visu ievēro. Miglošanas traktora kabīne ir aprīkota ar ķīmiju uztverošiem filtriem un kondicionieri. Iespēja saskarties ar pesticīdiem ir tad, ja aizsērē kāda smidzināmā dīzīte. Tad traktoristam ir jāuzvelk cimdi, jāizkāpj un jānotīra smidzinātājs, bet pēc tam jānomazgā rokas. Tāpēc pie miglotāja ir piestiprināta ūdens kanna. Bet es nevaru galvot, ka katru reizi, izlecot no kabīnes, traktorists uzvelk cimdus un pēc tam nomazgā rokas. Kombinezons, protams, ir visiem. Cilvēkam pašam arī jāuzņemas atbildība par savu veselību.

– Tu laukus mēslo ar digestātu, kas rodas pēc biogāzes ražošanas. Kā vērtē šo mēslojumu?

– Tas ir labs, dabīgas izcelsmes mēslojums, kas iegūts no putnu mēsliem un graudu attīrīšanas smalkumiem. Ja augsnes analīzes rāda, ka trūkst fosfora un kālija, tas jādod ar minerālmēsliem. Bet, izmantojot digestātu, minerālmēslu devu var samazināt uz pusi vai iztikt ar trešdaļu. Ar digestātu nevar iedot slāpekli, tas ir ļoti kustīgs elements, un intensīvajā lauksaimniecībā to kā papildmēslojumu dod trīs reizes – pavasarī, vasarā un tad, kad sāk vārpot. Digestātu drīkst izmantot uz rugaines, bet šis periods ir īss – rudenī un pavasarī pirms sējas. Ziemā to laistīt nedrīkst, jo ieskalosies ūdenstilpēs. Tāpēc pie biogāzes ražotnes ir digestāta krātuves.

– Kā tu vērtē atkritumu apsaimniekošanu laukos?

– Mūsu pagastā atrodas Malienas sadzīves atkritumu poligons, kur noglabā ne tikai Gulbenes novada, bet arī Apes, Alūksnes, Balvu, Viļakas, Lubānas, Cesvaines un Baltinavas novada sadzīves atkritumus. Poligonu uzbūvēja laikā, kad biju Litenes pagasta vadītājs, tagad esmu Gulbenes novada deputāts un turpinu risināt šos jautājumus. Uzskatu, ka, uzbūvējot poligonu, sakārtojām sistēmu, bet slikti, ka neaizgājām tālāk. Apkārtnes novadiem vajadzēja izveidot savu savākšanas uzņēmumu, kā tas ir ZAAO, un problēmu būtu mazāk. Valsts atbalstīja poligona būvi, bet neatvēlēja naudu attīrīšanas iekārtām un piebraucamajam ceļam. To izdarījām no pašvaldību naudas. Bet – tagad ir dzirdēta ideja Malienas poligonu slēgt un atkritumus vest uz Daibi Cēsu pusē. Šādam lēmumam ar ekonomiskiem apsvērumiem ir maz kopīga.

Atkritumu jautājumu risināšana lielas kaislības izraisa ne tikai Rīgā, bet arī pie mums. Uzņēmumam, kurš uzvarēja konkursā par atkritumu izvešanu, Gulbenē jāuzbūvē šķirotu atkritumu savākšanas laukums, bet iedzīvotāji protestē. Visi rada atkritumus, bet neviens nevēlas, lai apsaimniekošana notiktu viņa acu priekšā. Arī gar manu māju iet ceļš uz poligonu, kas atrodas trīs kilometru attālumā, un, ja vējš iegriežas no tās puses, gadās, ka atpūš drazu. Bet smakas gan nav jūtamas – vējš izkliedē.

– Šopavasar tavos tīrumos ganījās daudz zosu. Vai tev kompensēja zaudējumus?

– Protams, raža samazinājās vismaz par 20 procentiem. Pieteicu postījumus Dabas aizsardzības pārvaldei un nelielu kompensāciju saņēmu. Šogad mūspusē migrējošās zosis uzturējās ļoti ilgi, laikam ziemeļos bija aizkavējies pavasaris, postījumi visiem bija milzīgi, un Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniekiem bija ļoti liela slodze. Netālu ir Lubāna zemiene, Barkava, Ošupe, Litene – visur ganījās tūkstošiem putnu. Eksperti atbrauca pēc mēneša, kad sējumi jau bija atguvušies, bet rudenī atšķirība bija redzama – graudi nogatavojās pāris nedēļu vēlāk, un raža bija mazāka nekā tur, kur putnu nebija. Pēc šā gada pieredzes varu teikt, ka Dabas aizsardzības pārvalde ar šo problēmu labi tika galā, bet par meža zvēru postījumiem gan to nevaru teikt. Piemēram, šogad lielākos ražas zudumus radīja stirnas un no audzētavām izmukuši dambrieži. Viņi ziemā noēda aptuveni 100 hektāru rapša. Raža bija uz pusi mazāka vismaz. Bet par meža zvēriem likumā ierakstīts, ka saimnieks pats ir atbildīgs – vai nu pats sargā, vai arī piesaista mednieku kolektīvus.

– Kas tu esi vairāk – zaļais vai konvencionālais zemnieks?

– Esmu latviešu zemnieks! (Smejas.) Uz subsīdijām skatos piesardzīgi. Sākumā tās noderēja, lai atspertos, iegādātos ražīgāku tehniku, uzlabotu darba apstākļus. Bet tās nebūs mūžīgas un kaut kad beigsies. Pašlaik zemnieki var plānot ne tālāk kā 5–7 gadus uz priekšu, varbūt pat mazāk. Bet prātīgi cilvēki plāno darbus mūža garumā. Ja mani bērni plānotu, kā šeit saimniekos, tad viņiem jādomā daudz tālākā nākotnē.

– Tavā ģimenē ir pieci bērni. Kāds pārņems saimniecību?

– To neņemos spriest, pagaidām neviens nav izteicis vēlmi. Viņi vairāk ir mākslinieki un iegrimuši datoros.

– Bet tur jau tu pats esi vainīgs – tev ir tūkstošiem grāmatu, dažādu laiku senlietu kolekcijas, sieva – ļoti radoša rokdarbniece. Jūsu intereses ir milzīgi plašas, un lauksaimniecība ir veids, kā nopelnīt aizraujošai dzīvei.

– Tā tas ir. Man saimniekošana ļauj nodarboties ar to, ko vēlos. Nekad neesmu domājis kļūt par zemes darbu vergu. Saimniekošanai jābūt tādai, lai var atļauties interesēties par lietām, kas aizrauj.

– Prasmīgi saimniekojot, laukos var nopelnīt?

– Nezinu, vai tas ir prasmīgi – drīzāk intuitīvi. Iespējams, ka mans milzīgais zināšanu apjoms dod iespēju prognozēt, tieši ko audzēt konkrētajā gadā, lai ienākumi būtu labi.

– 250 hektārus tu esi atdevis dabai un vari to atļauties, jo tev ir 500 hektāru konvencionālās lauksaimniecības.

– Jā. Bet mana intuīcija saka, ka pienāks laiks, kad tie 250 hektāri dos vairāk nekā tie 500. Nevaru pateikt, vai tas notiks 20–30 gadu laikā, bet pazīmes ir. Apdomāsim, kā zemniekiem gāja aizvadītajos divos gados. Arī man aizpērn lietavās siena ruloni aizpeldēja pa Pededzi. Pagājušais gads bija sauss, un nekas lāgā neizauga. Graudaugi ekstremālos apstākļos ļoti cieta, neizspruka arī tie 250 hektāri, ar lopbarību bija knapāk. Bet daba šīs klimata pārmērības spēja izturēt labāk. Sausajā gadā grīslis bija sīkāks, bet izauga citas zāles. Dabai ir ļoti liela buferspēja, kādas nav labības monokultūrai. Pie kaprīziem un mainīgiem laikapstākļiem man tas bullis dos iespēju izdzīvot, jo, domāju, krīzes laikos cilvēki vairs tik ļoti nesmādēs dabiskos apstākļos audzētu gaļu.

– Mani pārsteidz tas, ka normāli audzēta gaļa līdz ēdājam nevar nokļūt, bet lopus paverdzinošā fabrikā – nekādu problēmu!

– Cilvēki dzīvo aizvien ilgāk, un planētas iedzīvotāju skaits aug. Nekad dabiskās pļavās nevarēs izganīt tik daudz lopu, lai pabarotu septiņus miljardus cilvēku. Ja man no 250 hektāriem gadā varētu būt kādas 20 tonnas gaļas (tas ir maksimums), tad lielferma tikpat aizsūta uz kautuvi nedēļas laikā.

– Bet dabīgās pļavas iet bojā milzīgā ātrumā!

– Pašlaik daba ļoti zaudē visā Latvijā. Latvija sen nav zaļākā valsts, drīzāk otrādi – strauji kļūstam par vienu no tukšākajām zemēm. Dabas sargāšana mūsu valstī galīgi vairs nav prioritāte – nezinu, kāpēc tas tā. Es domāju, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai būtu daudz uzstājīgāk jālobē dabas jautājumi.

Anitra Tooma; autores foto

 

 

 

Atbildēt