Intervija trīs sugu pelēm

Beidzot! Beidzot! Beidzot esat klāt, meitenes! Paldies, ka piekritāt intervijai šādā stindzinošā salā! Brrr! Auksts… Nudien, paldies! Priecājos, ka visas trīs varējāt ierasties. Nu, sāksim sarunu? Sāksim? Ā, pag’ – atvainojiet! – vispirms: labrīt!

Tā, kurai uzkrītoši īsa aste: Labrīt! Piedodiet, ka aizkavējāmies! Acīm redzami esat nosalis…

Tā, kurai gareniski pār muguru stiepjas melna svītra: Labrīt! Nudien, piedodiet! Jūs drebat… Centos izpildīt jūsu lūgumu sapulcināt visas ģintsmāsas vienkop, cik vien ātri spēju, bet, lūk, tā – lielā – bija grūti pierunājama. Savukārt, lai sameklētu, lūk, to – bezastaino –, nācās krietni papūlēties – mežu mežus izskraidīju. Tāpēc aizkavējāmies. Piedodiet! Jūs acīm redzami drebat…

Lielākā no trim: Labrīt, labrīt! Kaut gan: tev – vēl rīts, mums – jau diena. Mums, starp citu, laiks kādu brītiņu nosnausties. Tāpēc, mīlīt, uz garu sarunu neceri!

Ak, jā – grauzēji taču ir naktsdzīvnieki.

klaidonpeles
Dzeltenkakla klaidoņpele

Lielākā: Ha, bārdaini! Ne jau visi grauzēji ir naktsaktīvi! Lielākā daļa – jā – tumsā aktīvāki nekā gaismā, bet ne jau visi. Vāvere, piemēram, ir īstākais dienas dzīvnieks! Naktī ne reizi neesmu viņu manījusi. Un arī mēs trīs, kas te tagad tevis dēļ izniekojam savu dārgo laiku, starp citu, visu dienu bez pārtraukuma neguļam. Un visu nakti bez apstājas nerosāmies.

2
Meža klaidoņpele

Īsastainā: Jūs, cienītais, uz to lielo nedusmojieties, viņas nelaipnajai attieksmei nepievērsiet īpašu uzmanību. Viņa mums tāda – nepieklājīga, vārdos samērā nejauka. Turklāt tāda viņa ir ne tikai pret preses pārstāvjiem, bet arī pret mums – abām ģintsmāsām. Var atļauties. Kā nekā – lielākā no mums visām. Tiesa, jāatzīst, ka īpaši agresīva jau nav, kauties nekaujas, vienīgi nelaipna, turklāt ne jau vienmēr. Ar savas sugas pārstāvēm viņa saprotas pavisam labi, pat apskaužami labi. Ja nu vienīgi pieaugušie tēviņi – tie izplūcas, kad nelaikā un nevietā sastopas. Bet tas taču visām sugām raksturīgi. Tēviņi paliek tēviņi…

3
Svītrainā klaidoņpele

Melnsvītrotā: Kauties nekaujas – jā. Un tomēr: viņa vislielākā (tiesa, par mani tikai nedaudz prāvāka), nelaipnākā. Un vienlaikus arī vis…

Lielākā: Ak, tā!? Ķengāšanās? Neslavas celšana? Es jums abām, aprunātājām, tūlīt parādīšu!

Un tu, drebelīgais, kāpēc blisinies? Noticēji sīkajām? Es viņām abām tūlīt… Ja negrib atlikušo dzīvi pavadīt ar manu zobu sadriskātām ausīm, iesaku pievaldīt mēli. Turpmāk runāšu tikai es! Skaidrs?

Melnsvītrotā: Sīkās? Nu, nu, lai nepārspīlē! Vislielākā viņa – nevar noliegt – tiešām ir, taču tas lielākums, kā jau pieminēju un kā pats redzat, korespondenta kungs, nav nemaz tik ievērojams. Tā «tūlītparādīšana» – tukši draudi. Ausu driskāšana ir katras sugas iekšēja darīšana gan viņai, gan mums – abām pārējām.

Īsastainā: Es jau, starp citu, negrasījos teikt neko sliktu. Kad tiku pārtraukta, vēlējos vien piebilst, ka lielākā ir arī visgudrākā vai vismaz visinformētākā, jo viņai ir visplašākie kontakti ar sugasmāsām, kuru ir salīdzinoši ļoti daudz, kuras turklāt apdzīvo lielāko daļu Eiropas…

Meitenes, meitenes, nestrīdieties! Oho, meitenes…

Oho, meitenes, jūs nu gan esat tīrīgas! Pat intervijas laikā neiztiekat bez higiēniskas darbošanās… Pat strīdoties aprūpējat savu ārieni… Jauki, jauki. Prieks vērot! Paskat tik: jūsu slaikās mēlītes žigli žigli apstrādā itin visu, ko vien uz rumpīša spēj sasniegt, un pār pārējo burtiski zibēt zib mēlītes saslapinātās smalkās priekšķepiņas – ne matiņš, šķiet, nepaliek nesakopts! Mazgājieties vien, meitenes, mazgājieties…

Lielākā: Meitenes?! Jāsmejas! Tagad – ziemā – meitenes?! Mēs esam jau cienījamas kundzes. Tīrīgas?! Ha! Netīrīgas, neapšaubāmi, neesam: ikreiz pēc šādas vai tādas kontaktēšanās, vienmēr pēc ēšanas, pēc kakāšanas, čurāšanas, pēc skraidīšanas, rakņāšanās, pēc gulēšanas, pēc barības rezervju kārtējās porcijas sagādes, tāpat arī pēc migas darināšanas un pat tās darināšanas laikā viscaur sakopjamies, bet tagad te… Bet tagad te – nē. Tā «mazgāšanās» – siekalošanās, beršanās, kasīšanās –, ko tu šobrīd redzi, nav saistīta ar higiēnu. Gandrīz visi grauzēji (un ne tikai grauzēji) allaž slaukās, braukās, knosās tad, kad ir uztraukušies. Jūs, cilvēki, piebildīšu, nervozējot uzvedaties līdzīgi. Re, re – tu arī! Re – pats neapzinādamies, kasi savu pliko pakausi, brauki nosarmojušo bārdu. Skaidrs – esi satraukts. Esi, vai ne?

Patiešām – esmu… Droši vien tāpēc, ka šo to nesaprotu. Nesaprotu, kāpēc apsmējāt manu uzrunu «meitenes». Nesaprotu, kāds gadalaikam sakars ar peļu vecumu.

Lielākā: Mēs neesam meitenes. Visas esam aptuveni viena vecuma – visas pagājušajā pavasarī piedzimušas. Bet tagad ir jau ziema! Kā mēs varam būt meitenes?! Pēc pāris mēnešiem būsim jau viengadīgas – krietni pāri pusmūžam, maigi izsakoties. Esam vecmāmiņas, varbūt dubultvecmāmiņas, iespējams, pat vecvecmāmiņas. Trīs mēnešus nodzīvojusi sieviešu dzimuma klaidoņpele vairs nav meitene. Mums katrai vismaz divas reizes pērnvasar piedzima bērni. Vismaz divas!

Starp citu, ja tu interesējies tieši par mūsu ģinti, tad jārunā precīzi: nevis par peļu, bet par klaidoņpeļu vecumu. Iegaumē un turpmāk izsakies precīzi! Mēs esam klaidoņpeles, nevis šādas tādas peles!

Protams, protams! Kaut gan, manuprāt, peles paliek peles… Bet… Bet kāpēc tāds īpatnējs nosaukums – klaidoņpeles? Daudz klaiņojat? Varbūt tomēr dažos vārdos paskaidrosiet, kā atšķirt klaidoņpeles no pelēm. Un kādas ir būtiskākās atšķirības starp pašu klaidoņpeļu sugām? Cik nu es te tā, no augšas skatoties, savām acīm redzu, cik nu es savām ausīm dzirdu: viena no jums ir par abām pārējām druknāka, garāka un – piedodiet! – vārdos nelaipnāka; otra – ārēji visādi citādi itin līdzīga pirmajai, bet mazāka un ar divreiz īsāku asti; trešā ir vizuāli nesajaucama, pateicoties melnajai muguras svītrai. Visas – lielākas par mājas peli; es teiktu – vidēja lieluma. Visām – diezgan lielas acis, diezgan lielas ausis, samērā smaili purniņi.

Starp citu, es nebūtu dusmīgs, ja jūs visas oficiāli iepazīstinātu ar sevi, ar saviem sugasvārdiem. Mani sauc…

Lielākā: Pietiek vāvuļot! Te nevienu neinteresē, kā sauc tevi. Un, pirms mēģinu atbildēt uz samudžinātajiem jautājumiem, – korekcija: jāprasa nevis, kā «atšķirt no» pelēm, bet kā «atpazīt starp» pelēm. Šā vai tā – gribam vai ne, bet peļu dzimtā ietilpstam arī mēs.

Par ģints nosaukumu, par klaiņošanu: klaidoņpeļu vārdu jūs, cilvēki, mums, visticamāk, esat devuši tāpēc, ka esam spiestas būt klaidoņpeles – esam spiestas pārcelties no vienas vietas uz citu – no vietas, kurā beigušies gan dabiskie, gan mūsu pašu noliktavās savāktie (tie nav pieticīgi!) barības krājumi. Piebildīšu, ka esam galvenokārt augēdājas, pirmām kārtām sēklēdājas. Tu taču esi redzējis ozolzīles, lazdu riekstus, kuros ir palieli, bet glīti caurumiņi? Jaunu kociņu miza, koku smalko zariņu miza, pumpuri – arī labu labais ēdiens. Tiesa, zariņu un pumpuru, dažkārt auglīšu, sēkliņu dēļ nākas šiverēt pa koku un krūmu zarotni, nereti pat vairāku metru augstumā. Bet to mēs labi pieprotam, esam veiklas kāpelētājas, manevrētājas. Tā lauciniece, tā svītrainā, gan ir mazliet tizlāka par mums – abām pārējām. Tātad vēlreiz, atbildot uz tavu jautājumu par «īpatnējo» nosaukumu: tas nav precīzs, jo patiesībā mēs nevis klaiņojam, bet pārvietojamies, lai nenomirtu badā. Toties uzreiz gribu palielīties: latīniski mūsu ģints nodēvēta skaistā vārdā – Apodemus… Vai neskan brīnišķīgi?! Varbūt, ja zinātu, ko šis vārds nozīmē – ja prastu to pārtulkot –, es nejūsmotu. Varbūt…

Un manas sugas nosaukums arī skan burvīgi – flavicollis! To gan protu pārtulkot latviski: dzeltenkaklainā. Tāpēc, ja vēlies, lai tērēju sava īsā mūža dārgo laiku sarunā ar tevi, turpmāk uzrunā mani nevis tā, kā mani dēvē šīs abas – par lielo vai lielāko –, bet īstajā, oficiālajā vārdā – par dzeltenkakla klaidoņpeli. Jauks un arī diezgan atbilstošs nosaukums! Piecelšos divkājās – re, man uz kakla vai, precīzāk, uz krūtīm starp priekškājām, ir dzeltens, precīzāk, okerbrūns, zīmējums.

Par jums skaidrs – dzeltenkakla klaidoņpele, jo dzeltens kakls. Bet kā lai uzrunāju to, kurai svītra pār muguru? Par svītraino? Un kā to, kurai īsa aste? Par īsastaino?

Dzeltenkakla klaidoņpele: Jā, jā, lai akcentētu zīmīgāko svītrainās ārējā izskatā, viņu latviski oficiāli tā arī sauc – par svītraino klaidoņpeli. Savukārt, pārtulkojot šīs sugas latīnisko nosaukumu Apodemus agrarius, kļūst skaidrs, kur tā visbiežāk sastopama – lauksaimniecībā izmantojamās teritorijās. Vai ne? Vienkāršie, ar dzīvnieku pētīšanu nesaistītie ļaudis parasti saka: lauku pele.

Bet bezastainās sīkaļas (viņai, jāuzsver, – ieskaties! – nav dzeltenuma uz krūtīm) vārds – ne oficiālais, ne tautas dotais latviskais, ne latīniskais jeb zinātniskais – nav un nevar būt saistīts ar viņas astes garumu. Tādi – īsastaini – diemžēl nav visi īpatņi, kas šai sugai piederīgi, gluži pretēji – īsastaiņu ir maz. Turklāt tādi – īsastaini – mēdz būt arī pārējo sugu (tostarp diemžēl arī manas sugas) atsevišķi pārstāvji.

Svītrainā klaidoņpele: Jā, arī manas sugas pārstāvji mēdz būt īsastaini. Mazā māsīca nav izņēmums.

Kas tad tie par brīnumiem: atsevišķi īpatņi – īsastaini?! Droši vien ķimizācijas, radiācijas izraisītas ģenētisku izmaiņu sekas, mutācija?

Dzeltenkakla klaidoņpele: Ha! Nekāda mutācija! Daudz prozaiskāk: puse astes gluži vienkārši atmirusi, nopuvusi, nokritusi vai paša īpašnieka nogr…

Kāpēc?!

Dzeltenkakla klaidoņpele: Tā vajag! Dažkārt, lai izdzīvotu, jāupurē aste. Dzīvības glābšana gan nav astes galvenā funkcija. Galvenā – līdzsvara noturēšana, īpaši svarīga tā ir, kāpelējot pa zariem.

Piedodiet, bet kāpelēšana mani interesē mazāk par dzīvības glābšanu.

Dzeltenkakla klaidoņpele: Dzīvības glābšana: ja kāds apēstgribētājs – tas var būt faktiski jebkurš plēsīgais zvērs, jebkurš nakts plēsīgais putns, ne viens vien dienas plēsīgais (un ne tikai plēsīgais) putns, tā var būt čūska –, astes māņkustību apmulsināts, satver vai piespiež zemei nevis nolūkotā upura rumpi, kā iecerējis, bet tā asti, astes āda nomaucas kā zeķe… Uzbrucējam paliek astes āda, upurim – plikums… Bezādainā daļa pēc tam – tu jau tagad zini – vai nu pati nopūst, vai tiek nograuzta. Tā rodas bezastainās vai īsastainās klaidoņpeles. Tātad šī sīkaļa nav nekas unikāls ne savas sugas, ne visas ģints ietvaros.

Vai jūs nevarētu vienoties par konkrētu šīs «sīkaļas» jeb «mazās meža māsīcas» sugas nosaukumu, lai man vieglāk saprast – kas un kā?

Dzeltenkakla klaidoņpele: Vienoties – mums? Pat divkājainie grauzēju pētītāji, šķiet, nav vēl īsti tikuši skaidrībā, kurai sugai viņa pieder – meža klaidoņpele Apodemus sylvaticus vai mazā jeb pundurklaidoņpele Apodemus microps. Pirms zināma laiciņa, ja nemaldos, Latvijā neviens nešaubījās, ka – meža klaidoņpele. Vienoties par viņas piederību vienai vai otrai sugai – tā ir jūsu, cilvēku, darīšana. Man, piemēram, vienalga, kā jūs viņu saucat, kā mēs te tagad viņu saucam. Lai gan – nē! – labāk, atbilstoši augumam, dēvēsim viņu par mazo klaidoņpeli. Arī latīniskais sugasvārds sylvaticus tādai sīkaļai īpaši nepiestāv, microps izklausās piemērotāks. Eh, tomēr atzīšos: saukt viņu par mazo klaidoņpeli es iesaku nevis tādēļ, ka šis nosaukums ir necilāks, bet tāpēc, ka atšķirībā no viena otra pētnieka man pieejama pārliecinošāka informācija, un es īpaši nešaubos, ka viņa ir Apodemus microps. Šim latinizētajam nosaukumam gan esot arī sinonīms Apodemus uralensis. Sauksim par mazo klaidoņpeli?

Nu, nezin’. Es esmu konservatīvs: saukšu par meža klaidoņpeli. Apodemus sylvaticus, jūs teicāt, ir viņas zinātniskais segvārds?

Dzeltenkakla klaidoņpele: Sauc, kā gribi. Meži, vismaz to nomales, pieder mums. Meži, pirmām kārtām platlapju meži, tomēr pieder mums! Ne tikai tāpēc, ka esam augumā lielākās, bet arī tāpēc, ka Latvijā dzeltenkakla klaidoņpeļu ir aptuveni piecdesmit reižu vairāk nekā to mums līdzīgo – sazin, kā mēs viņas tagad dēvēsim? – sīkaļu. Lai abas sugas nekad nesajauktu – vēlreiz uzsveru –, ieskaties: sīkaļai nav dzeltenuma uz krūtīm.

Bet svītrainās savukārt… Viņu diemžēl ir samērā daudz, bet, paldies dievam, īstā mežā viņas savus purnus vispār nebāž, viņas galvenokārt pa pļavām, pa laukiem, pa krūmiem.

Svītrainā klaidoņpele: Tā gluži nav. Lai meža klaidoņpeli sameklētu un uz šo interviju uzaicinātu, kā jau sākumā minēju, es taču mežu mežus izskraidīju! Tātad – mežā biju. Un…

Nu, nu, nesāciet atkal strīdēties! «Ejam» tālāk?

Nelielu priekšstatu – tiesa, samērā haotisku – par klaidoņpeļu būšanu un nebūšanu Latvijā esmu guvis. Esmu noskaidrojis vēl šo to. Bet – maz. Ar to nepietiek. «Vides Vēstu» lasītāji droši vien vēlas uzzināt vairāk par jūsu ģimenes dzīvi, par sadzīvi un tā tālāk. Iespējams, dažs cilvēks grib noskaidrot, vai viņa dzīvesvietas tuvumā mājo vai nemājo kāda no jūsu sugām. Ko viņam darīt? Kā jūs apskatīt, lai pazītu? Es jūs visas trīs te tagad redzu tuvumā, bet kā par jums, par jūsu līdzāsbūšanu lai uzzina tie ļaudis, kam nav dota tā iespēja, kas man? Varbūt ieteikt ķert lamatiņās un pēc tam noķērumus aplūkot – noskaidrot, ir vai nav svītraina mugura, ir vai nav dzeltens pleķis starp kājām?

Dzeltenkakla klaidoņpele: Nē, nē! Pag, pag! Mēs taču nākamreiz, kad nebūs tik auksts, kad atkal satiksimies, varam tev vēl daudz ko pavēstīt. Labprāt pastāstīsim, kā mūsu klātbūtni, pašas neredzot, konstatēt pēc dažādām zīmēm. Pastāstīsim, kas šais zīmēs atšķirīgs – katrai sugai īpatns. Lai gan nav jau tais zīmēs būtisku atšķirību.

Meža klaidoņpele: Atbildēsim uz visiem jautājumiem! Par ķeršanu lamatiņās gan nevajadzētu

Ja jau būtisku atšķirību nav, šoreiz pietiks. Turklāt žurnāla redaktrise ieteica man īpaši neaizrauties, jo laika līdz iespieddarbiem esot atlicis maz. Arī žurnālā atvēlētā telpa nav plaša – visu par jums visām trim šā vai tā tajā neietilpināt. Palieciet sveikas, dāmas!

Ilmārs Tīrmanis

publicēts 2005.gada martā.

Atbildēt