Itālis brīnās – latviešiem visi lielie putni ir vanagi

Itālietis Alesandro di Marcio (Alessandro di Marzio) Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu pirmo reizi apmeklēja pirms astoņiem gadiem. Jau toreiz veterinārijas students nolēma, ka šī varētu būt ļoti laba vieta, kur strādāt, ja nolemtu dzīvot savas sievas valstī – Latvijā. Pēc vairākiem Spānijā un Argentīnā pavadītiem gadiem, kā arī doktorantūras studijām bioloģiskajā daudzveidībā, nu jau pusgadu Alesandro ir Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zinātniskais konsultants un viens no tiem, kuri rūpējas, lai pludmalē atrastie roņi izdzīvotu un, labākajā gadījumā, varētu atgriezties atpakaļ jūrā.

Ale vēlas, lai Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza labos darbus un pieredzi sadzirdētu arī citi zooloģiskie dārzi, zinātnieki un pētnieki. «Dabas jomas darbinieki var mācīties cits no cita. Piemēram, Eiropas Zoodārzu un akvāriju asociācijai ļoti interesantas likās mūsu Putnu dienas. Arī es biju pārsteigts, pavasarī izdzirdot daudzo āmuru klaudzoņu.» Alesandro priecājas par zooloģiskā dārza spēju piesaistīt cilvēkus un veicināt piederības sajūtu. «Tādu aktivitāšu kā, piemēram, ikgadējā bruņurupuču svēršana, ļoti trūka manā iepriekšējā zooloģiskajā dārzā, tur vairāk domāja par tūristiem, kuri uz zooloģisko dārzu atnāk tikai vienu reizi.»

Lai gan Latvijā Alesandro dzīvo tikai gadu, tās dabu viņš jau iepriekš ir iepazinis daudzo ceļojumu laikā un var daudz pastāstīt par saviem piedzīvojumiem un novērojumiem: «Viens no dzīvniekiem, kurš Latvijā no manis izvairās, ir bebrs. Sievasmātes mājās Latgales laukos pavadīju ilgas stundas pie bebra alas. Atradu neskaitāmus nograuztus kokus, bebra kakas un pat astes nospiedumu ledū. Dzirdēju, kā vesela bebru ģimene ielec ūdenī, bet pašu bebru tā arī tur neizdevās ieraudzīt. Beigās biju tik dusmīgs, ka solīju iznīcināt visu alu. Diemžēl arī šie draudi bebrus neiespaidoja.

Vērojot bebrus, atklāju atšķirību latviešu un itāļu laukos. Ja savā valstī varu iet pa citu cilvēku zemi un pat ieiet aplokos, vienkārši aiz sevis aizverot vārtus, un visi to uzskata par normu, tad te sievasmāte zvanīja kaimiņiem, skaidrojot, kas es esmu un kāpēc staigāšu pa viņu zemi. Tas man kārtējo reizi parādīja, cik ļoti latvieši ciena savu privātumu. No otras puses, es to saprotu – Latvijas laukos ir tik maz cilvēku, ka katrs ienācējs var satraukt.

Man kā plēsējputnu pētniekam šķiet ļoti smieklīgs Latvijas lauku iedzīvotāju lietotais vārds «vanags». Sākumā nesapratu, kas īsti ir vanags, jo viņi par vanagiem sauc visus lielos putnus – gan klijānus, gan lijas, gan ērgļus. Tad atcerējos, ka manās mājās līdzīgi ir ar čūskām – tās visas ir odzes. Vēl tagad mana latviešu ģimene mani apceļ, kad mēģinu atpazīt kādu putnu, sakot, ka ir taču skaidrs – tas ir vanags.

Mani joprojām šeit pārsteidz atšķirības dienas un nakts garumā ziemā un vasarā. Reiz ap Ziemassvētkiem izgāju no sievasmātes mājas, lai pētītu dzīvniekus. Atpakaļ atgriezos jau krēslā un ieraudzīju, ka ģimene gatavo maltīti. Pajautāju, vai tās ir vakariņas. Izrādījās, ka, lai gan ārā jau sāka satumst, virtuvē tapa pusdienas. Pie tā man, dzīvojot Latvijā, ir grūti pierast. Tiesa, gada sākumā ir skaisti vērot, kā katru rītu kļūst gaišs nedaudz agrāk. Šoziem pirmo reizi dzīvē fotografēju ledu jūrā. Lai gan manās mājās Itālijā ziemā temperatūra noslīd pat zem mīnus 20 grādiem, jo tās atrodas kalnos, jūras līmenī tāda aukstuma nekad nav.

Latvijas daba, it īpaši pavasarī, man atgādina Argentīnas Patagonijas laukus – plašumi ir mazāki, bet dzeltenais saules gaismas tonis ir tas pats. Es esmu pieradis pie kalniem, tāpēc šādas plakanas ainavas man šķiet ļoti neparastas. Joprojām šķiet smieklīgi latvieši, kas runā par «kalniem», stāstot par pārdesmit metru augstiem pauguriem. Man ir cits atskaites punkts. Lai gan mans dzimtais ciemats atrodas 900 metru augstumā, mēs tiekam uzskatīti par ielejas, nevis kalnu ciematu, jo turpat blakus ir ciemati, kas atrodas krietni virs 1000 metru augstuma. Braucot skatīties Latvijas ūdenskritumus, jokoju, ka trešo augstāko ūdenskritumu Latvijā vajadzētu saukt par trešo mazāk zemo, jo to nevar saukt par augstu.

Viena no interesantākajām ekosistēmām, kuru noteikti parādu visiem draugiem un ģimenei, ir purvi un tīreļi. Šogad purvā jau esmu redzējis aļņus un rubeņu mātītes. Vasarās bildēju rasenes. Ejot purvos, sekoju tiem pašiem padomiem, kam kalnos, – vēroju, kur ir gājuši dzīvnieki. Vienīgā atšķirība ir tā, ka kalnos to daru, lai nenoslīdētu, bet purvos, lai neiegrimtu. Katru reizi, kad brienu pa tīreļa sūnām, domāju par to, cik grūti šādā vidē bija cīnīties kara laikā. Jau vienkāršā pastaigā kājas piekūst ātrāk nekā mežā, kur nu vēl stiepjot kaut ko smagu.

Purvus īpaši labi iepazinu pagājušā gada vasarā, kad veselu nedēļu pavadīju, gredzenojot gulbjus. Bridām pa aizaugušiem ezeriem glābšanas vestēs, ik pa laikam iegrimstot līdz kaklam. Pievienoju savam vārdu krājumam daudz jaunu lamuvārdu, kā arī atklāju tušonku, kas, šķiet, šeit ir katra dabas pētnieka iecienītākais ēdiens.

Uzskatu, ka Latvija varētu būt ļoti interesanta vieta ornitoloģiskajam tūrismam. Katru ziemu priecājos redzēt no ziemeļiem atlidojušos putnus. Daudzi putnu pētnieki no dienvidu valstīm ar prieku brauktu te, lai redzētu putnus, kuri dienvidos nav sastopami, kā arī lai izbaudītu ziemas ainavas un ziemas gaisu. Cenas ir zemākas nekā ziemeļvalstīs, viss ir diezgan tuvu. Man šķiet, ka Latvijas iedzīvotāji nenovērtē to, kas viņiem ir blakus. Mana sievasmāte, kuras māju tuvumā esmu redzējis aļņus, vilkus, zivju ērgli, jūras ērgli, jenotsuņus, stirnas, lapsas un citus dzīvniekus, saka, ka tur taču ir tikai krūmi.»

Mairita Lūse

 

Atbildēt