Upes vizītkarte: Iģe

Garums: 49 km (citos avotos – 51 km).
Baseina platība: 226 km2 (citos avotos – 237,5 km2).
Kritums: 47 m (vidējais kritums – 1 m/km).
Vidējais caurplūdums grīvā: 2 m3/s.
Izteka: Limbažu rajona Brīvzemnieku pagastā.
Ieteka: Salacā.
Lielākās pietekas: labā krasta – Mažurka; kreisā krasta – Struņķupīte (14 km), Ušupīte (7 km), Soģupe (9 km), Kristiņupe.

ige

Iģe ir Salacas kreisā krasta pieteka Limbažu un Valmieras rajonā. Lejtecē līdz ietekai Salacā 15 km garā posmā tā ir arī abu šo rajonu robežupe. Iģe ir Salacas lielākā pieteka.

Iģe sākas Limbažu rajona Brīvzemnieku pagastā purvainā apvidū netālu no Rāķa purva. Tā tek pa Burtnieka līdzenumu, tās lejtece atrodas Metsepoles līdzenumā.

Augštecē Iģe plūst pa mitrām pļavām, lejasdaļā – stāvos un mežainos krastos. Savukārt Iģes lejtecē, posmā starp Mazsalacas–Staiceles ceļa tiltu un ieteku Salacā, tās krastos atsedzas sarkani smilšakmeņi un daudzkrāsaini devona māli.

Iģes krastos ir vairāki kultūrvēsturiskie objekti: pie ietekas Salacā Iģes kreisajā krastā atrodama Līciema viduslaiku kapsēta un senkapi, savukārt upes labajā krastā pie Veclauriem slejas Lauru pilskalns.

Lai cik necila Iģe šķistu tās radīto brīnumu ziņā, ja to salīdzina ar lielo māsu Salacu, dabā gājējs arī Iģes krastos atradīs krāšņas vietas. Upes lejtecē ir rodams neticamās krāsās krāsotais iezis, kurā pasaulei muti pavērusi Graudiņu ala. No tās Iģes ūdeņus bagātina Graudiņu avots. Te ir Jaunjurķinu akmens, kas iegūlis Iģes kreisajā krastā pie Vecjurķinu mājām. Šo akmeni uzskata par lielāko Ziemeļvidzemē. Savulaik to kādi ļauži mēģinājuši saskaldīt gabalos, bet skaldnieku darbi vien pusratā palikuši. Šo nedarbu mūsdienu liecība ir akmens atskaldnis, kas turpat pie akmens maktenās miesas ir guļošs palicis.

Te rodami arī citi brīnumi, kas zināmi un nezināmi un kas gaida savus jaunatklājējus. Un varbūt pirmatklājējus… Jo, kā zināms, dabā nekas nav nemainīgs. Un varbūt jau šobrīd kādā Iģes krastu atseguma sienā ir atvērusies nezināma alas mute, kādā nogāzē vai gravā dzimis jauns avots…

Iģe ir izmantojama arī laivu nobraucieniem. Tiesa, miegainai slīdēšanai tā nederēs, jo ūdenstūrismam tā izmantojama palu laikā, jo īpaši lejtecē, kur platums sasniedz 5-7 m. Vien problēmas laivotājiem var sagādāt biežie koku aizgāzumi upes gultnē.

Dabas vara

Reiz Iģe kalpoja kā dzirnavu darbināšanas upe. Laiki ir mainījušies, dzirnavu aizsprosti sabrukuši, palikušas vien necilas atliekas, kuras ar laiku upe pati nograuzīs. Noskrējuši arī dzirnavu uzpludinājumi, kurus nezin kāpēc pieņemts dēvēt ezeru (precīzāk, dzirnavezeru) vārdā.

Iģe lielākajā daļā tecējuma ir atguvusi brīvu skrējienu, ļaujot upē ienākt arī nārstojošām zivīm un nēģiem no Salacas. Palicis vien garais, šaurais, stipri aizaugušais un arvien aizaugošais Urgas dzirnavu uzpludinājums klajos krastos Iģes augštecē pie Alojas–Vilzēnu šosejas. Un tas pats reiz daļēji noskrējis pēc tam, kad upes ūdeņi norāvuši slūžas aizsprostam. Vien betona kāple kāda pusmetra augstā vērtē palikusi.

Jāpiebilst arī, ka Iģe ir viena no daudzajām upēm (un ne tikai Salacas baseinā), kur aizsprosti savulaik ir celti upju lejtecē. Tādā veidā tolaik tika noslēgti ceļi nārstojošām zivīm (galvenokārt taimiņiem un lašiem) un nēģiem. Tomēr daudzviet aizsprostu augstums bija pietiekami neliels, lai lielā ūdenī (kad tos atvēra, lai ūdens spēks aizsprostojumu nesagrautu) zivis šķērslim tiktu pāri. Daudzviet aizsprostus upē uzstādīja tikai dzirnavu darbināšanas laikā. Pārējā laikā nekādi šķēršļi brīvam upes skrējienam netika likti.

Kā tas tolaik bija Iģē? Vai naskie ceļotāji tika pāri ļaužu radītiem šķēršļiem? Grūti rast atbildi. Toties šodien taimiņi (varbūt arī laši) kāpj stipri vien uz augšu. Pie dzirnavu un aizsprosta paliekām, kas blakus Krogzemjiem (kuri arī ļaužu pamesti), satiktais mežsargs stāstīja, ka savulaik še redzējis taimiņu – tā ap trīs kilo lielā vērtē. Un tas vēlreiz apliecina, ka, upei atgūstot brīvību, agri vai vēlu pat bez cilvēka palīdzības upē dzīvība atgriežas. Arī zivju cilts.

Grūtāk upei atjaunoties vietās, kur cilvēka rakšanas kāre to ir pārvērtusi par grāvi. Šāds liktenis nav secen gājis arī Iģei, un daudzviet līkumainā upe tek taisnā strīpā. Tāda tā ir pašā augštecē. Tāda – arī plašajās pļavās starp Urgām un Krogzemjiem. Tomēr arī šādās vietās upe spēj atgriezties dabiskā veidolā – jo ātrāk ar cilvēka palīdzību (jā, tā paša, kas šamējo par grāvi reiz pataisījis), daudz ilgākā laikā – pašas spēkiem (un arī bebram piepalīdzot), graužot, skalojot, bīdot un pārbīdot krastus. Ja vien cilvēks upi liktu mierā…

Diemžēl pēdējo gadu piemēri rada pamatotas bažas, ka tas vispār būs iespējams. Jo, redz, cilvēks Upi ir reiz nodēvējis par ūdensnoteku, kas pilda meliorācijas sistēmu ūdeņu novadīšanas funkcijas. Un cilvēks arī apietas ar Upi kā ar ūdensnoteku. Tā pēdējos gados ne viens vien kilometrs jau atjaunoties sākušas Upes atkal ir pārvērsts grāvī. Un, kā liecina pēdējo laiku notikumi, šādi kilometri arvien pieaugs. Diemžēl…

Dzīvība

Iģe ir foreļupe. Un ne vien forelei vērta, bet arī nozīmīga taimiņu nārsta upe. Iepriekš minētais mežsargs stāstīja, ka vien maliķi neliekot tiem miera – kā «raibo» laiks, tā šamējie kā bites ap medus kāri Iģes krastos vien spieto. Bet vietas visumā mežonīgas, izbraucamu ceļu maz, in-spektoru vēl mazāk…

Iespējams, Iģē arī kāds lasis no Salacas iepeld, jo nārsta apstākļi dažviet ir gana labi arī tam. Iģē nāk uz nārstu arī nēģi. Tā ir bagāta arī ar līdakām, asariem un raudām.

Bet cik un ar ko bagāta? Kādreiz foreļu bijis ļoti daudz, šodien… Viedokļi stipri vien atšķiras, tomēr pēdējos gados vairāk dzirdēts negatīvs vērtējums – maliķi visu izsitot, ar gruntsmakšķerēm un žebērkļiem pēdējo izceļot.

Turpretim cerīga lieta atklāta 2002. gadā, kad Latvijas Dabas fonds ziemeļu upespērlenes aizsardzības programmas ietvaros apsekoja 59 Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta upes. Pērlenes neatrada, bet tika iegūta vērtīga informācija par vietām, kur pērlenes iznīkušas, un arī par biezās perlamutrenes Unio crassus izplatību. Apsekošanā konstatēts, ka Iģe, Korģe un Vitrupe ir piemērotas, lai tajās sāktu ga-tavot pērleņu reintrodukcijas vietas.

Maršruta kilometrāža un orientieri

Pēc I. Luksa «Ar laivu Latvijas ūdeņos. Ūdenstūrisma maršruti.»; 1991.

Jābrīdina, ka kilometrāža var būt neprecīza, nobīde var būt pat par pāris kilometriem. Tāpat arī te ir saglabāts autora sniegtais orientieru uzskaitījums. Kilometrāžas garums ir sākts ar augstāko punktu, no kura var sākt laivošanu palos.

Rolands Lebuss

Publicēts 2006.gada maijā.

Km no grīvas Augstums v. j. l. Kritums (m/km) Orientieri
32 66,6 1,3 Izteka no Urgas dzirnavu uzpludinājuma
Valmieras–Alojas ceļa tilts
28 61,2 0,3 Tiltiņš pie Beitēnu mājām
25 60,4 1,0 Tiltiņš pie Kalniņiem
22 57,5 1,1 Saulkrastu–Rūjienas dzelzceļa tilts
18 Dzelzsbetona tilts pie Mīlēniem (Mīlīšiem)
14 48,7 1,0 Bijušās Dzirnzemnieku dzirnavas
Koka tilts
3 37,5 0,9 Dzelzsbetona tilts
Bijušās Iģes dzirnavas
0 34,7 Ieteka Salacā

karte

One Reply to “Upes vizītkarte: Iģe”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *