Sēne vai gļotsēne?

Tīģerkrāsas gļotsēnes Lepidoderma tigrinum attīstība no plazmodija līdz nobriedušam augļķermenim sporu stadijā. Pēdējā attēlā – sēne gļotainā holveja Holwaya mucida.

2014. gadā žurnālā «Ieva» bija publicēts raksts par gļotsēnēm – neparastiem radījumiem, kas nedaudz līdzinās gan dzīvniekiem, gan sēnēm, – un kāda acīga lasītāja secināja, ka uz vecās ābeles, iespējams, aug gļotsēnes. Rakstā bija ievietota fotogrāfija, kurā redzamas zarainās gļotsēnes, kas augļķermeņu stadijā ir baltas un starainas kā sastindzis salūts. Lasītājas ābelē arī bija neparasts «salūts», tikai dzeltenīgāks. Ieinteresējusies par atradumu, viņa gabaliņu aiznesa uz Latvijas Dabas muzeja ikrudens sēņu izstādi, un izrādījās, ka tā ir nevis gļotsēne, bet reta sēne – ābeļu sarkodoncija, kas aug tikai uz vecām, rētotām ābelēm, retumis uz kāda cita augļkoka. Mikologi priecājās, ka, pateicoties rakstam par gļotsēnēm, tikuši pie jaunas atradnes retai sēnei.

Atradums rosināja pārdomas – cik tad šo sēņu Latvijā ir? Visā Eiropā tā ir reta vai pat ļoti reta, vairākās valstīs ierakstīta Sarkanajā grāmatā, jo nav veco ābeļu. Latvijā vietām vēl ir saglabājušies seni ābeļdārzi, tāpēc ir izredzes atrast arī sēni.

Atradums rosināja pārdomas – cik tad šo sēņu Latvijā ir? Visā Eiropā tā ir reta vai pat ļoti reta, vairākās valstīs ierakstīta Sarkanajā grāmatā, jo nav veco ābeļu. Latvijā vietām vēl ir saglabājušies seni ābeļdārzi, tāpēc ir izredzes atrast arī sēni.

Šogad ābeļu sarkodoncija iecelta Gada sēnes godā, lai pievērstu tai plašāku uzmanību, cerot, ka informācija nonāks arī pie dārzkopjiem un vecie augļu koki netiks pārsteidzīgi nocirsti – ja nu uz kāda no tiem uzaugusi retā sēne? Tāpēc vēl ir laiks uzmanīgi aplūkot vecas ābeles, jo sēni var cerēt ieraudzīt ne vien rudeņos, bet arī maigākās ziemās. Ja atrodi, ziņo portālā «Dabasdati.lv»!

Zarainā gļotsēne Ceratiomyxa fruticulosa aug uz trupošiem kokiem.

Ābeļu sarkodoncija nebūt nav vienīgā sēne, kuru, pavirši skatot, varētu sajaukt ar zaraino gļotsēni. Tādu ir gana daudz, atšķiras to izmēri, formas nianses, krāsa, augšanas vieta.

Sēnes, kas attāli līdzīgas zarainajai gļotsēnei: (no kreisās) Hydnocristella himantia – aug noēnotos mežos uz koku, īpaši vītolu, stumbriem, līdz 1 cm gara; Henningsomyces candidus – aug uz stipri satrupējušas koksnes, raksturīga caurulītes forma, 0,5–1,5 mm gara; Mucronella calva – aug uz trupošām kritalām, 1,5–3 mm gara.

Gan gļotsēnēm, gan sēnēm var būt ļoti dažādas formas, un adatiņām līdzīgās nav vienīgās, ko savstarpēji var sajaukt. Sēņu pasaulē labi zināmi ir pūpēži, kuriem arī var būt dažādas sugas, tomēr visiem forma ir apaļīga. Arī gļotsēnes mēdz būt ar apaļīgu, pūpēžveida formu – ne velti vienu no tām mēdz saukt par neīsto pūpēdi.

Attēlā sēnes – bumbieru pūpēži Lycoperdon pyriforme; 3–5 cm gari.
Attēlā gļotsēne – neīstais pūpēdis Reticularia lycoperdon, kas mēdz izaugt plaukstas garumā un biežāk atrodams pavasarī (reizēm arī rudenī) uz kritalām vai augošiem lieliem kokiem.

Attēlos – gļotsēnes – koksnes vilkpienaines Lycogala epidendrum; līdz 1 cm platas; bieži sastopamas uz trūdošām kritalām gandrīz visu gadu; jaunākās ir sārtas, kļūst brūni pelēkas, kad nobriedušas.

Ja šie radījumi ir tik līdzīgi, kāpēc vienus sauc par gļotsēnēm, bet citus par sēnēm? Gļotsēnes nepavisam NAV sēnes, lai arī pēc skata var būt līdzīgas un gan vienām, gan otrām veidojas sporas. Galvenā atšķirība no sēnēm ir citādāks dzīves cikls. Sēnēm, kad sāk dīgt sporas, izveidojas sēņotne jeb micēlijs, uz kura ar laiku izveidojas viens vai vairāki augļķermeņi. Kur spora izdīgusi, tur sēne arī aug.

Gļotsēnes ir teju dzīvnieki. Sākumā tās ir atsevišķi vienšūņi, kas barības meklējumos apvienojas lielākās grupās un veido t.s. plazmodiju, kas pēc konsistences atgādina jēlas olas baltumu, pēc uzvedības – dzīvnieku, jo spēj lēni pārvietoties, un ar to arī būtiski atšķiras no sēnēm. Gļotsēnes plazmodijs barojas pamatā ar baktērijām, arī ar sēņu micēliju, reizēm to augļķermeņiem un sporām, kā arī ar aļģēm un pat ķērpjiem. Visvairāk barības atrodas tumšās un mitrās vietās, tāpēc sākumā plazmodijs dzīvo kritalu šķirbās, mitrā zemē u.tml. Taču, lai radītu augļķermeni un tajā attīstītos sporas, nepieciešama sausāka un gaišāka vieta. Tāpēc gļotsēņu attīstība ļoti atkarīga no laika un mitruma apstākļiem.

Kad barības uzņemts pietiekami, lai varētu radīt nākamo paaudzi, plazmodijs izrāpjas sausumā un labvēlīgos apstākļos atkarībā no sugas pārvēršas vienā lielākā vai vairākos mazākos augļķermeņos. Nelabvēlīgos apstākļos dažas sugas it kā iekonservējas, pārvēršas cietākā veidojumā, kas pārcieš attīstībai nepiemēroto laiku, un, uzlabojoties apstākļiem, var atgriezties plazmodija stadijā un pēc tam arī veidot augļķermeņus. Plazmodijs var būt balts, caurspīdīgs, dzeltens, oranžs, rozā, spilgti sarkans. Zili, brūni, melni un tumšas krāsas plazmodiji nav raksturīgi gļotsēnēm.

Klājeniskās sēnes pēc formas un izskata var atgādināt gļotsēnes plazmodija jeb pusšķidrajā stadijā, bet jāņem vērā, ka šādas sēnes nemēdz būt pusšķidras vai gļotainas, tām ir citāda konsistence – cieta, mīksta vai krēmveida.

Vai vari pateikt, kura ir sēne, kura – gļotsēne?
Sēne Sebacina incrustans (2. attēlā) nereti apklāj dažādus augus vai sīkus kociņus, līdzīgi kā to dara pārslainā gļotsēne. Tikai Sebacina incrustans savu konsistenci un krāsu nemaina, kamēr minētajai gļotsēnei nobriestot veidojas pārslaina struktūra (1. attēlā) un sporu stadijā tā nomelnē.
Klājenisks un bālgans ir arī raksta sākumā minētās zarainās gļotsēnes plazmodijs (3. attēlā). Ja pataustītu, gļotsēnes plazmodijs šķistu kā slapja žļurga, kamēr sēne – krēmveida.

Recekļainas vai kunkuļainas sēnes pēc konsistences nav tipiskākās sēnes, tāpēc var šķist, ka tās varētu būt gļotsēnes. Taču gļotsēnes plazmodijs neveido atsevišķus nesaistītus recekļus vai kunkuļus, tas ir vienots, savstarpēji saistīts organisms. Savukārt nobriedusi gļotsēne vairs nav gļotaina, kaut gan ap tās augļķermeņiem no plazmodija laikiem nereti saglabājas gļotainas vai plēvjainas apmales, kādu nav sēnēm un ar kurām gļotsēnes piestiprinājušās pie substrāta.

Gļotsēņu augļķermeņi atkarībā no sugas var pat ļoti mainīt gan formu, gan krāsu (skat. raksta titulbildi), kas var mainīties gan no spilgtiem un gaišiem toņiem uz tumšiem, gan no tumšākiem uz gaišākiem. Arī sporu masa var būt dažādās krāsās, taču katrai sugai raksturīga – biežāk brūna, melna, dzeltena vai sarkana.

Recekļainas, kunkuļainas sēnes (1., 2., 4. attēlā) salīdzinājumā ar līdzīgas formas gļotsēnes (3. attēlā) augļķermeņiem: 1. attēlā – dziedzerainā eksīdija Exidia nigricans (Exidia glandulosa); 2. attēlā – recekļainā hipokreja Hypocrea gelatinosa; 3. attēlā – paciņu ragansviests Fuligo muscorum ar labi redzamām caurspīdīgām līdz baltām plazmodija paliekām ap augļķermeņiem; 4. attēlā – starainā flēbija Phlebia radiata.
Porainā gļotsēne, kuras augļķermeņi izskatās kā sūklis, var atgādināt klājeniskas piepes, jo tām arī ir poras. Taču pataustot viegli pamanīt atšķirību – gļotsēnes spieduma vietā izšķīdīs, pazaudēs poraino struktūru, toties piepe varbūt ielieksies, dažas sugas mainīs krāsu, bet struktūru nezaudēs un neizšķīdīs. Porainā gļotsēne ir balta vai dzeltena, piepēm dzeltenīgie toņi retāk sastopami.
1. attēlā – porainā gļotsēne Ceratiomyxa porioides pārejas stadijā no plazmodija uz augļķermeņiem, tāpēc gļotainākā daļa ir vēl bez samanāmām porām; 2. attēlā – klājeniskā piepe spožā jungūnija Junghuhnia nitida gļotsēnei nedaudz līdzīgā tonī.
Dzeltenas un oranžas sīkas pieplakušas sēnītes nereti tiek jauktas ar līdzīgas formas un krāsas gļotsēnēm.
Attēlos: bieži sastopamas sēnes – oranžā galertene Dacrymyces stillatus (1. attēlā) un citronu bisporella Bisporella citrina (2. attēlā). Galertenes konsistence ir vislīdzīgākā plazmodijam, tomēr tā sastāv no atsevišķiem gabaliņiem, nevis kā vienots organisms, kā būtu gļotsēnes plazmodija gadījumā. Gļotsēnes plazmodijs (5. attēlā), kamēr tas vēl meklē labākās barošanās vietas, stīgo uz visām pusēm un nav savilcies kopā, lai veidotu augļķermeņus. Sēnēm tādu gļotainu stīdziņu nav. Tīģerkrāsas gļotsēnes (3. attēlā) augļķermeņu veidošanās sākumstadijā – ap oranžajiem augļķermeņu
aizmetņiem redzamas gļotainas plazmodija paliekas. Daudzveidīgā trihija Trichia varia (4. attēlā) maina krāsu no baltas līdz dzeltenai, oranžai, brūnai. Šīs gļotsēnes augļķermeņi nobriestot veido daudzas atsevišķas bumbiņas, līdzīgi kā blakus redzamās sēnes, taču, ja gļotsēni paspaidītu, tā viegli izjuktu. Līdzīgas sēnes tik viegli neizjūk.

Ir vesela grupa gļotsēņu, kurām nosacīti var pretī nolikt veselu grupu līdzīga izskata sēņu – sīkas cepurīšu sēnes jeb sēnes ar «galviņām». Gan vienām, gan otrām ir tievs kātiņš, kura galā ir auglīgā daļa. Cepurīšu sēnēm tā ir cepurītes formā, kur daļaisēņu cepurītes apakšā ir lapiņas (lapiņsēnēm), daļai – stobriņi (bekām), bet daļai sporu izplatīšanās ir atšķirīga, un tās gļotsēnēm ir vislīdzīgākās.

Arī gļotsēnēm auglīgā daļa uz kātiņa var būt dažādu formu – gan pavisam apaļa, gan ovāla, gan pilienveida. Būtiska pazīme – kamēr gļotsēne vēl nav nobriedusi, tai galviņā ir pusšķidra viela, tāpēc tās apveids ir gana gluds, kā jau šķidrumam elastīgā apvalkā. Sēnēm galviņas jeb cepurītes forma biežāk ir nelīdzena un iekšā nekāda šķidruma nav. Kad gļotsēnes auglīgajā daļā nobriest sporas, tās galviņas saturs vairs nav šķidrs, tāpēc arī tās forma mainās, kļūst neregulārāka, līdz saplaisā un izbirst sporas.

1. attēlā – purva micīte Mitrula paludosa, līdz 4 cm gara sēne, kas aug mitrās vietās vai seklos ūdeņos; 2. attēlā – egļu heiderija Heyderia abietis, 1–2 cm gara sēne, kas aug uz egļu skujām; 3. attēlā – maldinošā trihija Trichia decipiens, līdz 3 mm gara gļotsēne, kam jaunāki augļķermeņi ir oranži, nobriedušāki – brūni, tā aug uz kritalām, rudenī bieži. Kā redzams, visvairāk no sēnēm atšķiras nenobriedusi gļotsēne, jo tās virsma ir izteikti gluda.
Nav tā, ka gļotsēnes «ar galviņām» vienmēr ir mazākas par līdzīgas formas sēnēm. Lūk, augšējos divos attēlos sēne Polycephalomyces tomentosus, kas ir tik maza, ka uz 3 mm garas gļotsēnes spējusi izaudzēt pat daudzus augļķermeņus. Apakšējos divos attēlos arī sīka sēnīte – kristāliskā pilobola Pilobolus crystallinus, kam, lai tik daiļi saaugtu, vajadzīgs ne tik daiļais sūds (kas, sēnīšu izrotāts, tomēr kļuvis gluži daiļš).
Mazas apaļīgas bumbiņas garos kātiņos arī var būt gan gļotsēnēm, gan sēnēm. 1. attēlā – pelējuma sēnīte Spinellus fusiger, kas apaug sēntiņu; apakšā – gļotsēnes, kas aug uz trupošām kritalām; 2. attēlā – melnā komatrihija; 3. attēlā – nokarenā fizāra Physarum album. Esmu redzējusi fizāru augam arī uz sēnes. Tā ka variācijas, kas uz kā aug, ir visdažādākās.
Šajos līdzīgajos attēlos pavingrini izjūtu – sēne vai gļotsēne?
Tīfulas ir sīkas sēnītes, kas aug uz dažādām augu atliekām un nobirām. Attēlos: sarainā tīfula Typhula setipes (1. attēlā) uz vecas lapas (tai raksturīgs sīks dzeltenbrūns bumbuļveida sklerocijs saknes vietā) un sarkankāta tīfula Typhula erythropus (4. attēlā) uz lapas kāta (tai raksturīgs horizontāli izstiepts sklerocijs). Gan pēc formas, gan krāsas un izmēra tās ir ļoti līdzīgas Stemonitopsis ģints gļotsēnēm augļķermeņu sākuma stadijā, piemēram, gļotsēnei Stemonitopsis typhina (2. attēlā), kas aug uz trupošām kritalām (raksturīga gļotaina apmale uz tumša kātiņa). Taču gļotsēnes, nobriestot augļķermeņiem, vairākkārt maina krāsu, kamēr sēnes būtiski mainās tikai dzīves beigās. Līdzīga ir arī sēne sūnu eokronarcija Eocronartium muscicola (3. attēlā), kas ir sūnu parazīts (tātad aug, piestiprinājusies sūnām), un pat ķērpis jeb lihenizēta sēne Multiclavula mucida (5. attēlā), kam par ķērpja dabu liecina zaļgans laponis (plāns zaļgans klājums zem baltā augļķermeņa). Tādējādi līdzīgs izskats var būt organismiem ar visai atšķirīgu dzīvesveidu un augšanas vietu.

Atsevišķs stāsts ir par dižskābaržu fleogenu, kuru atradu un noteicu kā gļotsēni. Tomēr līdz galam miera nebija, jo tieši tādu nevienu sugu neatradu. Sāku domāt, ka varētu būt nagliņķērpis, bet ar tik lielām galviņām ķērpjus nezināju. Apmeklēju to vairākkārt, redzēju, kā mainās, bet sugu nespēju
noteikt. Radās doma, ka tā varētu būt sēne, un paraudziņš tika nodots mikologam Edgaram Vimbam, kurš to patiešām noteica kā sēni – dižskābaržu fleogenu Phleogena faginea.
Augot pieredzei, sapratu, ka gļotsēnes versiju varēju atmest uzreiz, jo paspaidot ne šķidrums nāca ārā, ne sporas putēja un pati radība no spaidīšanas neizjuka, kā tas būtu gļotsēnes gadījumā. Vēl raksturīgi, ka šī sēne taustot šķita drīzāk gumijaina, ne gļotaina. Bet nenoliedzami, ka ārējā līdzība ar gļotsēnēm ļoti liela.
Ja šķiet, ka attēlā redzama fleogenas attīstība, tad tā tikai daļēji ir taisnība – starp dažādām sēnes attīstības stadijām ir arī gļotsēnes, lai parādītu, cik tās ir līdzīgas. Dižskābaržu fleogenas attīstība redzama 1.–4. attēlā, savukārt 5.–8. attēlā ir gļotsēnes: kāda no arcīrijām Arcyria sp. (5. attēlā) augļķermeņu veidošanās sākumstadijā, melnkājas didīmija Didymium nigripes (6. attēlā), didīmija Didymium melanospermum (7. attēlā) un melnā komatrihija Comatricha nigra (8. attēlā), kam sporu stadijā galviņa ir brūna – līdzīgi kā fleogenai.

Gļotsēnes baltais ragansviests Fuligo candida un parastais ragansviests Fuligo septica.
Ragansviests, kuru apaugusi sēne Nectriopsis violacea. Ja nezinātu, varētu domāt, ka tas kāds violetais ragansviests, tomēr ieskatoties var pamanīt atšķirību – sēnes dēļ virsma ir bumbuļaina.

Saplaisāšanas un sporu izbirdināšanas veids, sporu krāsa un arī tas, kas no augļķermeņa paliek pāri pēc sporu izbiršanas, ir raksturīgas pazīmes, kas palīdz atšķirt citādi savstarpēji līdzīgas gļotsēnes. Arī sēnēm cepurītes uz vecumu mēdz saplaisāt un
sadalīties, taču vecas tās tieši otrādi – kļūst grūtāk nosakāmas.

Un vēl viens galvas jaukšanas veids – sēne, kas uzaug virsū gļotsēnei, to iekrāsojot citā krāsā. No skata kā parasta gļotsēne,
bet krāsa vairs nav viņējā. Tāda ir sēne Nectriopsis violacea, kas uzklājas ragansviestiem, padarot tos violetus.

Latvijā gļotsēnes pēta teju 150 gadu, pa šo laiku noteiktas vairāk nekā 130 gļotsēņu sugas, tomēr izpēte nav veikta regulāri,
vairāk tikai kā atsevišķi pētījumi dažādos laikos. Daudzas sugas pēdējo un bieži arī vienīgo reizi noteiktas tikai no pagājušā gadsimta pētījumiem. Labā ziņa, ka pēdējos gados aktivizējusies gļotsēņu novērojumu ziņošana portālā «Dabasdati.lv», noteiktas jau vairāk nekā 15 Latvijai jaunas gļotsēņu sugas, ieskicējas gļotsēņu izplatība un sastopamības biežums dažādām sugām. Kopīgiem spēkiem izzināšanas process notiek daudz straujāk!

Šajā rakstā centos parādīt būtiskākās atšķirības starp sēnēm un gļotsēnēm, cerot, ka tas ieinteresēs tās vairāk pētīt, atrast un par tām ziņot. Gļotsēnes sastopamas visos gadalaikos, arī ziemā. Lai veidotu jaunus augļķermeņus, ziemai būtu jābūt siltai, taču vecākus augļķermeņus vai gļotsēņu paliekas pēc sporu izbiršanas var atrast arī aukstākā laikā, ja vien netraucē sniegs.

Ja gļotsēņu meklēšana ziemā šķiet pārāk sarežģīta, var pārskatīt savus senāku foto krājumus, varbūt tur iekļuvusi arī kāda gļotsēne?

Julita Kluša; autores foto

 

Atbildēt