Zaļā zona. Sarunas. 3. sērija. Intervijas ar Jāni Šļuki un Gundaru Bojāru.

Eiropas Hitu Radio sadarbībā ar STORY HUB un biedrību Vides Vārds projektā Zaļā zona, aicina mainīt savus ikdienas paradumus, lai mēs dzīvotu zaļākā pasaulē.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona parsvarīgāko dabai un cilvēkam.

Koronovīrusa Covid19 izraisītā pandēmija pasauli sagriezusi kājām gaisā, likusi daudziem pārdomāt savus ikdienas paradumus un viesusi nopietnas korekcijas brīvā laika pavadīšanā. Ja nevaram doties uz teātriem, kafejnīcām un ballītēm, tad jādodas piedzīvojumu un labu emociju meklējumos dabā.

Par to kādas dabas vērtības jāredz katram Latvijā, kā atbilstoši izvēlēties maršrutu dabas pārgājieniem un pareizi sakārtot ceļasomu, lasi sarunu ar Nacionālā parka gidu Jāni Šlūki un pasaules piedzīvojumu pieredzējušo ceļotāju Gundaru Bojāru.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti dārgie klausītāji un skatītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis un jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā Zona. Skaidrs, ka pasaule ir pavisam citādāka, kā to atceramies vēl pavisam nesen – iepriekšējā rudenī. Ceļot uz tāliem pasaules nostūriem mēs īsti nedrīkstam, tātad ko darīt? Esmu manījis, ka atpūtu sākušas piedāvāt vietējās viesnīcas tepat mūsu Rīgā, bet tiem, kam, lielpilsētas bruģis kļuvis par smagu, iespēja ir mūsu bagātīgā Latvijas daba. Kā uzvesties, kādus morāles principus vajadzētu ievērot atpūšoties dabā un kā organizēt rudens pārgājienus?  Par to runāsim šajā raidījumā. Šodien ciemos divi brīnišķīgi kungi – Ķemeru nacionālā parka gids Jānis Šļūke un piedzīvojumu ceļotājs, bioloģiskais zemnieks Gundars Bojārs.

Pirmā tēma – īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā un eko tūrisms. Stāsta, ka Latvijā noteiktas teju 700 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas – nacionālie parki, biosfēras rezervāti, dabas parki, aizsargājamo ainavu apvidi, dabas liegumi un citas teritorijas. Ko nozīmē īpaši aizsargājama dabas teritorija un kā tajā būt cilvēkam, nenodarot tai pāri?

Jānis Šlūke: Tā ir plaša tēma. Daba ir jābauda nesteidzoties. Esot dabā un īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās, kuru ir liels skaits ( ar likumu nostiprināts vairāk kā 300 aizsargājamās dabas teritorijas, biosfēras rezervāts ir tikai 1 – Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, kas ir lielākā aizsargājamā dabas teritorija. Tas aizņem pusi vai trešdaļu no Vidzemes reģiona. Nozīmīgākās teritorijas ir nacionālie parki, ko mēs tūrismā visbiežāk dzirdam. Lūdzot jebkuram nosaukt kaut vienu Nacionālo parku, nosauks Gaujas rezervātu. Tagad jau kādu laiku ir arī Slīteres Nacionālais parks jeb kā zinājām padomju laikā – Slīteres rezervāts. Padomju Savienības laikā tā bija savienības rietumu robeža, kur neko nedrīkstēja darīt. Diemžēl, tādējādi tika izpostīti dzimtas un ciemi, bet dabai tas savā ziņā nāca par labu. Nacionālie parki ir vietas, kur ir ļoti vērtīgas un unikālas dabas vērtības. Kolkā ir jūras satikšanās vieta. Gan pie Kolkas, gan pie Slīteres Nacionālā parka pieder Moricsalas rezervāts. Tā ir atsevišķa zona, kas tūristiem ir slēgta. Uz Moricsalu tik vienkārši nonākt nevar.

K.E.: Kam būtu jānotiek, lai tas mainītos?

J.Š.: Normatīvi saka, ka nepieciešama Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja un tikai zinātniskās izpētes vajadzībām. Saprotot pēdējo gadu desmitos pastāvošo dabas aizsardzības praksi gan pie mums, gan ārzemēs, ir saprasta viena būtiska lieta.

Rezervātu norobežošana no cilvēka apmeklējuma nav pareiza, jo tādējādi zaudējam pašu  nozīmīgāko interesentu šajā zonā, kas ir apmeklētājs. Ir pierādījies, ka bez cilvēka iesaistes, apsaimniekošanas, tostarp, apmeklētāju izpratnes, šīs teritorijas ilgtspējīgi pastāvēt nevar. Tas neglābjami nonāk krustcelēs  un sadursmē.

Gundars Bojārs: Diemžēl, šīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijas Latvijā ir teritoriāli mazas, kas nozīmē, ka tās ietekmējas no apkārtējām teritorijām. Varam strīdēties vilki ir vai nav jāmedī, bet, ja vilki tiek sargāti mazā teritorijā, viņi barojas pie apkārtējiem zemniekiem un līdzsvars tiek izjaukts. Vienmēr ir drošā zona, kur neproporcionāli var savairoties kāda suga. Dabiskos apstākļos dabai sevi jānoregulē pilnībā, bet tam ir nepieciešamas lielas teritorijas.

K.E.: Mūsu lielā tēma ir covid. Cilvēki tiek mudināti doties pie dabas. Populārākā ir Ķemeru taka. Lai visi nedotos tikai uz Ķemeru taku, kādas ir citas opcijas cilvēkiem? Un ko Ķemeru takai nozīmē milzīgais cilvēku pieplūdums?

J.Š.: Iespēju ir gana daudz, ja runājam par aizsargājamajām dabas teritorijām. Uzreiz jāatzīmē, ka takas saistās ne tikai ar aizsargājamajām dabas teritorijām, kas ir mazas un fragmentētas. Tad mums jādodās uz konkrētu, kas atrodas tālu no dzīvesvietas. Pietrūkst izpratnes par to, kas atrodas apkārt šai dabas teritorijai. Izstaigājam 2km taku, kas ierīkota un ko tālāk? Svarīga ir sasaiste ar pārējo tūrisma piedāvājumu. Runājot par takām, šī gada aktualitāte noteikti ir Lauku ceļotāja attīstītā ideja, kas ir Jūrtaka un Mežataka. Tie ir garie pārgājiena maršruti, kas mērāmi simtos kilometru. Tie ir daudzu dienu pārgājieni. Šis ir aktuāls un labs piedāvājums tiem, kuri vēlas apvienot būšanu ārā ar sevis fizisku pārbaudīšanu.

K.E.: Cilvēks dodas dabā. Skaidrs, ka kādas lietas tiek paņemtas līdzi, gribas kaut ko darīt, piemēram, kurināt  ugunskuru. Kā saprast, ko cilvēks drīkst darīt un ko nedrīkst?

G.B.: Mūsu bērnus māca skolā, telpās. Arī dabasmācība ir tikai telpās, bet, piemēram, somiem ir pieeja, ka viņi ved bērnus ārā un dabā rāda kā notiek procesi. Rodas padziļināta izpratne par to, kā augi mijiedarbojas ar dzīvniekiem un dzīvnieki ar cilvēkiem. Tie rādīts kā iekurt ugunskuru un grūtos apstākļos pat izglābt savu dzīvību. Mums Latvijā tā ir entuziastu virzīta tēma. Rīgā atvērusies skoliņa, kur bērni visu dienu dzīvo ārā. Tas ir kas jauns. Tā ir kultūra, ko mūsu senči mācēja, bet tas jārada par jaunu. Man ir gadījies pārgājienos mācīties no citām tautām. Parasti tās ir nomadu tautas, kas izceļas ar saudzīgu attieksmi pret vietu, kur viņi dzīvo, nenoplicinoši. Es nonāku īpašā gara stāvoklī, būdams Andu kalnos, saprotu, ka pirms katras ielejas jāapstājas, jānoliek ziedojums vietējiem gariņiem, jāpameditē, jānoliek ziedojums vietējiem gariņiem, jāparunājas ar apkārtni. Patiesībā uzreiz sāc savādāk attiekties pret apkārtni un apkārtne pret tevi. Rodas simbioze, kad jūti smalki laikapstākļu izmaiņas, draudošās briesmas. Daba tevi labāk pieņem. Šis pietrūkst civilizētā sabiedrībā.

J.Š.: Šī precīzi aprakstītā sajūta, kas saskan arī ar manu vietas sajūtu dabā un saiti, ko saņemam. Sakiet lūdzu vai šo sajūtu piedzīvojat viens vai arī varat piedzīvot, ceļojot grupā?

G.B.: Grupā parasti ir kāds līderis. Tas būtu viņa uzdevums noskaņot pārējos šādai sajūtai. Esmu ceļojis kā līderis grupā no diviem cilvēkiem, kur otrs ceļotājs vairāk nekad par vienu laivas braucienu savā dzīvē nebija izdarījis. Rezultāts bija tāds, ka nogājām 16 dienas ar kājām, nesot 25kg mugurā un trīsreiz šķērsojot pieci tūkstošu metru pārejas. Viņš arī sākumā nesaprata par ko runāju. Pēc vienas apsēšanās, kad teicu, ka ātri jāiziet cauri, jo mūs izlaidīs. Cilvēks domāja, ka man no augstuma slimības kaut kas noticis galvā. Tad blakus nobira lavīna, bija pērkons.

Labi, ka aizgājām, jo pēc 20 minūtēm debesis ar zemi juka kopā. Tā ir tāda neaprakstāma sajūta, kad esi viens ar visu pārējo. Vietējie to ļoti labi saprot. Kad to jūti un saudzīgi attiecies pret vidi kā ienācējs un ciemiņš, tā vide pat tevi brīdina par gaidāmo.

J.Š.: Runājot par to, ko nevajadzētu darīt dabā, runājot par Latvijas norisēm un vietējo tūrismu – pilnīgi noteikti nevajag pērkona laikā slēpties zem atsevišķi augoša koka. Ja sargies pats, arī daba sargās. Pērkons ir Latvijas dabas izpausme. Bez lavīnām ir arī kalnu upītes, kas šķiet ērtas apmešanās vietas, jo atrodas salīdzinoši tālu no ūdens. Taču tas ir pāris stundu jautājums un upe pārplūdusi.

G.B.: Nevajag nakšņot pie upītes gan dēļ applūšanas, gan tādēļ, ka naktīs tur kļūst ļoti auksti, jo no kalniem nāk visaukstākās gaisa straumes.

K.E.: Ja grupai ir līderis, tad skolotājam vajadzētu dabūt dabas ekspertus un lai bērni mācās no viņiem, nevis tikai no burtnīcām.

J.Š.: Līderim dabā vajadzētu būt tam, ko mēs saucam par gidu – dabas gids vai vides gids. Metode, kad stāsta par dabu, saucas vides interpretācija. Šis jēdziens ir vairāk kā 150 gadus vecs un radies ASV līdz ar pirmo nacionālo parku izveidošanu. Tajā brīdī nacionālie parki nebija viegli sasniedzamas teritorijas. Ja nemaldos, Jeloustonas nacionālā parka izveidošanas gads ir 1870. vai 1872.gads, bet ideja par Jeloustonas liegumu radās jau 60. gadu sākumā. Arī vilcienu satiksme tajā laikā šķērsoja visu kontinentu, jo tas bija brauciens uz mežonīgajiem rietumiem. Tā bija nacionālromantiska, patriotiska un pat varbūt sakrāla šķautne, ar kādu Amerikā cilvēki toreiz pārvietojās uz nacionālajiem parkiem. Tur bija cilvēki, kas stāstīja par redzamo nacionālajā parkā.

G.B.: Te vajadzētu pieminēt, ka dabā vajag aiz sevis savākt – ko ienesi, to aiznesi.

K.E. Šajā starpā arī jautājums. Dabas aizsardzības pārvalde, sadarbībā ar Pasaules Dabas fondu īsteno informatīvo kampaņu ar ambiciozu mērķi – mainīt sabiedrības ieradumus, dodoties atpūsties dabā. Kampaņas moto – “Dabā ejot, ko atnesi, to aiznes”. Doma ir aizvietot atkritumu tvertnes ar kampaņas plakātiem. Vai tas vispār ir iespējams vai tomēr tvertnes mežos ir vajadzīgas?

J.Š.: Uz šo jautājumu jāraugās no komunālās saimniecības viedokļa. Svarīgi apzināt apsaimniekošanas sasniedzamību un to, cik galu galā tas efektīvi. Runājot par īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, es domāju, ka tās ir ļoti labas vietas, lai tomēr pateiktu to, ka šī nav vieta, kur kaut ko atstājam. No šīs vietas mēs ņemam līdzi atmiņas, fotogrāfijas, sajūtas, ko esam piedzīvojuši, bet atstājam tikai apavu nospiedumus.

K.E.: Es domāju, ka šī tēma ir ārkārtīgi dziļi iesakņojusies. Padomju laikos atkritumus raka zemē iekšā, arī mežos tūrisms bija citādāks.

G.B.:Tas nav Latvijas vai padomju laiku gadījums. Paradoksāli, kur ir intensīvais tūrisms, piemēram, Maču- Pikču tuvumā, tur kur civilizēto tūrismu plūsma liela, pat vietējie iedzīvotāji nespēj ievērot nomadu dzīvesstilu. Tur ir piesārņots, netīrs, atkritumi plastmasa utt.  Kaut kas tajā vidē sabojājas. Tā nav tikai padomju tradīcija. Liela daļa Āzijas vispār ir katastrofālā stāvoklī un ir vietas, kur cilvēki saudzīgi izturas pret jebkuru lietu, arī plastmasas pudeļu mazāk.

K.E.: Vai šeit sabierisko domu caurmērā var mainīt? Vai jāpaiet gadiem un jāmainās paaudzēm?

J.Š.:Tas, ka jāmainās paaudzēm, ir ļoti labs apzīmējums, bet paaudzes jau ir nomainījušās. Aizies jau otrā paaudze un ir jāseko, kas ir pamatojums, ar ko to darām. Ir tāds pieņēmums dabas aizsardzībā, ka dabas aizsardzības prasības mazinās virzienā uz ekvatoru. Jo tuvāk ekvatoriālās zonas valstīm, jo mazāka uzmanība tiek pievērsta dabas aizsarzībai. Tas nav saistīts ar vietējo iedzīvotāju un iezemiešu attieksmi, tas ir valstiskā līmenī. Jāsaprot, ka ir notikusi paaudžu maiņa. Grūti noticēt, bet kopš 2000. gada ir pagājuši 20 gadi un ir izaugusi jauna paaudze.

Ir pašsaprotama atkritumu apziņa par patērētāju sabiedrību, aprites ekonomiku un to, ka atkritumi ir lieta, no kuras varam izbēgt. Ja nevaram izbēgt, tad kontrolējam. Ir virkne ceļotāju, īpaši vietējā tūrismā, kuri par to nekad nav aizdomājušies. To mēs redzam, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā, kas kādreiz būs ģeoloģiski artefakti kā Gūtmaņa alā. Tas ir sava laika vandālisms – šie baronešu ģērboņi un stāsts “Es te biju”. Padomju laikā ļoti populārs bija ūdenstūrisms, tad Gaujas gravu klintīs tika iegrebti vārdi un gadi, kurā brīdī cilvēks tur bijis. To var novērot vēl aizvien, bet šī parādība samazinās. Šobrīd, ja kāds redzētu kādu tā darām, tad noteikti aizrādītu.

K.E.: Šobrīd populāra tēma – motociklisti dabā. Es personīgi esmu redzējis 2 galējības – vieni brauc pa melleņu krūmiem, izbraukā visu. Otri mēdz braukt pa taku, pavada nakti civilizēti. Ja ir nepārvarama vēlme doties dabā ar motorizētu transporta līdzekli, piemēram, ar mašīnu vai motociklu, kā to darīt pareizi, lai netraucētu pārējos, kuri grib mežā atpūsties klusumā? Kā nesabojāt kaut ko dabā?

G.B.: Mežā esmu ļoti bieži, jo dzīvoju Pierīgā. Man patīk staigāt pa vietām, kur nav taku. Piemēram, Jugezers un tā apkārtne neatpaliek no Ķemeru takām. Tādas vientulīgas vietas ar kāpām purvā. Kad es tur eju klusumā un dzirdu, ka nesas džeki ar močiem, sabojājot augsegu, kas gadsimtiem veidojusies, man nepatīk. Liekas, ka šādiem priekiem jāizveido atsevišķas vietas. Es saprotu to sajūtu, ka tas ir zvērs, ko kontrolē. Vīriešiem kādreiz bija zirgi, tagad citi spēkrati. Tā man liekas nav atpūta dabā, man vispār tā nesaistās. Tas saistās drīzāk ar sportu.

K.E.: Piemēram, kaimiņos Lietuvā ir tādi meži, kur atļauts braukt un pārējie iedzīvotāji zina, ka tur meklēt klusumu un ogot nevajag doties, jo braucēji nodarbojas ar sportu. Vai Latvijā kaut kas tāds ir vai tikai zaļā lapiņa ir vienīgā atpazīstamības zīme?

J.Š.: Zaļā lapiņa nav vienīgā. Bez zaļās lapiņas mežiem, ir arī saimnieciskie meži. Arī saimniecisko mežu regulējošajos normatīvos ir aizliegts pārvietoties ar motorizētajiem transporta līdzekļiem ārpus stigām un ceļiem. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijās nav vieta iekšdedzes dzinējiem. Mums ir pietiekami lielas teritorijas, piemēram, maģistrālie augssprieguma tīkli, elektrolīnijas, meža stigas, uguns aizsardzības zonas, kur to varētu darīt. Ja braucējs prot labi braukt, tad gribas kalnus, lejas, mazliet iepērties kaut kur. Es domāju, ka Latvijā, ņemot vērā pēdējo 30 gadu neapsaimniekošanas sekas, ir daudzas teritorijas, kas kādreiz bijušas kā saimnieciskas teritorijas, bet šobrīd daba tās ir pārņēmusi. Piemēram, tās ir priedītes, kur pēc mietturiem var noteikt cik vecas tās ir. Bērziņi un apses kādreiz būs mežs, bet šobrīd tā ir degradēta un pamesta teritorija, bet tajā pat laikā saglabā krosa elementus. Jāmeklē šādas zonas, jo īpaši aizsargājamas dabas teritorijas noteikti nav vieta, kur to darīt. Jāsaprot lieta, ka aizsargājamās dabas teritorijas sevī ietver arī neitrālās zonas, apdzīvotas vietas un neviens neliedz apdzīvotā vietā braukt ar mocīti.

Te runājam par lieguma kategorijām, kur dabas vērtības un Pierīgas meži ar močiem nav jāizbraukā, jo zemsedze ļoti cieš. Tajā visā ir paradokss. Pieminējām Slīteri un tās īpašos apstākļus, tad lūk gar Slīteres jūras malu ir tanku ceļš. Tanki ir ļoti postoša tehnika, bet, pateicoties, tieši tanku izbrauktajam ceļam, radās sedumi. 20. gadu fotogrāfijās redzami smilšu klajumi bez veģetācijas un tā ainava ir pilnīgi cita. Tanku ceļš uzturēj daudzveidības elementu, kas neļāva visam aizaugt. Kad viss aizaug piejūras kāpās, tad sabiedrībā rodas nepopulāri lēmumi, kas ir loģiski no dabas aizsardzības viedokļa. Piemēram, Carnikavā cērt priedes mežainajās piejūras kāpās.

Tas nozīmē to, ka savulaik nav bijusi apsaimniekošana. Pelēkās kāpas, kur jābūt mazajai veģētācijai un ķērpjiem, ir apaugušas priedītēm un veidojas pilnīgi cita ekosistēma. Tā arī ir aizsargājama, dabiska un cilvēkiem ar to saistās jūra, bet, ja raugāmies no daudzveidības viedokļa, retuma, unikalitātes, tad pelēkās kāpas, ko šādi mēģina atjaunot ir liela vērtība.

G.B.:Vēl viens interesants piemērs ir Grīņu rezervāts, kas izveidots, pateicoties grīņu sārtenei, kas tur aug un Liepāja – Pāvilosta dzelzceļam, dēļ kā regulāri aizdegās meži. Man ir laimējies pa šo likvidēto dzelzceļu braukt 1989. vai 1990.gadā.

J.Š.: Jā, arī mazbānīšu vēsturiskie maršruti un vecās sliežu līnijas…

G.B.:Tur šie ugunsgrēki pārstāja notikt un grīņu sārtenes sāka pazust. Rezervātam sāka zust pamats. Tās ir saistītas lietas – civilizācija, urbānās aktivitātes izveido unikālu ekosistēmu, tāpat kā zvejnieku ciemi veidoja savu ekosistēmu. Tā nebija dabīga, bet ienesa savu skaistumu un unikalitāti.

K.E. Ja mēs tagad izdomājam, ka vēlamies doties pārgājienā. Uzstādījums – dodamies vienu dienu, paņemam nepieredzējušus 2 pieaugušos, paņemam līdzi pirmsskolas vecuma bērnus. Kā pareizi sagatavoties klasiskai latviešu ģimenei, lai nesanāktu auzas? Ko ņemt līdzi un ko neņemt līdzi?

G.B.:Vispirms vajadzētu kaut ko palasīt, kādu pieredzējušu cilvēku stāstus. Ideāli, ja to mācītu nedaudz skolā vai kursos. Latvijā ir tādi kursi, bet kļūdas neizbēgami būs jebkuram ceļotājam un piedzīvojumam. Es zinu, ka vienmēr kaut ko atvedu mājās, kas man tiešām nebija vajadzīgs.

K.E. Bet kāds ir pamats? Mums ir Google, izlasi kādu informāciju, ko var dabūt, bet kā nenokļūdīties, dodoties uz visu dienu, ko neņemt līdzi?

J.Š.: Dodoties vienu dienu Latvijas dabā, mēs varētu salikt iešanu vismaz trijos līmeņos jeb grūtības pakāpēs. Varam izlemt doties dabā, ģimenei ar trijiem bērniem, no rīta, ar pirmo autobusu. Autobuss 6:45. Braukt Ludzas vai Valmieras virzienā, izkāpt tādā un tādā pieturā, 14h iet, jo vasarā dienas garas. Atgriezties ar nākamo satiksmes autobusu, kurš izrādās kaut kādu iemeslu dēļ neiet. Ir piedāvājums palikt ar sievu un bērniem mežā. Tas ir augstākais līmenis. Pavisam noteikti cilvēkiem, kuri nav devušies dabā, bet saprot, ka tagad īstais brīdis, es ieteiktu sākt ar maršrutu kur ir ko redzēt.  Svarīgi, lai tur ir labiekārtota infrastruktūra. Vajadzētu nedaudz iepazīties ar konkrēto vietu, bet parasti informācija ir ļoti viegli atrodama. Pietiek ar to, ka līdzi ir viedtālrunis, tad esot maršruta sākumā visu varam uzzināt. Tādas vietas ir daudz. Tās ir populārākās dabas takas. Piemēram, Ķemeru tīreļa laipa ir ļoti klasisks piemērs. Tā ir tik ļoti zināma un pilnīgi stereotispisks piemērs par došanos dabā. Es redzu, ka šis objekts sāk ciest. Bet gribētu pieminēt par attieksmes un paaudžu maiņu, ka tas nav šī gada jautājums. Tīreļa takas šī brīža infrastruktūrai ir 5.sezona atkārtotajai versijai. Lielākais bums bija pēc laipas atjaunošanas, kad radās situācija, ka puse nepievērsa uzmanību tam, kā vajadzētu uzvesties un ko redzēt. Tad liela daļa ir tādu, kas tur atgriežas regulāri un ar to šī laipa unikāla. Cilvēki redz, ka šī teritorija mainās un mūsu pašu uzvedība, arī princips – ko ienesi, to aiznes, jāpiemēro. Lai cik patīkami, skatoties saulrietu uz Tīreļa laipas ir uzvilkt dūmu, kas nav aizliegts, tev izsmēķis jāpaņem līdzi.

K.E.: Ja ģimene izdomā doties uz jūru, piemēram, Kolku, ir taču kaut kādas pamatlietas, kas jāņem līdzi. Ja ir bērni, tad jāpaņem maiņas drēbes, ūdens, telefons, papildus baterija, nazis..

G.B.: Ir ļoti labi jāsagatavojas pat vienkāršam maršrutam, īpaši ja esi iesācējs. Ir jāsaprot ko Tu dari. Mazliet jāpalasa. Internetā literatūras daudz. Esmu iesaistījies vienā interesantā projektā, kas vērsts uz dabas tūrisma ērtību uzlabošanu, precīzu maršrutu aprakstīšanu, briesmām, kas jāparedz un tā tālāk. Ir jāņem viss, kas nepieciešams personīgai labsajūtai. Pareizi apavi, kas neberž, pareizas zeķes, termoveļa. Ja nepieciešams, jaka lietum, kaut kas siltāks, ja dodas ziemā pārgājienā. Jāparedz ienākšana un iznākšana. Jāparedz iespēja, ka var nākties arī pārnakšņot un ko darīt tad, un kā sasildīties.

K.E.:Tas izklausās ekstrēmi.

G.B.: Dabā notiek ekstrēmas lietas un dažreiz pilnīgi negaidīti plāns ir jākoriģē. Ir jārēķinās ar apstākļiem apkārt. Nekad nav tā, kā esi izdomājis, tāpēc ir jāsāk ar nelieliem treniņiem. Pakāpeniski, pa pusdienai, kaut lai pārbaudītu vai ir nopirkti pareizi apavi. Noberztas kājas ir tipiska kļūda iesācējam. Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Piemēram, sausi zābaki neberzīs, bet, ja trāpīs pirmajā peļķē, kājas būs noberstas. Tad būs sabojāts garastāvoklis uz visu dienu vai raudoši bērni, kuri vēlēsies doties mājās. Lietas lēnā garā ir jāattīsta un tad radīsies sapratne. Man draugs bieži dodas dabā ar bērniem un pašiem liek krāmēt somu. To, ko sakrāmēsi, to nesīsi. Dēls paņem nazi, visu ko vajag, šķiltavas, urbi paņem līdzi. Meita saliek lietas kaut ko skaistumam. Vēlāk vakarā dēls dalās ar silto jaku, jo viņam ir, viņai nav. Mācās gan bērni, gan pieaugušie.

K.E.: Kur cilvēkam meklēt vietas, uz kurieni doties? Ir Facebook grupas, uztaisīta aplikācija Dabas tūrisms, kur uzskatāmi var apskatīties kartes. Izskatās diezgan sakarīgi un jēdzīgi. Kur vēl meklēt informāciju?

G.B.: Pēdējā laikā Facebook ir izveidotas ļoti daudzas grupas cilvēkiem, kuri mīl dabas pārgājienus. Tur viņi meklē aizvien jaunas apskates vietas. Mums nav viss salikts īpaši aizsargājamos objektos, bet ir brīnišķīgas vietas, ko apskatīt un atklāt negaidītus atklājumus. Šīs grupas ar to nodarbojas. Atliek Facebook ierakstīt – pārgājieni un var atrast 15 – 20 domubiedru grupas. Pats daudzus pazīstu, kuri iet tādās grupās katru sestdienu, svētdienu. Kopā sanāk nepazīstami cilvēki un dodas, rodas jaunas draudzības saites.

K.E.: Paradoksāli, ka tas lielākoties ir bez maksas.

G.B.: Jā, bez maksas. Cilvēki ir gatavi doties kopā. Parasti kāds ir grupas līderis un zinātājs. Iespējams bez gida licences.

J.Š.: Kā kurpnieks bez kurpēm, tā es kā gids šādā pārgājienā vēl neesmu devies. Pārgājienu manā dzīvē pietiek, bet ar interesi sekoju viļņveida parādībai kā pārgājienu kustībai. Tie parasti ir vairāk kā 10 km, dažādās grūtības pakāpēs. Tas aizmetnis bija lielākās grūtības pakāpes, no kā tas viss sākās. Visi izturības maratoni, kas ilgāki par diennakti un jāšķērso cilvēkam ļoti nedraudzīga teritorija. Tā ir maksimālā grūtības pakāpe, tas jau ir sporta līmenis, kur ekipējumam jābūt maksimāli pārdomātam, lai būtu konkurētspējīgs. 24-48h dzīvojot visu laiku slapjām kājām, bet tomēr finišēt. Tas līdzi pavelk tautas kustību.

Brīžiem ir momenti un gadījumi, kad pats saproti, ka labāk nebūtu mēģinājis, slikti, ka zemessargi saka – labāk nebūtu mēģinājis. Nesen sanāca izsaukt papildspēkus no Lietuvas: helikopteru, lai atrastu nomaldījušos personu mežā. Te atgriežamies pie elementārajām lietām, kas jāņem līdzi mūsdienās. Svarīgs ir sagatavošanās darbs un, pat ja, esot mežā, notiek ķibele – noslīkst telefons, beidzas batereja, tad ir šī izpratne, kur cilvēks atrodas, virziena, attāluma sajūta eksistē. Zvanot 112, tomēr spēj noteikt atrašanās vietu, bet gadās, kad zvana un cilvēks vispār nezina, kur atrodas.

G.B.: Elementārai sapratnei par orientēšanos dabā ir jābūt. Man paiet mēnesis, divi, kad izpētu, kas vien iespējams, bet dabā vienalga iznāk citādāk. Man līdzi ir modernās iekārtas, ja kaut kur eju, zona parasti nav, vismaz GPS darbojas. Ir līdzi drukātā karte, kompass, vairāki veidi kā iekurināt ugunskuru. Mazi, kompakti, bet ir. Kaut kāds rezerves enerģijas avots, ēdamais. Tas palīdz izdzīvot grūtos apstākļos.

J.Š.: Obligātās ir 3 lietas – sagatavošanās, tālrunis, kā ierīce, kas nes informāciju, enerģijas avots – ēdamais. Zinām, ka bez ēšanas varam iztikt krietni vairāk kā bez dzeršanas, tāpēc obligātā lieta ir ūdens, vienas dienas maršrutā. Tā parasti ir iesācēju kļūda, sevišķi ar bērniem. Tikko cilvēki izkāpuši no mašīnas, mazliet pagājuši un 1,5L saldā gāzūdens jau izdzēruši. Ēdiens kā koncentrēts enerģijas avots, batoniņš, kondensētais piens, kas visiem garšo.

G.B.: Alkohols nesilda, to nav jāņem līdzi.

K.E.: Gatavojamies, pārdomājam maršrutus, dodamies dabā, jo šobrīd tam īstais laiks. Paldies par sarunu! Pie mums ciemos bija Ķemeru nacionālā parka gids Jānis Šļūke un piedzīvojumu ceļotājs, bioloģiskais zemnieks Gundars Bojārs. Paldies Jums abiem. Izturību un veselību!

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt