Zaļā zona. Sarunas. 15. sērija. Intervija ar Kristīni Veidemani.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

 

Baltijas jūra tiek uzskatīta par jaunu jūru, jo tās ģeoloģiskā vēsture ir salīdzinoši īsa. Šajā vēsturiskajā laikaposmā tā izgājusi gan saldūdens, gan jūras, gan arī iesāļūdeņu fāzi. Arī mūsdienās Baltijas jūru drīzāk varētu uzlūkot par iesāļūdeņu ezeru, jo no okeanogrāfiskā viedokļa pasaulē par jūrām uzskata tos ūdens baseinus, kur sāļums ir lielāks par 29 promilēm (promile – viena tūkstošdaļa procenta), bet Baltijas jūras sāļums ir tikai 4 – 6, vietām 11 promiles.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties un arī skatāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Kopējā Baltijas jūras ūdens kvalitāte atbilst normām. Pārtikā lietojamāszivis ir droši lietojamas uzturā. Tomēr cilvēka radīto ietekmju rezultātā, jūrā nonākot atkritumiem un citam piesārņojumam, arī klimata pārmaiņu ietekmē, jūras vides stāvoklis kopumā nav labs. Tiek slēgtas dažādas Baltijas reģiona valstu vienošanās, par vienotu rīcību Baltijas jūras uzlabošanai, bet rezultāti nav iepriecinoši. Zaļie Baltijas jūras noplicināšanā vaino lauksaimniekus un zvejniekus. Zvejnieki, savukārt, saka, ka tomēr pamatā ir vainojama lauksaimniecība. Kādi ir galvenie Baltijas jūras piesārņojuma iemesli, kādas ir piesārņojuma tendences un kas būtu darāms katram, lai Baltijas jūra būtu tīra? Saruna ar Baltijas Vides foruma valdes priekšsēdētāju, vides eksperti Kristīni Veidemani. Sveiki! Kas ir Baltijas vides forums un ar ko tas nodarbojas?

Kristīne Veidemane: Sveicināts! Baltijas Vides forums ir nevalstiska organizācija.  Mēs esam biedrība pēc Latvijasjuridiskā statusa, darbojamies Latvijā. Mums ir biroji arī Igaunijā, Lietuvā un pat Hamburgā. Mēs esam organizācija,kas ir pārstāvēta vairākās Baltijas jūras reģiona valstīs. Tas arī ir tas kopīgais, kas mūs vieno: stiprināt vides aizsardzību Baltijas jūras reģionā. Mēs šo stiprināšanu saprotam caur izglītojošām aktivitātēm un sadarbību starpvalsts un nevalstisko sektoru, ar uzņēmējiem, lauksaimniekiem, citām nevalstiskām organizācijām. Kā arī skaidrojam iedzīvotājiem, ko varam darīt, lai mūsu vide apkārt būtu labāka.

K.E.: Cik sen Jūs jau pastāvat?

K.V.: Mūsu nevalstiskā organizācija ir dibināta 2003. gadā.

K.E.: Pašā sākumā pieminējām Baltijas jūru. Ja mēs salīdzinām ar Lietuvu, kopumā ar Baltijas jūru mums ir ļoti paveicies. Krasta līnija mums ir daudzkārt garāka, varam izvēlēties līci, atklāto jūru. Ja dzīvojām Rīgā, tad 20 minūšu laikā mēs esam pie jūras. Kāda šobrīd ir Baltijas jūra? Kādas ir problēmas? Kas ir tas, ko mēs, esot pludmalē neredzam?

K.V.: Zinātnieki, kas pēta Baltijas jūru jau vairākus gadu desmitus, ir izvērtējuši un secinājuši, ka tiešām šī situācija nav laba. Ir dažādas problēmas. Ir piesārņojums, ko rada biogēno vielu pienese. Tas varbūt izklausās ļoti nopietni, bet tās ir papildu barības vielas: fosfors, slāpeklis, ko nevajadzētu novadīt Baltijas jūrā. Otra lieta ir saistīta ar bīstamām toksiskām vielām, kas nonāk Baltijas jūrā. Tas ir gan no rūpnieciskās ražošanas, gan arī no tā, ko lietojam ikdienā,gan no augu aizsardzības līdzekļiem: pesticīdiem, ķimikālijām, medikamentiem. Par šo rūpējās un ir norūpējušies gan zinātnieki, gan arī, protams, politiķi un sabiedrība. Trešais ir par bioloģisko daudzveidību: roņi, zivis, putni. Arī sīkie organismi, kas dzīvo uz grunts, gruntī. Tas, protams, tiek saistīts ar šīm daudzveidīgajām aktivitātēm, kas ir apkārt Baltijas jūrai. Kā Tev šķiet, cik miljoni dzīvo apkārt Baltijas jūrai?

K.E.: 10 miljoni?

K.V.: 85 miljoni. Mēs, Latvijā esam 2 miljoni aptuveni, bet būtībā to visu slodzi un piesārņojumu rada 85 miljoni cilvēku. Tas ir nopietns slogs, jo visas upes tek uz jūru. Tātad piesārņojums, beigās nonāk jūrā.

K.E.: Tur ir palicis vēsturiskais mantojums?

K.V.: Ir arī kara laika mantojums: ķīmiskais piesārņojums. Lielākais piesārņojums tika darīts  sākotnējā industrializācijas laikā, no 50. līdz 80. gadiem. Tajā laikā vides aizsardzība, kā tēma nepastāvēja. 80. gados sākās pirmās kustības, nevalstiskās organizācijas, kas pievērsa uzmanību upju piesārņojumam. Bija zīmes Jūrmalā, ka nedrīkst peldēt. Tad arī sāka tikai domāt par cēloņiem, kas ir noticis, kāpēc jūra ir piesārņota.

K.E.: Situācija uzlabojas vai mēs vēl aizvien ejam ne tajā virzienā?

K.V.: Piesārņojums samazinās. Zinātnieki aprēķina un vērtē, ka samazinās piesārņojums tonnās, ko mēs izgāžam caur notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, kas noplūst neizmantots mēslojuma veidā no lauksaimniecības zemēm. Slodze samazinās, pateicoties dažādiem pasākumiem, kas tiek veikti. Piemēram, attīrīti notekūdeņi. Pēdējos 10 gados ir veikti daudz un dažādi pasākumi. Baltijas jūras ekosistēma ir bijusi tik piesārņota, ka tas prasa atkal 10gadus, lai varētu atgriezties labākā stāvoklī. Tāpēc tiek uzskatīts, ka stāvoklis nav labs. Virzība ir pozitīva,piesārņojums samazinās. Bet vēl ir daudz kas darāms.

K.E.: Kas ir termins Baltijas jūras aizaugšana?

K.V.: Termins eitrofikācija ir aizaugšana. Mēs par daudz piebarojam ūdeņus ar biogēnām jeb barības vielām, kas ir fosfors, slāpeklis. Šīs vielas stimulē augt visiem organismiem ūdeņos, upēs un jūrā. Augot intensīvāk, vieni aug, citi atmirst. Šis process tiek paātrināts un jūra vai upe aizaug.  Aizaugšanas procesā tiek dots slāpeklis un fosfors, bet ir vajadzīgs arī skābeklis. Tiek patērēts tik daudz skābeklis un beigās citiem nepietiek. Tās bieži vien ir zivis.  Tāpēc irrūpe par zivīm. Samazinās skābeklis, it sevišķi dziļākajos slāņos. Attiecīgi tās sugas, kas dzīvo dziļākos ūdens slāņos, cieš no slāpekļa bada.

K.E.: Fiziski, tas ir saskatāms ar aci?

K.V.: Principā tā ir zaļā biomasa, zaļās aļģes. Vasaras periodā, jūras krastā var redzēt zaļo aļģu masu. Tās nav brūnās, sārtās aļģes. Pieaug zaļo aļģu masa. Tā ir norāde, ka esam pārbarojuši jūru ar slāpekli un fosforu.

K.E.: Es pieļauju, ka mūsu klausītāji ir devušies dažādos ceļojumos, kur nonāk pie citām jūrām, piemēram, Vidusjūras, Sarkanās jūras. Tur ūdens šķiet daudz dzidrāks un caurredzamāks. Ar ko mēs atšķiramies, kāpēc tur neaizaug? Vai tur tas nav tik ļoti pamanāms, bet šeit ir?

K.V.: To ietekmē sāļums. Tā nav unikālā problēma tikai Baltijas jūrai, līdzīgas problēmas ir Ziemeļjūrai, tieši eitrofikācija. Aizaugšanas problēma ir novērojama Ziemeļjūras piekrastē. Zaļās aļģu masas, joslām tiek skalotas laukā. Par Vidusjūru nemācēšu teikt, neesmu pētījusi un iedziļinājusies.

K.E.: Kādā no iepriekšējiem raidījumiem pieskārāmies mikroplastmasai. Es saprotu, ka tie ir mikro gabaliņi,kas ir mazāki par 5 milimetriem. Tie ir ļoti daudz Baltijas jūrā.mikroplastmasa tur nonāk?  Vai tur ir kāda virzība uz labu?  

K.V.: Tā ir jauna, aktuāla vides problēma. No vienas puses, dažas no mazajām plastmasas daļiņām kādreiz bijušas lielas, jūrā ir nodeldējušās, palikušas sīkākas. Daudzos produktos ir pievienotas šīs sīkās plastmasas daļiņas, lai radītu kādu efektu. Kosmētikā: bija moderni skrubīšos vai krēmos likt iekšā plastmasas daļiņas.

K.E.: Arī zobu pastā?

K.V.: Jā, lai rastu kaut kādas funkcijas vai kaut ko piešķirtu produktam, ražotāji ir izmantojuši mikroplastmasas daļiņas.

K.E.: Es pieļauju, ka daudzi vēl aizvien mūsdienās mazgā zobus ar plastmasu. Tas nav tikai jūras kontekstā,bet arī cilvēka organisma kontekstā. Mēs to norijam?

K.V.: Jā, ir pierādīts, ka šīs daļiņas nonāk kuņģa zarnu traktā. Arī Latvijas zinātnieku, pēdējo gadu pētījumā tika vākti paraugi Rīgas līcī, ņemti zivju paraugi un pētīts kuņģa saturs. Tur ir atrastas mikro plastmasas daļiņas. Nemāku pateikt, kādu negatīvu ietekmi tas atstāj uz organismiem. To pētīs šī projekta ietvaros.

K.E.: Mēs visi esam saistīti ar dabu. Ja zivju kuņģos atrodam mikroplastmasu, mēs zivis ēdam. Tomēr, tas nonāk mūsos pašos atpakaļ.

K.V.: Tēma ir tiešām aktuāla. Mēs varbūt vairāk, pēdējos gados esam dzirdējuši par piekrastes pludmales piesārņojumu. Redzam, kur mētājās atkritumi. Mums ir kampaņa Mana jūra, kur cilvēki tiek aicināti iesaistīties, palīdzēt savākt jūras izskalotos un atpūtnieku atstātos atkritumus. Par to ir dzirdējuši vairāk cilvēku, bet mikroplastmasas daļiņas ir jauna pētniecības joma.

K.E.: Ja mēs ejam gar jūru, fiziski redzam pudeli vai kannu, kas ir izskalota no jūras. Mikroplastmasa šķiet kaut kas tāds, ko nevar savākt vispār. Var kaut kādā veidā šo apjomu var mazināt? Vai tas ir tikai ražotāju pusē?

K.V.: Es domāju, ka ne tikai ražotāju. Plastmasa tiešām nodeldējās, daliņas paliek arvien sīkākas. Mēs pazaudējām kaut kādas kravu detaļas, piemēram, kad ved kuģi. Ir arī plastmasas granulas, no kuram ražo produktus. Tās izskalojas pludmalē un skaitās mikroplastmasa. Latvijas jūras ūdeņos pamestus tīklus nemana, bet šāda problēma ir Polijas ūdeņos. Šie tīkli ir no plastmasas, ja tie lēnā garā sadalās, mikroskopiskās daļiņas paliek.

K.E.: Tīkli, zivis, Baltijas jūras zivis, nozvejas kvotas. Ko mēs, pirmkārt, varam ēst? Es saprotu, ir zivis, kas ir vairāk ar dažādiem toksīniem. Ir zivis, kur ir mazāk. Ko būtu labi ēst un ko noteikti nevajadzētu? Cik daudz mēs vispār zvejojam Baltijas jūrā?

K.V.: Ir 4 sugas, ar kvotām: brētliņas, reņģes, mencas un butes.  Tās skaitās komerciālās sugas, jo tiek nozvejotas lielākā apjomā. Sugu stāvokli vērtē zinātnieki, pēc savām metodēm. Mencu stāvoklis ir ļoti slikts, ir ļoti radikālisamazināts pieļaujamais apjoms, kas tiek zvejots.

K.E.: Kāds ir zivju stāvoklis? Vai tās var ēst? Esmu dzirdējis, ka Baltijas jūras mencas nevajadzētu ēst. Vajadzētu izvairīties no aknām. Ja no zvejnieka pirks lasis, tad arī to nevajadzētu ēst, jo nav pārbaudīts.

K.V.: Es ieteiktu nākamreiz uzaicināt speciālistus, kas to pēta. Piemēram, BIOR  institūts, veic analīzes: kas ir zivju sastāvā un vai ir piesārņotās vielas. Protams, līdzīgi kā jebkurš cilvēks, esmu lasījusi presē un zinu, ka ir uztraukums par lašiem, mencām, it sevišķi aknām. Tās ir sugas, kas aug ilgākos gadu periodos un uzkrāj vairāk piesārņojumu.

K.E.: Cilvēkiem vajadzētu baidīties, teiksim, Ragaciema tirdziņā pirkt zivis?

K.V.: Es domāju, ka ja būtu tik ļoti toksiski un bīstami, mūsu dienesti būtu aizlieguši. Man negribētos celt paniku, ka nevar ēst. Zivis ir veselīgs produkts.

K.E.: Peldsezonas, viens no lielākajiem biediem ir indīgās zilaļģes. Cik daudz tās ir? Kur parādās, kurvajadzētu izvairīties no šīs parādības?

K.V.: Tas ir saistīts ar pirmo tēmu. Jāsaprot, ka viss ir saistīts ar aizaugšanu. Ja pavisam nav skābeklis un saule ir ilgstoši bijusi, nav vēja, tad zilaļģēm ir laba vide, kur parādīties.

K.E.: Es saprotu, ka runa ir ne tikai par jūru, bet arī par ezeriem un citām ūdenstilpnēm. Kā cilvēkiem atpazīt vietas, kur nevajadzētu iet peldēties? Esmu redzējis, ka dažās publiskās pludmalēs tiek izvietotas zīmes.Skaidrs, ka pilnīgi visur zīmes nevar izsekot.

K.V.: Principā var manīt, jo tās nav parastās aļģes. Tās atšķiras pēc krāsu toņa. Parasti tās parādās, ja ir bijis ilgstoši ļoti silts laiks, vējš. Drīzāk, tā ir vasaras otra puse.

K.E.: Ūdens zied vai īsti nē?

K.V.: Ūdens zied vairāk pavasara pusē. Tas ir pirmais aļģu process, bet ne vienmēr tās ir zilaļģes.

K.E.: izskatās zilaļģes?

K.V.: Drīzāk zaļas.

K.E.: Parastās aļģes arī izskatās zaļas. Kā nesajaukt?

K.V.: Tās, kas nav parastās. Toni es nenoteikšu, tām ir nedaudz citādāka zaļā krāsa.

K.E.: Ja mēs redzam, ka ir ļoti daudz aļģes, varbūt nevajdzētu tur iet peldēties. Kādi ir Baltijas vides foruma projekti par Baltijas jūru? Kādi ir bijuši pagātnē?

K.V.: Mums ir bijuši daudzi projekti, saistībā ar iekšzemes ūdeņiem. Par to, kā labāk apsaimniekot un novērst piesārņojumu tieši upēs un ezeros. Saistībā ar Baltijas jūru, mums ir bijuši projekti par bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Veidojām dabas aizsargājamās teritorijas pirms 10 gadiem, kad kopā ar Latvijas zinātniekiem pētījām, kurās vietās ir vērtīgākās dzīvotnes, kas būtu jāaizsargā no negatīvas ietekmes. Arī tās vietas, kur vairāk koncentrējas putni, sadarbībā ar Latvijas Ornitoloģijas biedrību. Tika apzinātas vietas, kur būtu īpaši jāpievērš uzmanība un tika izveidotas jūras aizsargājamās teritorijas. Šis projekts bija no 2005. līdz 2010. gadam. Projekts tika realizēts ar lielu Eiropas Savienības finansējuma atbalstu. Braukt jūrā un pētīt ir daudz dārgāk, nekā iet ar kājām vai aizbraukt ar mašīnu. Tas finansējums ir ļoti nepieciešams, lai saprastu, kas tur ir, kur atrodas, kādas vērtības un bagātības tieši ir Baltijas jūrā.

K.E.: Jūs iepriekš minējāt par sabiedrības izglītošanu, sabiedrības iesaisti. Kur cilvēki var uzzināt vairāk par šiem projektiem? Varbūt paši var iesaistīties, apmeklēt lekcijas, seminārus?

K.V.: Ir ļoti daudz organizāciju, kas to piedāvā. Ja pameklē internetā, ir iespējams atrast kursus, dažādus projektus,kas tiek finansēti. Ir iespēja skatīties dažādas filmiņas, kas jau pamāca un rāda, kā labāk izturēties pret vidi, kur irproblēmas, cēloņi, kāpēc mums tā Baltijas jūra ir piesārņota. Arī Pasaules Dabas fonds velta tēmas jūrai, ir dažādas aktivitātes. Latvijas Hidroekoloģijas institūts nodrošina līdzdalību dažādās apmācību programmās.

K.E.: Kas ir pamata ikdienas lietas, ko kontekstā ar jūru, mēs varam darīt labāk? Kādi būtu ieteikumi savās saimniecībās vai atrodoties pie ūdeņiem?

K.V.: Viss ir saistīts. Ja individuāli: ko mēs pērkam, patērējam, kāds ir mūsu dzīvesstils. Vai pērkam nedomājot, vaisaprātīgi veicam savus iepirkumus, tādējādi neradot atkritumus. Ja mēs pērkam par daudz, kāds arī ražo vairāk.  Ražojot vairāk, vienmēr ir ietekme uz vidi. It sevišķi tas attiecas uz pārtikas produkciju. Lauksaimniecība ir viena no galvenajiem piesārņojošiem avotiem. Ja mēs pārāk izšķērdīgi esam ar pārtiku, tas nozīmē, ka kāds ir veltīgi ražojis vairāk un piesārņojis vidi. Pirmais solis ir ļoti prātīgi izrēķināt, ko mums vajag pirkt. Pārtika bojājas, it sevišķi piena un gaļas produkti. Cilvēki visvairāk met laukā tieši piena produktus, bet tieši šo produktu ražošanā ir viena no lielākajāmslodzēm. Arī piesārņojuma radoša slodze, saistībā ar slāpekli un fosforu. Katram ir jābūt prātīgam.

K.E.: Nevajag iet uz veikalu izsalkušam. Es it aizeju pēc maizes, bet man gribas ēst. Beigās mēs nopērkam ļoti daudz lietu, ko nemaz nevajag. Saraksta veidošana mēdz palīdzēt.

K.V.: Veikalā ir diezgan plašs klāsts ar dažādiem produktiem. Viena veida produkti: 5 – 7 piena produktu veidi. Šie produkti ir ražoti dažādi. Industriāli, rūpnieciski, mega ražotnes. Tas nozīmē arī lielāku piesārņojumu uz vidi. Es ieteiktu skatīties eko marķējumu, tas ir Eiropā plaši pazīstams. Ir bioloģiskās lauksaimniecības marķējums Ekopuķīte. Uz rūpnieciskiem, pārtikas produktiem ir eko lapiņa. Attiecīgi ar savu izvēli mēs atbalstām to, ka jūra vai upes netiek piesārņotas. Tie ir produkti, kas ir ražoti Latvijā: gan piena, gan gaļas produkti. Ja cilvēki arvien vairāk atbalstīs šādu videi draudzīgu ražošanu, jo vairāk arī tradicionālie ražotāji pārorientēsies uz videi draudzīgu ražošanu.

K.E.: Esmu dzirdējis, ka veļas mašīnā liek iekšā plastmasas kapsuliņu, ar šķidrumiem. Kad ievieto tādu,plastmasa izšķīst un veidojas mikroplastmasa. Ko mēs varam darīt labāk trauku vai veļas mazgāšanas paradumos?

K.V.: Es parasti izvēlos produktus, kam ir eko marķējums. Tas nozīmē, ka šie produkti ir testēti un pārbaudīti, tie nenodarīs kaitējumu videi. Es teiktu, ka tā ir droša pirkšana. Eiropā ir 2 ļoti atpazīstami marķējumi, ko var viegli pamanīt. Arī mūsu pašu ražotāji Latvijā, piedāvā sortimentu, kas ir ar Ekopuķīte marķējumu. Ekopuķīte attiecas uz sadzīves ķīmiju, trauku mazgāšanas līdzekļiem.

K.E.: Kā ar došanos dabā, pie jūras? No kā tur var izvairīties? Pirms 20 gadiem, cilvēkiem absolūta norma bija aizbraukt, teiksim, pie ezera mazgāties, peldēties un nomazgāt savu spēkratu. Tagad šī tendence ir mazāka. Ko vēl nevajadzētu darīt?

K.V.: Lielākā lieta ir atkritumi. Cilvēki nesaprot, ka atkritumi nekur nepazudīs. Jūrmalā, Rīgā katru dienu pašvaldības notīra un salasa atkritumus. Latvijas, 500 kilometru garajā piekrastē tie ir mazi posmi, kas šādā veidā tiek notīrīti. Par pārējām pludmalēm pašiem ir jārūpējas, ja Tu gribi nākt pēc nedēļas un atpūsties tajā vietā. Nevajag atstāt aiz sevis miskasti. Ko dabā atnesi, to aiznes. Būtībā, cilvēks iet ar pilniem iepakojumiem, bet atpakaļ nes tikai iepakojumu. Turp nest bija smagāk, aiznest atpakaļ ir vieglāk, jo tilpums ir tukšs.

K.E.: Dodoties dabā, cilvēkiem ir dabiskās vajadzības. Esmu pamanījis, ka vairāki dabas draugi runā arī par šīm lietām. Cilvēki domā, ka ir lietas, kas vienkārši sadalās, tāpēc to var atstāt virszemē. Piemēram, papīru vai plastmasu. arī ir būtiska nianse.

K.V.: Tā ir. Jāskaidro jaunajai paaudze. Varbūt aizmirstas iepriekšējais, kas stāstīts, kā rīkoties, kā uzvesties. Varbūt tas jāsāk darīt skolās. Daudzās skolās to jau stāsta, bet kādā mirklī tas aizmirstās.  Manuprāt, esam bravūrīgi,nevīžīgi un augstprātīgi attiecībā pret dabu.

K.E.: Varbūt jāsāk izmantot instrukcijas dabā. Par elementārajām lietām vajadzētu likt instrukcijas pludmalēs, publiskās vietās. Tās ir diezgan maz, varbūt tas varētu palīdzēt?

K.V.: Pašreizējā paaudze ir pieradusi tikai pie labi aprīkotām tualetēm. Nesaprot, ko nozīmē būt dabā.

K.V.: Galvenā atziņa ir par to, ka daba un Baltijas jūra pieder mums visiem. Mēs visi dzīvojam un atpūšamies. Ja mēs tiešām gribam turpināt pavadīt šo lielisko laiku, pie tik ārkārtīgi pieejamās jūras: mums katram ir vairāk jāpadomā sīkās kategorijās.  Tad, iespējams, jūra būs tīrāka. To gribētos novēlēt. Paldies par sarunu! Atgādināšu, ka šodien pie mums ciemos bija Baltijas Vides foruma valdes priekšsēdētāja, vides eksperte Kristīne Veidemane. Nemēslojam pie jūras un turpinām klausīties EHR, raidījumu Zaļā zona. Paldies par sarunu!

 

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt