Latvijas zinātnieki Svālbarā

No kreisās: Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «BIOR» pētnieks Ingus Pērkons, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes ģeologi – doktorants Pēteris Džeriņš, Dr. ģeol. Kristaps Lamsters un Dr. ģeol. Jānis Karušs.

Augustā Latvijas Universitātes (LU) zinātnieki devās ekspedīcijā uz Svālbaras arhipelāgu, lai vietā, kuru no Ziemeļpola šķir nieka 1300 kilometru, pētītu ledājus un vides piesārņojumu. Latvijas zinātniekiem šī bija jau septītā polārā ekspedīcija. Ekspedīcijā devās LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) ģeologi Dr. ģeol. Kristaps Lamsters, Dr. ģeol. Jānis Karušs, doktorants Pēteris Džeriņš un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «BIOR» pētnieks Ingus Pērkons.

Ģeologi Svalbārā veica trīs politermālu ledāju pētījumus, izmantojot ģeofizikālas un tālizpētes pētījumu metodes. Veicot ledāju biezuma un iekšējās struktūras mērījumus, pētniekiem izdevās iegūt detalizētus datus par Valdemārbrēena ledāja termālo struktūru. Šādi dati uz šī ledāja iegūti pirmoreiz, un tie dos iespēju uzrakstīt zinātniski nozīmīgu publikāciju. Jānis Karušs priecājas, ka «ekspedīcijas laikā izdevās veikt apjomīgus ledāju biezuma un termālās struktūras mērījumus ar ģeoradaru. Veikt detalizētu izpēti pilnībā izdevās vienam ledājam, taču uz vēl diviem ledājiem ierakstījām vairākus radiolokācijas profilus, kas mums ļaus saprast aptuveno ledāju biezumu un sniegs ieskatu to uzbūvē. Balstoties uz šiem profiliem, mēs varēsim precīzāk plānot turpmākos pētījumus Svalbārā.»

Ģeoloģijas doktorants Pēteris Džeriņš stāsta: «Šī bija mana pirmā ekspedīcija uz polārajiem reģioniem, tādēļ spilgtākās emocijas saistītas ar ekspedīcijas ikdienu – dzīvošanu pilnīgā izolācijā tālu no civilizācijas, atrašanos cilvēku neietekmētā dabas ainavā, iepriekš nepiedzīvotas briesmas un visam pa virsu – fizisku pārgurumu pēc katras nostrādātās dienas. Brīžiem sajūta bija kā kādā no Džeka Londona stāstiem par zelta meklētājiem Aļaskā. Kopumā man ir liels prieks par unikālo iespēju veikt pētījumus tik interesantā vietā un liels gandarījums par paveikto. Domāju, ka izdarījām maksimumu un nākotnē var gaidīt interesantus rezultātus.»

Līdzi pieredzes bagātajiem polārpētniekiem ekspedīcijā devās arī zinātniskā institūta «BIOR» pētnieks un LU doktorants Ingus Pērkons, kuram šī bija pirmā arktiskā ekspedīcija. «Svalbāras ekspedīcija bija izaicinājums,» stāsta jaunais zinātnieks. «Piecpadsmit dienu laikā pieredzētais nereti atmiņā atsauca bērnībā lasītos Žila Verna romānus. Spītējot polārās dienas spozmei, stindzinošajam ziemeļu vējam un nepieradinātajai dabai, ik dienu nācās mērot daudzus kilometrus garu ceļu, lai sekmīgi realizētu iepriekš nospraustos ekspedīcijas mērķus. Pat atrodoties uz ledāja, kur atšķirībā no tundras un piekrastes briesmas sastapt kādu izsalkušu polārlāci bija nelielas, atslābt nebija laika. Uz ledāja virsmas ir plaisas, ūdens rijēji un virsledāja upes.»

Ekspedīcijas laikā tika iegūti teju 250 dažādu veidu paraugi. Tie būs perspektīvs pētījumu objekts, lai tuvāko mēnešu laikā zinātniskā institūta «BIOR» laboratorijās analizētu gan noturīgo organisko piesārņotāju atstātās pēdas, gan antibakteriālās rezistences gēnu klātesamību. Paredzams, ka pētījuma rezultāti ļaus vēl labāk raksturot šāda veida piesārņojumu. Atbildot uz regulāri uzdoto jautājumu, sak, kādēļ vispār jābrauc tik tālu no Latvijas, lai šos fenomenus pētītu, institūta pētnieks Ingus Pērkons teic: «Svalbāras izolētā vide ir zelta ādere šāda veida zinātniskajai darbībai un ļauj tiešā veidā raksturot piesārņojumu un tā pārvietošanos no kontinenta puses, jo pašā salu arhipelāgā ir pavisam niecīgi cilvēku radītā piesārņojuma emisijas avoti. Te iespējams rast atbildes uz diviem būtiskiem jautājumiem: pirmkārt, kuri piesārņotāji visilgāk saglabājas vidē, otrkārt, kāda ir to migrācijas dinamika, attiecīgi – kuri ķīmiskie savienojumi nonāk polārajā reģionā ar nokrišņiem un kuri ar okeāna straumēm un dzīvajiem organismiem. Katrs šāda veida pētījums ir kā neliels puzles gabaliņš, kas papildina zināšanu bāzi, kura tālāk, jau globālā mērogā, kalpo par pamatu nākotnes izmaiņām likumdošanā, kuras regulē šādu savienojumu ražošanu un izmantošanu.»

Kristaps Lamsters

Pētījumi tiek veikti Kristapa Lamstera pētniecības pieteikuma Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/118, kas tiek finansēts no specifiskā atbalsta mērķa 1.1.1.2. pasākuma «Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts» ERAF projekta 1.1.1.2/16/I/001 un LU ĢZZF projekta «Dabas resursu ilgtspējīga izmantošana klimata pārmaiņu kontekstā» ietvaros.
Ekspedīcijas galvenais atbalstītājs – SIA «Ceļu būvniecības sabiedrība «Igate»».

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *