Zaļā zona. Sarunas. 20. sērija. Intervija ar Elīnu Vikmani

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

 

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Aizvadītā gada vasarā, no 2020. gada 2. līdz 30. jūnijam tika veikta anonīma Latvijas muzeju darbinieku aptauja par dažādām praksēm un iniciatīvām muzeja ikdienas darbībā, kas ietekmē vidi un ir nozīmīgas vides ilgtspējības kontekstā. Anketā bija iekļauti jautājumi par ikdienas darbu birojā un muzeja sadzīvi, darbu ar krājumu, darbu ar apmeklētājiem un izstāžu veidošanu. Uzaicinājums potenciālajiem respondentiem tika nosūtīts e – pastos, uzdodod 32 jautājumus un 18 specifiskos jautājumus. Aptaujas veicēji interesējās arī par ikdienas darbu birojā un muzeja sadzīvi, darbu ar krājumu, darbu ar apmeklētājiem un izstāžu veidošanu. Aptaujā atklājās, ka Latvijas muzeji ir salīdzinoši zaļi un tajā strādājošie izprot videi draudzīgas rīcības un ilgtspējas principus. Resursu taupīšana, videi draudzīgi paradumi un resursu otrreizēja izmantošana muzejos ir ne tikai zaļi, bet arī veids kā ietaupīt, lai radītu, ko jaunu un apmeklētājiem interesantu. Par ilgtspējas principiem un zaļā dzīvesveida iedzīvināšanu muzejos, Zaļajā Zonā saruna ar Latvijas Muzeju biedrības valdes locekli Elīnu Vikmani. Sveiki! Kas ir Latvijas Muzeju biedrība un kāda ir tās loma ilgtspējas veicināšanā?

Elīna Vikmane: Latvijas Muzeju biedrība ir nozares asociācija, kurā mēs visi, kas pārstāvam muzejus, brīvprātīgi darbojamies. Es pati esmu no Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja. Mēs esam 9 valdes locekļi, bet vēl ļoti daudzi cilvēki strādā dažādos virzienos, tai skaitā par muzeju ilgtspēju. Ir daļa no liela projekta, kas aizsākās pagājušā gada maijā, Starptautiskajā muzeju dienā. Tur bija ievada vebinārs par to, kas ir muzeja ilgtspēja. Krājumnieku grupas vadītāja Daina Auziņa kopā ar Creative museum veica šo aptauju. Muzeju biedrība kopā ar Nacionālo bibliotēku un Ingu Surgunti veic starptautiskus seminārus. Rudenī, visas 3 Baltijas valstis kopā ar UNESCO un Latvijas Nacionālo bibliotēku plāno lielu konferenci par ilgtspējību.

K.E.: Tas ir salīdzinoši jauns projekts?

E.V.: Šis projekts ir sācies salīdzinoši nesen. Mēs paši  bijām nedaudz izbrīnīti par to, ka ilgtspējīgas attīstības mērķi ir pieņemti jau 2015.gadā. Līdz šim, mēs tam nebijām pieķērušies. Muzeji.lv platformā ir atsevišķa sadaļa par muzeju ilgtspēju. Tur var pasmelties idejas un saprast, kas tas ir un kādos veidos tas var notikt, kā arī krāt šos labos pieredzes stāstus, no kuriem citi var pasmelties idejas. Tur notiek ļoti daudz un dažādas aktivitātes par šiem jautājumiem.

K.E.: Kas ir tie respondenti, ko Jūs anonīmajā aptaujā anketējāt?  Kāpēc aptauja bija anonīma, ja drīkstzināt?

E.V.: Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo aptauju veica Daina Auziņa, kopā ar Creative museum.  Tie bija muzeja darbinieki. Latvijā ir vairāk nekā 100 muzeju. Muzeju sektorā strādā aptuveni 2000 cilvēku. Anonimitāte garantē, ka cilvēki tomēr daudz brīvāk izsaka savu viedokli. Tā ir pierasta lieta, ka šīs aptaujas ir anonīmas.

K.E.: Kādus secinājumus Jūs izdarījāt?

E.V.: Par muzejiem, šajā kontekstā mēs runājam, jo pirms aptuveni 50 – 60 gadiem sāka notikt daudzi dažādi, jauni strāvojumi. Sieviešu līdztiesība, dabas aizsardzība, zaļās kustības, radās arī jauna zinātne: muzeoloģija, kas pēta muzejus. Skaidrs, ka muzeoloģija var pētīt arī to, kas notiek muzejos. Otra tēma ir saprast, kāda ir muzeju loma sabiedrībā jeb kāda jēga ir no muzejiem. Sargāt, aizsargāt kultūras un dabas mantojumu ir pamata lietas, par ko neviens vairs nestrīdas.  Komunicēšana ir brīnišķīgs solis, lai mums visiem atgādinātu, ko mēs varam taupīt, kā mēs varam rīkoties citādāk un labāk.  To var izmantot gan muzeja darbinieki, gan citu organizāciju darbinieki, gan mājsaimniecības. Ir dažas lietas, ko muzeji var darīt vēl vairāk.

Enerģētikas, dabas vai medicīnas muzejs ir gandrīz pat radīti, lai varētu par šīm tēmām iestāties, detalizēti runāt unvirzīt šīs idejas. Tas ir viņu profils un tur strādā pētnieki. Muzejos strādā daudzi cilvēki, arī ar doktora grādiem, kuri šiem jautājumam pieiet ļoti nopietni. Otrs jautājums: vai muzeji var būt pārmaiņu aģenti? Vai muzeji kopumā ir tik svarīgas organizācijas, kas var veicināt plašākas pārmaiņas?

K.E.: Ir interesanti uzdot šādu jautājumu. Šķiet, ka muzejs saglabā konkrētu kopumu un formu. Saglabāt no pagātnes: tagadnē, lai cilvēki var apskatīties. Būt vēstnešiem un iestāties par kaut ko attiecībā uz nākotni, it no cita plaukta.

E.V.: Es laikam nepiekritīšu. Man šķiet, ka muzeja viena no jēgām ir būt par mūsu visu atmiņu: likt atcerēties unpieredzēt noteiktas lietas, attīstības posmus un visu, kas ar mums noticis, domājot par nākotni.  Aizmirstot pagātni, nākotnē, tā pagātne un vēsture mēdz atkārtoties. Muzeju loma ir likt mums domāt par nākotni. Muzejiem ir jādomā par ilgtspējības, saglabāšanas, sargāšanas, pietātes jautājumiem. Turaidas muzejrezervātam, Rundāles pils dārzam uncitiem muzejiem ir lielas teritorijas, kas arī iekļaujas. Runājot par pietāti pret vēsturi un mantojumu, mēs esam spiesti runāt arī par pietāti pret cilvēkiem, un pārdomāt savu vērtību sistēmu. Vieni saka, ka mēs par ilgtspējību runājam ļoti vienkāršoti, sadalām kategorijās. Visa ekosistēma ir daudz sarežģītāka, mēs nevaram tik vienkāršoti runāt. Pretējāpusē ir cilvēki, kas saka, ka ilgtspējības termins ir kļuvis par izgāztuvi, jebkurai ar ekoloģiju un sociāliem jautājumiemsaistītu lietu.  Muzeji un citi iesaistītie mēģina to visu atrisināt.

K.E.: Zaļajās lietās viss sākas ar mazumiņu. Kā ikdienā muzejs var būt ilgtspējīgs?

E.V.: Spuldzītes, papīrs. Nedāvināt korporatīvās dāvanas, kas nevienam nav vajadzīgas, kas ir iepakotas, ar maisiņiem un atvestas ar mašīnu. Tas noteikti attiecas arī uz muzejiem. Uz muzejiem attiecas arī dažas specifiskas lietas, piemēram, muzeji izmanto ļoti daudz visādus pakošanas materiālus, lai saglabātu muzeja priekšmetus. Cilvēkam attīstoties savā nozarē, tiek visu laiku sekots līdzi, kā nomainās materiāli, vai varētu būt ekoloģiskidraudzīgāki. Attīstās sistēma, infrastruktūra un viss, kas ir saistīts ar saglabāšanu:  muzeja infrastruktūra, energoefektivitātē, automatizētas klimata kontroles, gudrās mājas, taupības mehānismi, kas ir saistīti ar infrastruktūru. Šobrīd, pandēmijas laikā, mums nav neviena drukāta materiāla, jo viss ir pārgājis uz digitālo vidi. Redzēsim, kas notiks pēc gada. Kopumā skaidrs, ka cilvēki ar tehnoloģijām ir daudz vairāk apraduši. Izstāžu veidošana: Latvijā nabadzība, taupīgums, ļoti ierobežots finanšu resurss ir padarījis muzejus ilgtspējīgus. Jo nekas lieks netiek pirkts, viss tiek izmantots. Atkārtoti izmanto atgriezumus no izstāžu būvniecības,  bukletus. Viss tiek pārstrādāts, atkārtots un taupīts. Šodien mēs to saucam par ilgtspēju.

K.E.: Ar ko atšķiras krājumu glabāšana?

E.V.: Nacionālā mākslas muzeja krājums ir devies uz Pulka ielu, kas ir bijis gadu desmitiem gaidīts notikums. Pulka ielā, apstākļi ir 21. gadsimtam atbilstoši. Vēl nesen, mēs kādā sarunā runājām ar kuratoriem, par to, ka nesen notika ļoti liels laikmetīgās mākslas kolekcijas iepirkums. Tika iepirkti vairāk nekā 300 darbi. Šie mākslas darbi tiešām atradās dažādās vietās: noīrētās studijās, šķūnīšos. Nereti, šādā veidā mākslas darbi iet neatgriezeniski bojā. Muzejs ir vieta, kas saglabā mūsu atmiņu un aizsargā mantojumu. Unikalitāte funkcijai tomēr ir svarīgāka nekā varbūt vides ilgtspējas aspekti. Piemēram, Pulka iela. Jebkura būvniecība skaitās videi nelabvēlīgs process, bet mantojuma sargāšanas funkcija ir ļoti svarīga. Tāpēc krājumu glabājam Pulka ielā. Vienmēr ir izvēles, paradoksi un  kompromisi.

K.E.: Ir vairāki arhitekti, kas iestājās par to, ka iespējams vajadzētu izmantot tukšās ēkas, pārrekonstruēt.Piemēram, Laikmetīgās mākslas muzeju mēs būvējam no jauna. Kāpēc muzejs nav kādā jau esošā ēkā?

E.V.: Laikmetīgās mākslas muzeju ir ārkārtīgi grūti piemērot būvei, kas nav tai paredzēta. Labi piemēri ir industriālas būves, kas nav būvēti no jauna. Šīm būvēm ir ļoti lieli vārti, grīdu nestspēja un augsti griesti. Laikmetīgā māksla ir tik specifiska un dažāda, tā pieprasa ļoti specifisku vidi. Visur ir jābūt elektrības ievilkumiem, piekares punktiem, atbilstošām sistēmām un jāspēj turēt tonnas. Ir jābūt platam ceļam, lai var izvirzīt ļoti lielu vienlaidus objektu. Faktiski, tam atbilst tikai industriālās būves.

Mākslas muzeja jaunā sadaļa ir uzbūvēta no jauna. Kravas lifts ved uz apakšējo jauno zāli.

K.E.: Ēka ir palikusi tā pati.

E.V.: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka ir vēsturisks, svarīgs un būtisks piemineklis. Šai ēkai piemīt daudz lielāka vērtība nekā citai būvei. Tāpēc arhitektiem bija jāpiedāvā savs redzējums, kā šo ēku var saglabāt, rekonstruētun vienlaikus radīt vēl papildus apstākļus mākslai. Šis nav  vienkāršs jautājums. Es esmu ļoti priecīga par Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukciju, ka zāle ir pazemē. To veidoja jauni lietuviešu arhitekti, manuprāt, arī arhitektu kopiena bija apmierināta.

K.E.: Galarezultāts ir labs. Manuprāt, tieši caur to formu, var piesaistīt ļoti daudz jaunas publikas, kuri nāks uz moderno un atjaunoto muzeju.

E.V.: Mēs redzējām rindas, kas stāvēja pie muzeja ēkas, kad vēl nebija neviena mākslas darba. Interese bija ārkārtīgi liela, bet ir vajadzīgs arī Laikmetīgās mākslas muzejs. Viena ēka nespēj iznest visu un tāda nav pasaules pieredze.

K.E.: Kad cilvēki varēs redzēt Laikmetīgo mākslas muzeju?

E.V.: Būs darba grupa, kopā ar Kultūras ministriju un Rīgas domi. Šajā darba grupā lems par to, kāds varētu būt sadarbības un finansēšanas modelis. Par to man ir milzīgs prieks, jo beidzot muzeja projekts ir izkustējies. Ceru, ka šī gada laikā izdosies to pavirzīt, jo muzeju ekonomiskā jēga ir tūrisma piesaiste.  Ir pētījumi no Somijas un citām valstīm: šobrīd laikmetīgās mākslas muzeji ir vieni no pasaulē populārākajiem. Latvijā, tūrists ir vidējais seniors. Ir atzinumi no tūrisma pētījumiem, ka mums ļoti pietrūkst mūsdienīgas, jaunas arhitektūras.

K.E.: Ko cilvēki varēs tur pieredzēt?

E.V.: Mums ir bijusi privilēģija veidot muzeju ilgstoši, vairāk nekā 5 gadu laikā. Pakāpeniski skatoties un pētot, kas notiek ārzemēs. Jau pašā sākumā bija uzstādījums, ka Laikmetīgās mākslas muzejs ir vieta, kur apmeklētājs ir aktīvs līdzdalībnieks. Reģionālā sadarbība ir vēl viens punkts muzeju ilgtspējībā. Tiek runāts par to, kā veidot lielās izstādes, kur darbi nāk no vairākām valstīm. Lai tas būtu pēc iespējas reģionālāk un samazinātu ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Paskatoties katrā virzienā, ko muzejs dara, var piefiksēt tos momentus.

K.E.: Kas vēl ir unikāls jaunā muzeja ietvaros?

E.V.: No 2005.gada, muzejam ir veidota kolekcija, kas stāv krātuvē un ik pa laikam kādā izstādē varbūt tiek deponēta.Kopumā ir izaugušas vairākas paaudzes ar bērniem, kas vispār nav redzējuši laikmetīgo mākslu. Viņi nepazīst mūsu māksliniekus. Runājot ar kolēģiem Mākslas akadēmijā, arī jaunie studenti nav redzējuši lielāko daļu no darbiem un māksliniekiem.  Ļoti gribētos veidot muzeja sociālo lomu. Laikmetīgās mākslas muzejs runā par aktuālām un sāpīgām tēmām sabiedrībā, veicina dialogu un parāda cilvēciskos dzīvesstāstus. Mērķis ir bez patosa rādīt mūsu dažādību un un pieņemšanas ceļus. Mēs baidāmies no tā, ko mēs nezinām. Tikko kā Tu ar kādu iepazīsties, tās bailes paliek aizvien mazākas. Laikmetīgā māksla ļoti daudz runā par sociāliem un politiskiem jautājumiem. Mākslinieki daudz domā, varbūt ne vienmēr estētiski pieņemamās kategorijās, bet tas ir domas process. Laikmetīgā māksla ir par ideju, kas dažreiz ir estētiski skaista un dažreiz nav.

Daudzie mediji ir viens no iemesliem, kāpēc laikmetīgās mākslas muzeji ir tik specifiski un tiek būvēti no jauna. Māksliniekiem nebūtu jādomā par to, vai viņa darbu varēs ievest izstāžu zālē. Meģinām izdarīt visu, lai mākslinieksvarētu radīt. Ir ļoti maz cilvēku pasaulē, kuri spēj radīt ko labu. Mēs pārējie darām visu, lai to varētu popularizēt sabiedrībā un māksliniekiem nebūtu ierobežojumu.

K.E.: Vai Jūs šo vietu veidosiet tā, lai tur varētu vienkārši satikties, aiziet pasēdēt pie muzeja un iedzertkafiju? Vai Jums būs multifunkcionālas telpas un muzejs kļūs par kaut ko vairāk?

E.V.: Jā, par to jāpateicas brīnišķīgajiem arhitektiem: Deividam Madžejam un Jurim  Mitenbergam. Ir radīta milzīgaārpasaules zona: kas reizē ir gan ieeja, gan skvērs, gan vieta, kur, piemēram, sauļoties un lasīt grāmatu. Tas ir arī amfiteātris, kur skatīties filmas, klausīties festivālus vai dzejas slamus. Tur var pacelt sienu un iekšpusē, pretī ir neliela koncertzāle ar ļoti labu akustiku. Tā paredzēta performatīvajiem mākslas veidiem un kino. 2. stāvā gan bērniem, gan pieaugušajiem ir nodarbību vietas, kafejnīca, ar skatu uz dārzu. Ja tas realizēsies, tā būs brīnišķīga un ārkārtīgi pievilcīga vide arī tiem, kuri nekad nav bijuši izstāžu zālē.

K.E.: Tā mēs pamazām varēsim pavadīt dienu muzejā.

E.V.: Arī tos, kuri ir mazliet nobijušies no muzeja vai ar sliktām bērnības atmiņām: mēs varētu brīnišķīgi pārliecināt par to, ka muzejs ir izcila vieta, kur pavadīt laiku.

K.E.: Lai izdodas! Izklausās pēc brīnišķīga plāna. Atgriežoties pie zaļās tēmas, kādas būtu rekomendācijas tiem, kuri vēlas veidot ekspozīcijas, izstādīt. Ko vajadzētu ņemt vērā?

E.V.: Manuprāt, mēs dzīvojam lielos stereotipos un faktiski ļoti maz zinām. Man šķiet ļoti pozitīvi, ka mēs par to runājam un darām mazas lietas. Ja mēs būsim pietiekami daudz, tad notiks lielās lietas. Man nav padomu, ko darīt, lai mēs visi būtu zaļi. Ja kaut vai viena lieta var aizķerties, tad tas ir ļoti labi. Pētījumu seminārā es biju klausītāja lomā. Bija uzaicināta kā eksperte zaļās vides jautājumos. Tur bija jautājums par plastmasas krūzītēm. Faktiski, starp plastmasas krūzīti un papīra krūzīti nav tik liela starpība. Dažreiz ir grūti izvērtēt, kas būtu videi draudzīgs solis.Varbūt mēs visi varam mazliet mazāk patērēt,  vispār kopumā. Varbūt mums ir iespēja, piemēram, krūzīti paņemt pašam līdzi vai nedāvināt blociņus. Nevākt nevajadzīgas lietas. Vākt emocijas un pieredzi.

K.E.: Es ceru, ka mēs pēc iespējas ātrāk varēsim atgriezties muzejos. Man personīgi ir sajūta, ka man sāk ļoti pietrūkst šīs pieredzes.

E.V.: Esmu ļoti priecīga to dzirdēt. Tas tiešām saskan ar kopējiem pētījumiem.

K.E.: Mēs varētu doties atpakaļ muzejos.

E.V.: Ļoti ceru, ka mums epidemioloģiski klāsies labāk un mēs drīz varēsim atgriezties.

K.E.: Liels paldies par sarunu. Lai viss izdodas, Laikmetīgā mākslas muzeja kontekstā. Es domāju, ka tas būs brīnišķīgs, liels notikums visai Latvijai, reģionam. Tā būs skaista vieta, kur satikties tūristiem. Atgādināšu,šodien pie mums ciemos bija Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane. Liels paldies! Turpinām klausīties EHR, raidījumu Zaļā zona.

 

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt