Zaļā zona. Sarunas. 22. sērija. Intervija ar Gunāru Klēģeri.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona parsvarīgāko dabai un cilvēkam.

 

Makšķerēšana ir labs veids, kā pavadīt laiku ar bērniem, atpūsties vientulībā, kopā ar čomiem un ķert ne tikai zivis, bet arī adrenalīna sajūtu. Latvijā sastopamas vairāk kā 40 zivju sugu, tai skaitā 32 no tām ir saldūdens zivis, pie kurām pieder arī nēģi, vēži un citi ūdens bezmugurkaulnieki. Kopējie zivju krājumi Latvijā ir pietiekami labā stāvoklī, taču makšķernieki un zvejnieki nereti saka, ka zivju kļuvis mazāk. Skaidrības labad gan jāsaka, ka pietiekamā daudzumā nav tieši copmaņus interesējošās zivju sugas un prāva izmēra zivis, ar kurām varētu palepoties kā dižiem lomiem. No 1. marta līdz 30. aprīlim ir plaši makšķerēšanas aizliegumi, jo zivīm ir nārsta laiks. Ne bargie sodi, ne dabas draugu aicinājumi joprojām neattur daudzus malu zvejniekus no šīs nelegālās nodarbes. Tādēļ Zaļajā Zonā šoreiz par copēšanas vilinājumu, trofeju zveju, dabas ētiku, makšķerēšanas pamatiem piedalās sabiedrisko attiecību Nords Porter Novelli direktors, žurnāla Copes lietas rakstu autors un kaislīgs makšķernieks, un trofejas līdaku mednieks Gunārs Klēģers.

 

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Makšķerēšana ir kaislīga aizrautība daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Līdzīgi ar citām nodarbēm dabā, arī makšķerēšanā pastāv vairākas svarīgas nianses, ko noteikti ir vērts ņemt vērā, lai nenodarītu kaitējumu apkārtējai videi. Par dabai draudzīgu makšķerēšanu un citām tēmām: sarunāsimies ar kaislīgu makšķernieku un trofejas līdaku mednieku Gunāru Klēģeri. Sveiki! Kas ir trofejas līdakas un kāpēc esi mednieks, nevis makšķernieks?

Gunārs Klēģers: Trofejas līdakām Latvijā ir 2 mērauklas: virs 1 m (garumā) un virs 10 kg (svarā). Šī ir salīdzinoši jauna lieta Latvijā. Iepriekš cilvēki ir to darījuši, bet salīdzinoši maz. Mode nāk no Skandināvijas, kur tas pēdējos 10 gados ir ļoti populāri. Pieaugusi tieši plēsīgo trofeju zivju makšķerēšana. Šī māksķerēšana tiek pacelta jaunā līmenī. Makšķerēšana kļūst arvien populārāka jaunākā auditorijā, it sevišķi plēsoņu, līdaku medīšana. Aug milzīga industrija: makšķerēšana kā hobijs, kas nav domāts tikai cilvēkiem pēc 50 gadiem.  Trofeju medīšana ir viens no spiningošanas paveidiem. Tas notiek tikai ar spiningu un milzīgiem mānekļiem.  Trofeju līdaku ķeršana notiek vidēji ar 25 – 28 cm lielām silikona gumijām.

Respektīvi, jo lielāks māneklis, jo lielāka iespēja noķert lielu zivi. Pēdējos pāris gados, to ir sapratuši arī Latvijas makšķernieki. Tas ir cits adrenalīns.

K.E.: Neko citu vairs neķer?

G.K.: Nē, es ķeru tikai lielas zivis, jo principā mazās mani vairs neinteresē. Vēl būtiska nianse: es uz makšķerēšanu neeju pēc pārtikas, bet gan atpūsties. Lielākā daļa, kuri ķer lielās trofeju zivis: tās saudzīgi noķer, nofotografē un laiž vaļā pēc noķeršanas. Zivis aug lielākas un dāvā prieku nākamajiem. Pēdējos gados, trofeju makšķerēšana ir pieaugusi augstā līmenī. Makšķernieki zina, ka tā nebūs pēdējā lielā zivs un viņi noķers vēl. Ir kaifs no palaišanasvaļā.

K.E.: Kāpēc makšķerēšana atkal ir modē?

G.K.: Es domāju, ka daba vispār ir modē un cilvēki, mūsdienu urbanizācijas laikā, arvien vairāk sāk novērtēt dabu.  Stresa un ienākumu līmenis, manuprāt, arvien pieaug. Cilvēki dabīgi meklē veidus, kur mazināt stresu. Nav labākas vietas kā daba, kur ir klusums, pirmatnība un neviens nav apkārt. Jāpiemin, ka makšķerēšana ir ļoti daudzpusīgs hobijs. Tu vari paņemt spiningu, makšķeri vai grunteni un makšķerēt Daugavas promenādē. Man ļoti patīk braukt pēc iespējas tālāk, kur es nedzirdu mašīnas un neredzu cilvēkus. Latvija nav ūdeņiem bagāta, bet mēs mēģinām braukt tur, kur neviena nav. Katru gadu bruacam uz Skandināviju, polāro loku.

K.E.: Kas ir populārākās zivju sugas, kas šobrīd ir sastopamas Latvijas saldūdeņos?

G.K.: Līdakas ir vienas no populārākajām zivju sugām, kas tiek makšķerētas. Tās ir ļoti izplatītas Latvijā, jo tām šeit ir ļoti labi un piemēroti dzīves apstākļi. Līdakas ir diezgan lielā daudzumā, tāpēc salīdzinoši viegli noķeramas.  Lai noķertu līdakas, vajag zināšanas: kādi ir šo zivju paradumi, kurā dienas laikā tās ķeras un neķeras. Plēsīgās zivis ir arī asari un zandarti. Tās ir diezgan populāras un ir salīdzinoši daudz Latvijā. Baltās zivs ir brekši, raudas, karūsas. Tas ir specifisks žanrs un nav tik populārs kā spiningošana. Karpu zvejošana ir specifiska: makšķernieki brauc uz audzētavām, upēm, ezeriem un dīķiem. Karpas, manuprāt, ir sarežģīti pagatavot. Tā ir piebarošana.

Ir arī eksotiskākas zivju sugas, ko mēģina Latvijā noķert, bet to nav tik daudz. Tās tiek sargātas un maksķerēšana nav tik rezultatīva. Tās ir foreles, kas ir ļoti trausla ekosistēma. Latvijā, diemžēl, ir daudz mazie HES, kas ir uzcelti bez zivju ceļiem. Migrējošās zivis netiek uz savām nārsta vietām, tas ļoti būtiski ietekmē kopējo populāciju. No jūras nāk laši, taimiņi, kas ir populāras spiningotāju mērķu zivis.

K.E.: Tu piedalies sacensībās? Notiek arī piebarošana?

G.K.: Sacensībās praktiski nepiedalos. Pagājušajā gadā, es 1. reizi piedalījos ar draugiem sacensībās. Tās bija pirmās sacensības Latvijā, kur mani uzrunāja formāts: trofejas līdaku ķeršana. Atmosfēra un visi dalībnieki, lielākoties, bija zināmi. Bija draudzīga konkurence, kur mēs apmainījāmies ar pieredzi un forši pavadījām laiku.  Latvijas čempionāti mani neinteresē, jo es braucu atpūsties. Man patīk makšķerēt tik, cik un kur es gribu. Nevis tik, cik vajag un tur, kur vajag. Sacensībās tomēr ir nolikums un konkrētas ūdenstilpes. Tas ir cits žanrs un pagaidām tas mani neinteresē. Man ir pamatdarbs un es gribu makšķerēšanā atpūsties.

 

K.E. Runājot par atpūtu: esmu dzirdējis, ka makšķerēšana ir dzeršana, tikai gumijas zābakos.

G.K.: Tas ir stereotips. Man nepatīk vispārināt, ka visi makšķernieki ir dzērāji. Protams, ir neliels makšķernieku loks, kuriem tā ir iespēja ārpus mājas iedzert. Jābūt godīgiem un atklātiem. Es nesastopu daudz savas paaudzes makšķerniekus, kuri būtu dzērāji. Runa ir par tiem, kuri  makšķerē no laivām. Manuprāt, tās nav savienojamas lietas. Pamakšķerē, atbrauc krastā un dari, ko gribi.  Laivā, manuprāt, tas nav savienojams. Es pats esmu braucis palīgā cilvēkiem, kuri ir pilnīgā alkohola reibumā, bez mūsu palīdzības diez vai tiktu ārā. Man īsti nav skaidrs, kāpēc tas jādara. To var darīt drošākos apstākļos.  Šie stereotipi, manuprāt, ir no padomju laikiem, 90. gadiem. Tajā laikā, makšķerēšana bija saistīta nevis ar hobiju, bet ar pārtikas ieguvi un zivju lietošanu ikdienas uzturā. Šobrīd tas mainās un aug jauna makšķernieku paaudze. Es intensīvi sāku makšķerēt  2012. –  2013. gadā. Izpratne un paradumi par makšķerēšanu man bija no vecākiem. Vecāki īsti nesaprata, kā tas ir, kad no dabas ņem tīru gaļu un zivi palaiž atpakaļ.  Lēnām skaidrojot, kāpēc tas tiek darīts, viņi to ir pieņēmuši. Nav tā, ka es visas zivis laižu vaļā, es paņemu tik, cik man ir nepieciešams. Paradumi mainās lēnām gan ikdienā, gan forumos. Arvien vairāk cilvēku aģitē par dabai draudzīgu makšķerēšanu. Ja nav plēsoņu: savairojās baltās zivis, tad tās izēd vēl mazākus radījumus. Sabojājas ūdens, vasarā notiek ūdens ziedēšana. Izņemot jebkuru posmu no dabas, virs ūdens vai zem, uzreiz ir ķēdes reakcija. Mēs katrs esam atbildīgi par tiem resursiem, ko patērējam. Spiediens no makšķernieku puses pieaug un makšķerēšana paliek arvien populārāka. Ir advancētas tehnoloģijas, kas rāda zivis reālā laikā. Pēc formas var atpazīt zivis, redzēt kā tās kustina astes.  Tu redzi savu mānekli un tā ir iespēja izķert zivis, kas nes lielāko pienesumu pie nārsta. Ja šīs tehnoloģijas lieto bez atbildības un mēra sajūtas, tas ilgtermiņā nodarīs diezgan lielu postu.

K.E.: Liekas, ka paradumi mainās, bet ik pa brīdim tomēr dzirdu, ka kāds ir makšķerējis ar akumulatoru, kaut ko uzspridzinājis. Kā tas ietekmē dabu?

G.K.: Jā, maluzvejniecība joprojām ir liela problēma. Daudziem ir stereotips: ja kaut kur ir maz zivju, salaižam atpakaļ un viss būs kārtībā. Es minēšu konkrētu piemēru, par ko zina visi makšķernieki.  Alūksnes ezers 15 gadus atpakaļ bija gandrīz izmiris, ļoti sliktā stāvoklī. Gan ūdens kvalitāte, gan zivis bija izķertas. Tika izskausta maluzvejniecība. Aizliedza tīklus, izpētīja zivju sastāvu un papildināja šos resursus. Sakārtoja noteikumus: cik, kādas zivis, kurā periodā drīkst izķert. Šobrīd Alūksnes ezers ir labākais trofeju ezers Latvijā. Ir pagājuši 10 – 15 gadi un ir vajadzīgs liels fanātisms no to cilvēku puses, kas to pārrauga. Tas šobrīd ir spilgtākais piemērs ezeru apsaimniekošanā. Tas ir iedvesmojis vēl vairākas pašvaldības darīt to pašu. Maluzvejniecības apkarošanā, nāk talkā tehnoloģijas: droni,termokameras. Efektīvākais ir maluzvejniekiem atņemt laivu un tīklus. Mani interesē, lai zivju ir resursi ir pietiekamiarī maniem bērniem.

K.E.: Vai Latvijas ūdeņu delikateses vēži, vēl aizvien ir tikpat populāri kādreiz?  

G.K.: Man šķiet, ka vēži ir mazāk populāri, bet es ar vēžošanu neesmu aizrāvies. Tas ir ļoti specifisks žanrs. Zinu, ka ir ezeri, kur ir iespējama vēžošana.  Nepateikšu konkrēti kur, bet vairāki draugi ir braukuši. Pārsvarā brauc pie dabas, ar telti un paralēli ķer vēžus.

Tā nav mērķtiecīga makšķerēšana. Vēžošana pārsvarā notiek pa nakti, parasti jāieplāno nedēļas nogale. Tā ir dzīvošana pie dabas, teltīs.

K.E.: Ja tomēr gribam doties makšķerēt, ar kādiem ierobežojumiem ir jārēķinās Latvijā? Ko jāņem vērā: vietas, periodi, sugas?

G.K.: Šie ierobežojumi ir diezgan daudz. Pirms braukšanas, pameklēt internetā makšķerēšanas noteikumus un ierobežojumus konkrētajā ezerā vai upē, uz ko vēlaties braukt. Visa informācija ir pieejama internetā, diezgan saprotamā un skaidrā veidā. Tās galvenās lietas, kas jāņem vērā: drīkst makšķerēt visos valsts un pašvaldībupubliski pieejamos ezeros, un upēs. Ir privāti dīķi un ezeri. Ja kāds brauks pie privāta ezera, visticamāk, viņš redzēs, ka tas ir privātīpašums. Tad attiecīgi, būs jāzvana, jālūdz atļauja izmantot, vai būs jābrauc uz citu ezeru. Latvijā, ar likumu ir noteikts, ka visiem cilvēkiem ir brīvi pieejama tauvas josla. Neskatoties uz to, ka pie ezera vai upes ir privāta zeme. Ja nemaldos, tad upēm ir 4 metri, ezeriem ir 10 metri. Tur cilvēks var brīvi staigāt, makšķerēt, atpūsties, sēdēt. Nevienam nav tiesību novilkt pāri upei sētu un nevienu tur nelaist. Mēģinot piekļūt upei, privātīpašumi var sagādāt galvassāpes. Es pats esmu daudz staigājis, sastapies ar milzīgām zirgu ganībām un norobežotām vietām. Ja cilvēks grib braukt 1. reizi, es ieteiktu braukt uz vietu, kur ir kempingi, viesu nami, pie ūdeņiem. Tas noteikti būs vienkāršāk. Saimnieki izstāstīs, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Tas ir vienkāršs pasākums, ja neskaita inventāra izvēli.

K.E.: Kādu makšķeri izvēlēties?

G.K.: Ir jāsaprot, kādu zivi Tu gribi noķert. Pēc tam var domāt par inventāru. Visdrošākais veids ir vaicāt citiem makšķerniekiem. Var arī vaicāt konsultantiem, makšķernieku veikalos. Ir gadījumi, kad pārdot nepareizu inventāru. Pārsvarā, konsultanti, iesācējiem iesaka piemērotāko inventāru. Nevajag pirkt dārgāko starta komplektu, jo to makšķernieki visbiežāk salauž. Ja mērķis nav bieži braukt uz ezeru, es ieteiktu pludiņa makšķeri. Ar to ir vislielākā iespēja tikt pie zivīm, braucot, piemēram, uz viesu namu, kempingu.

K.E.: Spinings izklausās aizraujošāk.

G.K.: Jā, spiningojot Tu visu laiku kusties un kaut ko dari. Nav neviens brīdis, kad Tu vari pagulēt laivā.  Tev visu laiku ir jādomā, kur Tu met un kāpēc.  Plēsīgo zivju paradumi ir ļoti cieši saistīti ar baltajām, miermīlīgajām zivīm, jo tā ir plēsīgo zivju barība. Lai izprastu līdakas vai asarīša dabu: ir ļoti labi jāzina, kā kustās pārējās zivis, kādi ir zivju paradumi, kur tās nārsto. Ir daudz aspekti, kas ir jāņem vērā. Jāskatās arī vēja prognozes, lai būtu droši braukt ar laivām.  Atkarībā no ūdenstilpnes, 9 – 12 metri sekundē ir augšējā robeža, kad paliek bīstami atrasties lielos Latvijas ezeros.

K.E.: Ir jāiegādās makšķerēšanas karte.

G.K.: Makšķerēšanas karte ir vajadzīga visiem makšķerniekiem, kuri makšķerē publiskos ūdeņos.  Izņemot bērnus līdz 16 gadiem un seniorus no 65 gadu vecuma. Pagājušajā gadā ieviesa arī 1 dienas un 1 nedēļas makšķerēšanas karti. Makšķerēšanas gada karte maksā 15 euro. Ja kādam nav padomdevēja, es varu palīdzēt. Man ir sagatavoti daudz materiālu. Kad es sāku, man nebija kam pajautāt padomu par spiningošanu. Es pats sāku rakstīt blogu, kas noderēs iesācējiem.

 

K.E.: Kas ir nākamais mērķis, ko Tu gribētu nomedīt?

G.K.: Es gribētu nomedīt Latvijas rekordu. Šobrīd Latvijas rekords ir 19, 56 kg. Tā ir Ungura ezerā noķerta līdaka, 1989.gadā. Ir visādi mīti un leģendas, saistībā ar šo rekordu. Tas ir oficiāli reģistrēts rekords. Pēdējos pāris gados, trofeju līdaku medīšana ir kļuvusi arvien populārāka. Runas par to, ka rekords varētu krist,  paliek arvien aktuālāks. Tas ir diezgan sarežģīti, jo lielās līdakas kustās reti un maz. Šīs zivis ir dzīvojušas daudzus gadus un ir ļotipiesardzīgas. Šobrīd mans rekords ir 11,8 kg smaga un 1,17 m gara līdaka. Tā ir cienījama izmēra trofeja. Maksimālais uzdevums ir Latvijas rekords. Tas izklausās vienkārši, bet ir cilvēki, kuri pavada uz ūdens ļoti daudz laikaun ķer lielās līdakas. Ir bijušas 13 – 14 kg smagas līdakas, kas ir tuvu rekordam. 19 kg smaga līdaka nav bijusi, vismaz oficiāli nekas nav dzirdēts. Visvienkāršāk, tik smagu zivi ir noķert nārsta laikā, kad tās ir pilnas ar ikriem.Februāris, marts ir laiks, kad līdakām vielmaiņa ir vislēnāka. Tās guļ un gaida nārstu.  Marts un aprīlis ir periods, kad līdakām ir nārsts. Es šajā laikā neķeru līdakas, ļauju tām iznārstot. Tad tās visievainojamākās un visvieglāk noķeramas, jo aiziet uz seklumu. Kert it kā drīkst no krasta, bet nedrīkst paturēt. Līdakas ir jāpalaiž saudzīgi vaļā. Martā un aprīlī nedrīkst spiningot.

K.E.: Tev novēlēšu tikt pie Latvijas rekorda. Liels paldies par sarunu! Pie mums ciemos bija kaislīgs makšķernieks un trofeju līdaku mednieks Gunārs Klēģers. Dodamies makšķerēt! Turpinām klausīties EHR, raidījumu Zaļā zona. Liels paldies.

 

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt