Valērijs Gabrāns par upēm

2008.gadā Valērijs Gabrāns strādāja Jelgavas RVP par vecāko vides inspektoru, 2015.gadā viņš strādā Bauskas ūdens saimniecībā, dzīvo Mūsas krastā un upes pazīst kopš bērnības. Valērijs Gabrāns ir arī Bauskas Mednieku un makšķernieku biedrības vadībā, ir biedrības pārstāvis Valsts zivju fondā un Latvijas Makšķernieku asociācijā, un par sevi viņš teic, ka vienmēr ir jutis ciešu saikni ar dabu. Tiesa gan, par savu pirmo augstāko izglītību viņš saka, ka tā sanākusi pretrunā ar dabas interesēm, jo ir ķīmiķis tehnologs bioloģiski aktīvo vielu jeb zāļu ražošanas specialitātē, tomēr laikus esot apmainījis visu Mendeļejeva tabulu tikai pret vienu elementu – ūdeni. Vēlāk, sapratis, ka zināšanu par maz, Valērijs ieguvis maģistra grādu vides aizsardzībā.

gabrans

Bauska ir jauka pilsēta, un vismaz iebraucējam no malas šķiet, ka nekādu nopietnu vides problēmu te nav. Vai tā patiešām arī ir?

Problēmas vides un vides aizsardzības jomā, protams, ir – kā jau visā Latvijā. Vienīgi mūsu reģionam tās ir savas, atšķirīgas. Manuprāt, būtiskākā problēma Zemgalē ir ūdeņu eitrofikācija jeb ūdeņu pastiprināta aizaugšana sakarā ar barības vielu ieplūšanu tajos ar notekūdeņiem un notecēm no laukiem. Vasarās upe aizaug tik ļoti, ka grūti pateikt, kur sākas pļava un kur beidzas upe. Savu artavu dod arī pārtikas pārstrādes uzņēmumi, kuru Zemgalē nav maz, tomēr lauksaimniecībai ir būtiska loma šajos procesos, jo pie mums tā ir intensīva, moderna jau vairākus gadu desmitus. Sākoties pārmaiņu laikiem, bija īss atelpas brīdis, bet tagad krietni esam pārsnieguši to lauksaimnieciskās ražošanas līmeni, kas bija deviņdesmito gadu sākumā.

Vai Bauskā ir kādas neatrisinātas vai nesakārtotas lietas saistībā ar notekūdeņiem?

Šajā jomā patiesībā viss notiek vajadzīgajā virzienā. Manā darba laikā ir uzbūvētas vairākas jaunas attīrīšanas iekārtas. Ja viss turpināsies tāpat, šī problēma tiks atrisināta – cik nu to vispār var atrisināt. Bet attiecībā uz lauksaimniecību un tās radīto ūdeņu eitrofikāciju nekas nemainās.

Vai, atrisinot problēmas ar notekūdeņiem, pazudīs arī vides piesārņojuma apdraudējums no pārtikas rūpniecības uzņēmumiem?

Par pārtikas rūpniecības uzņēmumiem jāteic, ka mēs laikam esam stājušies ceļā Latvijas ekonomikai. Bet, ja nopietni, tad jāsaka, ka ir slēgti vairāki uzņēmumi, taču tas ir noticis ne tikai mūsu darbības dēļ, to ietekmējuši arī vairāki citi faktori. Uz citu vietu – Stelpi – ir pārcēlusies kombināta «Bauskas piens» piena ražotne, bet arī tur bija problēmas ar vides aizsardzības prasību izpildi, un šobrīd šī ražotne vairs nestrādā. Tika slēgta arī ābolu pārstrādes rūpnīca Talmaņos, jo tā nespēja atrisināt notekūdeņu problēmu. Tomēr kopumā pārtikas ražotņu notekūdeņi eitrofikācijas procesā dod tikai procentus divdesmit. Pārējie astoņdesmit procenti ir uz lauksaimniecības rēķina, un šajā jomā patiesībā tiek darīts ļoti maz, lai ierobežotu ūdeņu piesārņošanu un aizaugšanu.

Kad zvanījāt redakcijai, sacījāt, ka jau divas nedēļas dzīvojat pie mirušas upes. Kas ir noticis?

No Lietuvas atnākusi kārtējā «dāvana». Diemžēl Lietuvas ieguldījums Lielupes baseina upju piesārņošanā un aizaugšanā ir apmēram puse no visa, tādēļ var teikt, ka puse no tā piesārņojuma, kas ar Lielupes ūdeņiem ieplūst jūrā, ir no Lietuvas, jo Lielupes baseina upes sākas tur.

Vai tad uz Lietuvu vides aizsardzības jautājumos neattiecas tā pati likumdošana, kas regulē šos jautājumus Latvijā un visā Eiropas Savienībā?

Likumi ir arī Lietuvā, bet neraža tā, ka intensīvajā lauksaimniecībā daļa barības vielu neizbēgami tiek novadīta ar notekūdeņiem. Jo intensīvāk un mērķtiecīgāk apstrādā laukus, jo vairāk izmanto augšanas stimulatorus un herbicīdus, jo vairāk šo vielu saņem upes. Savulaik tika veikta arī intensīva meliorācija, lai auglīgās Zemgales augsnes padarītu vēl auglīgākas, un arī tas atstāja iespaidu. Barības vielas kopā ar nokrišņiem, ar sniega kušanas ūdeņiem nokļūst vaļējā drenāžas sistēmā – notekgrāvjos, kas ir veidoti tā, lai notekūdeņus pēc iespējas ātrāk novadītu uz lielāku noteci, nelielu upīti. Šīs upītes arī ir pārveidotas, iztaisnotas tā, lai ūdeņi ātrāk nonāktu vēl lielākā upē – šajā gadījumā Mūsā, kas ietek Lielupē un pēc tam jūrā. Protams, visā savā ceļā uz jūru šie notekūdeņi atstāj savu iespaidu.

Notekūdeņi Mūsā taču ieplūst arī no Zemgales laukiem? Kādēļ sakāt, ka lielāko piesārņojumu dod Lietuva?

Protams, ka mūsu lauki arī dod savu daļu šajā piesārņojumā ar barības vielām. Tomēr Lietuvas «ieguldījums» ir vismaz puse. Tas ir izrēķināms tīri matemātiski, jo aptuveni puse Lielupes baseina upju atrodas Lietuvas teritorijā.

Tātad vai nu ir jāierobežo intensīvā lauksaimniecība, kas ir maz ticams, vai arī jābūt stingrākiem noteikumiem attiecībā uz notekūdeņiem?

Manuprāt, kārtībai ir jābūt saprātīgai. Gan zinātniski, gan praksē ir pierādīts, ka lauku notekūdeņus pirms to noplūšanas upēs vajadzētu izturēt tā dēvētajos buferbaseinos jeb dīķos. Agrāk notekūdeņi dabiskā veidā nostāvējās lāmās, upju līkumos un līdz jūrai nokļuva pamazām. Tagad sniegpārsliņa, kas janvāra vidū nokrīt Žemaitijas vidienē un martā izkūst, ap Jāņiem jau ir Baltijas jūrā, nesot līdzi barības vielas, lai gan dabiskā ceļā izkusušās sniegpārsliņas ūdens piliens jūrā nonāktu novembrī. Ir arī kāda blakusparādība. Ūdens masa jeb upju caurplūde gada laikā ir samērā nemainīgs lielums, bet notece pa mēnešiem ir ļoti mainījusies. Piemēram, pagājušajā vasarā upes bija totāli sausas, tās pilnīgi izžuva. Patiesībā tā notiek jau vairākus gadus – Svitenes, Bērzteles, Īslīces, arī citas upītes, kas no Zemgales līdzenuma ietek Lielupē, pilnīgi izžūst, nesaglabājas pat lāmas. Ūdens vienkārši trūkst, jo viss pārāk ātri aizplūst uz jūru. Iespējams, ka tas ir saistīts ar virkni citu problēmu, kuras lietuvieši ir atrisinājuši nedaudz citādi, nekā to savulaik izdarījām mēs.

Par kādām problēmām jūs runājat?

Mums savulaik bija diezgan plaša diskusija par to, cik lietderīga ir mazo HES būvniecība. Mēs secinājām, ka mazajām HES vairāk ir negatīvas ekoloģiskas ietekmes nekā ekonomiskais labums, ko tās dod, un ka tās nebūtu vēlamas. Lietuvieši gāja citu ceļu. Viņi gan mazo HES būvniecības procesu nedaudz ierobežoja, bet Zemgalē HES būvi tas nekavēja. Uz lielas daļas Zemgales upju, kuras ieplūst Latvijas teritorijā, ir uzbūvēti dambji ar elektrostacijām. Latvijas pusē, Zemgalē, HES ir tikai uz divām upēm un turklāt vietās, kur tie bijuši jau agrāk – pie Iecavas un pie Rundāles. Lietuvas pusē dambju ir daudz, uz vienas upītes ir pat vairāki, cits aiz cita. Daļa notekūdeņu ar barības vielām sakrājas šajās ūdenskrātuvēs. Tekoša un stāvoša ūdens sastāvs ir atšķirīgs. Ūdenskrātuvēs veidojas tāds kā barības vielu koncentrāts, jo daļa ūdens no seklās ūdenskrātuves virsmas iztvaiko, daļa iesūcas krastos. Arī ūdenskrātuvju dēļ Latvijas upēs nav ūdens. Šis koncentrāts pēc tam virzās pa upi, un patiesībā tā jau vairs nav upe. Tomēr liela nelaime ir tā, ka acīmredzot no laukiem ar notekūdeņiem tiek noskalota arī kaut kāda daļa izmantoto ķimikāliju – dažādi herbicīdi, insekticīdi un vēl kaut kas. Iespējams arī, ka tie mijiedarbojas ar barības vielām, radot tās sekas, kas redzamas šobrīd – Mūsā iet bojā zivis.

Tā ir «dāvana», par kuru stāstījāt?

Jā, domāju, ka intensīvā lauksaimniecība ir ne tikai upju aizaugšanas, bet arī zivju bojāejas cēlonis. Šovasar bija sausums, upes izžuva, bet lauku apstrādei ar dažādām ķimikālijām tas netraucēja. Pieļauju, ka veidojās tā sauktais lavīnas efekts, un ar pirmajiem nokrišņiem no laukiem visa tā ķīmijas bagātība tika saskalota upē, un te nu tā ir. Pašlaik Latvijā bojā gājušās zivis tiek rēķinātas tonnās. Beigto zivju zona, ja tā var sacīt, pašlaik jau sasniegusi Jelgavu. Nevaru pateikt, vai zivis joprojām iet bojā, jo ūdens nav caurspīdīgs, beigtās zivis guļ gar upes krastiem un sadalās. Katrā ziņā beigtās zivis upes krastos ir jau no oktobra beigām.

Vai ūdens paraugiem veiktas analīzes? Vai ir izdevies noteikt, kāda ķīmiskā viela zivis nogalina?

Jā, ūdens paraugus paņēmām, tikko piesārņojums šķērsoja Latvijas robežu, tāpat jau otrajā dienā paņēmām beigto zivju paraugus. Ūdens analīžu rezultātus sagaidījām ātri, taču tajos netika atrastas nekāda piesārņojuma pazīmes. Tātad ar ķīmiskajām analīzēm nav izdevies noteikt piesārņojošo vielu. Zivju analīžu rezultātus gaidījām ilgāk, taču arī tie nedeva nekādu rezultātu. Tādēļ šobrīd nav iespējams pateikt, kāds ir zivju bojāejas iemesls. Teorētiski, protams, var noteikt jebkuru ķīmisko vielu, kas atrodas ūdenī, bet tas ir ļoti dārgs un laikietilpīgs process.

Ja atmiņa neviļ, tad parasti meklē konkrētas ķīmiskās vielas, jo katrai ir savs reaģents? Ja piesārņojošā ķīmiskā viela nav zināma, bet «standarta komplektu» neatrod, tad būtu jāizmēģina visi reaģenti, kādi ir, bet tas ir ļoti dārgi?

Jā, tas ir dārgi un arī ļoti ilgi, jo jāizmēģina viss pēc kārtas. Te vietā ir ķīniešu paruna par melnā kaķa ķeršanu tumšā istabā, turklāt nav zināms, vai tas kaķis tur maz ir. Varbūt mums jāmeklē nevis melns, bet pelēks kaķis? Līdzīga situācija, kad Mūsā masveidā gāja bojā zivis un tā arī neizdevās noteikt konkrēto iemeslu, bija pirms 14 gadiem. Esmu dzirdējis, ka tā ir noticis arī pirms tam, bet pats ar tādu situāciju sava darba laikā saskaros otro reizi. Paradoksāli ir tas, ka process ir sācies Lietuvas pusē, bet viņi nav gribējuši vai nav pratuši cēloni noteikt, turklāt mums neko nepaziņoja. Pirmais pārmetums jau ir tas, ka viņi mums vispār neziņoja, ka uz mūsu pusi virzās mirušas upes zona ar beigtām zivīm. Tad, kad beigtās zivis parādījās arī Latvijā, lietuvieši beidzot atzinās, ka Lietuvas pusē tā notiek jau divas nedēļas. Jāteic, es neticu, ka viņi nezina, no kā tas sācies. Es, piemēram, savu teritoriju pārzinu ļoti labi, zinu, kur un kas atrodas, zinu riskus. Varbūt ne vienmēr varu novērst kādu notikumu, bet, ja kaut kas notiek, uzreiz zinu, kādēļ tā gadījies un kāds tam iemesls.

Varbūt tas nav piesārņojums, bet kāda zivju slimība?

Jā, Latvijas presē kaut kur izskanēja ziņa, ka tas ir zivju vīruss, bet analīzes to neapstiprināja. Vismaz neviens no zināmajiem vīrusiem tas nav, turklāt mani uzmanīgu dara pieminētais līdzīgais notikums jau agrāk. Kā jau sacīju, toreiz arī neko nenoskaidroja.

Kas, pēc jūsu domām, pašlaik būtu jādara?

Manuprāt, Lietuvas pusei būtu iesniedzama nota vai kāds līdzīgs dokuments – neesmu diplomāts, nevaru pateikt, kā tādu dokumentu sauc, bet ir vajadzīga valdības rīcība. Ir jāpieprasa, lai lietuvieši noskaidro, kas tas par piesārņojumu. Galu galā – varbūt apdraudētas ir ne tikai zivis, bet arī cilvēki. Bīstamākais ir tas, ka šī viela var iekļūt ekosistēmā un neatgriezeniski to izjaukt. Piemēram, no smagajiem metāliem, ja tie iekļuvuši ekosistēmā, vaļā vairs nevar tikt nekad. Teorētiski ir iespējams arī tāds piesārņojums, jo arī smagie metāli izraisa piesārņojumu, no kura zivis iet bojā. Protams, tas ir ļaunākais scenārijs, ko negribētos piedzīvot.

Vai pašvaldības spēki ir par vājiem šīs problēmas risināšanā?

Pašvaldības vadītāji par notiekošo tika informēti jau otrajā dienā pēc tam, kad konstatējām zivju masveida bojāeju. To, kas bija pašvaldības spēkos, tā izdarīja. Visiem tika ziņots un vaicāts. Taču reakcija uz šo ārkārtas situāciju tā sauktajos augstākajos līmeņos, manuprāt, bija un ir neatbilstoša. Notiek kaut kāda resoru atbildības un darbu dalīšana. Vides pārvalde saka, ka ir piesārņojuma pazīmes, jāņem analīzes. Cita resora laboratorija uztaisa analīzes. Arī tad, ja tās nedod atbildi par to, kas notiek, katrai nākamajai analīzei ir vajadzīga nauda un rīkojums «no augšas» to darīt. Var jau būt, ka nav jēgas analīzēm, ja nezina, ko meklēt… Lai nu kā – pašlaik vairs nekādas analīzes netiek veiktas. Turpat blakus savu darbu dara Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Zivju inspekcijas brigāde – viņi salasa beigtās zivis, noformē aktu par beigto zivju daudzumu, taču ar to viņu kompetence beidzas. Nākamais ir Pārtikas un veterinārais dienests, kas paņem beigto zivju paraugus analīzēm, neko neatrod, un viņu kompetence ar to arī ir beigusies. Ir Zivju resursu aģentūra, kura izlasa savas darbības nolikumu un paziņo: ja kāds apmaksās, ja kāds pieprasīs, tad mēs atbrauksim, izpētīsim, atbildēsim. Ja tie, kuriem tādas tiesības ir, mums nepieprasa, mums nav pienākuma braukt un interesēties. Dažādu institūciju ir daudz, bet nevienam nekādas atbildības, katram savā mazajā lauciņā kaut kas padarāms. Vai arī «nē!», un miers. Izskatās, ka valsts institūciju attieksme kopumā ir aptuveni tāda: mēs svinam Latvijas dzimšanas dienu, dzīvojam līdzi finanšu tirgus problēmām, tādēļ liecieties mierā! Vai tad klapatu nepietiek? Pietiek! Bet mums uzmācas ar kaut kādu mirušu upi un beigtām zivīm!

Ziniet, izskatās, ka vienīgie, kam notiekošais pašlaik rūp, ir makšķernieki! Mednieku un makšķernieku biedrība atceras un iestājas par savu biedru konstitucionālajām tiesībām dzīvot tīrā vidē, atpūsties tīrā vidē un piekopt savu vaļasprieku, kas patiesībā šobrīd ir ne tikai apdraudēts, bet kā vaļasprieks iznīcināts.

Vai tiešām valsts institūcijām vienalga, kas notiek ar Mūsu?

Saprotiet, es arī esmu piederīgs vienai no valsts institūcijām, daru to, kas ir manā kompetencē un manos spēkos. Man varbūt pat varētu pārmest, ka pārkāpju savu pilnvaru un kompetences robežas, bet ir muļķīgi un nepieļaujami stāvēt malā un noraudzīties, kā upe mirst. Kuram tad vēl par to rūpēties? Pieredze pirms 14 gadiem un arī šodien liecina, ka neviens cits par to neuztrauksies, ja es nedarīšu savu darbu, cik labi vien spēju.

Varbūt jums jārīko pikets pie Saeimas – kopā ar mirušās upes mirušajām zivīm?

Varbūt to darīsim. Trakākais ir tas, ka nav zināms īstais iemesls, tādēļ nekas nav izdarāms un novēršams. Nezinām upes patieso stāvokli šodien. Mēģināju aicināt palīgā glābējus, kuriem ir nirēji, – viņi varētu paskatīties, kas notiek zem ūdens. Taču viņiem ir vajadzīgs savas struktūras priekšniecības rīkojums, paši uz savu galvu viņi nedrīkst tērēt valsts naudu, pētīt upi. Man savukārt nav tādu tiesību – dot viņiem kaut kādus rīkojumus. Manas rokas par īsām.

Vai sakarā ar budžeta taupīšanu ir gaidāma vides inspektoru skaita samazināšana?

Protams, es nejūtos drošs par savu darba vietu un nākotni. Var gadīties, ka pārāk aktīvos atlaiž pirmos, ja notiks štatu samazināšana. Bet mani tas tomēr īpaši neuztrauc. Ja jautājumu par Mūsu varētu atrisināt ar noteikumu, ka tad man jāaiziet no darba, es nedomājot būtu ar mieru to zaudēt. Nevar dzīvot pie mirstošas upes! Un es to negribu darīt.

Sallija Benfelde

Publicēts 2008.gada decembrī.

Atbildēt