«FACTFULNESS. Desmit iemesli, kāpēc situācija pasaulē mums šķiet sliktāka, nekā ir patiesībā» jeb ROSLINGS IR OPTIMISTS

Hanss Roslings ar Ūlu Roslingu un Annu Roslingu Rēnlundu; «Zvaigzne ABC», 2019. Tulkojusi Ieva Zālīte.

Darbojoties vides aizsardzībā vai vienkārši interesējoties par to, ir ļoti viegli kļūt par pesimistu, jo ik brīdi pārliecinies, ka šī pasaule ir slikta un kļūst tikai aizvien ļaunāk un ļaunāk. Un nevis vienkārši vides ziņā, bet vispār. Šādos brīžos kā pretspars drūmajām domām var labi noderēt zviedru ārsta Hansa Roslinga grāmata, kurā viņš optimistiski rāda, ka pasaule nebūt nav ideāla vieta un tai vajadzīgi daudzi uzlabojumi, taču arī velns nepavisam nav tik melns, kā viņu mālē, un pasauli var padarīt par gaišāku un patīkamāku dzīves vietu, ja nepakļaujas iesūnojušajām negatīvās domāšanas tendencēm, bet izmanto autora dāsni piedāvātos desmit rīkus objektīvākam dzīves skatījumam.

Iespējams, Roslings ir pārāk pozitīvi noskaņots un, rādīdams, ka cilvēkiem ir tieksme skatīties uz slikto un noticēt iespējami ļaunākajam, pats iekrīt otrā grāvī, statistikas datus, ar kuriem iepazīstina lasītājus, vienlaikus pārbaudīdams viņu zināšanas, atlasot no labākajiem pasaules notikumiem. Tomēr viņu nemitīgi vada vēlme uzlabot stāvokli, viņš meklē pozīciju, no kuras to var izdarīt visefektīvāk, un vēlas arī lasītājam iemācīt faktpratību jeb spēju pārvarēt dramatiskos instinktus, mainīt maldīgos pieņēmumus un balstīties uz reāliem, nevis iedomātiem faktiem. Autors mēģina parādīt lasītājam jaunu, patiesāku domāšanas veidu. Tas izdevies bez pārliekas izskaistināšanas, un Roslinga optimisms nekļūst par rozā brillēm, caur kurām skatoties viss šķiet kaitinoši pasakaini.

«Vides Vēstu» lasītājiem piedāvāju fragmentu, kurā autors brīdina uzmanīties no vienas jomas ekspertiem un iesaka nenoniecināt savus sasniegumus. «Kad viedoklis par pasauli ir balstīts uz faktiem, varam redzēt, ka pasaule nav tik slikta, kā šķiet, un spējam saskatīt, kas mums ir jādara, lai to arī turpmāk padarītu labāku.»

Ieva Zālīte

 

Hanss Roslings

Vai eksperti ir gudrāki par citiem?

Man ļoti patīk dažādu jomu eksperti, un – tā vajadzētu darīt mums visiem, lai izprastu pasauli, – es uz viņiem tiešām paļaujos. Kad zinu, piemēram, to, ka visi demogrāfijas eksperti piekrīt: «Iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē apstāsies starp 10 un 12 miljardiem cilvēku,» es uzticos šiem datiem. Kad zinu, piemēram, to, ka vēsturnieki, paleodemogrāfi un arheologi ir secinājuši: «Līdz 1800. gadam vienai sievietei piedzima vidēji pieci bērni vai vairāk, no kuriem izdzīvoja tikai divi,» es uzticos šiem datiem. Kad zinu, ka ekonomisti nav vienisprātis par to, kas izraisa ekonomikas izaugsmi, arī tas ir ārkārtīgi noderīgi, jo liek man uzmanīties, sak, droši vien vēl nav pietiekami daudz noderīgu datu vai varbūt tam nav vienkārša izskaidrojuma.

Man ļoti patīk eksperti, taču viņu spējām ir robežas. Visticamāk – eksperti ir patiesi gudri tikai savā zināšanu jomā. Ekspertiem (un mēs visi kādā jomā esam eksperti) to var būt grūti atzīt. Mums patīk justies zinošiem un patīk justies noderīgiem. Mums patīk sajust, ka īpašās prasmes mūs padara labākus.

Matemātikā ļoti apdāvināti cilvēki, kuri kā superinteliģentie klausītāji piedalījās gadskārtējā zinātnisko diskusiju un kritiskās domāšanas sanāksmē «The Amazing Meeting», uz mūsu faktu jautājumiem atbildēja tikpat slikti cik pārējie.

Augsti izglītoti cilvēki (piemēram, viena no pasaules labākajiem zinātnes žurnāliem «Nature» lasītāji) atbild tikpat slikti cik visi pārējie, bieži vien pat sliktāk.

Cilvēki ar ļoti augstu lietpratību vienā jomā uz mūsu faktu jautājumiem atbild tikpat slikti cik visi pārējie.

Man bija tas gods apmeklēt Nobela prēmijas laureātu 64. sanāksmi Lindavā un uzrunāt lielu grupu talantīgu jaunu zinātnieku un Nobela prēmijas laureātu fizioloģijā un medicīnā. Tā bija atzīta savas jomas intelektuālā elite, tomēr uz jautājumu par bērnu vakcinēšanu viņi atbildēja sliktāk nekā jebkuras sabiedriskas aptaujas dalībnieki – nekļūdījās tikai astoņi procenti. (Pēc šiem gadījumiem es nekad neuzskatu par pašsaprotamu, ka labi eksperti zinās kaut ko par radniecīgām jomām ārpus savas specializācijas.)

Būt inteliģentam – labi mācēt rēķināt vai būt labi izglītotam, vai pat iegūt Nobela prēmiju – nav īsākais ceļš uz globālu faktu pārzināšanu. Eksperti ir eksperti tikai savā jomā. Un reizēm «eksperti» nav eksperti pat savā jomā. Daudzi aktīvisti ar sevi iepazīstina kā ar ekspertiem. Esmu uzstājies dažādās aktīvistu konferencēs, jo ticu, ka izglītoti aktīvisti var būt ļoti noderīgi, lai padarītu pasauli labāku. Nesen runāju sieviešu tiesību konferencē. Es ļoti atbalstu viņu cīņu. 292 drosmīgas jaunas feministes no visas pasaules bija sapulcējušās Stokholmā, lai koordinētu savu cīņu par sieviešu izglītības pieejamības uzlabošanu. Bet tikai astoņi procenti dalībnieču zināja, ka 30 gadus vecas sievietes skolā ir pavadījušas vidēji gadu mazāk nekā 30 gadus veci vīrieši.

Es neapgalvoju, ka ar meiteņu izglītību viss ir kārtībā. Ir valstis, kur daudzas meitenes vēl joprojām neapmeklē sākumskolu un ir milzīgas problēmas ar meiteņu un sieviešu pieeju vidējai un augstākajai izglītībai. Bet patiesībā otrajā, trešajā un ceturtajā līmenī teritorijās, kurās dzīvo seši miljardi cilvēku, meitenes skolā iet tikpat ilgi cik zēni vai pat ilgāk. Tas ir apbrīnojami! Aktīvistēm cīņai par sieviešu izglītību to vajadzētu zināt un priecāties. Es varētu izvēlēties citus piemērus. Runa nav tieši par sieviešu tiesību aktīvistiem. Gandrīz ikviens aktīvists, ko esmu saticis, vienalga, apzināti vai ne, pārspīlē problēmu, kurai sevi ir veltījis.

 

FAKTU TESTA 11. JAUTĀJUMS

1996. gadā apdraudēto dzīvnieku sarakstā tika iekļauti tīģeris, lielā panda un melnais degunradzis. Cik sugām no šīm trim izmiršanas risks aizvadīto gadu laikā ir pieaudzis?

□ A Divām

□ B Vienai

□ C Nevienai

Pareizā atbilde: nevienai.

 

Faktu testa 11. jautājuma rezultāti (pareizi atbildējušo īpatsvars)

 

Cilvēki ir izlaupījuši dabas resursus. Dabiskās dzīvotnes ir iznīcinātas, un daudzas dzīvnieku sugas medī līdz izmiršanai. Tas ir skaidrs. Bet aktīvisti, kuri nododas apdraudētu dzīvnieku un to dzīvotņu aizsardzībai, mēdz pieļaut to pašu kļūdu, ko tikko aprakstīju, – izmisīgi cenšoties panākt, lai cilvēkiem problēma rūpētu, viņi aizmirst par progresu.

Nopietnai problēmai vajadzīga nopietna datubāze. Es ļoti iesaku ieskatīties Sarkanajā grāmatā, kur var redzēt visu pasaules apdraudēto sugu statusu, ko atjauno augsti kvalificētu pētnieku globāla kopiena, kas seko līdzi dažādu dzīvnieku savvaļas populācijām un sadarbojas, lai novērotu pastāvošās tendences. Vai zināt ko? Ja es tagad pārbaudītu Sarkano grāmatu vai Pasaules Dabas fonda datus, varētu redzēt, ka, par spīti dažu vietējo populāciju un pasugu sarukšanai, kopumā tīģeru, lielo pandu un melno degunradžu savvaļas populācijas ir pieaugušas. Bija vērts maksāt par uzlīmēm ar pandu uz durvīm visās Stokholmas malās. Tomēr tikai seši procenti Zviedrijas sabiedrības zina, ka viņu atbalsts ir kaut ko ietekmējis.

Progress ir noticis cilvēktiesību, dzīvnieku aizsardzības, sieviešu izglītības, klimata pārmaiņu apzināšanās, palīdzības dabas katastrofās cietušajiem un daudzās citās jomās, par kurām aktīvisti veicina sabiedrības informētību, stāstot, ka stāvoklis kļūst sliktāks. Progress bieži vien ir sasniegts, lielā mērā pateicoties aktīvistiem. Tomēr, iespējams, viņi varētu sasniegt vēl vairāk, ja viņiem nebūtu vienpusīga uztvere, – tad viņi labāk izprastu sasniegto progresu un dedzīgāk vēlētos to darīt zināmu cilvēkiem, kurus vēlas piesaistīt. Dzirdot pierādījumus par progresu, nevis tikai nemitīgu problēmas atkārtošanu, cilvēki varētu kļūt optimistiskāki. UNICEF, «Glābiet bērnus», «Amnesty International» un cilvēktiesību un vides aizsardzības kustības aizvien vēl palaiž garām šo iespēju.

Atbildēt