Par augiem, kas pārtiek no augiem

Dabā katrai sugai nemitīgi jācīnās par savu izdzīvošanu. Daļa dzīvo organismu cenšas izdzīvot, veidojot partnerattiecības ar citiem organismiem. Ja abi no šīs sadarbības gūst kādu labumu, to sauc par simbiozi. Ja šīs sadarbības rezultātā labumu gūst tikai viens un otrs necieš, bet arī labumu negūst, tad tas ir komensālisms. Parazītiskajās attiecībās labums ir tikai vienpusējs. Parazitējošais organisms savam saimniekam nedod neko un var to pat nogalināt. Parazīts latviskā tulkojumā nozīmē ‘liekēdis’, tāds, kas dzīvo uz citu rēķina. Lielai daļai augu to raksturīgākā pazīme ir zaļā krāsa, jo tie satur hlorofilu un saules gaismā paši spēj veidot organiskās vielas. Pavisam neliela daļa augu ir parazīti, kas organiskās vielas paši neveido, bet jau gatavā veidā saņem tās no citiem zaļajiem augiem.

Velna diegi

Parazītiskie augi vijas Cuscuta spp. atgādina tievas, brūnas auklas, bez saknēm, bez lapām, kas apvijas ap zaļajiem saimniekaugiem, veido piesūcekņus, sāk zaroties un veidot daudzus iesārtus, baltus vai dzeltenīgus ziedu pušķus. Dažādu sugu vijas parazitē uz āboliņa un citiem tauriņziežiem, liniem, kartupeļiem, dārzeņiem un citiem augiem. Vārīgi augi, piemēram, āboliņš, vijas novājināti, ātri aiziet bojā, spēcīgāk veidotie izdzīvo, bet nīkuļo. Augs pilnīgi attaisno vāciešu doto nosaukumu Teufelszwirn – velna diegi. Vijas Latvijā sastopamas reti, reizēm tās konstatētas āboliņa un burkānu sējumos.

Pazemes sārtais zieds

Pavasaros lapu koku mežos varam redzēt dīvainus netīri sārtus, saliektus pirksta garuma veidojumus. Apakšpusē tie klāti lielām zvīņveida lapām, augšējā daļā redzami daudzi cits pie cita cieši novietoti sārti ziedi. Šim augam viņa dzīves laikā tā arī nekad neparādās zaļās lapas. Tā ir sārtā bezlape Lathraea squamaria, kas barības vielas iegūst, piesūcoties ar savu sakņu piesūcekņiem pie koku – parasti lazdu vai liepu saknēm. Šis neparastais augs sastāv galvenokārt no resna, stipri zarota sakneņa, kas var sniegties līdz pat metra dziļumam. Saknenis dzīvo augsnē daudzus gadus un var sasniegt iespaidīgus izmērus. No šī sakneņa pavasaros atzarojas un zemes virspusē parādās bāli sārtie ziedneši. Augs var noziedēt arī pazemē, vispār virszemē nepaceļoties, jo nepieciešamā barība tam vienmēr būs nodrošināta. Tomēr labi paēst vien ir par maz. Nepieciešams veidot arī nākamās paaudzes. Auga ziedi izdala nektāru, kas pievilina kukaiņus – apputeksnētājus, galvenokārt bites un kamenes. No ziediem veidojas augļi ar sīkām, magonēm līdzīgām sēkliņām. Pēc sēkliņu izkaisīšanas auga virszemes daļas nokalst, un tā dzīve daudzus mēnešus turpinās pazemē.

Treknā ušņu izsūcēja

Īsti parazīti ir arī sešu sugu brūnkātes Orobanche spp., kas parazitē uz vībotņu, ušņu, dzelzeņu, madaru, zirdzeņu un citu augu saknēm. Tām raksturīgs stāvs, sukulents, apakšdaļā paresnināts stumbrs, brūngani dzeltenas, plēkšņveidīgas lapas un skaisti violeti, dzelteni vai sārti ziedi. Brūnkātes Latvijā satopamas reti. Lielā (O. elatior) un bālziedu (O. pallidiflora) brūnkāte ir aizsargājamas sugas.

Mūžzaļais baltulis

3
Baltais āmulis

Latvijā sastopami arī tādi augi, kuriem gan ir zaļas lapas un kas paši arī spēj sintezēt vielas, bet tomēr izmanto citus zaļos augus Tie ir pusparazīti, piemēram, aizsargājamais augs baltais āmulis Viscum album.

2 - Copy

Āmuļus visvieglāk ieraudzīt ziemā lapu koku vainagos, jo tie ir mūžzaļi augi, kuru zaļums izceļas tieši bezlapainajā periodā. Āmulis no saimniekkoka saņem tikai ūdeni un minerālvielas, koka audi, kuros iespiežas āmuļa sakņu piesūcekņi, neatmirst, un kokam lieli zaudējumi netiek nodarīti. Tomēr viens pats bez saimnieka āmulis arī nevar iztikt. Āmuļa baltās, ļoti gļotainās ogas apēd putni, un to sēklas kopā ar mēsliem tiek pārnēsātas no koka uz koku.

Rijīgais nārbulis

Pārējie Latvijā sastopamie pusparazīti aug nevis koku zaros, bet gan uz augu saknēm. To saknes parasti ir vāji attīstītas un piestiprinājušās saimniek-auga saknēm. Visbiežāk no tiem sastopami nārbuļi Melampyrum spp. Birztalu nārbulim M. nemorosum raksturīgas violetas augšējās lapas, virs kurām atveras zeltdzelteni ziedi, tā ka no tālienes šķiet, ka ziedi ir divkrāsaini – violeti dzelteni. Pļavu nārbulim M. pratense ziedi ir bāli dzelteni, bet visas lapas zaļas. Visas piecas Latvijā sastopamās nārbuļu sugas aug mežos, krūmājos, mežmalās. Nārbuļi parazitē uz ganu plikstiņiem, gārsām, lakačiem, kumeļpēdām u.c., kā arī uz kokaugu – alkšņu, lazdu, egļu, kārklu, melleņu saknēm.

Žvadzošais zvagulis

No visiem pusparazītiem visnežēlīgākie ir zvaguļi Rhinanthus spp. Graudzāles pļavā, zvaguļa novājinātas, neveido vārpas, āboliņa ziedu galviņas veidojas sīkas. Zvaguļi zied ar neuzkrītošiem dzelteniem ziediem, bet savu nosaukumu tie ieguvuši grabošo sēklu pogaļu dēļ. Latvijā sastopamas divas zvaguļu sugas.

Piena zaglis žibulītis

Bieži sastopami ir žibulīši Euphrasia spp., kas zied sīkiem, baltiem vai zilganiem ziediem. Tautas medicīnā šie augi tiek ieteikti acu slimību ārstēšanā, bet vācieši to iesaukuši par piena zagli (vāciski: Milchdieb), jo uzskatīja, ka šis augs atņem barības vielas vērtīgiem lopbarības augiem. Pļavās, ganībās, mežmalās, krūmājos aug arī citi pusparazīti – linlapes Thesium spp., sārtžibulīši Odontites spp., jāņeglītes Pedicularis spp. Četras no tām – dižā (P. sceptrum – carolinum) un meža (P. sylvatica) jāņeglīte, alpu (T. alpinum) un pļavas (T. ebracteatum) linlape ir aizsargājamas sugas.

Sēnes un kartupeļasna tuvība

Ne visi augi, kuriem nav zaļās krāsas, ir parazīti. Daļa no tiem ir saprotrofi – tādi, kas pārtiek no bojā gājušu organismu organiskajām vielām. Jūlija beigās egļu, kā arī lapu koku mežos parādās bāli dzelteni, tumsā augušiem kartupeļu asniem līdzīgi egļu lāčtauces Monotropa hypopitys dzinumi. Tie ir apmēram zīmuļa resnumā ar āķveidīgi saliektu galu. Dzinumi klāti zvīņveida lapām, bet noliektajā galā attīstās tādas pašas krāsas smaržīgi zvanveida ziedi. Uzziedējis augs pamazām iztaisnojas. Pazemē, kur augs pavada lielāko dzīves daļu zarainie, īsie sakneņi veido dziļu ligzdu. Auga sēklas ir sīkas kā putekļi, un neliela gaisa plūsma tās viegli aiznes tālu no mātes auga. Augam tas ir izdevīgi, jo mežā parasti stipra vēja nav. Sēklas dīgst tikai pēc inficēšanās ar noteiktu mikroskopisko sēņu sugu. Sēne kopā ar auga saknēm veido endotrofo mikorizu, t.i., sēņotnes pavedieni iespiežas auga sakņu šūnās, tādējādi sēne palīdz augam uzņemt organiskās vielas. Sēnei no auga liela labuma gan nav, tādēļ daļa autoru uzskata, ka augs parazitē uz sēnes rēķina.

Mikorizas sēnes palīdz uzņemt barības vielas arīorhideju dzimtas saprotrofajiem augiem – aizsargājamai bezlapainajai epipogijai Epipogia aphyllum un trejdaivu koraļļsaknei Corallorhiza trifida, kā arī nedaudz biežāk sastopamajai parastajai ligzdenei Neotia nidus-avis. Arī šiem augiem nav hlorofila un līdz ar to nav arī zaļās krāsas.

Inita Dāniele, Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja,
L. Ieviņas foto no Latvijas Dabas muzeja krājuma

Publicēts 2001.gada augustā.

Atbildēt