Pa Indriķa hronikas pēdām jeb vēsturiskais ekotūrisms

Brokastis pie Strīķupes.

Ar ko lai pārsteidz izvēlīgos tūristus, kuri Latvijā ielīduši gandrīz visās alās, uzrāpušies uz gandrīz visiem dižakmeņiem, salīdzinājuši ūdens garšu daudzajos svētavotos, izbriduši sīkupītes ar smilšakmens krastiem, lēkājuši pa ūdenskritumiem un pārpeldējuši purvu ezeriņus? Ir labi, ja tas noticis videi draudzīgi, saudzīgi un devis kādu atziņu, mācību vai izpratni. Vēl labāk, ja kaut ko ieguvusi arī apmeklētā vieta, ticis izmantots apkārtnes iedzīvotāju piedāvātais pakalpojums vai produkts un ceļotāju devums veicinās, lai abas puses būtu gandarītas un būtu vērts šeit atgriezties.

 

Piedāvājumā – vēsturiskais ekotūrisms

Latvijas senvēstures entuziasts, viduslaiku militārās un sadzīves jomas pētnieks Andris Geidāns 2014. gadā izveidoja sociālā tūrisma kooperāciju «Vēsturiski aktīvs Raiskumā». Būdams īsts vietējais ar vismaz 500 gadu senām saknēm šajā novadā, viņš iesaistīja darbīgus Raiskuma iedzīvotājus, ar kuriem kopā veidoja izglītojošas programmas un nodrošināja visu, kas nepieciešams ceļotāju ērtībām. Izrādās, salīdzinoši nelielā teritorijā viena vai divu pagastu robežās iespējams radīt unikālus pārgājienu maršrutus, nekopējot un neatkārtojot citu gidu vai tūrisma uzņēmēju veikumu.

Pirms sarunas ar Andri Geidānu – harizmātisku «mūžīgo grupu vadītāju» – noklausos, kā viņš pa telefonu instruē topošos pārgājiena dalībniekus par līdzņemamo ekipējumu un meža apstākļiem piemērotu apģērbu. Andris ir aizrautīgs stāstnieks ar bagātīgu pieredzi, dzirkstošu valodu, un diezin vai atradīsies kāds, kuram neiemirdzētos acis, dzirdot, ka maršruts izvēlēts pa tām pašām vietām, kas aprakstītas senajās hronikās, ka varēs šaut ar loku un mest šķēpu, un nakšņot mežā pie ugunskura. Tālāk lai stāsta viņš pats.

 

«Es biju vienīgais bērns ģimenē, un man nācās spēlēties vienam. Gāju mežā vērot, meklēju ceļu, kā sadzīvot ar mežu. Man bija savi ieroči, arī šķēps ar akmens smaili. Ar mājiniekiem vienojāmies, ka aiziešu tik un tik tālu un tad nākšu atpakaļ. Daudz lasīju grāmatas. Gan mūsu, gan radu mājā bija ļoti daudz grāmatu, klejoju no viena plaukta pie otra, no vectēva pie vecāsmātes. Ja nebija vienam tās grāmatas, tad atradās otram. Tā bija nebeidzama lasīšana! Pašizglītība ir pamats visam, lai es būtu tas, kas esmu.» Foto – Līga Eglīte

 

Rūsiņa takas minot

«Es nodarbojos ar novadpētniecību, un tai ir būtiska nozīme kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Kādreiz «novadpētnieks» bija kā lamuvārds – cilvēks, kurš nevienam neliek mieru ar saviem jautājumiem, dīvainām idejām, ir potenciāls Tvaika ielas pacients, nesaprastais. Būtu labi, ja mans piemērs rosinātu līdzīgi darboties arī citur, citādi urbanizācija apklusinās šos entuziastus un drīz vairs nebūs neviena. Ir vērts darboties!

Tas bija 2014. gads, kad sāku šķetināt stāstu par latgaļu vadoni Rūsiņu. Rūpīgi pārlasīju visas hronikas par notikumiem 13. gadsimta sākumā. Man viņš vienmēr licies intriģējošs tēls. Hronikās, uzskaitot latgaļu vecākos, Rūsiņš vienmēr tiek nosaukts pirmais, tātad – pēc ranga nozīmīgākais. Veidojot pārgājiena maršrutu, izanalizēju visus par un pret, centos lokalizēt Rūsiņa atrašanās vietu, jātnieku virzīšanās ātrumu. Kartēs izsekoju zināmos senākos ceļu virzienus. Pēc tam devos mežā jau ar skaidru sapratni, ka eju pēc kaut kā vairāk. Tā taču ir tā pati vide, kur notika hronikās aprakstītais, kur bēga Vikberts, ordeņa brālis no Cēsīm. Tas pats ceļš gar Gaujas labo krastu, kur devās igauņi uz Metsepoles galu. Aizgāju vairākas reizes līdz «Kvēpenēm», riņķoju ap pilskalnu un sāku pievērst uzmanību aizsardzības būves niansēm. Lai gan mežs reljefu ir «apēdis», ja ieskatās, var redzēt, ka tur ir bijis neuzvarams cietoksnis. Vislabāk to atklāj «Lidar» karte, kur vaļņu aprises ir skaidri saskatāmas, arī vārtu vieta, pat kādreizējo arheoloģisko izrakumu vieta.

Ļoti daudzi, kuri ierodas uz pārgājieniem, ir zinoši Latvijas vēsturē, ar interesantiem viedokļiem un skatījumu. Pateicoties vēstures rekonstruktoru izglītojošajai darbībai daudzu gadu garumā, rādot pavisam citu vēsturi, cilvēki pamazām sākuši saprast, ka viņu priekšteči nav bijuši vergi. Man liekas, ka vajadzētu pieķerties vēstures grāmatu revīzijai, sagatavot mācību materiālu, kas izmantojams visās skolās. Simtgade pagājusi, un nekas nav tapis.

Pirms pāris gadiem bija lietains pārgājiens uz «Kvēpenēm». Viena pēc otras ļoti slapjas jūnija dienas. Nakšņojām pie Gaujas, un četros no rīta es modināju pārējos, lai dotos ceļā uz pilskalnu. Padzērāmies avotā, nomazgājām mutes un kāpām augšā. Lēca saule, mežs izelpoja miglu – visa Gaujas ieleja pilna! –, un es ieraudzīju vareno Kvēpenes ozolu, miglas un saules ieskautu. Tas bija ārkārtīgi skaisti! Stāvēju un skatījos. Neko no tā, ko esmu redzējis citur pasaulē, nekad nemainītu pret šo skatu. Nekur citur nav tās savas, siltās skaistuma sajūtas un saplūšanas ar dzimto zemi.

 

Koklētāja Ieva Kalniņa. Foto – Līga Eglīte

 

Vēsturisko Imeru meklējot

Citāts no «Indriķa hronikas»; 1210. gada jūlijs, Imeras pirmā kauja.

«Tai pašā dienā igauņi, uzzinājuši par līvu un letu lielo pulcēšanos ar Kaupo un viņa draugiem, atkāpās no Cēsu pils, pārgāja pār Gauju un nakti atpūtās, gulēdami pie ezera, kas atrodas pie Beverīnas ceļa. Bet Cēsu brāļi un Kaupo ar līviem un letiem viņiem no rīta sekoja, apmetās pie tā paša ezera brokastot un izsūtīja pa priekšu karaspēka izlūkus un sargus, no kuriem daži atgriezušies ziņoja, ka igauņi aizgūtnēm bēg pār Imeru.»

Arī Imeras pārgājiena sagatavošana bija pamatīgs izpētes darbs. Esmu pētījis kartes, mērījis attālumus, gājis kājām. Kaujas vietu apraksti ir Atskaņu un Indriķa hronikā. Kaut kas arī nesakrīt, toties ir zīmīgas norādes, piemēram, ka «leti zināja ceļu pāri [upei] un aizveda». Seno ceļu vietas nojaušamas arī mūsdienās, dabā izsekojamas, jo reljefs nepieļauj citu izvēli. Tur, kur Strīķupe ietek Gaujā, situācija ir līdzīga, kā aprakstīts hronikā. Dabā tur ir grava, ir zemes mēle un ceļš met līkumu. Indriķis raksta, ka cīņa ar igauņiem notiek šaurā vietā, iespējams, gravā. Kad ar pieredzes ekspedīciju nonākam tur, atšķiram hroniku un lasām, eksperimentējam ar savām sajūtām un vērojumiem, cenšamies atbildēt uz jautājumiem, kā un cik ātri. Uzvelkot bruņas, ir iespēja pārliecināties, kādā tempā ar tādu ekipējumu varēja kustēties. Kāda sajūta ir pēc trim kilometriem? Un vai kareivis būtu gatavs vēl pēc septiņiem kilometriem tūlīt doties kaujā?

Divu dienu ceļojumam vēsturē grūtības pakāpe ir vidēja, distances garums – aptuveni 35 kilometri. Dalībnieki var pārliecināties, kā jutās senie kareivji, kāds bija ieroču un nastu svars, ko ēda un kur nakšņoja, kādas sarunas noritēja pie ugunskura. Dalībniekam nav jāuztraucas par dzeramo ūdeni un pārtiku. Protams, to visu varētu nedarīt, lai ciemiņi ēd savas sviestmaizes, arī no zupas vārīšanas varētu atteikties. Mūsu pārgājienos gatavojam visu vietējo – cepam zirņu miltu plāceņus, vārām jaunlopa gaļas virumu ar rāceņiem, sīpoliem un burkāniem, ēdam Raiskuma maizi, dzeram zāļu tēju.

 

Nodarbības letu vēsturē.

 

Restarts

Tas, kurš atbrauc uz mežu, jau ir kaut ko sevī pārvarējis. Es nesastopu bailīgos, bet tos, kuri kaut ko grib, tos, kuri savām bailēm pārkāpuši pāri un jau izlēmuši. Daudzi piesakās nakšņot Zaļajā klasē – mūsu izveidotajā, īpaši labiekārtotajā meža nometnē –, jo vēlas izbaudīt, ko nozīmē izgulēties mežā. Tādu cilvēku ir vairāk, nekā spējam iedomāties. Laikam dzīve ir tik tālu aizrāvusi prom no jebkura dabiska ritma, ka iespēja iekurt ugunskuru, pagatavot maltīti, nakšņot mežā un justies tur ērti savā ziņā ir kļuvusi par mūsdienu eksotiku. Zaļajā klasē starp viesiem un dabu nekā nav, tikai jumts virs galvas.

Austās segas, kas ir Zaļajā klasē, atvedu no Sokotras salas Indijas okeānā. Tās gatavotas no kazu un aitu vilnas, nesamirkst un, ja kļūst mitras, vienalga silda. Kad nakšņojam, apakšā paklājam mežacūku ādas. Mednieki tās taču neizmanto un met ārā! Dabisks materiāls, kas beigs savu cēlo dzīvi dabiski, kad nolietosies.

Esmu tik daudz laika pavadījis mežā, bijis primitīvā vidē, kur nav nekādu mūsdienīgu iespēju un ekstru, un sapratis, ka tas arī nav vajadzīgs. Tieši minimālisms palīdz ceļotājam atbrīvoties un justies patiešām ērti. Tās lietas, kas paņemtas līdzi, ir ar konkrētu nodomu. Daudz ceļojot, braucot uz džungļiem vai ejot pārgājienā pa mežu Latvijā, zinu, kas man ir jāņem līdzi. Tās ir lietas, ko var kombinēt, izmantot visām vajadzībām.

Varbūt man ir paveicies, varbūt pārgājienā dalībniekiem atveras īpašas maņas, bet visās divu dienu ekspedīcijās cilvēki bijuši ļoti atsaucīgi un ieinteresēti. Iesākumā kāds varbūt ir ieradies «vienkārši pārgājienā», taču drīz vien iesaistās vēstures norisēs, pieņem spēles noteikumus. Nav gadījies neviens, kurš pārgājiena laikā būtu centies ielīst atpakaļ 21. gadsimtā, lietojot mobilo telefonu. Mežs un vide pārņem, pārkonstruē personību.

Īpaši priecīgs esmu par skolēniem. Tā ir mana misija – dalīties ar savām zināšanām un secinājumiem, rosinot jauniešus domāt kritiski vēstures un tās izpratnes kontekstā. Vēsture ir jāmāca interaktīvā veidā, atbilstošā vidē. Letu senvēstures pārgājienos katram tiek iedots savs šķēps, un viņš par to ir atbildīgs visu pārgājiena laiku. Šķēps tiek izmantots gan kā ceļa nūja atbalstam, gan kā senais ierocis, izmēģinot teoriju praksē – vingrinoties un metot mērķī.

 

Atrast sevi

Divdesmit gadus vadot grupas, esmu iemācījies pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Mans pienākums ir sniegt informatīvo un fizisko pieredzi. Es mežā neizklaidēju cilvēkus, taču ar savu piemēru, darbojoties, nevis mācot, palīdzu saviem viesiem atrast ceļu atpakaļ pie senajām un aizmirstajām iemaņām, palīdzu būt viņiem pašiem.

Mēs esam meža ļaudis, un latvietim vajag meža ritmu. Esam unikāla tauta, salīdzinot ar citām, kas apkārt; esam nodzīvojuši apmēram 1000–13000 gadu vienā vietā, un šī zeme un mežs runā mūsu valodā. Valodas semantika un skanējuma specifika – viss ir savstarpēji saistīts. Vai mēs esam šīs zemes atbalss? Ezotēriķi to var saukt dažādos svešvārdos, taču pēc būtības – cilvēkam ir jāatgriežas savā pamatvidē. Ir moderni gājienu mežā dēvēt par iniciāciju. Jā, tā tiešām ir iniciācija, ja atnāc uz šo gājienu sagatavojies.

Nemēģinu mācīt vai skaidrot, ka «mūsu nospiedums mežā ir nulle». Kad aizej, viss paliek tieši tāpat, kā bija, kad ieradies. Neatstāj piemētātu, izdegušu, nomīdītu. Es nesaku: «To nedrīkst, to nemet, tā nevajadzētu…» Runājam par to, kādā saskaņā ar vidi cilvēki šeit dzīvojuši vairāk nekā tūkstoš gadu. Ja viņi būtu attiekušies pret dabu tāpat kā mūsdienu cilvēks, ja būtu postījuši tāpat kā cilvēce pēdējos piecdesmit gadus, ne mūsu, ne šīs zemes nebūtu. Mēs meklējam atbildes uz jautājumu, kā viņi izdzīvoja. Kāda bija sakārtotās latviešu sētas loģika un attiecības ar ārpusē esošo haosu? Ejot pārgājienā, vienmēr pievēršu dalībnieku uzmanību augiem, kurus nevajag ēst. Uzskatu, ka katram grāmatu plauktā blakus «Latvju dainu» sējumiem jābūt vēl vienai svarīgai grāmatai – «Ārstniecības augi Latvijā». Augus pazīt ir jāmācās, ir jāskatās dabā. Protams, cilvēks nevar atcerēties visu, bet viņam ir jāzina, kur to var atrast.»

 

Antals Kovāčs gatavo autentisku gulaša zupu. Foto – Līga Eglīte
Mālos ceptas zivis. Foto – Līga Eglīte

 

Pieredzes ekspedīcijas, mielasts mežā un lokālpatriotisms

Lai iepriekš uzzinātu, kas sagaida Raiskumā un ko piedzīvosim mežā, jāielūkojas vai nu sociālajā tīklā «Facebook», kur izveidota lapa «Vēsturiski aktīvs Raiskumā», vai arī tīmekļvietnē www.vesturiskiaktivs.lv, kur katrs var atrast ko piemērotu atbilstoši savai fiziskajai sagatavotībai un interesēm. Piemēram, «Pa Rūsiņa pēdām» ir vienas dienas gājiens, savukārt divu dienu ekspedīcija būs «Indriķa hronika jeb Vēsturisko Imeru meklējot». Īpašs ir Karaliskais pikniks pie Raiskuma ezera ar vietējo uzņēmēju sarūpētiem lauku labumiem, vietējo alu un apkārtnē ievākto augu tēju, vizināšanos laivās, izjādēm ar zirgu, vēsturiski izzinošām aktivitātēm un pārsteiguma koncertu. Padomāts par visiem sīkumiem, pat trauki ir autentiski, laikmetam atbilstoši.

 

Andris Geidāns Raiskuma mežā.

 

Te Andris papildina: «Manu viesu vidū ir bijuši gan nepieredzējuši dabā gājēji, gan tādi, kuri daudz ceļojuši un nakšņojuši teltīs. Ja viņi jutušies gaidīti viesi, tad pie manis atgriežas vēlreiz un atved līdzi citus. Ir aktīvie, kuri izgājuši pilnīgi visus maršrutus, arī «Rūsiņu» un «Imeru». Tie, kuri bijuši lielajos pārgājienos, jau ir zinoši, sagatavoti, viņiem ir skaidrs, ko vēl vēlas redzēt. Latviešu publika lēnā garā iekustējusies, nu ir jādomā par garāku ekspedīciju. Vēl ir vairāki neizzināti ceļi, ko plānoju apgūt. Vēsture atdzīvojas, kad mēs ejam savu senču pēdās.

Esmu ticies ar Pārgaujas novada pašvaldību, darbinieki ir atsaucīgi. Man nav šaubu – ja gadījumā kaut ko vajadzētu, mani uzklausītu un atbalstītu. Strādāju, neiesaistoties nekādos projektos, kur ir ārējā nauda. Labāk daru lēnām un pats vai kopā ar draugiem. Nevienam neesmu neko parādā, toties, ja kādam vajag palīdzību, mans kredīts ir gatavība palīdzēt. Sadarbojos ar vietējo tūrisma uzņēmēju Tao Ma, kurš iznomā laivas, ar saimniecību «Bio Kalnozoli», no kurienes tiek gādāti produkti piknikiem un pārgājieniem. Nākamsezon gribētu uzrunāt kādu viesu nama saimnieku, kurš varētu izmitināt manus ceļotājus. Vēl domāju par sadarbību ar tiem, kuri rūpējas par ienākošo tūrismu. Svarīgi, lai ārzemju viesis, kurš padzīvo kempingā pie ezera, aizbrauc mājās ar vēl kādu īpašu pieredzi – uzzinājis, kas tad īsti ir latvieši, kā arī izbaudījis vēstures piedzīvojumu.

Mans mērķis ir nevis izmīdīt mežus ar jaunām takām, neko vietā nedodot, bet gan izmantot šo kopīgo resursu un palīdzēt izdzīvot vietējiem. Katra saimniece, kuras labākais sniegums nonāk mūsu viesu vēderos, katrs pavadonis, kurš ar savām prasmēm un izpalīdzību nodrošina viesu labsajūtu, aiznes mājās savu artavu, lai paliktu un dzīvotu dzimtajā novadā. Jums noteikti taisnība, ja apgalvosiet, ka visā šajā uzskaitījumā dominē raiskumiešu intereses, bet, ja mēs visi esam tik sparīgi tautiešu mājup saucēji un patrioti, tad varbūt sāksim ar to, ka sniegsim iespēju neaizbraukt!»

Līga Eglīte

Atbildēt