Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

 

 

Olimpieša J. Klementjeva airēšanas centrs

Viens no dižkokiem Lucavsalā

Vienīgā Lucavsalas iela un arhitektoniska pārbagātība

Arī tā dzīvo Lucavsalā

Kārļa Lucava muiža... šodien
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 10 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lucavsala – ai, cik gards kumosiņš!

Lelde Stumbre; autores foto


Sāksim skaitīt, un lai igauņi nemaz tā nelecas! – arī mums salu vai cik: Zaķusala, Kundziņsala, Ķīpsala, Klīversala, Mangaļsala, Lucavsala, Pētersala, Kurpnieku sala, Vējzaķu sala, mazā Vējzaķu sala, Andrejsala, Rutku sala, Sūnu sala, Sniķeru sala, Dauderu sala, Daugavgrīvas (Buļļu) sala... Šīs ir vien tās, kas atrodamas Rīgā pie, uz un ap Daugavu. Jā, daža laba sala jau sen kļuvusi par pussalu un pat par Rīgas pilsētas daļu, jo pilsētai allaž ir niķis plesties, iekārtoties un iegrozīties uz kāda jauna zemes pleķīša, un sala jau nu nebūs šķērslis vai kavēklis. Tomēr vismaz nosaukums palicis, un pati Daugava kā ar roku aizsniedzama.


 

Haotisks iebrukums salās

Nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka Rīgas pilsētas tēvi salām nekad tā īpaši nav pievērsuši uzmanību. Bet sala – tas taču ir tik dīvaini, romantiski un pat eksotiski! Pēdējais lielākais un kardinālākais iekarojums laikam bija Zaķusala, kad likvidēja visromantiskāko vietiņu Rīgā – Zaķusalas «pilsētu»: mājas, ieliņas ar koka trotuāriem (kas tā tagad būtu par eksotiku!), kuģīša piestātni, veikaliņus, laivas, tīklus, pašu kuģīti un arī tās iedzīvotājus. Tā vietā uzslēja televīzijas torni un televīzijas ēku. Tāpat lielā Salu tilta būvniecība likvidēja Lucavsalas mierīgo, lauciniecisko eksistenci: kādreiz tur ganījās govis, dzīvoja zvejnieki, kas tirgoja savu produkciju Rīgas Centrālajā un Torņakalna tirgū. Kuģīša satiksme bija arī no Lucavsalas, un to izmantoja rīdzinieki, kas brauca uz Zaķusalu un Lucavsalu pavadīt brīvdienas. Tagad tur ir Salu tilts un pilnīgi aizaugusi, brikšņaina un vientuļam, nejauši ieklīdušam cilvēkam pat bīstama vieta. Dodoties uz televīzijas ēku, parasti kļūst nomācoši neomulīgi – sala ir tukša un tāda kā pusdzīva, divi televīzijas vajadzībām uzslietie «torņi» iedveš bezcerības un mazvērtības sajūtu.

Pēdējā laikā «iebrukums» norisinās Ķīpsalā, kur viss sākās ar pavisam nevainīgām keramiķu darbnīcām un nelielu izstāžu zāli, līdz parādījās milzīgā izstāžu halle, būvmateriālu veikals, Gaiļa rindu mājas, peldbaseins... Patiesībā, paliek iespaids, ka visas šīs būves bez jebkāda sakara un jēgas vienkārši sabūvētas, kur nu vietiņa atradusies, un nekāds arhitektoniski un stilistiski vienots Ķīpsalas apbūves plāns tam visam nav ne tuvu stāvējis. (Par Daugavas salām Rīgas pilsētas teritorijā rakstīsim arī turpmākajos žurnāla numuros.)

Tūkstošsalu mērce

Bet šobrīd mūs interesē Lucavsala. Patlaban Rīgas domē notiek vērienīgas batālijas par šīs salas pārveidošanu, tādēļ gribas kaut ko vairāk uzzināt par šo gardo kumosiņu.

Lucavsala ir vidēji liela sala Daugavas lejtecē starp Daugavas atteku Mazo Daugavu un Bieķengrāvi. Tā ir 2 km gara, 1 km plata un 0,3–3 m augsta. Sala veidojusies no vairākām mazākām saliņām, un, kad 18., 19.gadsimtā izbūvēja Daugavu regulējošu dambi, saliņas sapludināja kopā ar garo, šauro Jumpravsalu, kas nosaukumu ieguvusi no savulaik tur esoša sieviešu klostera. Lucavsala savukārt savu nosaukumu saņēmusi no tās īpašnieka Klausa Lucava, kurš dzīvoja savā muižā uz vienas no salām.

Lucavsala, protams, nav varējusi izvairīties no tiem pašiem kariem, ko nācās pārciest Rīgai. 1701.gadā, Ziemeļu kara laikā, zviedri pie Spilves kāvās ar sakšiem, bet 400 krievu karavīri bija nocietinājušies Lucavsalā un sargāja pāreju pār Daugavu uz Rīgu. Viņus aplenca un sakāva, taču vācieši krievus apglabāja, un tā izveidojās pirmie brāļu kapi Rīgas apkārtnē. 1891.gadā Latvijas ģenerālgubernators Zinovjevs šajā vietā krievu kareivjiem uzcēla pieminekli – somu granītā kaltu, sešus metrus augstu, veidotu līdzīgu pareizticīgo baznīcai. Piemineklis Lucavsalā atrodas vēl šobaltdien – laimīgā kārtā neviens Rīgas mērs nav iedomājies to novākt.

Un tas, protams, nebija vienīgais karš, ko pārcieta Lucavsala: 1919.gadā Bermonta armija no Lucavsalas koku galotnēm vēroja un uzmanīja Rīgu, 1944.gadā fašistiskās Vācijas armija no Lucavsalas apšaudīja Rīgu, bet tā paša gada ziemā padomju armija tur ierīkoja lidlauku.

Lucavsala vienmēr bijusi daļēji apdzīvota, ne tik biezi kā Zaķusala, tomēr te vienmēr dzīvojuši zvejnieki, ganījušies lopi, un starp kariem tā bijusi iecienīta atpūtas vieta rīdziniekiem. Padomju laikā Lucavsala pārtapa par mazdārziņu paradīzi, bet nu mazdārziņu ēra, šķiet, noriet, jo bija jau skaidrs – agri vai vēlu kāds attapsies, ka sala Daugavā, gandrīz pie Rīgas centra ir piemērota vieta... kam?

Ideju karuselis

Kad kāds attopas, ka deguna galā visu laiku bijis vērtīgs zemes gabals, tad tik sākas – katram, kas jūtas pietiekami naudīgs, ir sava doma, ko ar to varētu iesākt. Rīgas dome pēdējā laikā gluži vai pārpludināta dažādiem projektiem, ko darīt ar Lucavsalu.

Lucavsalas vārds sabiedrībā uzvirmoja ar bēdīgi slavenās hokeja halles celtniecību – tā esot bijusi «pēdējā cerība», ja būvnieki un domnieki nevarēs vienoties par zemes gabalu Skanstes ielā. Šķiet, vienojās, un kaut kādi vārgi būvdarbi tur sākušies. Man bailīgi kutēja pakrūtē, kad runāja par hokeja halles celtniecību Lucavsalā – tas nozīmētu milzīgu betona un stikla monstru, autostāvvietas (lielas un plašas, jo hallē taču sapulcētos ārkārtīgi daudz skatītāju), pievedceļus un... viss. Lucavsalas iekarošana un iznīcināšana pabeigta.

Nākamais projekts, kas ne vienu gadu vien jau pabijis Rīgas domē, pieder kanoe airēšanas olimpiskajam čempionam Jurijam Klementjevam. Projektā paredzēts, ka Lucavsalā izveidos airēšanas centru, lai 2009. vai 2010.gadā tur varētu organizēt pasaules čempionātu kanoe airēšanā. Projektā paredzēts uzbūvēt 2 km garu airēšanas kanālu, 50 m garu baseinu ar deviņiem celiņiem, skatītāju tribīnes 2000 cilvēkiem, kā arī sabiedriskās peldvietas pie Kazas sēkļa. Jau tagad Klementjevs – ar vai bez atļaujām – tur iekārtojis kaut ko līdzīgu airēšanas centram: sabūvētas visai iespaidīgas laivu novietnes, savestas nepavisam ne iespaidīgas (vai varbūt tomēr savā ziņā iespaidīgas?) būdas (vagoniņi?, dārza mājiņas?), kur vasaras sezonā, airētāji var atpūsties (?) vai paslēpties no lietus. Olimpiskais čempions savu iespēju un fantāzijas robežās jau tagad uzskatāmi pierāda, ka airēšanas nodarbības un sacensības būtu ideāli rīkot tieši šeit. Pilnīgi iespējams, taču, vērojot pavasarīgo ainavu, spilgtās saules apspīdētu, likās, ka Klementjevam steidzīgi jāpiešķir nauda vismaz pāris apkopēju algām.

Tomēr Rīgas dome apgalvo, ka Lucavsalu pa gabaliņiem nesadalīs, tātad priekšroka būs vienam lielam projektam. Pavīdēja baumas, ka Rīgas dome gatavojas atdot Lucavsalu kazino un spēļu eļļu īpašniekiem, izveidojot tur Latvijas Lasvegasu, lai likvidētu visas azartspēļu vietas Rīgas dzīvojamajos rajonos. Ja tā notiktu, iztēlojos Lucavsalu naktī: pāri Daugavai uz abiem krastiem dārd mūzika, pati sala – kā izpriecu kuģis, kas nekur nepeld un nepietauvojas. Īsts Klīstošais holandietis...

Mazdārziņi, kas varētu būt paradīze

Lucavsalā pašlaik ir 13 privātmājas, viena iela un aptuveni 640 mazdārziņu, no kuriem daļa ir visai nepievilcīgā stāvoklī: izlauzti siltumnīcu karkasi, aizauguši zemes pleķīši, šķībi greizi sanaglotas būdas... Tomēr viena daļa dārzu ir kopti un aprūpēti.

Pēc pilsētplānošanas speciālistu domām, Lucavsalas teritorija mazdārziņiem nav īsti piemērota un tas esot tikai laika jautājums, kad tie pazudīs. Ar zemes īpašniekiem zemes nomas līgumu slēdz uz vienu gadu un atjauno, kamēr šo zemi pilsēta neizmanto savām vajadzībām. 150 hektāru lielajā Lucavsalas teritorijā 94 hektāri ir pilsētas zeme. Rīgas dome organizēja konkursu par tiesībām apbūvēt un apsaimniekot šo pilsētas īpašumu. Konkursa izsludināšana ir uzskatāma par pilsētas pirmo mēģinājumu vērsties pie brīvā tirgus dalībniekiem, lai saņemtu kvalitatīvus priekšlikumus Lucavsalas infrastruktūras un pilsētvides sakārtošanai. Konkursa rezultātā par labāko atzītais Lucavsalas attīstības priekšlikums paredz daļu investīciju piešķirt jaunu mazdārziņu teritoriju izveidei. Savukārt Lucavsalas mazdārziņu īpašnieki ne pie kādiem nosacījumiem nav gatavi atstāt salu, apgalvoja viena no dārziņa īpašniecēm, sabiedriskās organizācijas «Jumpravsala» pārstāve Rasma Griņa. Mazdārziņu īpašnieki uzskata, ka dārziem Lucavsalā jābūt vienmēr, jo arī ārzemēs esot prakse, ka pilsētas centrā atrodas iekopti mazdārziņi. Turklāt tiem ir ekoloģiska nozīme – dārzi dod Rīgai skābekli, uzskata Griņa. Patlaban Lucavsalā saimniekojot piecas mazdārziņu apvienības, no kurām viena ir viņas vadītā «Jumpravsala». Organizācija pārstāv aptuveni 350 mazdārziņu saimniekus.

Pārcelšanās uz citu vietu mazdārziņu īpašniekiem šķiet neiespējama arī tādēļ, ka daudzi no viņiem ir jau veci cilvēki, kas ieguldījuši milzīgu darbu dārza iekopšanā. Daudzos dārzos ir veci augļu koki. Iekopt jaunu dārzu citur šiem cilvēkiem būtu praktiski neiespējami.

Dārzu īpašnieki ir pat gatavi rūpēties par drošību šai teritorijā, taču tas izklausās maz ticami: policija Lucavsalā pērn reģistrējusi 51 notikumu, tajā skaitā divas slepkavības, salas teritorijā atrasti seši miruši cilvēki, trīs reizes policija saņēmusi informāciju par Lucavsalā nodarītu miesas bojājumu, reģistrētas arī trīs zādzības un trīs tīši mantas bojāšanas gadījumi. Pagājušajā gadā Lucavsalā izcēlušies 16 ugunsgrēki. Šogad Lucavsalas teritorijā policija jau atradusi divus līķus, bet vienreiz ziņots par sprādzienbīstama priekšmeta atrašanu. Maz ticams, ka dārziņu īpašnieki spētu novērst tamlīdzīgus atgadījumus paši saviem spēkiem, jo vairāk tādēļ, ka vismaz pusgadu – rudens un ziemas mēnešos – mazdārziņi ir tukši, tur saceltās būdiņas pārvēršas par vietām, kur var notikt jebkas, jo šeit nav elektrības, bet ir daudz tumšu, aizaugušu vietu.

Lielais Projekts

Marta sākumā Rīgas dome neatbalstīja SIA «Lucavsala» iesniegto Lucavsalas attīstības priekšlikumu. Līdz ar to Lucavsalas apbūves konkursa rezultāti vēl nav apstiprināti un līgums ar SIA «Lucavsala» par vairāk nekā 90 hektāru lielās teritorijas iznomāšanu uz 49 gadiem par investīcijām aptuveni 650 miljonu latu apjomā pagaidām netiks slēgts.

Latvijas būvniecības uzņēmumi, kas apvienojušies SIA «Lucavsala», uzskata, ka «Rīgas domes lēmums noraidīt būvnieku izstrādāto priekšlikumu Lucavsalas apbūvei ir klasisks politiskās mazspējas paraugs un domes deputātu mīkstčaulības apliecinājums». Turklāt Lucavsalas apbūves projekta sagatavošanā uzņēmēji jau investējuši daudz līdzekļu un laika, tādēļ centīsies panākt, lai nākamais domes sasaukums to tomēr apstiprina.

Vairāki deputāti izteicās, ka «Lucavsalas» priekšlikums drīzāk atgādina afēru, kuras mērķis ir iegūt zemes Rīgas centrā. Vai tas tā ir? To mēs, iespējams, uzzināsim pēc 17 gadiem, jo apbūvi SIA «Lucavsala» gribētu sākt jau šogad, bet kopumā projektu pabeigt 2022.gadā. Šeit vairāk nekā 90 hektāru platībā bija iecerēts celt individuālās un daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, darījumu iestādes un sabiedriskas ēkas. Paredzēti arī parki, skvēri, labiekārtota krastmalas zona.

Konkursā par Lucavsalas apbūvi priekšlikumu bija iesniegusi arī būvfirma «Merks», taču «Lucavsalas» attīstības plāns saņēma augstāko novērtējumu par projekta idejas novitāti: projekts paredzēja atjaunot vēsturisko kanālu, kas tagad ir aizaudzis, kā arī izveidot Lucavsalas centrā mākslīgu ezeru – laivu piestātni, tā atrisinot salas meliorācijas problēmas. Attīstības plāns paredz mazdārziņu pārvietošanu, kam investors no saviem līdzekļiem paredzējis piešķirt 1,5 miljonus latu. SIA «Lucavsala» izveidojušas Latvijas būvfirmas «Kalnozols Celtniecība», «Latvijas energoceltnieks», «RBS Skals», «Re & Re», kā arī «Skonto būve» vadītājs Guntis Rāvis.

Tāda – tik raiba un pagaidām vēl ļoti neskaidra – ir Lucavsalas nākotne. Gribētos jau, lai sala it kā saslietos, nokratītu no sevis visus sārņus, drazas un netīrumus, lai lielie dižkoki uz tās izplestu zarus, lai tā kļūtu gan cilvēkam vajadzīga un tīkama, gan dabai draudzīga. Taču – laikam jau nav vērts gribēt ideālo variantu, jācer vien, ka tas būs mazākais no ļaunumiem, ko mums piedāvā. •