Akmeņu sūkātājs – nēģis

Šāda izskatās strauta nēģu «bērnistaba». Te dūņās mitinās ņurņiki.

Nēģu dzīvi esmu vērojis kopš bērnības. Man liktenīga izrādījās rakņāšanās Silupītes krasta dūņainajās smiltīs. Ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts, bet, aizverot acis, aizvien varu sajust upītes dūņu smaržu. Ja es to nebūtu darījis, tad, ļoti iespējams, tagad nerakstītu šo rakstu. Silupīte ir kādus piecus kilometrus garš strauts, kas sākas mežā pie Rojas un ietek Rīgas līcī. Tāds sīkaliņš. Te es pirmoreiz iepazinos ar ņurņikiem – nēģu kāpuriem. Kopā ar draugiem mazos, rozīgos radījumus izrakām no dūņām un vērojām, kā tie, atpakaļ ielaisti, vicinot astītes, ātri, ātri ieurbjas un pazūd strauta gultnē. Pavasarī vērojām nēģu nārstu oļainajos seklumos. Var jau būt, ka toreiz vairāk alkām nokļūt strauta posmos, kas tuvāk ietekai pie krievu robežsargu jeb vienkārši «zaļo zastāva» (posteņa), kur dzīvo līdakas, bet nēģi un to ņurņiki šķita ar kādu īpašu nozīmību apveltītas zivis. Vēlāk, mācoties skolā, uzzināju, ka nēģi nav zivis, bet gan apaļmutnieki. Gadu gaitā šī patiesība ir mulsinājusi daudzus, bet, kā izrādās, velti, jo mūsdienās zinātnieki nēģus atkal atzīst par zivīm.

Senāki par dinozauriem

Nēģi ir primitīvi radījumi. Tie ir senāki par dinozauriem. Uz Zemes šie akmeņu sūkātāji (nēģu dzimta – Lampetra – tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ‘akmeņu sūkātāji’) mīt jau vairāk nekā 300 miljonus gadu, un to pašreizējais veidols nav mainījies aptuveni piecus miljonus gadu. Par to, ka nēģiem nav kaulu, ir pārliecinājies katrs nēģēdājs. Un, tā kā tiem nav kaulu, tiem nevar būt arī mugurkauls, tomēr, neraugoties uz šo, zinātnieki nēģus iekļāvuši mugurkaulnieku apakštipā, jo nēģa skeletu veido skrimšļi un arī citādi tie ir līdzīgāki mugurkaulniekiem nekā bezmugurkaulniekiem. Nēģiem nav žokļu, tāpēc tie pieder bezžokļaiņiem. Nēģis sākas ar piesūcekni – mutes piltuvi. Pieaudzis nēģis barojas ar nelielām zivīm – reņģēm, salakām –, bet nereti piesūcas arī lielākam upurim. Barību uzņem, to iesūcot, jo žokļu taču nav. Mutes piltuvē izvietoti dažādas formas sīki zobiņi. Arī mēle ir zobaina, un tieši ar mēles zobiem nēģis pārgrauž upura ādu. Zem mēles virsotnes atrodas siekalu dziedzeri, kas brūcē ievada vielas, kuras aizkavē asins sarecēšanu un šķīdina olbaltumvielas. Putrā sašķidrinātie upura audi tiek iesūkti zarnu traktā. Var teikt, ka nēģis barību daļēji sagremo ārpus sava ķermeņa un iztiek bez kuņģa.

Paēdis nēģis atpūšas, ieracies jūras dūņās, kad sajūtas izsalcis – dodas medīt. Caurumiņu rinda abos nēģa sānos ir elpošanas atveres, un katrai atverei atbilst savs žaunu maiss. Nēģis elpo ar 14 žaunu maisiem. Nēģiem ir trīs acis, tiesa, trešā acs, kas novietota galvas augšdaļā zem ādas, spēj atšķirt vien tumsu no gaismas, bet tad, kad kāds nēģu ķērājs – divkājains vai četrkājains – met ēnu pār nēģi, tas saprot, ka jāmūk. Galvas virspusē ieraugāma viena vienīga nāss atvere, kas saistīta ar ožas orgānu. Nēģu dzimumu visvieglāk atšķirt nārstojošiem nēģiem, kad mātītēm veidojas tauku un ādas sabiezējums, kas līdzīgs zivju anālajai spurai, bet tēviņam – ārējs diegveida sēklvads.

Strauta nēģi veido nārsta bedrīti.

Iztiek bez ēšanas

Upes nēģi nārsto maijā–jūnijā, bet uz nārsta vietām upēs dodas ļoti laicīgi, proti, iepriekšējā gada vasarā–rudenī. Tas ir nēģu beigu sākums. Vispirms tiem pazūd ēstgriba, tad pārstāj darboties mutes piltuves dziedzeri, līdz visbeidzot deģenerējas tā zarnu trakts, un saprotams, ka tad nēģiem ēšana vairs nav prātā. Nēģi no jūras ienāk upēs un dodas uz nārsta vietām. Ceļojums ilgst visu ziemu, un, tā kā nēģi neko neēd, pārtiekot tikai no iekšējām rezervēm, nārsta laikā tiem spēka pietiek vien nārstam. Ar to izskaidrojams, kāpēc pavasarī ķertie nēģi ir negaršīgi – kā no gumijas. Kā gan citādi, ja to iekšējās rezerves ir iztērētas, ceļojot uz nārsta vietām! Nēģi šajā laikā līdzinās dzīviem miroņiem. Iznārstojušie nēģi aptuveni divu nedēļu laikā pēc nārsta nobeidzas. Nārsts notiek seklās, akmeņainās vietās, kur nēģu tēviņš izveido nārsta bedrīti, kuru mātīte padziļina, un riests var sākties. Riestojot tēviņš piesūcas pie mātītes galvas, un to ķermeņi savijas kopā. Ar vienu mātīti var nārstot viens vai vairāki tēviņi. No lipīgajiem ikriem nedēļas vai divu (tas atkarīgs no ūdens temperatūras) laikā izšķiļas kāpuri, kas ierokas gruntī un dzīvo tur 3–6 gadus. Kāpuri (ņurņiki) ir akli, to mutes atvere ir neliela, tiem nav sūcējpiltuves, un tie barojas ar detrītu (dzīvo organismu atliekas). Pārvēršoties par pieaugušu nēģi, tie dodas uz jūru, kur pavada 1–3 gadus, un tad kādā rudenī dodas savā pēdējā ceļojumā – uz upēm nārstot.

Strauta nēģu nārsts.

Strauta nēģis jūru nepazīst

Atšķirīgs dzīves stāsts ir par upes nēģi sīkākajam strauta nēģim, kurš visu mūžu pavada kādā nelielā upītē un nekad nedodas uz jūru. Strauta nēģa zobi ir noapaļoti un neasi. Zobi, ar ko pārkost upura ādu, tiem nav nepieciešami, jo strauta nēģis nekad nekļūst par pusparazītu kā upes nēģis. Tas tāpēc, ka, sākoties pārvērtībām, strauta nēģi pārtrauc barošanos un to zarnu trakts deģenerējas. Šajā laikā tiem sāk attīstīties acis, kuras nav vajadzīgas kāpuriem, bet noderēs, lai varētu sekmīgi iznārstot. Strauta nēģis pieauguša dzīvnieka stadijā pavada tikai dažus sava mūža nogales mēnešus. To ņurņiki līdz metamorfozei dzīvo 3–5 gadus, un šo laiku viņi pavada ierakušies nelielu upīšu un strautu gruntī. Kāpuru pārvēršanās par pieaugušajiem (metamorfoze) sākas rudenī un beidzas pavasarī, kad iznārstojuši tie drīz vien nobeidzas tāpat kā upes nēģi.

Kaut arī pēc pieaugušu īpatņu ārējā izskata abas sugas ir atšķirīgas, ihtiologi izteikuši pieņēmumu, ka upes un strauta nēģis ir vienas sugas atšķirīgas formas, līdzīgi kā strauta forele un taimiņš. Abas nēģu sugas Latvijā ir plaši sastopamas.

Nēģu nārsta buča.

Varētu dzīvot it visās upēs

Latvijā ir daudz upju, kurās dzīvo nēģi, – kopā ar mazākām upēm un upītēm, valkiem un grāvjiem lielo ir vairāk nekā 12 000. Kopējais upju garums, ieskaitot arī pašas mazākās, ir 37 500 kilometru. Kopā ar grāvjiem hidrogrā skā tīkla kopgarums pārsniedz 100 000 kilometru. Lielākā daļa upju ir piemērotas nēģiem.

Nēģi nārsto kā lielās, tā mazās un pavisam mazās upītēs, kuras būtu jāsauc par strautiem, – tās ir tik šauras, ka cilvēks pavisam viegli var pārkāpt tām pāri. Nārstam vajadzīgi oļiem klāti seklumi. No ikriem izšķīlušies kāpuri apmetas lēntecēs ar smilšaini dūņainu gultni. Vasaras beigās, bet jo īpaši rudenī un ziemas sākumā, upes nēģi nāk no jūras upēs. Tajā pašā laikā vecākie strauta nēģu kāpuri sāk metamorfozi turpat savā strautā vai upītē. Upēs no jūras ienāk milzīga migrējošo upes nēģu masa, kas mērāma simtos tonnu. Šī masa no lielajām upēm izklīst mazākajās pietekās. Diemžēl cilvēku uzceltie aizsprosti ierobežo nēģu iespējas nokļūt vietās, kur kādreiz varēja nārstot, tāpēc, kā noskaidrojuši ihtiologi, augšpus aizsprostiem sastopams tikai strauta nēģis, kurš nekur neceļo. Tiesa, kopš 1960. gada upes nēģi tiek mākslīgi pavairoti, ielaižot virs aizsprostiem. Tāpat zināma loma migrācijas ierobežošanā ir bebru dambjiem uz mazajām upītēm un strautiem, bet to ietekmi nevar salīdzināt ar Daugavas HES kaskādi. Augšējā attēlā labi redzams, ka cilvēka celtās hidrotehniskās būves ir padarījušas lielu daļu Latvijas teritorijas upes nēģim nepieejamu.

Latvijas ihtiologi ir noskaidrojuši, ka vismaz Rīgas līča nēģi nārstam nemeklē tieši dzimto strautu, bet var nārstot jebkurā citā, kurš kaut kādu mums nezināmu apstākļu dēļ nēģim iepatīkas. Daļa zivju pētnieku uzskata, ka nēģi strauta piemērotību dzīvei nosaka pēc smaržas, kuru ar saviem izdalījumiem rada nēģu kāpuri/ņurņiki.

Ticis brīvībā, ņurņiks ieurbjas gultnē.

Gādā par upju tīrību

Nēģu kāpuri jeb ņurņiki vairākus gadus pavada ierakušies upes gultnē, kur darbojas kā ltrētāji, pārtiekot no detrīta. Vienā upes grunts kvadrātmetrā var dzīvot aptuveni 100 dažāda vecuma un lieluma nēģu kāpuru. Tātad vesela armija detrīta jeb nepilnīgi sadalījušos augu un dzīvnieku atlieku patērētāju iekļaujas kopējā vielu apritē. Protams, nēģi izdala ekskrementus, kurus tālāk pārstrādās saprofāgi, kas organiskās vielas noārda līdz minerālvielām. Tādā veidā nēģu kāpuri piedalās upju organisko vielu mineralizācijas procesā. Daļa nēģu kāpuru kļūst par barību bezmugurkaulniekiem, zivīm un putniem. Ne velti kādreiz makšķernieki atzina ņurņikus par lielisku ēsmu. Tagad tādā veidā izmantot nēģu kāpurus ir aizliegts.

Arī pieaugušie nēģi garšo daudziem, jo ir medījums ar relatīvi lielu ķermeņa masu. Ir liela atšķirība, vai melnajam stārķim jāsaķer vairāki duči stagaru, vai to pašu gaļas masu viņš var iegūt, noķerot vien dažus nēģus. Nēģus pie izdevības ķer arī baltie stārķi, nemaz nerunājot par zivju gārņiem, kuri regulāri ķer zivis upju piekrastē.

Raķupē, vietā, kur izveidota mākslīga nēģu nārsta vieta, daudzreiz redzēts peļu klijāns, kurš no koka uzmanīgi vērojis nārstojošos nēģus. Peļu klijāns bieži ķer glodenes, tāpēc nebūtu brīnums, ja tie seklūdenī mēģinātu noķert arī kādu nēģi. Tiesa, pierādījumu, ka klijāns būtu nomedījis nēģi, nav. Toties nārsta vietu regulāri apmeklē Amerikas ūdele, kura sekmīgi medī nārstojušos nēģus. Arī ūdrs nelaiž garām izdevību uzkost pa nēģim, un nēģa noķeršana tādam speciālistam nesagādā nekādas grūtības. Tas ir nieks arī pelēkajiem roņiem pie upju ietekām jūrā laikā, kad nēģi dodas uz nārsta vietu. Ihtiologi uzskata, ka upēs, kur nēģi un lašu dzimtas zivis vienlaikus dodas uz nārstu, nēģi paaugstina lašveidīgo zivju izdzīvošanu un kalpo par savdabīgu buferi pret plēsējiem. Plēsējs cenšas ķert to, kas vieglāk notverams, un nēģi ir lēni un viegli noķerami. Tāds nēģus pieēdies ūdrs vai ronis kļūst laisks un vairs nedzenas pakaļ ātrajam taimiņam.

Antropogēno šķēršļu izvietojums upēs. (Birzaks, 2013)

Apēd senču trūdošās miesas

Pēc nārsta pavasarī, vasaras sākumā nēģi mirst, un sadaloties to ķermeņi bagātina upes un upītes ar barības vielām. Var teikt, ka iznārstojušo nēģu ķermeņi baro upes saprofāgus, un ņurņiki – nēģu jaunā paaudze – pavisam noteikti gūst labumu no savu senču trūdošajām miesām. Tāpat daudzas vēžveidīgo sugas – sākot no platspīļu upesvēžiem un invazīvajiem signālvēžiem līdz daudz mazākajām sānpeldēm un planktona vēzīšiem. Arī dažādi ūdenī dzīvojošie kukaiņi, tārpi un infuzorijas. Savukārt mirstošie nēģi, straumes nesti, kļūst par viegli noķeramu ēsmu plēsīgajām zivīm. Makšķernieki, kuri regulāri spiningo līdakas Irbes upē, ievērojuši, ka nēģu nārsta beigās līdakas pārstāj ķerties, jo ir pārēdušās mirstošos nēģus. Tas nozīmē, ka zivis, kuras ir līdaku potenciālie upuri, šajā laikā paliek dzīvas. Vai tam ir būtiska ietekme uz upurpopulācijām – to varētu izvērtēt tikai ihtiologi, bet viens ir skaidrs: ja nebūtu nēģu, viss būtu citādi un makšķernieki nesūdzētos par līdaku trūkumu lomos (akcents uz vārdu kopu «viss būtu citādi»).

Vairākums cilvēku nēģus vērtē pēc savām egoistiski gastronomiskajām interesēm, nereti aizmirstot, ka pat beigtam nēģim ir liela ekoloģiskā vērtība un nozīmīga vieta vielu apritē mazo upju ekosistēmās. Nēģi ir mazo upju barības (tro sko) tīklu sastāvdaļa. Tie ir gan barība, gan ēdājs (konsuments). Nārsta migrācijas laikā tie transportē jūrā uzkrātās barības vielas uz iekšzemes saldūdens ekosistēmām. Ir gadi, kad Latvijā oficiāli nozvejo vairāk nekā 150 tonnu upes nēģu, un tas ir iespējams vien tādēļ, ka mūsu iekšzemes ūdeņi joprojām ir tīri.

Raksts tapis ar Latvijas Zivju fonda atbalstu.

Vilnis Skuja; autora foto
Visu VV 02/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *