Putnu ģenerālim Lipsbergam – 80!

Foto – Edgars Smislovs.

Mēs ilgi braucam pa meža ceļu, tad brienam pa mežu, lai nokļūtu pie lielas mākslīgās ligzdas, kuru Juris Lipsbergs pirms trim gadiem uzbūvējis vecajā ūpja ligzdošanas iecirknī. Juris veikli uzliek drošības jostu, kāpšļus un ar garu drošības virvi kāpj resnajā priedē pārbaudīt, vai šogad ligzda ir apdzīvota. Ligzdā guļ trīs mazuļi, viņš tos apgredzeno un nokāpj lejā. Aši dodamies prom, lai putnus lieki nesatrauktu. Jurim ir gandrīz 80 gadu, un procesu no malas fotografē Edgars Smislovs, kuram ir 16 gadu un neparasti noturīga interese par putniem. Dažādas paaudzes, viena sirdslieta – putni. Šis būs stāsts par īpašu cilvēku, kurš 64 gadus veltījis savvaļas putnu pētīšanai. Neliela auguma, saviem gadiem apbrīnojami ņiprs un, kad iekarst, pērkondimdošā balsī stāsta notikumus pirms pusgadsimta tā, it kā tas būtu bijis vakar. Juris ir harizmātiska personība, kas iedvesmo tūkstošiem cilvēku putnu pasaules apzināšanā, turklāt daudzus viņš iesaistījis to izpētes un aizsardzības pasākumos. Juris ir īpašs cilvēks, nekad nav bijis augstos amatos, bet vienmēr – dabā. Droši vien tāpēc viņš jūt, kurš būs tas koks, kas spēs nest smagu mākslīgo ligzdu, kuru lielie putni pieņems par savu.

 

Putnu atkarīgs kopš mazotnes

Juris piedzima 1939. gada 25. jūlijā «Lauteros» netālu no Salacgrīvas zvejnieka un lauksaimnieka Kārļa Vilhelma (1893–1981) un Maijas (dz. Jansone, 1898–1992) Lipsbergu ģimenē kā ceturtais un jaunākais bērns. Te pagāja viņa bērnība, te viņš dzīvo arī tagad. Putnu vērošanai vispirms pievērsās viņa brālis Uldis (1926–1999), kurš iesaistīja putnu ligzdu meklēšanā arī jaunāko brāli.

1949.gada 25. martā Lipsbergu ģimeni piemeklēja līdzīgs liktenis kā daudzus Latvijā – izsūtīšana. Vajadzēja ātri savākt mantas. Ar zirgu pajūgiem ģimeni aizveda līdz Salacgrīvai, tad ar kravas automašīnu uz Čiekurkalna dzelzceļa staciju, tālāk lopu vagonā līdz Tomskai, visbeidzot baržā pa Obas upi mūža izsūtījumā Sibīrijā. «Atbrīvotāju» vara pieskaitīja Lipsbergu ģimeni «kulakiem», jo viņiem piederēja zemesgabals ap māju un lauku darbos retumis tika paņemts kāds palīgs. Lipsbergu ģimeni norīkoja nometināšanas vietā Boļšoj Podjeļņik sādžā Kargasokas rajona Tomskas apgabalā (3200 km no dzimtajām mājām). Juris turpināja mācības krievu skolā. Neskatoties uz grūtībām un neziņu par nākotni, Sibīrijas periods atstāja neizdzēšamu iespaidu uz jauno dabas pētnieku. Obas upes palienes daba tajos gados bija maz skarta, šeit bija liela migrējošo un ligzdojošo putnu daudzveidība. Pavasaros un rudeņos Juris ķēra ūdensžurkas (tā bija iespēja mazliet nopelnīt, nododot ādas), bet ziemās ar cilpām ķēra baltirbes iztikai. 1955. gadā Juris sāka veikt pierakstus par putniem. Jāatzīmē, ka viņam ir labi salasāms rokraksts, tādēļ ikviens bez grūtībām var visu izlasīt.

Juris Lipsbergs ciemojas pie vietējā dabaspētnieka Sergeja Kukļina (1923–2008). Viņam klēpī – pieradināta «mājas» lapsa. Čeļabinska, 1961. gada decembris. Foto no J. Lipsberga privātā arhīva.

 

Atkal dzimtenē

Pēc Staļina nāves daudziem svešumā izsūtītajiem baltiešiem tika atļauts atgriezties dzimtenē. 1955. gada vasarā pēc sešiem Sibīrijā pavadītiem gadiem pirmais Latvijā atgriezās sešpadsmitgadīgais Juris. Pa šo laiku «Lauteros» bija ierīkoti dzīvokļi, kuros mitinājās zvejnieku kolhoza «Brīvais vilnis» strādnieki. Lipsbergu ģimenei savu māju vairs nebija, un viņiem atvēlēja pajumti nodegušās kaimiņmājas «Priediņi» klētī. Juri pie sevis uz Rīgu paņēma vecākā māsa Rita (1924–2010), kura deportāciju laikā tur studēja un dzīvoja, tāpēc netika izsūtīta.

1955.gada septembrī Juris uzsāka mācības Mālpils tehnikumā, kuru pabeidza 1959. gadā, bet par melioratoru viņš strādāja vien divus mēnešus. Paralēli mācībām Juris apmeklēja Jauno naturālistu pulciņu Rīgas Zooloģiskajā dārzā, kur iepazinās ar domubiedriem. 1957. gadā iesaistījās dobumperētāju putnu monitoringa darbos Ropažu parauglaukumā. 1958. gada rudenī, kad ornitologi septiņos punktos Latvijā skaitīja migrējošos putnus, jaunākais no tiem bija Juris, kurš «Lauteru» apkārtnē mēneša laikā uzskaitīja gandrīz 666 000 putnu no 88 sugām. 1959. gada oktobrī viņu iesauca obligātajā karadienestā, un trīs gadi pagāja Čeļabinskas un Permas apkārtnē, kur Juris uzdienēja līdz seržanta pakāpei un bija apguvis tankista iemaņas. Arī šajos gados viņš turpināja interesēties par putniem, gādāja speciālo literatūru, aprakstīja bikšaino klijānu migrāciju Čeļabinskas apkārtnē.

 

Vien putni galvā

Atgriezies no dienesta, 1963. gadā Juris Lipsbergs iestājās Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātes vakara nodaļā, kuru pēc astoņiem mācību gadiem pabeidza. Jāatzīmē, ka studijas ievilkās dažu pasniedzēju īpašās attieksmes pret «Sibīrijas bērniem» dēļ. Te īpaši izcēlās profesors Artūrs Mauriņš (1924–2012), kurš jau iepriekš bija panācis Jāņa Baltvilka izslēgšanu no šīs augstskolas par J. Čakstes kapa pieminekļa apmeklēšanu, bet Atmodas gados ātri apmeta kažoku uz otru pusi, kļūstot par kvēlu pārmaiņu un neatkarības kustības aktīvistu. Mācību laikā Juris sadraudzējās ar putnu pētniekiem Pēteri Blūmu (dz. 1938.), Jāni Baumani (1940–2006) un Jāni Baltvilku (1944–2003), kuri bieži bija satiekami universitātes Zooloģijas muzejā. Tajos gados ornitologa profesijā Latvijā bija nodarbināti vien daži cilvēki, bet ar laiku finansējums zinātnei pieauga un parādījās vairāk iespēju nodoties pētniecībai. Kopā ar domubiedriem Juris devās ekskursijās uz Engures ezeru, Cenas tīreli, Papes stacionāru un citām vietām. Tā vairojās praktiskas iemaņas putnu izpētes metodēs, dzima patiesība diskusijās par dažādiem ornitoloģijas jautājumiem.

Lai būtu tuvāk dabai, no 1965. līdz 1969. gadam Juris strādāja Rīgas Zooloģiskajā dārzā par zootehniķi akvārijā, jo pie putniem darbu dabūt nevarēja.

Kā daudziem ornitologiem, arī Jurim piemīt kolekcionāra azarts – viņš kolekcionē ne tikai grāmatas, bet arī citas lietas ar putnu simboliku: aploksnes, pastmarkas, nozīmītes, sērkociņu kastītes u.c. Vienā no vēstulēm Pēterim Blūmam viņš rakstīja, ka nesen izstaigājis visas Rīgas grāmatnīcas un jaunu izdevumu par putniem neesot atradis.

1969.gada beigās atbrīvojās laboranta štata vieta Latvijas Valsts universitātes Zooloģijas muzejā, un tur Juris nostrādāja trīs gadus. Par diplomdarba tēmu viņš bija izvēlējies paugurknābja gulbja bioloģijas pētniecību un 1971. gadā to veiksmīgi aizstāvēja. Nākamajā gadā Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtam tika uzbūvēta paliela ēka Salaspilī, tāpēc Ornitoloģijas laboratorijas darbinieku sastāvu stipri paplašināja, pieņemot darbā vairākus ornitologus, to skaitā arī Juri. Tur viņš nostrādāja 36 gadus.

 

20. gadsimta 70. gadi

Šis bija visai ražīgs laiks Jura Lipsberga profesionālajā darbībā un ģimenē. Viņš apprecēja kurzemnieci Zigrīdu Gūtlandi (1933–2015), ģimenē piedzima meita Lita (1972–2008) un dēls Ivars (1977). Juris turpināja pētīt paugurknābja gulbjus – rīkoja ligzdotāju uzskaites un aprobēja gredzenošanu ar krāsainajiem kakla gredzeniem. Pievērsās niedrājos ligzdojošo putnu izpētei, noskaidrojot somzīlīšu, Seivi ķauķu un bārdzīlīšu ligzdošanas areālu Latvijā. Ar referātiem piedalījās daudzās ornitologu konferencēs, bet uz ārzemēm viņu nelaida «sliktas» biogrāfijas dēļ. Vairākas sezonas Juris strādāja Papes ornitoloģiskajā stacionārā, Sarkanās grāmatas datu vākšanas ietvaros pētīja reto dzīvnieku sastopamību visā Latvijā. Aktīvi publicēja populārzinātniskus rakstus avīzēs un žurnālos, uzstājās radio, lasīja lekcijas Putnu dienu un citos pasākumos.

Juris Lipsbergs ir viens no Papes putnu stacionāra pētījumu pionieriem. 1970. gads. Foto no J. Lipsberga privātā arhīva.
Juris Lipsbergs ar apgredzenotu augurknābja gulbi Engures ezerā. 1975. gads. No J. Lipsberga privātā arhīva.

 

20. gadsimta 80. gadi

Šajā desmitgadē Jura uzmanība galvenokārt bija pievērsta tieši reto putnu sugu sastopamībai un aizsardzības nodrošināšanai, viņš pievērsās arī niedrāju putniem, jūras ērgļiem un dzērvēm. 1984. gadā viņš Latvijā sāka gredzenot jūras ērgļu mazuļus ar krāsainajiem gredzeniem, kurus saņēma no Zviedrijas. Juris Lipsbergs bija viens no Latvijas Ornitoloģijas biedrības dibinātājiem 1985. gadā, ir līdzautors Latvijas PSR Sarkanajai grāmatai (1985) un izdevumam «Populārzinātniskā Sarkanā grāmata» (1990), 1985. gadā sarakstījis grāmatu «Dzīvnieks Sarkanajā grāmatā», kas ieguva pirmās pakāpes diplomu konkursā par labākajiem populārzinātniskās literatūras izdevumiem. 1988. gadā apbalvots ar sudraba nozīmi PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā par mikroliegumu kā veiksmīga ligzdojošo putnu aizsardzības mehānisma ieviešanu praksē (periodā no 1978. līdz 1985. gadam izveidoti 200 mikroliegumi). Tā paša gada decembrī Maskavā aizstāvēja disertāciju par reto, izzudušo un apdraudēto putnu stāvokli un aizsardzību Latvijā. Darba zinātniskais vadītājs bija slavenais krievu ornitologs, padomju Sarkanās grāmatas «tēvs» Vladimirs Flints (Владимир Флинт, 1924–2004). 1986. gadā Kanādā V. Flints, iepazīstot klātesošos ar ornitologu Jāni Vīksni (1936–2015), skaidroja, ka viņš esot no mazas Baltijas valsts, kuru 1940. gadā okupēja padomju vara. Toreiz tas vēl bija riskants gājiens, bet šis neordinārais ornitologs to varēja atļauties.

Juris Lipsbergs un Ruslans Matrozis Latvijas Ornitoloģijas biedrības darbības pārskata 1985.–2005.) prezentācijā. Rīga, 2007. gada
19. oktobris. No R. Matroža privātā arhīva.

 

20. gadsimta 90. gadi

Juris Lipsbergs cenšas apgredzenot jūras ērgli Skrundas novadā, vienā no pirmajām paša būvētajām mākslīgajām ligzdām. A. Eglīša foto.

Pēc valsts neatkarības atjaunošanas Lipsbergu ģimene atguva dzimtas īpašumu «Lauterus». 90. gados Juris turpināja darbu pie reto putnu sugu novērojumu apkopošanas Latvijas Sarkanās grāmatas otrajam izdevumam (putnu sējums publicēts 2000. gadā). Šajā desmitgadē viņa publikācijas par putnu pētnieka gaitās piedzīvoto regulāri varēja lasīt mednieku un makšķernieku žurnālā «MMD». Deviņdesmitajos viņš vairāk pievērsās Latvijā lielākās pūces – ūpja – izpētei, it īpaši – mākslīgo ligzdu ierīkošanai, jo 1994. gadā vienā no jūras ērgļiem domātajām ligzdām ligzdoja ūpis. Turpmākajās desmitgadēs daudzas ūpju ģimenes veiksmīgi izpērēja mazuļus mākslīgajās ligzdās, kuras bija uzbūvējis Juris.

Pirmo reizi ārzemēs Juris Lipsbergs nokļuva vien 50 gadu vecumā. 1999. gada jūliju ornitologs pavadīja Zviedrijā, Tokernas ezera stacionārā, nākamā gadā septembrī viņš Zviedrijā ar referātu piedalījās jūras ērgļu pētnieku konferencē. 1990. gadā ornitologs un dzejnieks Jānis Baltvilks kādā rakstā nosauca Juri Lipsbergu par lauka pētījumu ģenerāli, ņemot vērā viņa veiksmīgo pieredzi ilgstošajās ekspedīcijās dzīvot zem atklātas debess, un no tā laika daudzi Lipsbergu pazīst tieši kā Putnu ģenerāli. Varbūt tas tāpēc, ka Jura pērkondimdošo balsi var dzirdēt tālu, turklāt vienlaikus viņš aktīvi žestikulē un tikai tad, kad tuvumā ir sievietes, vārdus izvēlas daudz rūpīgāk nekā tad, kad ir vienīgi veču sabiedrība. Tam ir zināma līdzība ar augstākajiem virsniekiem padomju armijā! Atceros arī vienu stāstu, ko 1990. gadu beigās dzirdēju no «Vakara Ziņu» žurnālista Kaspara Funta. Toreiz kolēģis viņu esot saucis uz sarunu ar «dejojošu ornitologu» – Juris tik emocionāli stāstījis par gulbju nelikumīgu šaušanu, ka viņa kustības līdzinājušās dejošanai.

Par ornitologu ar īpatnējo, skandināvisko uzvārdu Lipsbergs uzzināju jau 80. gadu beigās, kad interesējos par Sarkanās grāmatas dzīvniekiem. Ar Juri Lipsbergu iepazinos 1992. gadā, kad viņš organizēja kārtējo ligzdojošo gulbju uzskaiti. Jau toreiz man bija interese par gulbjiem, tāpēc kopā ar savu draugu Mārtiņu Kalniņu apsekojām daudzas ūdenstilpes Rīgā un tās apkārtnē un ziņas par ligzdošanas gadījumiem nosūtījām Jurim, par ko viņš mūs abus īpaši pieminēja gulbju uzskaites raksta pateicībās. Vienmēr, kad apciemoju ornitologus Salaspilī, izrunājos ar Lipsbergu par jaunumiem. 1995. gadā apciemoju viņu komunālajā dzīvoklī Rīgā, Blaumaņa ielā 17, kur palīdzēju noteikt jūras ērgļa medījumu atliekas pēc spalvām (tajos gados nodarbojos ar jūras izskaloto putnu uzskaitēm, tāpēc orientējos putnu sugu noteikšanā pēc spalvām), par ko viņš man uzdāvināja putnu grāmatu ar dāvinājuma ierakstu. Reizēm no Salaspils ar vilcienu kopā braucām līdz Rīgai, un tad Jura emocionālos un skaļos stāstus par putniem droši vien dzirdēja visi. 2010. gadā pēc Jura uzaicinājuma apmeklēju «Lauterus», bet pēdējos gados ar draugiem vairākas reizes gadā turp braucam gredzenot putnus rudens migrācijas laikā. Dienas «Lauteros» tiek pavadītas ar Jura stāstiem par pagātnes notikumiem, ar viņam tipisko ornitoloģisko humoru un tēlaino pasniegšanas veidu.

 

Viss turpinās!

Arī 21. gadsimtā Juris samērā regulāri publicējis gan zinātniskus, gan populārzinātniskus darbus. 2016. gada februārī izdevniecība «Jumava» publicēja viņa vairāku gadu darbu – atmiņu grāmatu «Klaidonīga putnu pētnieka piedzīvojumi». 2008. gadā Juris Lipsbergs saņēma vides ministra Raimonda Vējoņa parakstītu Atzinības rakstu un prēmiju par ieguldījumu Latvijas vides aizsardzībā, īpaši novērtējot ieguldījumu Latvijas ornitofaunas pētījumos. 2016. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrība par mūža ieguldījumu putnu izpētē un aizsardzībā Juri Lipsbergu ievēlēja par savu goda biedru. Juris joprojām pasē neskatās – droši kāpj kokos un domā tikai par putniem.

 

Jubilejas svinības

2019. gada 27. jūlijā Engures ezera austrumu krastā pie Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas bāzes sapulcējās Jura Lipsberga draugi un kolēģi, lai apsveiktu jubilāru šajā skaistajā gadadienā, pakavētos atmiņās, izrunātu gan senāku laiku notikumus, gan mūsdienās aktuālas problēmas. Kolēģi bija sarūpējuši fotogrāfiju albumu, apkopojot daudzus jubilāra dzīves mirkļus. Par godu šai jubilejai Londonas Dabas muzeja entomologs Dmitrijs Teļnovs vienu no Jaunkaledonijas salās jaunatklātajām ložņvaboļu sugām nosauca par godu jubilāram – Macratria lipsbergi. Dzīve turpinās, tāpēc atļaušos daudzu kolēģu vārdā novēlēt Jurim vēl daudzus gadus ar prieku vērot un gredzenot putnus, palīdzēt ūpjiem veiksmīgi izligzdot, lai raizes par saimniecību un veselības likstas netraucē, lai vairāk draugu apciemo, gūstot prieku par būšanu kopā, runājot par mūsu iedvesmas objektiem – putniem!

Jura Lipsberga 80. jubilejas pasākuma dalībnieki Engures ezera austrumu krastā. 2019. gada 27. jūlijs. No kreisās: Māra Kazubierne, Egils Kazubiernis, Jānis Ķuze, Artūrs Laubergs, Jura Lipsberga dēls Guntis, Helmuts Hofmanis, Edgars Lediņš, Pēteris Blūms ar dēlu Jāni un dzīvesbiedri Maiju, Ainars Auniņš, Vilnis Skuja, Māris Strazds, Antra Stīpniece, Juris Lipsbergs, Māra Janaus, Oskars Keišs, Viesturs Vintulis, Viesturs Ķerus, Kārlis Priednieks, Ilze Priedniece, Ance Priedniece, Jānis Priednieks, Ingmārs Līdaka, Andis Liepa, centra saimniece Rasma Aupmane, Aivars Petriņš, Ruslans Matrozis. A. Toomas foto.

Ruslans Matrozis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *