Zaļā zona. Sarunas. 18. sērija. Intervija ar Elitu Kalniņu.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

 

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Vides aizsardzības klubs jeb tautā iesaukts kā vaķiņš, dibināts 1987.gada 28.februārī un šomēnes atzīmē 34.dibināšanas gadadienu. VAK neformālā struktūra allaž bijusi atvērta ikvienam un katrs jaunpienācējs ir mīļi gaidīts ar dažādām vides un kultūras dzīves iniciatīvām. VAK Latvijas vēsturē ir ierakstīts ar zaļiem burtiem, kā zaļās Atmodas vēstnesis, jo tieši caur dabas aizsardzību un cīņu par vides tīrību, padomju jūgā nospiestajos latviešos modās atmodas gars, iedrošinot tautiešus iestāties pat Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vecākā vides akcija Lūgšana pie jūras, protesti pret metro Rīgā, mītiņš pret Slokas papīrfabrikas piesārņojumu, kad pirmo reizi, noskatoties no Greenpea­ce, jauni cilvēki gūlās uz sliedēm ir tikai zināmākās VAK akcijas. Talkas, cīņa par zaļo taisnību, pret koku ciršanu ir VAK ikdiena joprojām. VAK ir stāvējis pie neatkarīgās Latvijas atjaunošanas, vides aizardzības principu ieviešanas atjaunotajā Latvijas valstī. VAK darbojas joprojām. Par vides aizsardzību toreiz un tagad, sarunāsimies ar Vides aizsardzības kluba viceprezidenti Elitu Kalniņu, kura organizācijā darbojas teju kopš tās dibināšanas. Sveiki!

Elita Kalniņa: Sveiki visiem!

K.E.: Kas ir Vides aizsardzības klubs? Kas ir Zaļā atmoda?

E.K.: Vides aizsardzības klubs ir kā ģimene. Kā jau katrā ģimenē, viens ir paklausīgāks, viens mazāk paklausīgs, bet visi kopā mēs esam viena liela saime.  Dažreiz pastrīdamies, bet neviens no ģimenes locekļiem neatsakās. Padomju Savienībā, VAK bija pirmais interešu klubs, kaut gan labu laiku pirms tam, pastāvēja ģimeniska draugu apvienība.  Brīvdienās braucām uz talkām, pamestām baznīcām, kur bija ierīkotas graudu kaltes, ķimikāliju noliktavas. Tās atjaunoja. Bija padomju varas absurdums: no vienas puses tādas lietas nedrīkstēja darīt. No otras puses, vietējie cilvēki gan uzcienāja ar ēdienu, gan kolhozs iedeva tehniku. Pieminekļu talku centrs piesaistīja arvien vairāk radošus cilvēkus. Bija arī Radošās jaunatnes apvienība. Priekšsēdētājs bija Arvīds Ulme. 1987. gadā Tramvaju, trolejbusu pārvaldes klubā, tika nodibināts Vides aizsardzības klubs.

K.E.: Kas bija Jūsu dzinulis? Kāpēc gribējāt ar to nodarboties?

E.K.: Mēs vienmēr esam domājuši, kāpēc vispār cilvēki domā par vidi? Es lasīju daudz grāmatas, manā ģimenē visi mīlēja zvērus.  Es gribēju kļūt par vetārsti un tas man radīja interesi par dabu. Toreiz visi bija lasījuši Darela grāmatas. Gāju naturālistu pulciņā Mežaparkā, Saulesdārzā.

Manī pašā vienmēr bija 2 intereses, studēju vēsturi.  Radās pagrabu talku kustība. Mums bija sava kompānija, kas talkoja toreizējā Peldu ielas pagrabā. Mēs bijām jauniešu pulciņš, diezgan daudz varējām darīt ko gribam. Bija izdevies iegūt pieeju universitātei. Universitāte atļāva rīkot sapulces, 13. auditorijā. Toreiz  daudz kas tika slēpts. Bija lekcijas par pareizticību, masoniem un visu iespējamo. Sāka stāstīt lietas par to, kā veidojās Latvijas valsts. Vēlāk bija pirmā demonstrācija Par tīru gaisu.

K.E.:  Padomju gados Jūs diezgan daudz iestājāties pret daudzām lietām?

E.K.: Pats pirmais mītiņš Padomju Savienībā, bija par vides aizsardzību, tīru gaisu. Tas notika 1987. gada oktobrī.Sākumā, toreizējais Rīgas mērs Rubiks atļāva rīkot mītiņu Esplanādē. Pēc tam viņš pārdomāja, atļāva rīkot mītiņu VEF iekštelpās. Tā bija pirmā reize, kad mēs runājām. Toreiz Padomju Savienībā bija briesmīgi. Tikko bija notikusi Černobiļas katastrofa, ko no mums visiem ļoti slēpa.

Par gaisa stāvokli Rīgas pilsētā neviens nerunāja. Es jutos ļoti lepna, ka esmu vides klubā. Toreiz es dzīvoju Olainē, tur bija aktuāli jautājumi par vidi. Olainē staigājām pa ielu ar maskām un visi to Latvijā saprata. Vēl 90. gados slepus naktī vēdināja trubas.

K.E.: Kas toreiz bija Olainē?

E.K.: Toreiz Olainē bija Vissavienības ķīmiskās rūpniecības centrs. Bio ķīmisko reaktīvu rūpnīca ražoja visiem ķīmiskajiem uzņēmumiem sastāvdaļas, reaktīvus. Vēl bija Olaines plastmasas, zāļu un želatīna rūpnīcas. Bija paslēptās, it kā slēgtās izgāztuves, kur betona vannās, meža vidū izgāza atkritumus. Olaines situācija bija diezgakatastrofāla. Toreiz parādījās pirmie raksti par Olaines piesārņojumu.  Padomju varas gados, galvenais bija visu noslēpt, jo piesārņojums bija tiešām ļoti nopietns. Protests pret metro bija pirmā masu akcija, kas bija plānota Esplanādē. Rubiks atļāva šo mītiņu rīkot Arkādijas parkā. Tas bija martā. Uz metro demonstrāciju, mēs  pirmoreiz Padomju Savienībā aizgājām 10 000 cilvēku. Visi bija savākušies Esplanādē un kājām devās pāri tiltam uz Arkādijas parku. Metro demonstrāciju var uzskatīt par daļēji politisku izgājienu. Lai gan, man nepatīk tā dalīšana. Padomju gados, vides aizsardzība bija visīstakā politika, labā nozīmē.  Toreiz, Rīgā tikai 38% bija latvieši. To mēs toreiznosaucām, ka tas apdraud latviešu tautas ekoloģiju un pašu izdzīvošanu. Iebraucējiem no Padomju Savienības, vienmēr pirmajiem deva dzīvokļus, bet pārējie varēja dzīvot komunālajos dzīvokļos mūžīgi. Bija liels migrantu pieplūdums.  Otrkārt, toreiz nebija labs pazemes stāvoklis, Rīga bija ūdenī, visapkārt smilšu kalni. Tika atklātiiekonservējušies koka pamati. Ja tos atklātu, tad arī Vecrīga būtu apdraudēta. Pirmā pietura bija iecerēta ap Smiļģa ielu. Tas burvīgais kvartāls, kas tagad ir starp Nometņu un Smiļģa ielu, no Āgenskalna tirgus, tas viss tiktu nonests. Kāds saka, ka varbūt metro būtu bijis labi. Es tomēr domāju, ka nē. Pirmkārt, Padomju Savienībā, būvniecībā bija citi tempi. Būvniecība ilgtu vismaz 15 gadus. 90. gados mēs būtu saņēmuši mantojumā milzīgu bedri, pāri visai Rīgai un nebūtu uzcēluši metro.  Iestājoties Eiropas Savienībā, ir ekonomiskie aprēķini: ja pilsētā dzīvo mazāk par 1000000 cilvēkiem, metro neatmaksājas. Vēl joprojām nav risinājums. Toreiz, nevar teikt, ka mēs bijām pret. Tika sarīkotazinātnieku diskusija ar Padomju Jaunatni. Viņi ieteica, ka pa dzelzceļa sliedēm, pilsētas teritorijā, varētu iet arīpilsētas tramvajs. Stokholmā, pa dzelzceļa sliedēm metro izbrauc no pazemes un iet pa sliedēm. Risinājumi ir vienkārši.

K.E.: Vēsturiski, uz Daugavas bija plānoti 4 HESI. Galarezultātā, mēs palikām pie 3. Tie nodarīja pietiekamilielu dabīgo krastu kaitējumu. 1 HES bija gandrīz arī Daugavpilī. Tie, kas ir braukuši uz Daugavpili, var redzēt to, cik skaista ir Daugava un cik skaista tā izskatās dabīgajos krastos. Es saprotu, ka VAK iestājās pret Daugavas esošā HES būvniecību, Daugavpilī?

E.K.: VAK vēl oficiāli nebija nodibinājies, bet ļoti aktīvi darbojās. Sāka vākt parakstus vilcienos, savāca ārkārtīgi lielu parakstu skaitu pret HES būvniecību. Pirmā bija Īvāna publikācija, cilvēki  uzzināja par šīm problēmām. Pirmās bija vides organizācijas.  Gorbačovam un tā laika padomju politiķiem likās, ka vides aizsardzība nav tik bīstama, ka to varētu atļaut pavisam droši. Lietuvā, Ukrainā un Baltkrievijā bija ļoti spēcīga zaļā kustība. Gandrīz visās Padomju Savienības valstīs pirmās bija vides organizācijas. Šīs vides organizācijas cīnījās arī par savu valstu neatkarību. Mums bija ļoti cieša draudzība ar Lietuvas un Baltkrievijas zaļajiem. Toreiz, galvenā doma bija pacelt zaļo karogu.

K.E.: Vai vide bija dzinulis neatkarības tēmai? Zaļā karoga analoģija bija veids kā iestāties pret lielo sistēmu?

E.K.: Jā, jo galvenais vides drauds bija 4 lielie Vissavienības uzņēmumi. Latvija bija Padomju Savienības rūpniecībasflagmanis. Gandrīz katrā pilsētā, bija vājprātīgas, vidi piesārņojošas lietas.

K.E.: Baltijas jūrā vēl aizvien var daudz ko atrast?

E.K.: Mūsu lielo austrumu kaimiņu attiecības laikam nav tādas, lai būtu kopīgas ekspedīcijas. Šī piesārņojumaizņemšana ir liela problēma. Esmu piedalījusies zinātnieku diskusijās. Citi uzskata, ka labāk ir šo piesārņojumu nekustināt, jo nezin kā vispār vielas dabūs ārā.

Atšķirībā no rietumu kaimiņiem, mēs tomēr esam garīgāki. VAK sākās no baznīcu talkām. 90. gados bija Svētais Asīzes Francisks. Toreizējais pāvests viņu bija pasludinājis par zaļo aizbildni. Asīzes Franciska, apraksta autori bijanedaudz pirms, renesanses, kad sāka lekt saule. VAK arī ir bijis kā modinātajs.

K.E.: Ar ko Jūs šobrīd nodarbojaties, par ko iestājaties?  

E.K.: Šobrīd vides aizsardzība ir izvērsusies darba likumdošanas, darba grupās un dažādās ministrijās. Šobrīd akcents tiek likts uz iepirkšanos, atkritumu apsaimniekošanu un šķirošanu. Protams, ka tas ir svarīgi. Vides aizsardzība ir cīņa ar alkatību, vai mums tiešām to vajag pirkt. Kā zināms, zaļākais pirkums ir nenopirkts pirkums. Tagad zaļā domāšana ir vairāk kā līdzi jušana.  Tas ir ikdienas darbs ir pētīt, piemēram, depozīta, atkritumu likumus. 1989. gadā, es sāku strādāt oficiālā darbā, Vides aizsardzības klubā par sekretāri. Atceros, ka atnāca Māra Sīmane,toreiz viņa bija Vācijas latviete. Viņa atnesa burku ar dīvainām sēnēm no Japāņu zinātniekiem. Neviens Latvijā neko tādu nezināja. Tas bija šitaki sēņu micēlijs. Toreiz atdevām zemniekiem un tā šīs sēnes ieviesās. VAK pirmais ieviesabioloģisko lauksaimniecību. Mēs taisījām akciju Stikls. Protams, žēl, ka tas tomēr vilkās tik ilgi. Šī akcija bija 1993. gadā.  Pēc Padomju Savienības sabrukuma, mēs bijām pieraduši vākt hlamus, jo citu nebija. Stiklus katrs vāca un nodeva. Mēs rīkojām akciju 7 Latvijas pilsētās. Braukājām ar kravas mašīnu, vācām kopā stiklus. Toreiz vēl strādāja gan Grīziņkalna, gan Līvānu stikla fabrikas. Vedām stiklus uz turieni ar lielu kravas mašīnu. Toreiz, tikai mēs runājām par šķirošanu.

Man nereti jautā par vidi. Olainē tomēr ir kļuvis labāk. Es atceros, ka pirms 5 gadiem  Olainē uztaisīja pēdējo vides sanāciju. Kopā ar toreizējo vides ministru, mēs iestādījām kokus. Tas bija simbolisks noslēgums.

Mēs tikko runājām par jūru. Jūras stāvoklis bija briesmīgs. Toreiz, Vissavienības prese rakstīja, ka Baltijas jūrā, Rīgas jūrmalā nedrīkstēja peldēties. Bija piesārņojums no Slokas, jūrmalā nebija attīrīšanas iekārtu. Visiem jau piemirsies, ka Rīgas jūras līcī bija liels piesārņojums un Jūrmalā bija aizliegts peldēties. Videi ir kļuvis labāk, bet ir ļoti liela birokrātija.

K.E.: Vienmēr ir bijis svarīgi iestāties pret kaut kādām lietām, jo tas ved virzību uz priekšu. Kas ir tās lietas, par kurām mūsu klausītājiem un jauniem, aktīviem cilvēkiem vajadzētu iestāties?

E.K.: Latvijas vide, lielā mērā ir ārpus Rīgas. Jāpadomā par atbalstu mazajiem zemniekiem, mazajām saimniecībām,mazapdzīvotām vietām. Pērciet produktus savā veikaliņā. Mums ir savs pārgājienu pulciņš. Es dzīvoju Olainē, esmu apstaigājusi visu Ozolnieku novadu. Tur ir tik daudz brīnišķīgu saimniecību. Ir tik daudz izdomas bagāti cilvēki. Uz visām šīm saimniecībām var aizbraukt.

K.E.: Cilvēki var no vietējiem zemniekiem un mājražotājiem nopirkt jaukas lietas savām mājām.

E.K.: Jā, protams. Būtu vēlams, pašam neko neizmest dabā. Izvēloties vietējo pārtiku, mēs darām labu arī klimatam. Tagad visi runā par globālām klimata pārmaiņām. Mūsdienās, vides aizsardzība ir padomāt par katru savu darbību, katrs Tavs solis ir ietekme uz dabu. Vienmēr vides aizsardzībā nāk klāt kaut kas jauns. Mēs visi redzam mežu ciršanu. Tas liekas netīkami, lai gan ilgtermiņā saprotam, ka mežs ir mūžīgs. Mežā koksne bojā neiet, bojā iet tikai nauda.

Ir bioloģiskās pļavas. Man ir bijusi diskusija ar pārliecinātiem vegāniem. Bioloģiskās pļavas ir visstraujāk izzūdošaisbiotops Latvijā. Padomju laikos bija šādas pļavas, tagad ir gandrīz 1%.  Pļavu atjaunošana ir kļuvusi vēl sarežģītāka, lai pļavas pašas atjaunotos ir vajadzīgi 50 gadi. Mēs to varētu atbalstīt, ja pirktu liellopu gaļu, kas ganījušies šajās pļavās. Nav jāatsakās no gaļas vispār, varam ēst gaļu mazāk un izvēlēties vietējo produkciju. Tā ir dārgāka, bet kvalitatīvāka. Gaļa, kas nākusi no lielās fermas ir enerģētiski mazāk vērtīga nekā bioloģiskā produkcija. Arī tā mēs palīdzam dabai, atjaunot pļavas.

K.E.: Mazi ikdienas sīkumi var palīdzēt dabai. Liels paldies par sarunu! Ciemos pie mums bija Vides aizsardzības kluba viceprezidente, VAK ilggadēja biedre Elita Kalniņa. Piedomājam ikdienā un klausāmiesEHR, raidījumu Zaļā zona.

 

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt