Zaļā zona. Sarunas. 19. sērija. Intervija ar Īrisu Mukāni.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

 

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Lai saprastu, kādas īpaši aizsargājamās sugas ir sastopamas Latvijas teritorijā, pirmo reizi mūsu valsts vēsturē ir veikta apjomīga dabas teritorijas apsekošana, biotopu aprakstīšana, kas plašākai sabiedrībai pazīstama dabas skaitīšana. Iesaistīti teju 400 biotopu eksperti, vairāki desmiti jaunatklātusugu cīņā ar dažādu mītu laušanu un sabiedrības izglītošanu. ir tikai neliela daļa, no apjomīgā dabas skaitīšanas projekta, visā Latvijā. Par to, veicas ar dabas skaitīšanu un vai vispār dabu pēc būtības var saskaitīt, sarunāsimies ar dabas skaitīšanas vadītāju Īrisu Mukāni. Sveiki! Dabas skaitīšana, manuprāt, ir vispārīgs jēdziens. Es pieļauju, ka šajā kontekstā pastāv diezgan daudzi, dažādi mīti un leģendas. Ko var minēt populārāko, ko cilvēki nepareizi domā?

Īrisa Mukāne: Ka tiek skaitīts viss, kas ir dabā. Dabas skaitīšana ir 3 lielas aktivitātes: tiek skaitīti īpaši aizsargājami biotopi, tā ir viena no lielākajām. Biotops ir dzīvotne, kas ir veidojusies ilgāku laika periodu, kādā noteiktā vietā.

K.E.: Vai cilvēki mēdz uzskatīt, ka tagad visu Latviju pārvērtīs par dabas rezervātu un nekur nevarēs spert soli, tikai pa mazām laipiņām purvos un mežos?

I.M.: Dabas skaitīšana ir notikusi 4 gadus. Nekas vēl nav pārvērsts par rezervātu, visur var turpināt darboties.Interese ir katrā Eiropas valstī saskaitīt dabiskās dzīvotnes. Saskaitīt dabiskos biotopus, kas ir saglabājušies. Saprast un kopīgi lemt gan Latvijā iekšēji,gan Eiropas līmenī, ko mēs ar to darām tālāk. Biotopi jeb šīs dzīvotnes neveidojas 10 gadu laikā, tie ir vairāki gadu desmiti. Šobrīd mēs faktiski Latvijā saskaitām to, kas ir izveidojies un vēl joprojām turpina eksistēt, vismaz 30 gadus.

K.E.:Tas nozīmē, ka pēc 30 gadiem mēs skaitīsim vēlreiz, būs kaut kas mainījies, pazudis un nācis klāt?

I.M.: Precīzi. Šī ir pirmreizējā dabas inventarizācija Latvijā. Tas ir liels atskaites punkts, pēc gadiem varēsim skatīties un secināt kas ir mainījies. Līdz šim, sīkākas izpētes tika veiktas aizsargājamās dabas teritorijās, bet ne visā Latvijā. Tas mums bija liels izaicinājums, jo daba tika skaitīta gan privātajās, gan valsts, gan pašvaldības zemēs. Darbusveica ap 400 ekspertu no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas.

 

K.E.:Kāpēc to nedarīja iepriekš? Kāpēc tas ir svarīgi tagad?

I.M.: Iestājoties Eiropas Savienībā, tas ir kā mājasdarbs. Ik pēc 6 gadiem, mums ir jānodod ziņojums, cik tad daudz, kas ir. Ko mēs darām, lai tas, kas mums šobrīd ir, paliktu arī turpmāk. Vai mēs to saglabājam, iznīcinām? Iznīcināt daudzas lietas var pavisam ātri. Biotopu apzināšanu var saprast, piemēram, vasaras vidū. Piemēram, mums ir piemājas dārzs, ar lielu zemeņu dobi. Mēs paņemam grozu un iesim skatīties, kas tad zemeņu dobē ir izaudzis. Ir gatavas ogas, ir vēl negatavas ogas, ir ogas, kas ir putniem saknābātas vai no sausuma jau sačervelējušās ogas.  Biotopi jeb dzīvotnes, šobrīd Latvijā ir apzināti tādā līmenī, ka mēs saprotam, kurā vietā, cik daudz kas ir. Kopīgiem spēkiem būs jādomā, ko mēs darām tālāk. Situācija varbūt arī nemaz nav tik slikta. Jautājums, ko katrs grib redzēt tālāk, pēc 30 gadiem.

K.E.: Likās tik interesants process. Latvijas dabas kontekstā, šķiet, 400 cilvēki ir daudz un reizē maz. Daba taču ir tik liela. Es pieļauju, ka arī biotopa izmērs ir atsķirīgs, bet kopā tur ir pietiekami daudz satura. Kā noris skaitīšanas process? Kā to ir iespējams fiziski izdarīt?

I.M.: Talkā tiek ņemtas esošās datubāzes un dažādi dati, kas ir uzkrāti valsts informācijas sistēmās, Valsts zemes dienestā, Meža dienestā. Tika izstrādāta speciāla metodika, kā šis darbs ir jāveic. Fiziski tas tā arī notika, dabā tika skatītas 6 dažādas biotopu grupas: meži, purvi, saldūdeņi (upes, ezeri), jūras piekraste (piekrastes kāpas un alas) un atsegumi. Šajos 6, dažādajos biotopa veidos ir iekšā 61 mazāks apakšbiotops. Tāpēc eksperti ir tik daudz, jo cilvēks kā eksperts var būt sertificējies skatīties mežus un purvus, vai zālājus. Lai atpazītu, vai tas ir dabiskais biotops, vai cilvēka veidots ir jābūt pamatzināšanām dabas vai vides izglītībā.

K.E.: Ko nozīmē cilvēka veidots biotops?

I.M.: Cilvēku veidots biotops ir piemājas zālājs. Mēs viņu regulāri pļaujam, tas ir saucamais skūtais mauriņš. Cilvēka veidots zālājs ir skaists, bet dabas skaitīšana uzskaita tikai tos zālājus, kas ir saglabājušies dabiski: kas ir pļauts varbūt reizi gadā, vai dabīgi noganīts, zāle ir novākta.

K.E.: Kāda ir mērvienība? Tie noteikti nav zāles stiebriņi, tie ir kvadrātmetri, kopējais vienību skaits?

I.M.: Ja biotops tiek konstatēts, tad par katru biotopu tiek rakstīta pase un biotopa anketa. Tur tiek aprakstīts, kas šajā biotopā ir sastopams, kādas augu sugas. Katrā biotopā ir tā saucamās indikatorsugas jeb raksturojošās sugas, kas nosaka, vai biotops ir kā biotops vai nē. Zālājā ir jāsaskaita noteikts daudzums zālāju sugu, kas raksturo vai zālājs atbilst vai neatbilst. Tie ir zinātniski kritēriji. Par katru ir uzrakstīta pase un iezīmēta teritorija kartē, kas ir  publiskipieejama: datu bāzē Ozols, Dabas aizsardzības pārvaldē. Katrs īpašnieks var apskatīties, vai viņa īpašumā ir biotops, vai ir konstatētas aizsargājamu augu un dzīvnieku sugas. Informācija tiek apkopota par dažādām dabas lietām.

K.E.: Būtībā sanāk, ka jūs esat saskaitījuši šobrīd visu Latviju?

I.M.: Latvijā netika skatītas visas teritorijas, bet tikai tās, kur potenciāli ir iespējama dabas daudzveidība.

 

K.E.: Kas to nosaka?

I.M.: Kartogrāfi lika kopā kartes, datubāzes esošo informāciju. Analizēja Lauku atbalsta dienesta informāciju par lauksaimniecības un mežu zemēm. Tad tika atlasītas tikai tās teritorijas, kur varētu būt dabas daudzveidība.

K.E.: Tas tiešām nozīmēja fizisku eksperta klātbūtni?

I.M.: Tieši tā. Katram ekspertam līdzi bija GPS aparāts, kur var precīzi redzēt kāda ir sliede jeb treks, kur eksperts ir gājis.

K.E.: Jūs minējāt privātās teritorijas. Nebija situācijas, kur ierodas dabas skaitītājs, iznāk nikns zemnieks, un saka, ka viņa teritorijā nebūs rezervāts?

I.M.: Valsts likumdošanā ir noteikts, ka var notikt šo biotopu un sugu uzskaite. Privātpersonas nedrīkst to ierobežot. Īpašnieki bija ļoti dažādi. Bija ļoti atsaucīgi, kuri izvizināja ar laivu un palīdzēja apsekot savus privātos ezerus vai upes, parādīja zālāju. Bija īpašnieki, kuri bija neizpratnē. Liels izaicinājums bija visiem īpašniekiem izsūtīt papīra formātā vēstules, par to, ka dabas skaitītājs skatīsies īpašumu un dabas vērtības. Īpašniekiem bija nesapratne, kāpēc pie manis un kādā veidā, vai kaut ko esmu izdarījis. Parasti valsts iestādes sūta ne visai labas ziņas, bet daudzi cilvēki bija ļoti atsaucīgi un saprata. Bija jauni cilvēki, kas priecājās. Vairākums tomēr bija vecāki cilvēki, kuri vairāk novērtē Latvijas dabu.  Viņi novērtēja, ka tas tiek darīts un priecājās, ka ir pļava vai mežs, ko parādīt.

K.E.: Maniem paziņām ir kempings piejūras zonā. Katru reizi, kad es pie viņiem aizbraucu ciemos, viņi saka, ka atkal kāds ir atbraucis, kaut ko saskaitījis, pārbaudījis, atklājis jaunaudzi vai sugu. Ja tas ir saistīts ar uzņēmējdarbību, cilvēkiem varētu būt skepse par to, ka kāds viņus identificēs?

I.M.: Jā, bet ja Tev ir pamatinformācija un zini, ko gribi darīt tālāk, tad vari izvēlēties: pirkt īpašumu, kur ir dabas vērtības un attīstīt dabas tūrismu. Vai pirkšu īpašumu blakus, kur es varu veidot,  piemēram, mototrasi. Ir izvēles iespējas. Ja Tev pieder īpašums, tad arī ir izvēles iespējas ko darīt, piemēram, veidot izzinošo taku vai kaut ko industriālu.

K.E.: Var gadīties, ka pēc dabas saskaitīšanas, to vietā ir uzņēmējdarbības teritorija un nākas ko pamainīt?

I.M.: Lielākoties uzņēmējdarbības teritorijā šīs dabas daudzveidības nav. Ja kempings atrodas piekrastes zonā, tad valstī darbojas likumdošana, kas ir spēkā esoša. Īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, tieši biotopiem netiek veidotas. Mikroliegumi tiek veidoti pret kādām konkrētām sugām, bet dabas skaitīšana īsti neiet ar to kopā. Tas notiek paralēli.

K.E.: Cilvēkiem, protams, ir skepse, iepriekšēja pieredze, tāpēc rodas mīti. Galarezultātā, mēs visi kaut ko no iegūstam. Kas ir tie galvenie ieguvumi, ko mēs Latvijas valsts no šīs skaitīšanas esam ieguvuši? Ko mēs iegūsim nākotnē?

I.M.: Jā, tas ir datu apkopojums. Visi dati glabājas vienuviet. Dati ir par to, kur un kādas ir dabas vērtības. Ilgtermiņaieguvums varētu būt līdzsvarošana, darbošanās un plānošana, ko darīt tālāk. Ir vairāki gadījumi, kad īpašnieki paši piezvana un pasakās. Pašvaldībās vides un zaļā domāšana ir populāra. Pašvaldības izveido dabiskos zālājus pilsētas centros, lai būtu daudzveidība.

Dabiskie zālāji, pilsētas centrā varētu būt reti, bet ir pilsētas, kas to veicina. Ir palikušas dabiskās pļavas. Pašvaldības turpina tās nopļaut reizi gadā un ļauj cilvēkiem skatīties, cik dažādas ir augu sugas. Dabiskajā zālājā ir vairāk kā 15 dažādas augu sugas, 1 kvadrātmetrā. Ir iespējams līdz pat 50 dažādām augu sugām, tas ir ļoti daudz. Īpašniekamvar celties vērtības apziņa, ka īpašumā ir dabas vērtības.  Izteikti tas ir Zemgales pusē, kur īpašnieki ir priecīgi, ja viņi ir zālāja īpašnieki. Eiropā ir atbalsta programma, kas dod atbalsta maksājumu zālāju uzturēšanai. Iespējams,nākotnē līdzvērtīgi kompensāciju mehānismi būs arī citiem biotopu veidiem. Šobrīd tas vēl nav.

K.E.: Nopļaujot pļavu, biotops nemainās?

I.M.: Zālājam ir vajadzīga cilvēku līdzdarbošanās.

K.E.: Tas nozīmē, ka ja man reizi gadā pļava ir jāpļauj, tad tas ir labi?

I.M.: Tas ir vajadzīgs, jo citādi sugas nevar attīstīties. Tur ir ļoti liela konkurence, tāpēc nepieciešama šo pļavunopļaušana, lai mazajām zālītēm ir daudzveidība un iespēja saglabāties.

K.E.: Ir zināms, ka daļā Latvijas ir aizliegta mežsaimnieciskā darbība, kas savā ziņā ir saistīta ar šo tēmu. Cik lielā Latvijas platībā tas šobrīd mums ir? Vai nākotnē tas palielināsies?

I.M.: Mikroliegumi ir lietas, kas ir aizliegtas jau esošā dabas teritorijā. Pilnīgi mežsaimnieciskās darbības aizliegumi ir 3%.

K.E.: Tas skaitās daudz?

I.M.: Skatoties datus un situāciju Latvijas dabā, es teiktu, ka tas nav daudz. Protams, vienmēr būs diskusija starp biologu un mežinieku par to, kas ir mežs. Nesen man bija telefona diskusija ar vienu zemes īpašnieku. Viņš ir iestādījis mežu jaunaudzi, bet viņam jau ir 2 gadus vecs mežs. Daudzveidība simtgadīgā mežā un 2 gadus vecās mežā ir pilnīgi atšķirīga. Biologam mežs būs teritorija, kur ir vismaz 50 gadus veci koki. Mežinieks to vērtēs citādāk. Šī diskusija būs vienmēr.

K.E.: Lieli meži, salīdzinājumā ar kailcirtēm, protams, ir daudz skaistāki.  

I.M.: Tas ir estētiskais baudījums. Cilvēkam patīk dabas daudzveidība. Mums patīk vecie priežu meži, kas ir piejūrā. Mums patīk pļavas, kas ir bagātas ar puķēm. Kad cilvēks pļavā atrod nakts vijoles vai orhidejas, viņš priecājās, ka ir šī dabas daudzveidība. Par mežu, skatījums varētu būt dažāds. Vienam patīk veci sagāzušies koki, citam tie ir šķēršļi. Cik dažādi cilvēki, tik dažāda daba. Katram patīk kaut kas savs.

K.E.: Cik ilgi Jūs skaitījāt?

I.M.: Mēs skaitījām 4 gadus, bet es teiktu, ka tas bija sprints. Sākām 2017.gadā, katru gadu tas bija

izaicinājums. Vienu gadu bija lielas lietavas. Cilvēki strādāja no gaismas līdz tumsai, jo bija liels darba apjoms. Dabas skaitīšana ir viena no lielajām aktivitātēm, vēl ir 2 citas aktivitātes, kas ietver plānu rakstīšanu. Jāraksta 25 dabas aizsardzības plāni, jau esošajām dabas teritorijām. Vajadzēja padziļinātāk izpētīt, kas ir šajās teritorijās, informēt iedzīvotājus un censties rast kompromisu, ko iedzīvotāji dara šobrīd. Plānot, ko tuvākajos gados šajā teritorijā darīt tālāk, lai sabalansētu un cilvēks ir apmierināts ar tām darbībām, ko viņš var veikt teritorijā. Tie ir dabas aizsardzības plāni un vēl 5 sugu aizsardzības plāni. Tie ir zinātniski dokumenti. Mūsu gadījumā tās ir 5 sugas: 2 sikspārņu sugas(dīķu naktssikspārnis un platausainais sikspārnis). Roņi, dzeņi un pūces. Gana atšķirīgas, bet katrai sugai ir sava interešu grupa. Piemēram, piekrastes pašvaldībām un zvejniekiem bija ļoti liela iesaiste un interese par roņiem. Par to, ka roņi ēd zivis un cilvēki ēd zivis. Kuram dot priekšroku šīm zivīm? Kā cīnīties?

K.E.: Ko nozīmē dot priekšroku? Tā ir sugu skaita samazināšana?

I.M.: Tas ir jautājums. Roņi skaitās aizsargājami dzīvnieki, bet roņu skaits, pēdējos 30 gados Latvijas piekrastē ir ļoti strauji palielinājies, visā Baltijas jūrā. Roņiem arī gribās ēst, tāpat kā cilvēkiem. Ir mehānisms, kur zvejniekiem tiek kompensēti roņu radītie postījumi. Zvejnieki sniedz atskaites par to, cik zivis roņi ir izēduši.

K.E.: Sanāk, ka mēs esam ļoti saistīti. Ir pieļaujamās nozvejas kvotas, roņu daudzums un šo dzīvnieku vajadzības.

I.M.: Tā ir barības ķēde. Visiem vajag pakāpeniski kaut ko ēst. Cilvēks ir pa vidu un ik pa laikam izmaina līdzsvaru. Mēs reizēm paspēlējamies ar jaunām augu vai dzīvnieku sugām, ko ievedam. Diemžēl, tad dabīgais izmainās. Iesaku visiem padomāt par kādu konkrētu vietu, kā to iztēlojas pēc noteikta gadu skaita un kas ir labākais, ko šobrīd var darīt, lai tas tā būtu.

K.E.: Jūs minējāt, ka tas ir Eiropas Savienības mājasdarbs. Vai Jūsu datus kāds pārbaudīs?

I.M.: Datus pārbauda zemju īpašnieki, jautājot, vai tiešām ir būts, lūdz pierādījumus. Eiropas kontekstā ir lielceļu tīkls. Eiropā ir izveidots tīkls Natura 2000, kas ir paredzēts aizsargājamām dabas teritorijām. Tiek analizēts un skatīts, kā šīs dabas teritorijas iekļaujas Eiropas kontekstā, kā lielceļi viens ar otru savietojas, vai ir iespējama sugu pāreja. Mēs pārvietojamies, arī sugas pārvietojas pa ceļiem. Natura 2000 tīklā tiek veikts monitorings jeb uzskaite.  Tiek skatīts, vai tur notiek izmaiņas. Ja kaimiņš noindē bites uz sava lauka, mums liekas, ka viss ir kārtībā. Īstenībā, tas ļoti daudz ko  ietekmē tālāk. Mēs reizēm neapzināmies, cik daudz mums dod bites: medus produkti, apputeksnēšana. Lauksaimniecībā bitēm ir ļoti liela nozīme.

K.E.: Vai ir noteikumi, kā rīkoties?

I.M.: Ir gadījumi, kad cilvēks nezina par savu zālāju, ir aparis zemi. Pirmajā gadā, zālājs var atjaunoties dabīgi. Sēklubanka zemē saglabājas vairāk kā 20 gadus. Ja ir vēlme, ir iespējams atjaunot zālāju.  Ja īpašnieks vēlas, piemēram, audzēt burkānus, viņš to var darīt. Dīķis īsti nebūs dabisks biotops, tas ir mākslīgi veidots.

K.E.: Tur ir bijusi zāle, dīķis ir izrakts pa vidu. Tas nozīmē, ka daļa no dabiskā ir iznīcināta?

I.M.: Tas ir normāli, dabā notiek arī ugunsgrēki.

K.E.: Skaitīšanas laikā, Jūs drošvien atklājāt kādus retumus, iepriekš nezinātas lietas? Kas ir tās galvenās, ko Jūs varētu uzskaitīt?

I.M.: Pamatideja bija skaitīt dzīvotnes, īsti nepētot tik ļoti sīki, bet tikai uzskaitot, kas dzīvo biotopā. Protams, ekspertiar katru gadu kļuva vērīgāki, zinošāki. Ieskatījās nedaudz dziļāk un atklāja pusmilimetru garas gļotsēnes. Kopumā, Latvijā šajos 4 gados ir atklātas 52 jaunas sugas. Šīs sugas var būt ļoti nozīmīgas arī gēnu inženierijas līmenī.  Tā varbūt ir nākotne, jau pēc 20 gadiem. Ir zināms, ka viena maza sēnīte, kas aug Latvijā, var būt tikai 3 vietās: tiek izmantota uztura bagātinātāju ražošanā citur Eiropā. Tas zinātnei ir ļoti liels pienesums, tā būs nākotne, ko mēs šobrīd varam apzināt, saprast un saglabāt.

K.E.: Šīs 50 sugas iepriekš nebija pamanītas? Vai tas ir parādījies no citām valstīm?

I.M.: Tās ir sugas, kas nebija pamanītas. Nebija zināms, ka ir šādas sugas.  Jo Tu vairāk pētīsi, jo vairāk atklāsi. Piemēram, ja ir 2 augu sugas, tas ir ļoti daudz. Šķiet, ka augi ir apzināti Latvijā, bet ir 16 sēņu un 15 gļotsēņu sugas. Gļotsēnes ir pavisam maziņas, dažus milimetrus lielas, bet fantastiski skaistas, bildēs izskatās ļoti košas un krāsainas. Šīs sēnas eksperts mežā skatās ar lupu. Ir zināmas vietas, kur meklēt šīs mazās gļotsēnes.

Tika atklātas arī kultūrlietas. Skaitīšanā ir atklāti arī 2 jauni pilskalni un vairāk kā 10 jaunas alas. Jaunie pilskalni ir Kurzemē, pie Dundagas. Kā arī Latgalē, pie Rēzeknes.

K.E.: Pašvaldībām parādās iespēja radīt jaunas kultūrvietas, kur cilvēkiem doties?

I.M.: Ja, dabas apzināšana nav tikai saistīta ar vidi vai dabas lietām.Tas ir daudz plašāk.

K.E.: Dodoties dabā, ko Jūs novēlētu cilvēkiem?

I.M.: Noteikti nemest papīrus dabā, bet iemest papīrus atkritumu urnā. Vērtējot Latvijas dabu, es novēlētu katram Latvijas iedzīvotājam aizbraukt uz purvu gan ziemā, gan pavasarī, gan vasarā, gan rudenī. Pabūt pie ūdeņiem,purvā, mežā, pļavā un paskatīties kādas ir krāsas.

K.E.: Nofotografēties ar ģimeni, piemēram, ziemā, rudenī. Pēc tam salīdzināt, kas ir mainījies.

I.M.: Īpaši tas ir iespējams šogad, kamēr vēl ir pandēmija.

K.E.: Cerēsim, ka cilvēki tikpat daudz dosies dabā arī pēc Covid beigām.

I.M.: Protams, tad būs īpaši jauki skatīties un novērtēt to, kas mums ir.

K.E.: Liels paldies par sarunu! Atgādināšu, ka šodien pie mums ciemos bija dabas skaitīšanas vadītāja Īrisa Mukāne. Dodamies dabā un klausāmies EHR, raidījumu Zaļā zona.

 

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt