Zaļā zona. Sarunas. 28. sērija. Intervija ar Rihardu Treiju.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Zaļais dzīvesveids nav tikai lauku iedzīvotāju priekšrocība un savu zaļumu audzēšana paša rokām iespējama arī pilsētvidē. Šo mūsdienu tendenci, kad pilsētnieki arvien vairāk nodarbojas ar dārzkopību, dēvē par urbāno dārzniecību. Tāpat arvien biežāk dzirdam vārdu permakultūra. Čaklie tradicionālo melno vagu ravētāji, permokultūristus dēvē par sliņķiem. Savukārt, permokultūras fani saka, ka tā ir ne tikai uztura audzēšana, bet dzīves filozofija, kas samazina enerģijas patēriņu un zemeslodes noplicināšanu.

 

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Zaļais dzīvesveids nav tikai lauku iedzīvotāju priekšrocība. Savu zaļumu audzēšana paša rokām iespējama arī pilsētvidē. Šo mūsdienu tendenci, kad pilsētnieki arvien vairāk nodarbojas ar dārzkopību, dēvē par urbāno dārzniecību. Par to, kā aizsākās Zaļais nogrieznis mūsu viesa dzīvē, par permokultūras personīgo pieredzi un citām lietām, šoreiz Zaļajā Zonā sarunāsimies ar Rihardu Treiju. Sveiki! Kas ir pilsētas jeb urbānā dārzkopība?

Rihards Treija: Ar dobēm nodarbojos 5.gadu. Šis aicinājums sākās, jo katru gadu ielikt rokas dobē man ir kā meditācija. Pilsētas dārzniecība nav tikai pārtikas gūšana, tā ir estētika. Man pašam ir 19 dobes Rīgas centrā un Āgenskalnā. Urbānā dārzkopība ir iespēja atkal savienoties ar dabu.

K.E.: Tas notiek Tavas mājas pagalmā vai kādā parka nostūrī, kur tas ir atļauts?

R.T.: Šajā gadījumā tas notiek privātā ģimenes dārzā. Esmu pabijis komandējumos, Ķīnas rūpnīcās. Novēroju, ka sūtam prom daudz vērtīgus materiālus, bet importējam lētus mēslus. Iespējams, mēs esam bagātākie cilvēki pasaulē, ja rēķina cik ir svaigs gaiss uz 1 Latvijas iedzīvotāju. Pilsētas dārzi ir mans veids, kā stāstīt par to, cik mēs esam bagāti. Pats esmu pieredzējis dažādus brīnumus savā dārzā.

K.E.: Tev ir 32 gadi, Tu esi jauns cilvēks. Šķiet, ka dobju lietas ir paredzētas vecākiem cilvēkiem. Kāpēc Tev pašam ir svarīgi audzēt? Kāpēc tas pasaulē ir svarīgi, tieši jaunu cilvēku vidū?

R.T.: Viens no aspektiem ir tas, ka Tu vari redzēt un pieredzēt, kā pārtika izaug. Permokultūra ir vērot, kas notiek dabā. Tas ir dzīves princips. Tā ir iedziļināšanās visā.

K.E.: Tev šķiet, ka jauniem cilvēkiem tas varētu būt interesanti, jo viņi vairāk tiecas uz izzināšanu, zaļākudzīvesveidu? Daudziem pilsētniekiem pietrūkst daba un šis ir veids, kā ienest dabu savā dzīvē? 

R.T.: Jā, tas ir labs veids kā atgriezties pie dabas.

K.E.: Ko Tu šobrīd audzē?

R.T.: Es audzēju vienkāršas kultūras. Dobēs aug aptuveni 30 dažādi augi: zemenes, zirņi, burkāni, salāti. Novembrī, Tu izej dārzā un Briseles kāposts ir izdzīvojis. Ziemā, Tu vari apēst pašaudzētos Briseles kāpostus. Šķiet, ka šie dārzeņi ir uzlādēti. Dārzeņi ir sastādīti sistēmā, tie palīdz viens otram. Vienam ir dziļāka sakne, tas paceļ ūdeni priekš cita dārzeņa. Viens ar savu smaržu piesaista kukaini, apputeksnētāju. Citi dārzeņi ar savu smaržu atbaida kaimiņus. Vislabāk ir mācīties to piedzīvojot un darot pašam, nevis no literatūras vai video.

K.E.: Tas man atgādina Karlosa Kastaņedas stāstu Dona Huana mācības. Jaki indiāņu zināšanu ceļš. 60. – 70. gados, galvenais varonis ir žurnālistikas students un nonāk pie Dona Huana Matusa. Šis indiānis viņam māca audzēt dažādus augus, kas dod vīzijas. Studentam pašam ir jāizaudzē augs. Indiānis viņam māca pret šo augu apieties ļoti personīgi un ar lielu pietāti. Enerģija, ko ieguldi augā, būs enerģija, ko saņemsi atpakaļ.

R.T.: Pirms stādīšanas, iesaka, sēklu paņemt mutē. Augs atcerās Tavu kodu un aug personīgi priekš Tevis. Tas paņem labāko no augsnes, zemes un visuma. Ja esi piedzīvojis, ka sapņo par bitēm un tās pašas atlido, tad tas ir brīnums. Dārzs ir dzīvs organisms un tur notiek brīnumi.

K.E.: Ko nevar izaudzēt Rīgas centrā?

R.T.: Var izaudzēt gandrīz jebko. Lielākais eksperiments ir jāņogu audzēšana Brīvības ielā, pie Ģertrūdes baznīcas. Ogas izauga lielas. Urbānā dārzniecība ļoti maina cilvēku paradumus.

K.E.: Vai ir kādas vietas, kur nedrīkst un nav ieteicams veidot urbānās dārzniecības kultūru?

R.T.: Man viens lauksaimnieks teica, ka, iespējams, mani burkāni ir ekoloģiskāki nekā tie, kas aug blakus rapšu laukiem, ko apsmidzina kombains. Termins permokultūra ir cēlies no Austrālijas zinātniekiem. 70. gados, viņi pētīja agrokultūras ietekmi uz zemi, zemes noplacināšanu un lauksaimniecības postu. Parasti vienā vai dažās mājsaimniecībās ir jāuzsāk efektīvas saimniekošanas eksperimenti. Svarīgi ir saprast, kā dažādas kultūras var viena otru papildināt, nevis karot.

K.E.: Degradēto dārziņu rajons Lucavsalā, Sporta pils dārzi, arī Liepājā pilsētas centrā katrs varēs audzēt. Kā cilvēki var tikt pie sava mazdārziņa?

R.T.: Man ļoti patīk Liepāja un es noteikti apskatīšu Tevis pieminēto dārzu. Šodien es biju Siguldā un uzstādīju stāvdobes, kas pielāgotas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un veciem cilvēkiem. Zem dobes var pabraukt ar ratiņkrēslu. Dobe ir pacelta. Tas ir komūnas dārzs kvartālā Zaļā Villa, Siguldā. Dobes var apsaimniekot jebkurš pilsētas iedzīvotājs. Ir lietošanas noteikumi. Finansējumu un atbalstu ir sniegusi Siguldas pilsēta. Projekts pastāv jau 3 gadus.

K.E.: Jebkurš Siguldas iedzīvotājs tur var dabūt dobi vai zemi?

R.T.: Katrs var atzīmēt, ko ir iestādījis.

K.E.: Sporta pils dārzi ir jaunums Rīgā. Kas tur šobrīd norisinās?

R.T.: Esmu dzirdējis par šo projektu. Šobrīd ir ļoti populāra pilsētu dārzu ideja. Mēs saimniekojam Bieķengrāvī, Darbnīcu parkā. Tur ir amatnieku un mākslinieku darbnīcas. Tas ir mans projekts kopā ar domubiedriem un līdzcilvēkiem. Ir 11 dažādas darbnīcas, kas paredzētas amatniecībai, mākslai un ģimenēm. Tur var kvalitatīvi pavadīt laiku un kopā kaut ko radīt. Darbnīcā ir iespējams noīrēt vietu un uztaisīt putnu būrīti. Visiem ļoti patīk dalīties, parks top. Mēs strādājam jau 1,5 gadu un aptuveni pēc gada parku vērsim vaļā, plašākai publikai. Mēs esam kaimiņos Lucavsalai, kas ir pērle pilsētas sirdī. Bieķensala ir kā zaļā zona, kas ir liela vērtība, ko nevajadzētu atdot daudzstāvu māju būvniecībai. Degradētajā teritorijā ir ļoti daudz pamestu rūpnīcu. Lucavsalā ir dārziņi, kas ir nodoti tālāk paaudzēs, tas ir kultūras objekts. Pavasarī viss zied, vēlāk ir ogas. Tā ir viena no skaistākajām vietām, pilsētas centrā. Tā ir fantastiska oāze tiem, kuri ir palikuši bez mājām. Es dzīvoju netālu no Lucavsalas. Daudzus gadus atpakaļ nopirku telti, uzbūvēju to Lucavsalā. Paliku pa nakti pašā pilsētas centrā, kur dzied putni.

K.E.: Paradoksāli, it kā Tu esi zaļā vietā, bet pāri ir lielveikals. Vai cilvēki Lucavsalā vēl aizvien var dabūt dārziņu?

R.T.: 2008. gadā bija iepriekšējais Rīgas plānojums. Paredzēja, ka lielu daļu Lucavsalas atdos augstceltņu un kazino būvniecībai. Ekonomiskā krīze palīdzēja šim projektam nenotikt. Ļoti daudzi cilvēki tika izdzīti no vienas Lucavsalas daļas, pārtrauca līgumus. Lucavsalā dārziņi iedalās vairākās zonās un ir izdalīti. Emīls Slavickis jeb Zaķmens aizstāv Lucavsalu un zaļo dzīvesveidu. Viņš strādā kopā ar mani Darbnīcu parkā. Es viņu saucu par Lucavsalas mēru, jo viņš jau 10 gadus dzīvo līdzi Lucavsalas dzīvei. Viņš brīvprātīgi vada ekskursijas un dalās ar savu pieredzi.

K.E.: Uz Lucavsalu var doties urbāni zaļā ekskursijā jebkurš, kurš Facebook uzmeklē Zaķmenu?

R.T.: Tieši tā!

K.E.: Super! Izklausās pēc vēl vienas Covid aktivitātes. Kas ir sēklu maiņas punkts?

R.T.: Manai ģimenei pieder Gemoss uzņēmums. Nebaidos teikt, ka es ģimenē esmu jocīgākais, ar savām trakajām idejām. Mani uzrunāja permokultūras biedrība. Es palīdzēju sarunāt kastīšu un stendu izvietošanu Gemosā. Sēklu maiņas punkts veic nozīmīgu darbu, jo liela daļa mūsu kultūraugu ir pazuduši. Ir viegli pirkt sēklas veikalā, bet tās sēklas ļoti bieži tiek ievestas no citām valstīm, modificētas un nav piemērotas Latvijas laikapstākļiem. Pats svarīgākais, ko var izskaidrot tikai tad, ja ir piedzēts brīnums: senču kods. Tā ir sakrāla lieta.

K.E.: Tu mainies ar sēklām, sēklu maiņas punktā?

R.T.: Jā, Tu aiznes savas un paņem citas sēklas. Ja Tev nav savu sēklu, tur Tu vari tās paņemt un kļūt par audzētāju. No vienas sēklas var iegūt ļoti daudz jaunas sēklas. Iestādi 10 sēklas un Tev būs 10 augi. 9 augus vari apēst, bet vienu atstāj sēklām. Tev ir materiāls, ko nākamajā gadā vari iedot citiem. Šis ir brīvprātīgs pasākums, bet notiek informācijas apmaiņa. Sēklu apmaiņas process ir apjomīgs darbs.

K.E.: Tev ir zināmi punkti, kur cilvēki var apmainīt sēklas un dabūt jaunas sēklas?

R.T.: Sēklu apmaiņa notiek pie visiem Gemoss veikaliem. Šodien aizvedām sēklu maiņas stendu uz Siguldas Zaļās villas kvartālu. Stends ir liels skapis uz riteņiem, vairāki plaukti. Stenda būvniecība bija sarežģīta. Kāds salīdzināja, ka tas ir svēts darbs un pielīdzināms Krišjāņa Barona paveiktajam. Skapji ir pašapkalpošanās un paredzēti godprātīgai lietošanai. Tu aizpildi informāciju par to, ko paņēmi un atnesi. Tas ir ļoti vienkārši.

K.E.: Noslēguma jautājums. 3 padomi, ar ko sākt savu urbānās dārzniecības piedzīvojumu? Ja nav sēklas, tās var dabūt sēklu maiņas punktus. Ko vēl ņemt vērā?

R.T.: Ļoti vienkārši. Padoms ir sākt. Ir jāpārvar mazas bailes, vai sanāks izaudzēt augus. Man ir bijusi vēlme iebāzt rokas zemē, janvārī. Tas dod īpašu enerģiju, kas plūst caur Tevi. Sāciet maziem solīšiem un notiks brīnumi. Esmu to pieredzējis. Es dzīvoju ģimenes dārzā kopā ar savu ģimeni un māsu, mēs dalām vienu ģimenes māju. Kopā audzējam zemenes un citus augus.

K.E.: Mūsu klausītājiem novēlēšu sākt ne tikai urbāno dārzniecību, bet arī izmēģināt jaunus procesus. Tagad ir pavasaris un iespēja doties dabā. Šodien pie mums ciemos bija Rihards Treija: urbānās dārzniecības eksperts. Liels paldies! Turpinām klausīties EHR, raidījumu Zaļā zona.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt