Sabalansēt tautsaimniecību un ilgtspēju

Janvāra beigās JURIS PŪCE kļuva par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru un, tiekoties ar Vides konsultatīvo padomi, atklāti pateica, ka pirmo pusgadu vairāk uzmanības veltīs administratīvi teritoriālajai reformai, tāpēc ar interviju nesteidzos. Vides un dabas aizsardzības jomā ministra pamanāmākie darbi – ir nomainīti Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes vadītāji, pieņemts likums par depozītu.

 

 

– Radio un televīzijā jūs biežāk piesaka kā pašvaldību ministru. Vai esat iedziļinājies arī vides jomās?

– Es uzskatu, ka ministram nav jābūt speciālistam visos jautājumos, viņam ir jāredz tendences un jāīsteno pārmaiņas. Mana pieeja problēmu risināšanā: rosināt mērķtiecīgus, iekšēji strukturētus pārmaiņu procesus organizācijās, it īpaši publiskajā pārvaldē, lai veiksmīgi sabalansētu tautsaimniecības attīstību un ilgtspējas jautājumus. Bet mums liekas, ka ir tikai viens vai otrs risinājums, ka vidusceļa nav. Būsim reāli – diez vai abu radikālo viedokļu paudēji gribētu dzīvot pasaulē, par kādu viņi aģitē. Lai atrastu sabalansētu modeli, vajag sarunāties. Nevis vienkārši runāt, bet klausīties un dzirdēt, atrast kopīgo. Jābūt atvērtiem kompromisiem – tas ir svarīgi.

Demokrātiskā iekārtā valsts pārvaldei šajās viedokļu krustugunīs ir visnepateicīgākā loma, jo mums ir jāsabalansē visas sabiedrības intereses. Es tiekos gan ar vides aizstāvjiem, gan biznesa organizācijām, bet es neesmu ne biznesa, ne vides aizstāvju ministrs. Es esmu Latvijas tautas ministrs, un man ir jāatrod optimālais kopsaucējs – tāds, kādu vēlas sabiedrība.

Mums laikus vajag saprast, kā nākotnē attīstīsies bizness, un tas būs aprites ekonomikas virzienā, izmantojot videi draudzīgu enerģiju. Jau tagad vērojama izteikta paradigmas maiņa, un finanšu sektors aizvien noteiktāk runā par ieguldījumiem nākotnē. Jā, tas ir politiski iniciēts un virzīts process, kas uzliek par pienākumu katram Eiropas Savienības projektam izvērtēt ilgtspēju. Katram! Skaidrs, ka nākamais solis būs, lai pašas bankas un fondi atbilstu kritērijiem. Tas dotu iespēju saņemt valsts atbalstu vai iegūt tiesības izlaist zaļās obligācijas. Tāpēc mēs nedrīkstam ieņemt pozīciju, ka viss kaitē un nekādi ieguldījumi nav vajadzīgi vai otrādi – ka viss ir iespējams un viss ir zaļi. Gan visai Eiropai kopā, gan arī Latvijai jāizstrādā metodika, lai nākotnē vides aizsardzības aspekti būtu liela daļa no investīciju piešķiršanas lēmuma, proti, ja biznesa projekts ir ilgtspējīgs, tas saņem labākus, lētākus un ilgākus aizdevumus. Tas ir dažu gadu jautājums, un mēs nedrīkstam nokavēt.

Esmu gandarīts, ka mums izdevās mainīt Latvijas attieksmi pret klimata krīzi. Ja līdz šim bijām viegli piesardzīgi, tad tagad esam gatavi būt ES valstu avangarda grupā, kas ir aktīvas pozīcijas ieviešanā. Mēs jau tāpat uzņemamies atbildību par klimata mērķiem un tiecamies tos ieviest. Līdz šim bijām viegli skeptiski, klimata saudzēšanas prasības vairāk uztvērām kā piespiedu nepieciešamību, bet patiesībā tās būtu nepieciešams skatīt kā iespējas.

Man nepatīk radikālisms, kādu izplata vides aizstāvji, stāstot, ka ekonomiskā izaugsme ir kaitīga un pat nav iespējama, ja gribam ievērot klimata vajadzības un vides aizsardzības prasības. Es tam neticu, jo cilvēks ir neticami adaptīva būtne un mēs vienmēr esam spējuši atrast veidus, kā izvairīties no krīzēm un audzēt labklājību, kaut dažādu izaicinājumu nekad nav trūcis. Skaidrs, ka arī tagad to izdarīsim. Būs jaunas tehnoloģijas un inovācijas, jo cilvēka prātam un idejām nav robežu! Mēs izdomāsim veidus, kā tikt galā ar problēmām, galvenais, lai Latvija ir daļa no šī progresa. Es gribētu, lai esam valsts, kur ne tikai raudam, kā klimata vai dabas un vides aizsardzības prasības mūs ierobežo. Mums jāierauga iespējas! Arī mēs varam būt daļa no pasaules jaunās ekonomikas, kas piedāvā tehnoloģiju un pārvaldības inovācijas, kas ļautu problēmas atrisināt labāk un zaļāk.

Top jauna ekonomika! Kā to var neredzēt? Sākot ar mobilitāti, jauniem enerģijas ražošanas veidiem un inovatīviem ražošanas tehnoloģiju veidiem. Nesen biju uzaicināts paneļdiskusijā klimata līderu grupā, kur Kembridžas universitāte organizēja uzņēmēju un valdību sarunas. Piemēram, Zviedrijas vienīgais un lielākais tērauda ražotājs tuvojas liela projekta noslēgumam – viņi kopā ar lielāko enerģijas ražotāju būvēs pilotrūpnīcu, kur tēraudu ražos, rūdas kausēšanas procesā neizmantojot ogles, bet ūdeņradi. To iegūs no ūdens ar elektrības palīdzību, bet elektrību ražos no hidroresursiem. Viņi plāno, ka pēc četriem pieciem gadiem Zviedrijā būs CO2 neitrāls tērauds. Pirms kāda laika tā būtu zinātniskā fantastika, bet tagad – realitāte. Tas ir tas, ko var izdarīt ar inovācijām un zinātņu tehnoloģiju palīdzību. Labi, tas nederēs visām tērauda rūpnīcām, bet viņiem būs iespēja izmantot citā veidā iegūtu zaļo enerģiju. Latvija nedrīkst atpalikt, šo brīdi, kad top jaunas industrijas, ir jāprot izmantot jau tagad.

 

– Cik ļoti Latvija pati var mazināt klimata krīzes simptomus?

– Vai mēs esam vieni? Nē! Bet arī te atbildes var būt divas: tā kā mēs neesam vieni, mūsu centieniem nav nekādas nozīmes. Vai: tā kā mēs neesam vieni, bez mūsu ieguldījuma arī citi neko neizdarīs. Mēs visi kopā varam panākt pārmaiņas. Skaidrs, ka mūsu ietekme nav liela, un, pat ja Latvijā pārtrauktu ražot CO2, pārējā pasaulē izmeši joprojām būs pamatīgi. Turklāt CO2 rada ne tikai cilvēce. Bet mēs esam ES dalībvalsts, bez šīs valstu savienības klimata politikā daudz kas nenotiktu. ES ir klimata politikas galvenais virzītājs, un mēs esam daļa no šī bloka. Ja mēs neesam gatavi mērķtiecīgi rīkoties, būs grūti pārliecināt jaunattīstības valstis.

Klimata politika ir milzu atbildība globālā ziņā. Protams, mēs samazinām CO2 emisijas atbilstoši teritorijas lielumam un cilvēku skaitam. Mūsu saistības nav pārspīlētas, patiesībā mums nākamajos gados tās jāsamazina vismazāk, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Bet tas nenozīmē, ka mēs nevarētu izdarīt vēl vairāk, un tas nemaz nav tik sarežģīti. Lielāks izaicinājums varētu būt transporta jomā, jo tas liek mainīt individuālos paradumus un mainīt simtiem tūkstošu cilvēku ieradumus. Mēs nevaram liegt Latvijā pārdot lietotas automašīnas. Taču to vecumu gan varam ierobežot. Bet ir arī vieglāk paveicami pasākumi, kaut tie nemaksā lēti. Piemēram, siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošana.

 

– Taupīt siltumu vai kurināt ar koksni?

– Gan, gan. Taupīšana ir atkarīga no katra cilvēka lēmuma. Energoefektivitātē daudz varam izdarīt. Mājokļu siltināšanas jomā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, mūsu atbalsta programma klibo. Lietuvā tas notiek četras reizes ātrāk. Vajag iet prom no fosilajiem resursiem, bet trīs lielās pilsētas – Rīga, Daugavpils un Rēzekne – ir atkarīgas no dabasgāzes. Otra problēma ir individuālie ogļu apkures katli. Jā, jebkuras pārmaiņas maksā, bet tas varētu būt ekonomiski efektīvs solis.

Mūsu elektroenerģijas portfelis ir relatīvi zaļš, jo puse ir hidroenerģija, un plaši izmantotā dabasgāze ir vistīrākā fosilā enerģija. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā ir daudz iespēju vēja enerģijas izmantošanai. Tehnoloģijas strauji attīstās, un drīz būs tā, ka šai jomai nevajadzēs nekādu valsts atbalstu caur OIK. Galvenais, jāpanāk pēc iespējas ilgāki aizdevumi, tā samazinot fiksēto izmaksu ietekmi. Tā būtu klasiska valsts atbalsta forma, kas neietekmētu ne iedzīvotāju izmaksas, ne valsts budžetu.

 

– Šovasar notika Zemgales iedzīvotāju protesti pret vēja parku būvēšanas iecerēm plašajos tīrumos.

– Tas ir attīstītāju uzdevums – strādāt ar iedzīvotājiem. Bet mums jāskatās plašāk. Tas ir jautājums par protestētāju atbildību, jo visam ir izmaksas. Ja cilvēki saka NĒ, tad jāsaprot, kas būs vietā. Ir piedāvāts viens variants, un, ja tas nebūs, kas būs līdzvērtīgi vietā? Nu jā, kurš gan vēlas dzīvot netālu no atkritumu poligona? Bet kaut kur tas ir jābūvē. Labi, izvēlamies vietu, varam kompensēt neērtības, bet nedrīkst būt tā, ka mēs nekur Latvijā nebūvēsim vēja parkus un ražotnes.

 

– Klimats, šķiet, ir jūsu mīļākā tēma.

– Jā, bet ne vienīgā! Man ir daudz mīļu tēmu!

 

– Kā ar dabas aizsardzību?

– Nupat valdībā aizstāvēju alejas un lapkoku praulgraužus. Jā, dabas aizsardzības jautājumi nereti tiek uztverti ļoti saasināti, īpaši, ja jāizšķiras starp tautsaimniecības attīstību un ilgtspējas nodrošināšanu. Latvijā vēsturiski izveidojusies neveiksmīga komunikācija par šo jautājumu. Mēs dabas vajadzības vairāk akcentējam kā ierobežojumus, nevis vērtību.

Oktobra beigās notika Baltijas valstu vides ministru tikšanās Siguldā, un mēs viesus izvadājām pa Gaujas nacionālā parka teritoriju. Dabas daile mūsu valstij ir nozīmīgs resurss, ko patērē gan iedzīvotāji, gan tūristi. Mēs pat nevaram iedomāties, ka šādu vietu mums nebūtu. Bet – teju visas lielās aizsargājamās teritorijas izveidotas padomju laikā, kad tautai neviens neko daudz neprasīja. Ja vēlamies tagad paplašināt nacionālo parku un citas aizsargājamās teritorijas, tas tiek uztverts kā zaudējums, nevis ieguvums. Latvijas iedzīvotāju acīs dabai ir milzīga vērtība, bet – ja tas neskar paša īpašumu vai novadu. Tāpēc jākomunicē par dabas vērtībām pareizāk, ar dažādām iedzīvotāju grupām ir jārunā atšķirīgi. Es lielas cerības lieku uz Dabas aizsardzības pārvaldi un tās jauno direktoru Andreju Svilānu.

Skaidrs, ka aizsargājamās dabas teritorijas – mikroliegumi, nacionālie parki un rezervāti – ir daļa no valsts pievienotās vērtības. Asākās diskusijas pašlaik ir par mikroliegumu veidošanu mazajiem ērgļiem. Jā, mēs nevaram ignorēt tautsaimniecības intereses, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka 40% no visiem Eiropas mazajiem ērgļiem ligzdo tieši Latvijā.

Taču cilvēkus parasti interesē viens: vai man kļūs labāk? Neinteresē, ka citiem būs sliktāk. Dabas aizsardzības jautājumi ir ļoti svarīgi, un Latvijai pasaules mērogā ir sava vieta, loma un atbildība. Mēs nedrīkstam ignorēt pasaules problēmas un sugu izmiršanu, jāprot uz dabas vērtībām skatīties plašākā mērogā. Jā, mazie ērgļi nav retums Latvijas teritorijā, bet tas nenozīmē, ka tie nebūtu īpaši jāaizsargā.

 

– Bet mežirbju vairs nav! Tāpēc trauksmi celt nav lieki, jo, kad suga izzudīs, būs par vēlu!

– Tāpēc ir jāstāsta, ka, sargājot, piemēram, mazo ērgli, mēs esam ieguvēji, ne zaudētāji. Un te jāanalizē vides izglītības stāvoklis Latvijā. Jā, to nevar salīdzināt ar laiku pirms 20 gadiem, bet tik un tā tas ir vājš. Es domāju, ka absolūts vairākums cilvēku Latvijā, kaut mācījušies skolā, nespēj novērtēt, piemēram, mitrāju nozīmi ekosistēmā. Šo jautājumu esmu uzdevis Latvijas Vides aizsardzības fonda padomei un Vides konsultatīvajai padomei – mums ir teju divsimt ekoskolu un tik daudz Vides aizsardzības fonda apmaksātu aktivitāšu, bet cik plaša sabiedrības daļa ir guvusi padziļinātu izpratni par videi nozīmīgiem jautājumiem? Tagad gaidu atbildes.

 

– Es domāju, ka daļa cilvēku to vienkārši nevēlas zināt. Par modi, hokeju vai Kiviču gan viņi zina! Bet daba, atkritumu šķirošana, atkritumu samazināšana – tas nav ērti. Kā panākt, lai viņi grib dzirdēt?

– Es nevēlos izlikties par ekspertu, bet man šķiet, ka te uzvarēs atkārtojumu skaits. Mums ir vēl un vēl jāstāsta! Protams, salīdzinot ar situāciju pirms gadiem divdesmit, progress ir – šķirošanā apzinīgums ir vairojies, bet ir arī trūkumi. Joprojām vismazāk izglītotā grupa ir jauni vīrieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Kur viņi bija pirms 10 gadiem? Skolas solā! Tad jāvaicā: vai formālajā izglītības sistēmā mēs esam izvēlējušies labāko formu un apmācības veidu? Vai neformālajā izglītībā esam bijuši pietiekami aktīvi? Vai mūsu izvēlētā metode ir laba? Kurš ir atbildīgs par labas atkritumu pārvaldības prakšu ieviešanu? Ražotāju atbildības sistēmas, piemēram, «Zaļais punkts» un «Zaļā josta». Kur rezultāti?

Mēs vides izglītošanu organizējam izkliedēti, konkurējoši un sadrumstaloti. Līdzīgi vides izglītības aktivitātes tiek īstenotas ar Vides aizsardzības fonda projektu palīdzību. Es neesmu šajā amatā, lai traucētu un kavētu vides speciālistu darbu. Bet, gadu novērojot Vides aizsardzības fonda projektu ieviešanu, ir skaidrs, ka šādi mēs varam turpināt, bet efektivitāte ne tuvu nav atbilstoša iztērētās naudas apjomam. Mums ir jāmeklē efektīvāki veidi, kā sistematizēt darbus, lai tie nav kampaņveidīgi, bet labi plānoti un mērķēti uz konkrētu rezultātu.

Otra lieta: ministrijai ir jāanalizē, kuras ir prioritārās auditorijas, un tas ir sarežģīts jautājums. Pirmā versija – jāmāca skolas bērni, jo viņi visilgāk dzīvos ar šīm zināšanām. Bet! Ir skaidrs, ka izaicinājumi gan atkritumu saimniecībā, gan izpratnē par bioloģiskās daudzveidības lomu un klimata krīzi ir tik lieli, ka mums ir jāuzņemas arī pieaugušo izglītošana. Bet te ir problēmas. Mums ir ļoti zems līdzdalības līmenis, cilvēki nepiedalās pasākumos. Tāpēc mums ir jāmeklē jaunas metodes. Dažādu sabiedrības grupu uztvere atšķiras, un mums jābūt gataviem uzrunāt dažādas auditorijas. Ir jāizmanto dažādi veidi, kā nodot informāciju. Mums jāpanāk aktīva iesaiste. Esmu optimists, mums taču ir izdevies daudz ko izdarīt. Piemēram, beidzot ir panākts, ka Latvijā būs depozītsistēma! Tā dos iespēju izdarīt apzinātu izvēli simtiem tūkstošu cilvēku, un tas pamudinās viņus izdarīt arī citas zaļas izvēles.

 

– Vērojot bardaku atkritumu šķirošanas laukumos, kur cilvēki izmet nešķirotus atkritumus, uzskatu, ka jābūt bargiem sodiem par piesārņošanu. Vai kāds ievērotu atļauto braukšanas ātrumu, ja nebūtu radaru?

– Tajā pašā laikā jāsaprot, ka politiķi sargās pieņemt asus lēmumus vides jomā, jo tie var sadusmot vēlētājus. Cilvēkiem patīk lēmumi, kas veicina tautsaimniecību un labklājību, nevis kaut kas, kas viņus ierobežo. Pirms tam jāanalizē, vai nepārspīlēsim ar kādu liegumu. Domāju, ka daudz var panākt ar dabas resursu nodokļa un citu nodokļu starpniecību, tas vairāk stimulētu tos, kuriem nav augstas vides apziņas. Cilvēkiem vajag sajūtu, ka esi nopelnījis balvu, iespējams, tāpēc sabiedrība tik ļoti gaida depozītsistēmas ieviešanu.

Kad valdība būs tikusi galā ar nākamā gada budžeta pieņemšanu, strādāsim pie nodokļu reformas piedāvājuma, un es noteikti piedāvāšu trīs virzienus. Viens būs siltumnīcefekta gāzu emisiju aplikšana ar nodokļiem visos iespējamos veidos. Otrs – ar dabas resursu nodokļa palīdzību salikt kopā stimulus rīkoties pareizi. Tāpēc dabas resursu nodoklis par nešķirotu atkritumu noglabāšanu tikai augs. Un vēl jāstimulē cilvēki zaļai rīcībai, piemēram, lai kompostē virtuves atkritumus savā dārzā. Igaunijā un Lietuvā plāno atbalsta mehānismu kompostētājiem, bet man liekas, ka komposta kastes ierīkošana jau nu nemaksā tik daudz, ka vajadzētu palīdzēt tās nopirkt.

Mēs ļoti gribam darbināt stimulēšanas programmas. Skaidrs, ka būs jāpalielina nodokļi auto ar lielākām emisijām. Bet neesmu drošs, ka vienīgā izvēle ir elektroauto. Taču auto ar nelielu izmešu līmeni esam gatavi ne tikai atbrīvot no nodokļa, bet arī palīdzēt to mašīnu nopirkt. Lielākā Latvijas problēma ir tā, ka mēs braucam ar aizvien vecākām mašīnām.

 

– Zemkopības ministrija vēlas samazināt cērtamo koku caurmēru un vecumu, pret to iebilst dabas sargi…

– Mēs joprojām nesaskaņojam ar Zemkopības ministriju piedāvātos grozījumus, jo ir jāpabeidz tā sauktais dabas skaitīšanas projekts – tad mēs zināsim, kāda ir pašreizējā situācija, lai varētu pieņemt uz jaunākajiem datiem pamatotus lēmumus. Es domāju, ka būs vietas, kur varēs pieļaut tievāku un jaunāku koku zāģēšanu, piemēram, plantāciju un ātraudzīgo hibrīdu stādījumos. Bet mežsaimniekiem ir jāsaprot, ka būs teritorijas, kur jāpastiprina dabas aizsardzības prasības.

No klimata viedokļa jaunaudzes ir vērtīgākas nekā veci, trūdoši koki, bet bioloģiskās daudzveidības jomā – otrādi. Tomēr arī te var atrast saprātīgus kompromisus. Jautājums ir par problemātikas izcelšanu – mēs nevaram vienmēr piekrist nevalstisko organizāciju radikālismam, jo valdībai ir jāņem vērā visas sabiedrības intereses, jākoncentrē resursi un tie efektīvi jāizlieto valsts attīstībai. Jākoncentrējas uz to, kur sāp visvairāk. Bet es neredzu vieglu risinājumu, kā kompensēt zaudējumus, ko rada dabas aizsardzības ierobežojumi vai migrējošie putni. Lielākā daļa Eiropas valstu to risina ar valsts budžeta līdzekļu palīdzību. Man grūti iedomāties, ka mēs varēsim to atļauties bez sīvām diskusijām. Bet Latvijai līdzīgās valstīs ar šo jautājumu tāpat ļoti mokās. Varbūt mēs varētu atrast to inovatīvo risinājumu, ko varētu pārņemt citi?

 

– Vai Latvijā dedzinās atkritumus enerģijas ieguvei?

– Brocēnu cementa rūpnīcā to dara jau sen, Ventspils novada poligona teritorijā pašlaik būvē jaunu dedzinātavu. Atkritumu saimniecību nākotnes mērķis ir pietuvināt poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu nullei. Vismaz pašlaik nav tāda veida, kā to panākt bez dedzināšanas, jo ir daudz atkritumu, ko grūti pārstrādāt. Kaut vai tekstilizstrādājumi – nu kurš pirms izmešanas izgriezīs no drēbēm visus plastikāta fliterus, pogas un rāvējslēdzējus? Tāpēc veco apģērbu pārstrāde ir apgrūtināta. Vai Latvijā jābūvē vēl kāds dedzinātājs? Paskatīsimies. Ventspils dedzinātavas jauda ir lielāka nekā atkritumu daudzums, kas rodas novadā, – tas ir ļoti drosmīgs projekts. Bet kopumā Latvijā nevajag tik daudz atkritumu poligonu, daļu nāksies slēgt. Šie būs nākamā atkritumu apsaimniekošanas plāna izaicinājumi, kas jāizlemj līdz nākamā gada vidum.

Galvenās vides problēmas, kas jārisina nekavējoties, ir transporta un apkures piesārņojuma mazināšana un minerālmēslu optimāla lietošana lauksaimniecībā.

 

– Vai zināms, kas ir lielāka problēma – klimata krīze vai sugu izmiršana? Varbūt abas ir līdzvērtīgas?

– Lauksaimniecības politikā būs jāizlemj, kā sabalansēt sektora attīstību un vides aizsardzību, kas būs prioritārie pasākumi. Būs jādiskutē arī par, piemēram, bioloģiskās lauksaimniecības pozitīvo un negatīvo ietekmi uz klimatu. Vispār jau bioloģiskā lopu audzēšana nemaz nav tik nevainīga, kā liekas.

 

– Kas mainīsies vides un dabas aizsardzības nozarē nākamgad?

– Valsts budžets ir lielāks, un beidzot spēsim palielināt algas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iestāžu darbiniekiem, jo vides institūcijas ilgi ir vārdzinātas. Vai joprojām dot naudu pašvaldībām dabas taku un volejbola laukumu ierīkošanai vai beidzot samaksāt vides inspektoriem algu, kas atbilst kvalifikācijai? Es aicināju valdību atbalstīt algu palielināšanas piedāvājumu, lai kāpinātu dabas un vides aizsardzības darbu kapacitāti. Piemēram, Valsts vides dienestam pirmo reizi tā pastāvēšanas vēsturē piešķirti līdzekļi tehnoloģiskajiem risinājumiem, lai veiktu mērījumus, analīzes. Dzīvojam 21. gadsimtā, un brīdī, kad saņemta ziņa, ka virs Daugavas ir ogļu putekļi, nav vajadzīgs doties uz ostu un fotografēt ogles. Nav vairs tie laiki. Institūcijai jābūt analītiskām kompetencēm, kas to spēj izvērtēt. Ir vajadzīga jauna darba organizācijas pieeja, un nedrīkstam tehnoloģiju izmantošanā palikt pēdējie.

Lielas cerības lieku uz jauno Dabas aizsardzības pārvaldes direktoru Andreju Svilānu. Redzot, ko viņš 12 gadu laikā paveicis Nacionālajā botāniskajā dārzā, kur tagad ir pilnīgi cita pasaule, mums ir jānovērtē šāda vadītāja potenciāls un jādod lielāki izaicinājumi. Ir iecere apvienot Dabas aizsardzības pārvaldi, Latvijas Dabas muzeju un Nacionālo botānisko dārzu, jo turēt trīs nabadzīgas institūcijas, kas dara līdzīgas lietas, nav lietderīgi. Daudz lielākas iespējas būtu, tās apvienojot.

Anitra Tooma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *