Zaļā zona. Sarunas. 2. sērija. Intervija ar Artūru Jansonu.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Katrā mājsaimniecībā 40-50 % atkritumu ir bioloģiskie. Tādēļ dabai draudzīgākais risinājums to pārstrādei ir kompostēšana, jo tādā veidā ne tikai samazinām ekoloģisko pēdu, bet arī iegūstam vērtīgu materiālu zemes auglībai. Komposta kaudze, modernā pilsētnieka Bokaši komposts vai sliekas vannasistabā. Izrādās, ka to var darīt dažādi! “Zaļās zonas” podkāstā šonedēļ saruna ar Artūru Jansonu, biedrības “Homo Ecos” līdzdibinātāju.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis un mēs atkal tiekamiesEHR raidījumā, Zaļā zona. Ļoti ilgu laiku no savas dzīves termina komposts mums ir nācies asociēt ar lielu kaudzi laukos kaut kur tālāk, pie tālākās ābeles. Šobrīd to aizvien vairāk dzirdam arī pilsētas kontekstā. Mājās parādās mistiski maisiņi, kuros kaut kas tiek šķirots, glabāts. Ko ar to visu iesākt un kāpēc tas ir vērtīgi?  Par to arī šodien parunāsim. Pie mums ciemos ir ģeogrāfs Artūrs Jansons, biedrības Homo Ecos līdzdibinātājsun projekta vadītājs. Pats mājās izmēģinājis gan bokaši, gan slieku komposta metodes.

K.E.: Sveicināti. Man uzreiz jautājums, kas ir bokaši metode un kā to pareizi jāizrunā?

Artūrs Jansons: Laikam tikai paši japāņi zina, kā pareizi izrunāt šo kompostēšanas veidu, jo viņi to ir izgudrojuši. Uzreiz jāsāk ar mītu graušanu. Bokaši bija modīgs trends tiem, kuri gribēja pilsētas dzīvokļa apstākļos veidot kompostu. Bokaši kompostēšana nav kompostēšana klasiskā izpratnē. Tā ir pārtikas atkritumu sagatavošana kompostēšanai. Latviski sakot, tā ir pārtikas atkritumu iekonservēšana. Iekonservēšana tādā stadijā, lai pēc tam varētu izlikt kompostā, un viņš vienkārši daudz ātrāk sadalās un veidojās par kompostu. Komplektā ietilpst divas hermētiski noslēdzamas plastmasas kastes, kurām apakšā ir speciāla telpa liekā šķidruma noliešanai ar krāniņu galā un bokoši kompostēšanas baktērijas. Tās ir pienskābās baktērijas, kas nodarbojas ar siera un jogurta veidošanu no piena produktiem.

K.E.: Var tas ir attāli līdzīgi kā bioloģiskā kanalizācija?

A.J.: Baktērijas darbu dara bezskābekļa vidē.  Atkritumi tiek fermentēti bezskābekļa vidē, baktērijas strādā un fermentē atkritumus. Komposts izveidojas daudz ātrāk. Tas ir galvenais princips, ko japāņi ieviesuši. Mazi dzīves apstākļi, šauri, īsti likt nav kur, ja negrib izmest ārā miskastē, tad tu vari kādu laiku uzglabāt dzīvoklī. Teorētiski viņš nesmird un ātrāk sadalās.

Atskaitot  šķidrumu. Ir divas bokaši blaknes: bokaši tēja, tas ir šķidrums, kas izdalās no pārtikas atkritumiem un smirdbriesmīgi. Ja Tu nepareizi lieto bakoši baktēriju komplektu, tad arī atkritumi sāk smirdēt nepareizi.

Kad ievieto pārtikas atkritumus plastmasas kastē, katru no ievietotiem slāņiem ir jāpārber ar bokaši baktēriju slāni. Baktērijas maksā pietiekami labu naudu, lai mēģinātu uz viņām taupīt. Ja mēģina taupīt, tad tās nestrādā efektīvi un viss vienkārši sāk smirdēt.

K.E.: Cik maksā baktērijas?

A.J.: Pāris gadus atpakaļ baktērijas maksāja ap 12 eiro. Viens iepakojums pietiek nepilnam mēnesim. Latvijā baktērijas un baktēriju spainīšus nevar nopirkt. Var iegādāties tikai interneta veikalos.  Varbūt tagad ir parādījies, bet pirms pāris gadiem nebija.

K.E: Kāpēc cilvēkam vispār ir vajadzīgs bokaši komposts? Vai tas ir paredzēts istabas augiem? Kāpēc cilvēkam vispār to vajag?

A.J.: Latvijas apstākļos, aptuveni trešdaļa no tās pārtikas, ko nopērkam, aiziet miskastē. Visbiežāk tie ir jau sagatavotu ēdienu pārpalikumi: dārzeņu mizošanas un griešanas atliekas, kafijas un tējas biezumi. Protams, būtu ļoti labi, ja tos atkritumus mēs varētu nodalīt nost. Plastmasu, stiklu, metālu mēs šķirojam atsevišķi, varētu šķirot arī šos bioloģiski noārdāmos atkritumus. Tas būtu lietderīgi. Jautājums, vai cilvēkiem vispār būs motivācija šķirot nost vēl vienu frakciju. Būtu pareizi neradīt to vienu trešdaļu, ko mēs metam ārā. Ir virkne ar metodēm, kā to var izdarīt prātīgi: iepirkties ar saraksta palīdzību, plānot ēdienreizes, maksimāli izmantot visus produktus, sekot līdzi derīguma termiņiem. Ja rodas atkritumi, cilvēkam ir divas izvēles: mest miskastē vai mēģināt būt videi draudzīgam un veidotkompostu mājās. Ja tev ir privātmāja un dārzs, kur rodas arī dārza atkritumi, (dažādas lapas un zāle) tev ir klasisks komposts. Ja to veido pareizi,tur ir vieta arī pārtikas atkritumiem. Ja ir pilsētas dzīvoklis, tad ir jāmeklē metodes, kā to darīt pareizi. Ir cilvēki, kas saldē atkritumus, ved pie vecmāmiņas uz laukiem.

K.E: Tas ir biežākais, ko pats esmu redzējis. Piemēram, Laura Arnicāne piekopj šādu eko dzīvesveidu. Rīgā viņa ļoti daudz lika saldēšanas maisiņus. Tā ir alternatīva, ko cilvēks var darīt.

A.J.: Protams, alternatīva ir veidot mazus, lokālus kompostus dzelzs mucās. Ja ir balkons, var veidot klasisko kompostu. Liec kompostu kārtās, pa starpai ieliekot kādu kūdras slāni. Ja komposts strādā pareizi, tam nevajadzētu smirdēt. Protams, nav iespējams simtprocentīgi ievērot tehnoloģiju, tāpēc agri vai vēlu tas sāk smirdēt.

K.E: Kas vispār ir uzskatāmi par bioloģiskajiem atkritumiem?

A.J.: Dzīvnieku un augu izcelsmes produktu pārpalikumi. Kas no kas no dabas nācis, tas beigās parvēršas par bioloģiski noārdāmo atkritumu. Arī kauli, asakas. Respektīvi tās daļas, ko nerekomendē likt kompostā. Dzīvnieku izcelsmes atkritumi var saturēt patogēnas baktērijas, kuras neaiziet bojā kompostā. Neviens komposta veidotājsneiesaka likt iekšā kompostā gaļu un zivis. Kompostēšanas apstākļi nenodrošina, ka patogēnās baktērijas aiziet bojā. Tāpēc tāda veida atkritumu pārstrāde, bez termiskas apstrādes nemaz nav iespējama.

K.E: Kāds ir Latvijas plāns?

A.J.: Latvijas plāns ir mēģināt pierunāt sabiedrību uz dažādām metodēm gan finansiālām,gan  ideoloģiskām.

Kad tev ir sašķiroti atkritumi un bioloģiskā frakcija ir nodalīta nost, tad ir divi veidi:  rūpnieciskais komposts atkritumupoligonos un biogāzes stacijas. Otrs veids ir labāks pārstrādes process, jo tur dabū ārā metāna gāzi. Jo vairāk to samal, jo vairāk dabū gāzi. To, kas paliek pāri, vari lietot kā tehnisko mēslojumu. Pareizais ceļš būtu maksimāli efektīvi dabūt ārā visu, ko var dabūt ārā no pūšanas procesa. Tas ir Eiropas Savienības noteiktais kurss uz to, cik mums vispār jāpaliek pāri nepārstrādātiem atkritumiem.

K.E: Cik cilvēks apmēram gadā saražo pārtikas atkritumus?

A.J.: Ja nemaldos, cilvēks vidēji gadā saražo 130 kilogramus pārtikas atkritumu.

K.E: Tik daudz?

A.J.: Priekš Eiropas mērogiem tas nav daudz. Mums ir valstis, kuras mēslo daudz vairāk, bet tas vairāk atkarīgs no ienākumu un labklājības līmeņa. Diemžēl, jo turīgāka sabiedrība, jo vairāk atkritumu.

K.E.: Mērķis ir ļoti skaists, bet kas ir praktiskā lieta, ko cilvēks iegūst atpakaļ?

A.J.: Pagaidām es īsti neredzu risinājumu. Jo vairāk atstāj nešķirotus atkritumus, jo vairāk maksā par izvešanu. Bet to var izdarīt tikai tad, ja savus atkritumus ved ārā un tu maksā nevis pēc tilpuma, kā tas ir tagad lielākajā daļā Latvijas, bet pēc svara. Svēršana notiek, cik es zinu, tikai vienā pašvaldībā Jūrmalā, kur tev atkritumu konteineri pirms izvešanas nosver un tu maksā par svaru, nevis par tilpumu. Citur ir jāmaksā par tilpumu, var izvest gan pilnu, gan pustukšu. Pārtikas atkritumi un stikls ir tie divi,ko nošķirojot nost, izmaksām vajadzētu samazināties.

Problēma, ko darīt daudzdzīvokļu mājām? Ja kaut vai viens nešķiro, uzreiz tas efekts zūd, jo visas  izmaksas dala uz visu kāpņu telpu vai visu māju kopā. Jāmainās tā, ka visiem jāgrib šķirot. Tikai tad būs kaut kādas izmaiņas. Dzīvodams Jūrmalā, es ļoti labi jutu, ko nozīmē maksāt pēc tilpuma vai pēc svara. Noņēmu nost stiklu un uzreiz jutu samazinājumu.  Arī bioloģiski atkritumi ir smagi. Ja mēs viņus dabūjam nost, tas uzreiz samazina izmaksas. Tas pagaidām ir vienīgais taustāmais labums, kas varētu būt no iedzīvotājiem, kuri nedomā globālos mērogos, kā samazināt kopējo patēriņu.

Vienīgais ekonomiskais stimuls ir maksas samazināšana. Ieviest bioloģisko atkritumu šķirošanu būs ļoti grūti. Es pat domāju, ka grūtāk nekā bija ieviest pārējo atkritumu šķirošanu.

K.E.: Tas nozīmē, ka būs speciāla tvertne?

A.J.:Tradicionāli tvertnes ir melnā krāsā, ar cieti aizveramu vāku, lai iekšā netiek dzīvnieki, putni un neizvazā atkritumus. Šos atkritumus izved daudz biežāk, nekā parastos. Ja nemaldos, ir jāizved ne retāk kā 72 stundās, lai nesmirdētu. Vēl ir ļoti daudz neskaidru jautājumu, īpaši no atkritumu apsaimniekotāju puses, kā to tehniski realizēt.Līdz brīdim, kamēr viņi sapratīs, ka jebkurš atkritums ir prece. Visvienkāršāk ir savākt atkritumus, par to saņemt maksājumu, un noglabāt tos atkritumu poligonā. Pret ļoti daudzām lietām viņi jau ir iemācījušies rast risinājumu. Mums jau tagad ir biošķūnis, kurā tiek glabāti iekšā visi šie atkritumi, kas pūst.

Viņi dabū ārā metāna gāzi, kuru pēc tam izmanto, piemēram, siltumnīcas apkurei un elektrības ražošanai. Tipisks piemērs ir Getliņu tomāti. Atkritumu apsaimniekotājiem ir jāiedveš ticība un pārliecība, ka jebkurš atkritums ir nauda. 2030. gads būs tā robeža, kad ļoti mazs apjoms drīkstēs palikt poligonā. Visam pārējiem būs jābūt atgrieztam atpakaļ ekonomikā.

K.E.: Šis ir liels izaicinājums. Šī raidījuma ietvaros esmu minējis to, ka esam uzauguši ar vienu tvertni. Tagad tev ir trīs vai četras, kas ir sarežģīti. Tas drošvien ir gadu jautājums, kamēr tas ieiesies, kā process.

A.J.: Nīderlandieši savā laikā teica, ka, lai iedzīvinātu atkritumu šķirošanas sistēmu ir vajadzīgi aptuveni 20 gadi. Rīgai bija politiskās gribas trūkums, kaut ko mainīt šajā sistēmā. Es ļoti ceru, ka ar jauno Rīgas domes sasaukumusituācija mainīsies.

K.E.: Kā vispār bioloģiskie atkritumi ietekmē vidi?

A.J.: Radīt bioloģiskos atkritumus ir izšķērdība. Pārtikas ražošana, lauksaimniecība vispār ir viena no vidi visvairāk ietekmējošām saimnieciskās darbības nozarēm, kas vispār var būt. Tas nozīmē, ka jebkurš izmests pārtikas produkts ir vienkārši lieki zemē nomesta nauda. Tas ir lieks resurss, lieki izmeši, zemes patēriņš, ūdens patēriņš. Brīdī, kad no pārtikas rodas pārtikas atkritumi, atkal ir stāsts par to, ko rada nekontrolēti pūšanas procesi.

Pateicoties pesticīdu, minerālmēslu lietošanai, intensīvai augsnes izmantošanai, jaudīgai tehnikai mēs esam dabūjuši daudz lētas pārtikas. Mēs pārāk daudz atļaujamies pirkt pārtiku tāpēc, ka tā ir ļoti pieejama. Pārtikas ražošanā nav iekšā vides faktors. Par vides kaitējumu mēs nesamaksājam.  Samaksājam ražotājam, piegādātājam, pārstrādātājam, veikalam. Mēs izniekojam resursus, par kuriem mēs esam jau ļoti dārgi samaksājuši.

K.E.: Aizvien vairāk runā par to, ka katrs resurss tiek pārizmantots. Respektīvi, ja mēs viņas radām, tad iesākt kaut ko jēgpilnu.

A.J.: Vai nu mēs samazinām patēriņu, kam es īpaši neticu, jo mēs esam izauguši patēriņa sabiedrībā. Šī vīrusa krīze ļoti labi parāda, ko nozīmē nocirst, piemēram, izklaides industriju. Ja mums tagad pateiktu, ka, piemēram, jāsamazina gaļas patēriņš par trešdaļu, par ceturtdaļu vai par pusi, vai mēs nekad nevarēsim atļauties nopirkt tik daudz pārtikas.

Tas, visticamākais, izraisīs sociālos nemierus. Patēriņa samazināšana ir labs, filozofisks un tāds ideālistisks mērķis.Ja mēs kaut ko ražojam, tad izspiežam no tā maksimālo, neņemot jaunus resursus klāt. Tas ir aprites ekonomikasprincips, uz ko mēģina tiekties gan Eiropas Savienība, gan visa pasaule.

K.E.: Pašā sākumā pieminējām sliekas. Kāpēc Tavai sievai no tām ir bail?

A.J.: Es esmu atradis, manuprāt, ideālu metodi: slieku kompostu, ko var darīt pilsētas dzīvoklī. Kompostē pašas sliekas.  Sliekas patiesībā ir viena no atslēgas sugām pasaulē, bez kurām augsnes auglība vispār nav iespējama.Sliekas ir aeratori un uzlabotāji augsnē. Līdz ar to, viņu īpašības ēst un pārstrādāt bioloģiskas vielas tiek izmantotas kompostā. Pārtikas atkritumi kalpo par barotni sliekām.

Princips ļoti vienkāršs: slēgta, tumša kaste, jo sliekas baidās no gaismas. Krāmē virsū atkritumus, sliekas visu pārstrādā apakšā. Otrā kastē birst ārā humuss. Ļoti vienkārša sistēma. Kuras katras sliekas neder. Ir speciāli selekcionētas Kalifornijas sliekaS, kas ir ļoti rijīgas un vairoties spējīgas. Mūsējās sliekas ir slinkas un ne īpaši labi vairojas, tāpēc tās nevar izmantot.

Kalifornijas sliekas vairojas no oliņām. Ap nosacīto kakla rajonu veidojas oliņu gredzens. Pēc tam viņš tiek nomaukts nost un izšķiļas mazie tārpiņi. Pēc tam tārpiņi veidojas par sliekām. Šīs sliekas selekcēja tāpēc, ka vermikomposta fermās tās baro ar salmiem un dažādu dzīvnieku mēsliem. Tā veidojas vermikomposts. Ja nepieciešamas šīs sliekas, ir jāatrod kāds, kurš var padalīties. Šīs sliekas aug, vairojas mierīgi un nemūk no kastes.

K.E.: Kalifornijas sliekas ir aktīvākas nekā Latvijas sliekas?

A.J.: Kalifornijas sliekas ir rijīgākas un aktīvākas nekā Latvijas sliekas. Aktīvajā laikā labāk vairojas, bet neizdzīvo. Šīs sliekas mierīgi funkcionē un vairojas, kamēr komposts ir pareizā sausumā, pietiek ko ēst un ir kur dzīvot. Brīdī, kad kaut kas nav labi, viņas sāk no kastes mukt ārā.  Kastē bija sataisīti caurumi gaisu, no turienes sāka mukt ārā sliekas. Šajā momentā sieva nobijās. Kamēr šie mājdzīvnieki dzīvo kastē un neviens viņus netraucē, tikmēr viss irlabi. Kurtuvē sliekām patika, līdz brīdim, kamēr viņas savairojās par daudz. Viņām nebija dzīves telpas. Tas ir labs signāls, ka jāsāk dalīties ar viņām. Vai arī ir jātaisa vēl viena komposta kaste.

K.E.: Vai dzīvoklī ir iespējams turēt sliekas?

A.J.: Principā, jā. Atšķirībā no citiem kompostiem, šis nesmird. Tur praktiski nekādas smirdīgas lietas neveidojas. Ja Tu par sliekām nerūpējies, tad tās var sagādāt daudz problēmu. Man ir nācies sliekas izlikt dārza kompostā, jo nebija kam tās atdot.

K.E.: Kā pareizi uztaisīt komposta kasti dārzā?

A.J.: Kļūdīties var tikai tad, ja uztaisa hermētiski noslēgtu kasti, kurai nav nekādas saskares ar zemi un virsū netiek nekas no atmosfēras ūdeņiem.

Kastei ir vajadzīgs gaiss un saskare ar zemi. Daudzi no mikroorganismiem un sīkbūtnēm, kas veido kompostu nāk tieši no augsnes. Kastei ir vajadzīgs arī ūdens.

Ja kaste nav noslēgta pret grauzējiem un putniem, tad brīdī, kad tur tiek likti pārtikas atkritumi, tos izēd žurkas, lapsas. Putni atkritumus izvazā pa dārzu un visu apēd. Vārnu, kaiju, lapsu problēma ir tā, ka mēs taisām nepareizukompostu dārzā. Kastes sietam ir jābūt izturīgam, ar pietiekami mazām rūtīm, lai dzīvnieks nevar izlīst cauri un sagraust. Nepieciešams verams vāks, bet tāds, kam līst ūdens cauri.

Vēl ir kompostēšanas mucas, kas ļauj piekļūt gaisam un nosacīti ūdenim. Atver vāku, ieber iekšā, aizver ciet. Lai komposts veidotos pareizi, to ik pa laikam ir jāpārmaisa. Kompostam ir jāsasniedz 60 grādu temperatūra. Šādā veidā komposta plūstošajai masai aiziet bojā visas baktērijas. 60 grādu temperatūrai jāsaglabājas noteiktu dienu skaitu un visai masai jāiziet cauri. Tas nozīmē, ka masa ir jāpārmaisa. Vē ir jāseko līdzi tam, lai attiecības starp nezālēm un, piemēram, nopļauto zāli ir pareizās attiecībās.

K.E.: Rīgā ir daudzas mājas, kur nav daudz dzīvokļi, bet ir liels, zaļš dārzs. Dārzā taisa talkas. Sanāk, ka labāk nevis šīs lapas likt sadzīves atkritumos, bet, iespējams, vajag vienu kopīgo kompostu.

A.J.: Padsmit dzīvokļu mājas varētu būt labākais izmērs, kur veidot kompostu. Parasti tur ir zaļā zona, kur veidojās lapas un tamlīdzīgi. Tā ir vieta, kur var izgāzt ārā bokaši kompostu.

Visiem kopā ir jāuztaisa pareizā kaste, lai apkārtējo māju kaimiņi nesāktu pārmest par grauzēju savairošanu. Kādam ir jāuzņemas atbildība par komposta uzraudzīšanu.

Ja mēģina ražot kompostu pārtikas audzēšanai, ir ļoti jāpiedomā pie tā, kādus pārtikas atkritumus tur liec iekšā. Ja pērc konvenciālo pārtiku, kas ir pilna ar pesticīdu un nitrātu atliekvielām, un to visu iegāz iekšā kompostā, tās vielas jau nekur nepazūd. Pēc tam tas tiek atgriezts dārzā, lai audzētu nosacīti ekoloģiski tīru produktu.

K.E.: Kā es lielveikalā varu zināt, ka produkti ir ekoloģiski tīri?

A.J.: Visdrošākais veids ir izvēlēties produktu, kas marķēts ar “Zaļās lapiņas” logotipu. Tā ir simtprocentīga garantija, ka tas ir bioloģiski audzēts produkts. Ja pērc produktus no zemniekiem, ir skaidri jāzin, ko zemnieks laukā dara. Ļoti bieži, mazdārziņu īpašnieki, kas tirgo ekoloģiski tīro kartupelīti, to ir normāli nokaisījis un nolaistījis.

K.E.: Vai būtu normāli tirgū prasīt, kā ir audzēts kartupelis?

A.J.: Jā, bet diezgan droši, ka godīgas atbildes saņemt būs ļoti grūti, pat neiespējami. Vēl pastāv iespēja, veidot tiešās pirkšanas pulciņus. Ir bioloģiskās zemnieku saimniecības, kas piegādā šiem pulciņiem produktus. Veikala funkciju pilda paši pulciņu dalībnieki. Reizi nedēļā tiek savests pasūtījums, ir dežuranti, kuri pieņem, izsniedz preces, saņem naudu, norēķinās ar zemniekiem piegādes reizē. Tā ir kopienas kustība, kur ir zināmi bioloģiski sertificētie zemnieki. Viņi piegādā pa tiešo, bez veikala starpniecības un šo bioloģisko produkciju var nopirkt lētāk.

K.E.: Es zinu, ka Kaņepes Kultūras centrā bija šādas aktivitātes. Kur vēl meklēt šādas vietas?

A.J.: Mājas lapā www.tiesapirksana.lv var redzēt gan pulciņu adreses, gan kvotas. Daži pulciņi ir pilni, tur vienkārši nav vietas vairāk iestāties. Katrs pulciņš atkarībā no telpām un no pieejamiem cilvēkresursiem apkalpo konkrētu cilvēku skaitu. Otra versija ir pašam dibināt pulciņu un savākt domubiedru grupu. Es nedomāju, ka tā kustība ir gājusi mazumā. Pats esmu bijis aktīvs dalībnieks. Es to izmantoju, jo bija lēti, labi produkti. Visi produkti bija bioloģiski pārbaudīti un tīri. Tā ir domubiedru grupa, kura atbalsta šos mērķus, viņiem tas ir svarīgi. Un pie reizes viņi ietaupa naudu.

K.E.: Noslēgumā man tāds jautājums. Ja kāds no mūsu klausītājiem, gribētu uztaisīt izmēģinājuma kompostu. Kas būtu tie pirmie soļi, ar ko sākt, lai vispār saprastu, cik vienkārši tas ir?

A.J.: Internetā ir ļoti daudz ieteikumu. Informāciju var meklēt Facebook domubiedru grupās, piemēram, Zero waste. Ir uzņemti ļoti daudzi videoblogi, pamācības un stāsti, kā to veidot. Svarīgi ir izvēlēties metodi, ko Tu pats gribi. Kompostēšanā svarīgākais ir gribēt to darīt, metodes vari izvēlēties.

K.E.: Trenēties patiesībā nav grūti. Skaidrs, ka tuvā nākotnē būs izteikta mūsu ikdiena..

A.J.: Es ļoti ceru, ka cilvēki izvēlēsies pareizi šķirot, kas ir daudz vienkāršāk, nekā mēģināt mājās kaut ko veidot. Tas būtu daudz prātīgāks un efektīvāks risinājums. Ja Tu gribi tikt vaļā no pārtikas atkritumiem pareizi, labāk ir šķirot.

K.E.: Protams, gala rezultātā ieguvēji būsim mēs visi. Liels paldies par sarunu, šodien pie mums ciemos bija Artūrs Jansons, biedrības Homo Ecos līdzdibinātājs un projektu vadītājs. Šķirojam, mēģinām veidot kompostu un dzīvojam zaļāk! Tiekamies nākamajos raidījumos. Paldies!

 

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt