Atrast jaunu dižozolu

Latvijā un visā Baltijā dižākais – Kaives ozols. 2018. gads.

Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku šogad izvēlējās parasto ozolu Quercus robur, kas Latvijas simtgadē, kad gribas izcelt visu labāko, skaistāko un latviskāko, ir gluži saprotami – šie varenie koki mūsu zemē tiek godāti jau no senseniem laikiem.

Pasaulē ir vairāki simti ozolu sugu, bet Latvijā aug tikai viena vietējā suga – parastais ozols. Ja apstādījumos pamani koku, kura lapas izskatās kā ozola un kļavas lapu krustojums, tā, iespējams, ir Latvijā otra biežāk sastopamā ozolu suga – sarkanais ozols Quercus rubra – viena no svešzemju ozolu sugām. Par sarkano to sauc tādēļ, ka rudenī tā lapas iekrāsojas sarkanbrūnas. Citas svešzemju ozolu sugas Latvijā sastopamas reti vai ļoti reti, vien atsevišķos dendroloģiskajos stādījumos.

Ozoli zied maijā. Parasti, ja ieskatās, var ievērot to vīrišķos ziedus – dzeltenzaļas skaras. Sievišķie ziedi, lai arī iesārti, ir tik sīki, ka saskatāmi ar grūtībām.

Salīdzinājumam parastā (pa labi) un sarkanā (pa kreisi) ozola lapas un ziedi. Vīrišķie ziedi (pa kreisi) ziedēšanas sākumā un pārziedot (pa labi); pa vidu sārtie – sievišķie ziedi. Ziedi abām sugām ir ļoti līdzīgi, bet zīles sarkanajam ozolam ir īsākas, apaļīgākas. Pavēro!

Viena suga, bet atšķirīgi

Lai arī ir tikai viena vietējā suga, tās ietvaros var nodalīt savstarpēji atšķirīgas grupas. Piemēram, ir agrie ozoli un vēlie ozoli, kas plaukst aptuveni divas nedēļas vēlāk. Pavasaros gadās novērot, ka vieni ozoli jau sen saplaukuši, kamēr citi turpat vēl tikai pumpuros. Turklāt agrais ozols ir agrs katru gadu, tāpat kā vēlais – vēls. Atšķirīgu īpašību veidošanās vienas sugas ietvaros ir dabas gudrība, jo katrs gads ir citāds – vienā pavasaris ir silts un maigs un vairāk iegūst agri plaukstošie ozoli, kamēr citā pavasarī agro ozolu ziedus nokož salnas un veiksminieki izrādās vēlu plaukstošie.

Vēl atšķiras mežos un klajumos augošie ozoli. Meža apēnojums, ozoliem tiecoties pēc saules, veicina strauju augšanu garumā, šaurais vainags veidojas augstu virs zemes. Klajumā augošie ozoli ir zemāki, kuplāku vainagu, kas var sniegties gandrīz līdz zemei. Šiem ozoliem nav tā jāpiepūlas, lai izstieptos līdz saules gaismai, tāpēc tie savus spēkus vairāk var veltīt briešanai resnumā un kuplumā. Parku ozoli atkarībā no apkārtējo koku blīvuma ir kaut kas pa vidu starp klajuma un meža ozoliem.

Tipiskus meža dižozolus var vērot Belovežas gāršā Polijā un Baltkrievijā, bet viņu dižākie nesasniedz mūsu varenāko vientuļnieku apkārtmērus. Belovežas lielākajam ozolam apkārtmērs esot apmēram 7,5 metri – par trim metriem mazāk nekā Kaives ozolam. Mūsu milži toties nevar sacensties garumā – nevienam vismaz septiņu metru apkārtmēru sasniegušam ozolam Latvijā pagaidām nav fiksēts pat 30 metru garums, toties Belovežas dižākajam pārsniedz pat 40 metrus. Attēlā – meža dižozols Belovežā salīdzinājumā ar vienu no kuplākajiem un skaistākajiem dižozoliem Latvijā – Staišu ozolu.

Ja mežā redzi vecu ozolu, kas ir salīdzinoši zems, un redzams, ka tam bijušas zemas staras, kas apēnojumā nokaltušas un aplūzušas, visticamāk, senāk koks audzis klajākā vietā, mežs ap to izaudzis vēlāk. Ja tādi ozoli vienkopus ir vairāki, iespējams, senatnē te bijušas parkveida ganības. Interesanti, ka atšķiras arī mežu un savrup augošo ozolu auglīgums – klajumā augošie sāk ziedēt salīdzinoši jauni, proti, jau 20–25 gadu vecumā, bet mežos augošie tikai 50–60 gadu vecumā. Bagāti zīļu gadi ir ne katru sezonu, jo tas kokam prasa daudz spēku, tomēr klajā vietā augošajiem bagāts var būt pat katrs otrais gads, kamēr mežos ozols uz kārtīgu ražu saņemas tikai reizi 4–7 gados.

Aizsardzības vēsture

Latvijā pirmie aizsargājamie ozoli parādās «Valdības Vēstneša» 1922.–1936. gada izdevumos. Kā dabas pieminekļi tie minēti sarakstos aizsargu mežiem, parkiem, alejām un dabas pieminekļiem: ozols Sēmes pagasta Kaives muižā, vēsturisks ozols Līvbērzes pagastā, ozols Jaunpils koppienotavā (tagad Zaubē), kā arī ozolu grupas – Krāslavas pilskalna ozoli, Ciroles ozoli, Ugāles ozoli. Savukārt valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā minēti Glika ozoli Alūksnē, četri Ozolmuižas ozoli Liezeres pagastā, Tūteres ozols Sēļu pagastā, Atpils upuru ozols un Tiepeles ozols Trikātas pagastā, divi ozoli Vīpes pagasta Mežmuižā un Veckušķu reliģiskā kulta ozols Ugāles pagastā. Šajos sarakstos koku izmēru vēl nebija.

Kad lielākos kokus sāka arī mērīt, par atzīmēšanas vērtiem atzina ozolus, kuru apkārtmērs krūšu augstumā jeb 1,3 metrus no zemes sasniedzis četrus metrus. Staņislava Saliņa 1974. gadā izdotajā grāmatā «Latvijas dižkoki un retie koki» minēts jau 421 dižozols, no tiem vairāk nekā puse jeb 227 ir ar apkārtmēru 4–4,9 metri. Tā kā šī grāmata veicināja dižkoku meklēšanu un tika atklāti vēl daudzi jauni, laikā, kad veidoja aizsargājamo koku sarakstu, kas publicēts 1977. gadā, tādu četrmetrīgo ozolu saraksts publicēšanai jau šķita pārāk garš, tāpēc nolēma paaugstināt kritēriju – aizsargājamo koku sarakstā iekļāva tikai tos, kuri sasnieguši vismaz piecu metru apkārtmēru. Izņēmums bija lieli, bet šo apkārtmēru vēl nesasnieguši ozoli, kas auga grupās, kurās vismaz viens no ozoliem sasniedza vismaz piecu metru apkārtmēru. Aizsargājamo koku sarakstā bija aptuveni 90 šādu piecus metrus nesasniegušu «grupu ozolu». Arī ar paaugstināto kritēriju dižozolu nu bija vairāk nekā 1974. gada sarakstā – jau 477. Pieci metri kā aizsargājama dižozola kritērijs saglabājās līdz pat 2010. gadam.

Latvijas paši lielākie ozoli nu skaitījās aizsargāti, bet piecu metru apkārtmēru sasniegušie parasti jau ir novecošanas fāzē – ar trupi, kaltušiem un lūzušiem zariem, dobumiem. Paši veselīgākie pilnbrieda ozoli ar kupliem, bagātīgi zaļojošiem vainagiem, skaisti savā veselīgumā un kuplumā, lielākoties palika neaizsargāti, jo nebija vēl tik veci, lai būtu sasnieguši piecu metru apkārtmēru. Tos nu mierīgu sirdi varēja zāģēt nost. Dabas mīļotājiem tas nešķita loģiski. Tā kā jaunākajos likumos aizsargājamos kokus noteica pēc kritērija, nevis saraksta, dižozolu lielais skaits vairs nebija traucēklis, un 2010. gadā ozoliem dižkoka kritēriju pēc apkārtmēra samazināja līdz četriem metriem. Tāds tas ir arī šobrīd.

Mūsdienās ir atsevišķi koki vai vietas pēc koka bojāejas, kas tiek aizsargātas kā valsts kultūras pieminekļi arheoloģijas grupā. Ozoli ietilpst 16 aizsargājamās kulta vietās: Kalnaziedu pilskalns un Kalnaziedu Upurozols, Ķuņķu Svētozols, Juru upurozoli, Liepleju Elku ozoli, Danderu Upurozols, Odres Velna akmens un ozols, Andumu ozols, Kaives Senču ozols, Kalnaegļu Upurozols (Veldes ozols), Kaņepju Svētozols, Atpiļu Upuru ozols, Ceipu Upurozols, Sīmanēnu Svētozols, Veckušķu Svētozols, kā arī Tūteres ozola vieta un Kuiķuļu svētozolu birzs vieta.

Tūteres dižozols bija viens no pirmajiem aizsargājamajiem kokiem, savulaik uzskatīts par Latvijā vecāko un resnāko ozolu (apkārtmērs 8,5 metri), kalpojis kā nozīmīga kulta vieta. Gājis bojā jau 1967. gadā, bet koktēlnieks Valters Hirte, kurš bija paguvis ieaudzēt Tūteres ozola zīļu dēstus, celmā iestādīja svētozola dēlu, kas nu jau izaudzis par kārtīgu ozolu. Blakus, piepalīdzot skolēniem, sastādīta arī vesela ozolu birzs. Tūteres ozola vieta kā valsts kultūras piemineklis tiek aizsargāta joprojām.

Apzināto dzīvo dižozolu skaita salīdzinājums pēc apkārtmēra (m)

Avots:
2018. – Dabas retumu krātuves datubāzes un «Dziedava.lv» apvienotie dati,
1977. – «Valsts aizsargājamie dabas objekti Latvijas PSR teritorijā»,
1974. – Staņislavs Saliņš, grāmata «Latvijas dižkoki un retie koki»,
1937. – Edvards Jansons, žurnāls «Daba un Zinātne».

Salīdzinot dižozolu skaitu dažādos laika periodos, jāņem vērā, ka dižkoka apkārtmērs, it īpaši lielu vecumu sasniegušiem kokiem, laika gaitā var ne tikai pieaugt. Ar laiku rodas trupe, nolobās miza, atlūst kāds žuburs, tāpēc apkārtmērs var būtiski mainīties arī uz leju. Apzināto dzīvo dižozolu skaits samazinās uz bojā gājušo dižkoku un apkārtmēra samazināšanās rēķina, palielinās – uz atklājumu un apkārtmēra pieauguma rēķina. Jāteic, pagaidām «jaunpienācēju» skaits gadā ievērojami pārsniedz bojā gājušo un «atkritēju» skaitu, bet, palielinoties dižkoku izmēram, šis pārsvars samazinās.

40 gadu laikā no 1977. gada 42 «septiņniekiem un uz augšu» līdz 2018. gadam bojā gājuši jau 13, no dzīvajiem vēl vismaz pieciem apkārtmērs noslīdējis zem septiņiem metriem vai bijis jau sākotnēji par daudz samērīts, tādējādi vismaz septiņu metru apkārtmēru saglabājuši tikai 24. Labā ziņa, ka kopš 1977. gada saraksta atklāti 26 iepriekš nezināmi un šobrīd vismaz septiņus metrus sasnieguši ozoli (ieskaitot divus zemu dalošos) un vismaz 18 no jau zināmiem mazākiem dižozoliem šajā laikā sasnieguši vai pārsnieguši septiņu metru robežu.

Paši dižākie

Līdz 2018. gadam Latvijā atklāti un nomērīti nepilni 70 dižozoli, kas joprojām ir dzīvi un sasnieguši vismaz septiņu metru apkārtmēru. Patiesībā droši vien ir vairāk nekā 70, jo ne visi, kam pēdējā mērījumā tikai mazliet pietrūka, ir pēdējos gados pārmērīti.

Latvijas dižozolu izplatības karte.

 Ieskicēts mazāko dižozolu (līdz septiņu metru apkārtmēram) izvietojums; Dabas retumu krātuves dati.
 Apkārtmērs 7–7,95 metri.
 Numurētie – 20 dižākie; Dabas retumu krātuves datubāzes un «Dziedava.lv» apvienotie dati (2018. gads). Būtiskākā īpatnība dižozolu izvietojumā: Vidze- mē un Kurzemē to ir visvairāk, Latgalē – vismazāk. Par lielāko Latgalē kopš 2009. gada tiek uzskatīts Orenīšu ozols (Nagļu pagasts; atklāja Diāna Marga), kas 2014. gadā bija sasniedzis 6,90 metru apkārtmēru. Lielākais Zemgalē – Gāguļu ozols (Birzgales pagasts; 2018. gadā – 7,95 metri), kas tikai mazliet atpaliek no 20 dižākajiem.
 Septiņu metru apkārtmēru pārsnieguši dižozoli, kurus daļa dabas pētnieku sauc par viltus dižkokiem, jo tie zemu dalās starās.

Latvijas lielākie dižozoli

*Norādīts jaunākais apkārtmēra mērījums šaurākajā vietā līdz 1,3 metru augstumam (m), tā gads un mērītājs: GE – Guntis Eniņš, AO – Ansis Opmanis, MZ – Māris Zeltiņš, JA – Julita un Atis Kluši. Dižozolu secība koriģēta, ņemot vērā potenciālo pieaugumu pēdējo gadu laikā, kamēr koks nav ticis apsekots. Šie un citi ozoli līdz ar precīzām koordinātām, mērījumiem un foto skatāmi «Dziedava.lv» koku sadaļā.
Savulaik Kurzemes guberņā audzis vēl viens dižais, un, ja ne pirms nepilniem 100 gadiem notikusī robežu pārdale, kā rezultātā daļu Ilūkstes apriņķa ieguva Lietuva, tagad arī Stelmužes dižozols ar savu deviņarpus metru apkārtmēru būtu mūsējais.

Roķēnu ozols Zaubes pagastā ir viens no kokiem, par kuriem dižkoku entuziasti lauž šķēpus, vai to apkārtmērs šaurākajā vietā līdz 1,3 metru augstumam būtu salīdzināms ar citiem dižkokiem, jo zemās žuburošanās dēļ tas ir stipri lielāks nekā tāda paša vecuma dižkokiem ar vienu vai augstu žuburos dalošos stumbru. Roķēnu ozols dalās starās 1,8 metru augstumā, un pēc apkārtmēra 1,3 metru augstumā (7,39 metri 2014. gadā) tas iekļūtu 40 dižāko ozolu skaitā.

Šis ozols interesants ar vēl vienu faktu – ja to ņem par pilnus septiņus metrus apkārtmēru sasniegušo ozolu sarakstā, tad tas šo koku starpā būtu jaunākais atklājums (ziņotājs – Edmunds Cepurītis 2007. gadā); ja neņem, tad jaunākais kārtīgais dižozols atklāts 2006. gadā – Sāvienas Lielais ozols Ļaudonas pagastā (ziņotāja – Kristīne Brutāne; 2010. gadā apkārtmērs 7,33 metri). Šajā gadsimtā atklāti tikai divi šobrīd vēl dzīvi «septiņmetrinieki» – Vecdoču Jaunais ozols Skrīveru pagastā (atklājējs – Jānis Cepītis 2005. gadā; diemžēl tajā pašā reizē atklātais tā vecākais un gandrīz astoņus metrus apkārtmērā sasniegušais brālis 2014. gadā jau gājis bojā) un Staļļumižas Pirmais ozols Ērģemes pagastā (atklājējs – Guntis Eniņš 2002. gadā), tiesa, pēdējais, līdzīgi Roķēnu ozolam, tiek uzskatīts par «viltus dižkoku», bet tas arī liecina, ka šajā gadsimtā atklāt jaunu kārtīgu dižozolu, kura apkārtmērs sasniedzis septiņus metrus un vēl vairāk, būtu ļoti grūti. 15 paši dižākie Latvijas ozoli bijuši zināmi arī 1977. gadā. Lielākā daļa mazāku «septiņnieku», kas atklāti vēlāk, atklāti jau 1980. gados.

Cik viegli mūsdienās atklāt jaunu dižozolu?

2010. gadā Māris Zeltiņš veica pētījumu par šā gadsimta pirmajiem 10 gadiem: iepriekš nezināms septiņus metrus resns ozols tika atklāts retāk nekā reizi divos gados, sešus metrus resni ozoli – jau četri vienā gadā, piecmetrīgie – 18, bet četrmetrīgo koku jaunatklājumu skaits vairāk atkarīgs no tā, cik cilvēku un cik aktīvi iesaistās dižkoku meklēšanā – līdz pat šim laikam gadā tiek atklāts no vairākiem desmitiem līdz pat pāris simtiem šādu dižozolu. Skaidrs, ka «mazos» dižozolus vēl ir lielas iespējas atklāt – vajag tikai meklēt!

Augšāmcelšanās

Interesants stāsts ir par Vēveru ozolu. Aizrautīgais Latvijas apcefiļotājs Bruno Gruntmanis 2015. gadā atsūtīja foto, kurā redzams dižozols ar varenu dobumainu stumbru un pie nolauztās galotnes zaļojošu sānzaru vainagu. Puzes pagasta ozolu viņš bija noskatījis Ventspils novada kartē ar mērogu 1:75 000 un, lai arī ar grūtībām un vietējās saimnieces palīdzību, atradis arī dabā. Šis ziņojums Dabas retumu krātuves senbiedros izraisīja lielu pārsteigumu, jo jau 1994. gadā bija ksēts, ka janvāra vētrā ozols ir salauzts un sapostīts, bet 1997. gadā pēc nepārbaudītas vietējo iedzīvotāju ziņas tika pasludināts par bojā gājušu.

2016. gadā Dabas retumu krātuves ekspedīcijā tika noskaidrots arī tā apkārtmērs – 7,54 metri, kas šo «augšāmcelto» dižozolu šobrīd ierindo 34. vietā. Vai, paskatoties uz foto, kādam var ienākt prātā, ka šis koks vēl ir dzīvs?

Cik veci ir dižākie ozoli?

Nosakot koka vecumu, precīzākā metode parasti ir ar Preslera svārpstu – veicot urbumu koka stumbrā līdz vidum un saskaitot gadskārtas. Taču, nosakot vecumu ozolu milžiem, šāda metode nedotu pilnīgu rezultātu, jo koki vienmēr ir ar dobu vidu un nekādas gadskārtas koka vidū redzamas vairs nav.

Māris Zeltiņš veicis analīzi dižajiem ozoliem, skatot to apkārtmēru mērījumu vēsturi, rēķinot vidējo pieaugumu un attiecīgi koku vecumu. Kaives ozolam ņemti vērā 12 mērījumi (1924.–2016.). Kā redzams, apkārtmēra pieaugums bijis samērā vienmērīgs – 2,37 cm gadā. Ja tāds bijis visu ozola mūžu, tad Kaives ozolam šobrīd ir 453 gadi. To, ka ne visiem ozoliem pieaugums ir tik vienmērīgs, rāda kaut vai Upatu ozola grafiks. Tajā ņemti vērā septiņi mērījumi no 1974. līdz 2017. gadam. Mērījumu lielās svārstības radījusi gan mizas atlobīšanās (apkārtmēra samazināšanās), gan stumbra plaisu vēršanās vaļā (apkārtmēra palielināšanās). Ar šādām svārstībām noteikt koka vecumu ir riskanti. Kopumā izanalizējot deviņu milžu grafikus, vidējais apkārtmēra pieaugums gadā sanācis no 0,44 līdz 3,63 centimetriem. Ja pieaugums stabili ir ļoti mazs, rēķināt pēc tā koka vecumu arī ir riskanti – iespējams, uz vecumu koks gandrīz pārstājis augt, bet jaunībā (pirms pāris simtiem gadu) audzis daudz straujāk. Mērījumus, protams, ļoti ietekmē gan koka stumbra forma (koniskiem stumbriem apkārtmērs ļoti mainās atkarībā no izvēlētā augstuma), gan personīgais faktors. Turklāt senākie mērījumi lielākoties ksēti tikai ar vienu zīmi aiz komata; šobrīd mērījumus veic ar centimetra precizitāti. Māris Zeltiņš pēc 11 mērījumiem (1937.–2017.) analizējis arī Sējas ozolu, kam vidējais pieaugums sanāk 1,27 centimetri gadā, vecums – 738 gadi. Savukārt Guntis Eniņš Sējas ozola vecumu analizēja smalkāk – ņemot vērā atlūzušās staras gadskārtu skaitu un veicot papildu rēķinus, lai pārrēķinātu vecumu uz visu koku, tā iegūstot aptuveno vecumu 500 gadi, līdz ar to pasludinot Sējas ozolu par vecāko ozolu Latvijā. Kā redzams, abas metodes devušas būtiski atšķirīgus rezultātus, tātad vecuma noteikšana pēc apkārtmēra vien ir stipri riskanta.

Tam, ka dižkoki ir ievērības cienīgi ne tikai ar savu vareno apkārtmēru un izskatu, bet arī ar dabas daudzveidību, ko tie uz sevis glabā, uzmanība pievērsta salīdzinoši nesen, jo senākos laikos, kad visu pamatā vērtēja pēc aktuālā noderīguma (diemžēl nereti tā skatās arī mūsdienās, aizmirstot, ka dabā viss savstarpēji saistīts), kaut kādām sūnām, ķērpjiem un piepēm nepievērsa vērību. Par to, ka ozoli šajā ziņā ir īpaši bagātīgi, rakstīju jau iepriekšējā «Vides Vēstu» numurā, aicinot veikt pētījumu, cik sugu uz dižkoka iespējams novērot viena gada laikā. Skatot, kādas retas un aizsargājamas sugas uz lielākajiem Latvijas ozoliem, kas pārsnieguši septiņu metru apkārtmēru, tikušas atrastas līdz šim, priekšgalā izvirzās parastā aknene (uz sešiem dižozoliem) un nokarenā stardzīslene (uz četriem dižozoliem); pavisam 21 atradne 10 dažādām sugām. It kā nav nemaz tik daudz, bet jāņem vērā, ka dižkoki joprojām nav rūpīgi izpētīti un lielie retumi bieži nav viegli ievērojami īsa apsekojuma laikā. Dižozoli – vieta jūsu atklājumiem!

Kaives, Kaņepu un Rigzemju ozoli.
Dambju un Sējas ozoli, un Sīmanēnu svētozols.
Upatu, Staišu un Vilciņu ozoli.
Ošenieku, Griķu un Grīdenieku ozoli.
Rūpīgāk apsekojot, uz viena dižozola gadījies atrast pat trīs aizsargājamās sugas. Savukārt citas sugas tik retas, ka vēl nav paguvušas iegūt aizsargājamas sugas statusu. Attēlā kārpainā vijzobe Syntrichia papillosa, kam lapiņa tikai milimetru gara un raksturīgi vairķermenīši (kā sīki zaļi krikumiņi) gar lapas vidusdzīslu. Atrasta tikai divās vietās Latvijā. Abas – uz dižozoliem!

Paldies par palīdzību raksta sagatavošanā Dabas retumu krātuves komandai – Mārim Zeltiņam, Ansim Opmanim un Atim Klušam!

Julita Kluša;
autores un Māra Zeltiņa foto
Visu VV 02/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *