Zaļā zona. Sarunas. 14. sērija. Intervija ar Tīnu Lūsi.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

 

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis un Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Reizi 2 vai 3 gados, katrs automašīnas īpašnieks iegādājas jaunu riepu komplektu. Tādēļ aktualizējas jautājums: kur likt vecās riepas? Nereti autoservisi, kas veic riepu montāžu, vecās riepas ņem nelabprāt, prasa augstu maksu. Ja kāds tās nomaina pats, tad visbiežāk tās nonāk kādā šķūnī vai pažobelē. Vissliktākajā gadījumā, iespējams, arī mežā. Tiek lēsts, ka nenodotas, Latvijas ārēs glabājasaptuveni 100 000 tonnu riepu. Saistībā ar nolietotām riepām un to pārstrādi: ik pa laikam dzirdam ne visai patīkamu informāciju, jo parādās dažādi laukumi, kas aizdegās. Iedzīvotāji protestē pret riepu pārstrādes rūpnīcām un nevēlas, lai tās atrastos viņu māju tuvumā. Par to, atrast kompromisu starp tīru dabu un otrreizējo resursu izmantošanu, saruna ar Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas vadītāju Tīnu Lūsi. Sveiki! Kas ir Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācija?

Tīna Lūse: Riepu apsaimniekošanas asociācija ir biedrība, nevalstiska organizācija, kurā ir apvienojušies riepu importētāji, pārstrādātāji un apsaimniekotāji. Vēlamies, lai valstī ir dzīvotspējīga riepu apsaimniekošanas sistēma. Lai pēc tam, kad riepa nolietojas, tā nonāk, nevis mežā, bet pārstrādes iekārtā. Un pēc tam, tiek pārvērsta atkal no jauna, kādā derīgā materiālā.

K.E.: Cik sen, ja nav noslēpums, Jūs ar to nodarbojaties?

T.L.: Asociācija radās 2018.gadā. 2017. – 2018.gadā situācija nolietoto riepu apsaimniekošanas jomā bija diezgan kritiska. Iepriekšējā desmitgadē ir sakrājušās 10 0000 tonnas riepu, jo sistēma ilgstoši nav bijusi darboties spējīga.

K.E.: Skaidrs, ka cilvēki riepas turpinās lietot, nobraukt, nodod, atstāt mežā. Par riepām dzirdamas tikaiproblēmas. Kāpēc tas ir tik sarežģīti?

T.L.: Riepas, atšķirībā no citiem atkritumu veidiem, ir materiāls, par kura pārstrādi ir jāpiemaksā. Tās pamatā ir gumijas granulas, ko var radīt no riepām. Tad līdz pārstrādātājiem ir jānonāk zināmai dotācijai. Pretējā gadījumā, gumijas granulas kas ir pieejamas tirgū ir lētākas, nekā riepu gumijas granulas. Faktiski tā visa sistēma ik pa laikam uzkarās. Tik ilgi, kamēr sistēma nenodrošinās to, ka nauda no riepu tirgotāja aiziet līdz pārstrādātājam: tikmēr mums, ik pa laikam, būs problēmas.  Mēs mēģinām panākt, lai visa nauda no importētājiem, kuri samaksā par to, ka viņu ievestās riepas tiek apsaimniekotas pēc nolietošanās, nonāktu līdz savācējiem un pārstrādātājiem.

K.E.: Kā sistēma ir strādājusi līdz tam? Jūs minējāt, ka 2018.gadā tam tika pievērsta lielāka uzmanība. Es atceros, vēl pavisam nesenos laikos, pat bērnudārzos mēdza krāsot un likt riepas. Riepas bija normāla ikdiena, katrā saimniecībā cilvēki tās pielietoja. Kas bija pagrieziena punkts?

T.L.: Tas, ka riepas tiek uzliktas uz skābbarības plēvēm, pāri bedrēm nav pats sliktākais. Mērķis būtu panākt, ka nolietotās riepas tiek masveidā savāktas un aizvestas uz pārstrādes iekārtu. Riepas pārtop gumijas granulās, dažādu frakciju un izmēru. Granulas izmanto, lai ražotu gumijas flīzes. Šada veida flīzes var izmantot sporta laukuma segumos un klājumos. Citur pasaulē jauc klāt riepu gumiju bitumenam, izmanto ceļu būvē. Valstī ir noteikums, ka jebkuram riepu tirgotājam, kurš pirmais pārdod riepas ir 2 izvēles iespējas: maksāt dabas resursu nodokli, kas ir ļoti liels (660 eiro par katru realizēto riepu tonnu). Otra iespēja: noslēgt līgumu ar kādu no apsaimniekošanas uzņēmumiem, piemēram, Latvijas Zaļā josta, Latvijas Zaļais punkts.

Viņi noslēdz šo līgumu, saņem atbrīvojumu no nodokļu nomaksas. Pienākums nolietotās riepas savākt un aizvest pie pārstrādātāja, tiek nodots apsaimniekotājiem. Apsaimniekošanas maksa vidēji Eiropā svārstās ap 120 – 150 eiro tonnā. Tas nodoklis ir speciāli taisīts tik liels, lai motivētu slēgt līgumus ar apsaimniekotājiem. Valstij nav savas infrastruktūras, kā nodrošināt riepu pārstrādi. 2017.gadā situācija tirgū bija tiktāl pasliktinājusies, ka bija parādījušies tādi apsaimniekotāji, kuri varēja apsaimniekot riepas par 25 eiro tonnā. Tika piedāvāta absolūti nereāla cena. Vēl joprojām, vairāki tūkstoši riepu stāv Starta ielā. Savukārt, tie apsaimniekotāji, kuri reāli spēj nodrošināt šo pārstrādi, izgāja laukā no tirgus. Viņi nevar konkurēt ar 25 eiro cenu par tonnu, tā cena nav reāla. Aicinām valsti skatīties, kā tas ir iespējams, ka šādi apsaimniekotāji, kuri piedāvā nereālas cenas tirgū, drīkst darboties. Šobrīd situācija ir stipri uzlabojusies. Vairs nav šādu gadījumu, kad tiek piedāvātas nereālas cenas un pakalpojumi. Šobrīd atliek sakārtot sistēmu, lai visi dalībnieki piedalītos sistēmā.

Svarīgi, lai autoservisā vai jebkurā tirdzniecības vietā zinātu, ko darīt ar nolietotām riepām. Panākt to, lai nav pelēkais tirgus. Lai nebūtu tirgotāji, kuri nemaksā nodokli, neslēdz līgumu, viņu riepas tāpat tirgū cirkulē, bet nauda par apsaimniekošanu nenāk. Tas ir mūsu mērķis.

K.E.: jūs minējāt, šobrīd Latvijā ir daudz vietas, kur riepas vienkārši stāv.

T.L.: Daļa ir uzkrājums pie atsevišķiem apsaimniekošanas uzņēmumiem, tas ir oficiāli deklarēts. Daļa atrodas mums katram mājās, šķūnītī, jo mēs nezinām, kur likt riepas. Daļa ir izmestas mežā un sētmalā. Kopā ir 110000 tonnas, bet tas bija aprēķins 2018.gada beigās. Šobrīd situācija varētu būt pasliktināsies, uzkrājuma ziņā.

K.E.: Kāpēc tā?

T.L.: Uzlabojumi pilnvērtīgā sistēmas darbībā nav izdarīti. Pelēkais tirgus nav samazinājies. Piemēram, Tu zini, kur nodot riepas?

K.E.: Es parasti runāju ar autoservisu. Atsevišķi kaut kādus punktus, es īsti nezinu.

T.L.: Tas jau būtu tas pareizākais, ka riepas tiek faktiski izņemtas no rokām autoservisā.

Ar autoservisiem šobrīd ir duāla situācija. Ne visi autoservisi tirgo riepas paši, līdz ar to viņiem nav pienākums noslēgt līgumu par apsaimniekošanu. Ja es pārdodu riepas, tad man būtu jāpieņem nolietotās riepas pretī. Mēs ļoti daudzstrādājam ar iniciatīvu Riepa ar rītdienu. Iniciatīvai ir pievienojušās apmēram 111 tirdzniecības vietas visā Latvijā.Mēs strādājam pēc principa, ja tur tās riepas tiek nopirktas, tad pircējam ir tiesības atdot pretī nolietotās, bez papildus samaksas. Ja tirgotājs ir noslēdzis līgumu, ir godīgs un samaksājis apsaimniekošanas maksu, tad viņš nedrīkstētuprasīt samaksu vēlreiz. Tirgotājam nodokļa atbrīvojums tiek piešķirts par to, ka viņš savāc savas realizētās riepas atpakaļ un nodod pārstrādei.

Tad ir grupa ar servisiem, kuri netirgo riepas, bet pie viņiem riepas nonāk. Viņi ir tādā ķīlnieka lomā,jo likumā navpateikts, ka viņiem obligāti ir jāņem riepas. Ja serviss kaut ko dara ar riepām, tad ir jānoslēdz līgums ar kādu no pārstrādes uzņēmumiem. Servisam būs jāmaksā šiem pārstrādes uzņēmumam par riepu nodošanu. Tas arī izskaidro to, kāpēc daļa servisu ņem maksu no iedzīvotājiem.

K.E.: Servisiem riepas ir kaut kur jāuzglabā un jāizved.

T.L.: Tas ir plašāks darbību kopums, nekā tikai demontēt. Riepas ir jāsavāc un jāuzglabā. Pareizā sistēma būtu tāda, ka jebkurš serviss, kas pieskarās riepām:  ir iekļāvies kopējā sistēmā. Par  riepām, ko servisi nomontē, ir zināms, ka riepai seko līdzi nauda, kur ir samaksājis importētājs vai tirgotājs. Lai nerastos situācija, ka jāprasa nauda no iedzīvotāja. Iedzīvotāji ir ar dažādām finansiālām iespējām, dažādu izpratni par vidi. Ja no cilvēkiem prasīs naudu par riepu atstāšanu,  tas nozīmē, ka daudzi izvēlēsies aizvest līdzi. Mēs esam dzirdējuši gadījumus, ka izbrauc no servisa sētas durvīm un riepas atstāj turpat pie žoga.

K.E.: Nav manā sētā, nav mana atbildība. Kur cilvēkiem, kuri gribētu atbildīgi rīkoties ar riepām, doties?

T.L.: Pirmkārt, ir jāskatās, kur mēs riepas pērkam. Jāpērk riepas tikai tādās tirdzniecības vietās, kur piedāvā riepu pieņemšanu bezmaksas.

K.E.: Ir kāds oficiāls saraksts vai jājautā komersantam?

T.L.: Principā drīkst prasīt jebkuram komersantam. Ja viss ir izpildīts pēc likuma, tas nozīmē, ka komersants irsamaksājis par apsaimniekošanu. Ja viņš pats nepieņem riepas, tad būtu jāspēj pateikt, kuros punktos var nodot (ja pie viņa tās ir pirktas). Otra iespēja ir skatīties, piemēram, asociācijas mājaslapā: www.lraa.lv. Tur ir informācija par iniciatīvu Riepa ar rītdienu. Mājaslapā var atrast karti, kur ir iezīmētas tirdzniecības vietas, kas ir pievienojušās šai iniciatīvai. Tā ir asociācijas brīvprātīga radīta iniciatīva. Mēs esam parakstījuši sadarbības līgumu arī ar valsti. Principā viss atbilst tam, kas paredzēts normatīvajos aktos. Tā ir privāta iniciatīva, nevienu nevar piespiestpievienoties obligāti.

K.E.: Vai cilvēki var vest riepas arī uz Getliņu izgāztuvi vai citām vietām? Ņems pretī riepas vai nē?

T.L.: Šķiroto atkritumu dalītās vākšanas laukumos mēdz pieņemt, bet ne visos. Poligonos un atkritumu vākšanaslaukumos nav pienākums riepas pieņemt. Poligonos ar tām riepām nav ko darīt. Riepas nedrīkst apglabāt zemē.Parasti, visas pašvaldības ir parūpējušās par kādiem punktiem, kur var pieņemt, bet ir ļoti dažādi noteikumi. Pārsvarā prasīs arī kādu samaksu. Pēc tam, pieņēmējiem būs jādomā, kur tās likt.

K.E.: Ja tuvumā ir atkritumu poligons, tad pirms vešanas ir vērts piezvanīt un uzzināt, vai pieņem riepas. Arī sadzīves atkritumu konteineros riepas mēs nemetam.

T.L.: Tas galīgi nav pareizi un tā nav atbalstāma prakse. Protams, mēs dzirdam, ka tā atstāj, bet tā nedrīkst. Riepas ir jānodod kādā no šiem laukumiem. Tas nemaksā daudz, 1 – 2 eiro par riepu. Pasekojiet līdzi, kur jūs pērkat. Viskritiskākā zona, manuprāt, ir iegāde internetā. Piemēram, ja mēs no Vācijas pasūtam riepas, tur noteikti nav atnākusi nauda uz Latviju, lai riepas tiktu pārstrādātas. Tāpēc noteikti vajag painteresēties. Riepas ar rītdienudalībnieki arī tirgo riepas internetā. Viņiem ir pieejama informācija, ka noteiktā laika periodā, pēc jaunu riepu iegādes, pie viņiem ir iespējams atstāt savas vecās riepas, uzrādot pirkuma dokumentu.

K.E.: Par autoservisiem. Cik būtu adekvāta summa, ko cilvēkam par vienu riepu vajadzētu maksāt?

T.L.:  1 – 2 eiro par riepu, kas ir vidēji tirgū šobrīd.

K.E.: Tas patiesībā nav nemaz tik daudz, ņemot vērā tās summas, ko parasti cilvēki mēdz atstāt autoservisā. Attiecībā uz nolietotajām riepām un to ietekmi uz vidi. Kur ir tā kaitīgā ietekme, riepai stāvot ceļmalā un esot ceļa sastāvā?

T.L.: Pirmkārt, ugunsbīstamības risks. Otrkārt, ja riepas vienkārši kaut kur stāv dabā, tā nav  dabiska dabas sastāvdaļa. Būtībā riepa nav dabas sastāvdaļa, tur ir ķīmiski izgarojumi.

Pilnīgi dabai draudzīgi dzīvot nevaram, jo riepu un automašīnu lietošana ietekmē vidi. Aprites ekonomika ir kontrolēta ietekme uz vidi. Kopš Padomju Savienības sabrukšanas mēs esam pieraduši, ka mums nāk arvien jauni produkti. Kad apnīk, mēs metam ārā veco un ražojam jaunu. Riepu izmantošanas veidi ir ļoti labs un klasisks piemērs, ko mēs arriepu gumiju varam izdarīt tā, lai nav jārok zemē vai jānokurina. Protams, gumija nav pati veselīgākā vieta pasaulē. Ja modificējot bitumenu var izmantot riepu gumiju, tad varbūt tas ir virziens kā domāt.

K.E.: Viena no tiem trakākajām lietām ir aizdegšanās. Ir dzirdēts, ka ir lieli laukumi, kas apzināti vai neapzināti tiek aizdedzināti. Riepas deg nedēļām. Ne tikai apdraudot atmosfēru un visas pārējās lietas, bet arī cilvēku dzīvības.

T.L.: Tas, kas tur nonāk gaisā, ko mēs pēc tam ieelpojam, tas arī apdraud cilvēku dzīvības.

K.E.: Vai pie mums mēdz atbraukt kuģi, kas atstāj riepas laukumos?

T.L.: Esmu dzirdējusi, ka riepas pārstrādei tiek vestas no Igaunijas. Tā nav masveida kustība. Polijā un Lietuvā ir diezgan iedzīvojusies riepu pārstrāde.

K.E.: Finansiāli nesanāk izdevīgāk vest riepas uz Poliju? Vai tomēr nākotnē mēs paši pārstrādājam?

T.L.: Riepas ir sarežģīts materiāls. Šobrīd daļa riepu tiek vesta uz Poliju. Bet ar riepām ir viena problēma. Riepas nav pārvadāšanai pateicīgs materiāls. Tur ir ļoti jāpārdomā, kā riepas sakrāmētas un saliktas pārvadāšanas ierīcē. No vietējiem apsaimniekotājiem esmu dzirdējusi, ka riepas nav izdevīgi vest prom.

K.E.: Ik pa laikam var dzirdēt, ka grib uzbūvēt kādu pārstrādes rūpnīcu. Galarezultātā, cilvēki ļoti asi pret to protestē. Kāpēc ir tik ārkārtīgi liela pretreakcija?

T.L.: Riepām ir divi pamata pārstrādes veidi: riepas samaļ granulās, attīrot nost tekstilu un metālu.

Otrs veids ir pirolīze: riepas speciālās iekārtās tiek sadedzinātas lielā temperatūrā un pārvērstas tehniskajā eļļā. Cik esmu dzirdējusi, dedzināšanas process cilvēkiem liekas aizdomīgāks. Tas ir sabiedrības izglītošanas jautājums. Pirolīzes iekārtas kādreiz varbūt bija dabai nedraudzīgākas, bet šobrīd jau tiek izgudrotas arvien draudzīgākas.Jāsaka, ka pirolīze nav pats izplatītākais riepu pārstrādes veids. Tehniskajai eļļai, kas tiek iegūta, nav ļoti liels noiets tirgū.

Jaunjelgavā, ir rūpnīca, kur taisa granulas. Tukumā ir rūpnīca, kas pieder vienam no mūsu biedriem, kur arī taisa granulas. Es nedomāju, ka viņiem bija ļoti lielas problēmas ar atvēršanu. Problēma ir tāda, ka līdz viņiem nenonāk pietiekami daudz riepu, lai varētu strādāt ar pilnu jaudu un nodarboties ar pārstrādi.

K.E.: Es esmu manījis, kad riepa ir nobraukta, tad to kādā vietā atjauno. Vai tas ir labi vai slikti?

T.L.: Tas noteikti nav sliktākais veids: izlieto un atjauno, un lieto vēlreiz. Ne pārāk labs virziens ir pirkt lietotas riepas. Bieži vien Latvijā nonāk riepas, kas atzītas kā nolietotas. Šobrīd valsts domā, pacelt nodokli lietoto riepu tirgotājiem, lai nemotivētu tirgot lietotās riepas tik lielos apmēros.

K.E.: Vai ir iespēja izskatīt kaut kādu sistēmu, līdzīgi nākotnē depozīta sistēma? Kāpēc to nevar izdarīt arī ar riepām?  

T.L.:  Es domāju, ka var. Ministrija ir ielikusi piedāvājumu virzīšanai uz valdību. Šāds depozīta modelis būtu jāizvērtē. Ja pērkam riepas pie normāla tirgotāja, mēs samaksājam par to pārstrādi. Depozīta modelī vajadzēju pieregulēt, lai valstī ir pārskatāmāki dati par to, kuri tirgotāji seko noteikumiem. Ir viens centralizētais depozīts.

Depozīts šo sistēmu pieskata un nodrošina. Ja es ar savām riepām aizeju uz nodošanas punktu, uz servisu: sistēmā var paskatīties, vai es esmu pirkusi riepas samaksājot par pārstrādi. Tas noteikti ir viens no virzieniem, ko būtu nepieciešams vērtēt.

K.E.: Ja cilvēki grib rīkoties atbildīgi attiecībā uz riepām, tad visu informāciju var iegūt Jūsu mājaslapā?

T.L.:  Jā, Riepa ar rītdienu. Mājaslapā: www.lraa.lv var uzzināt tās vietas, kur šobrīd atbildīgi rīkojas.

K.E.: Tur ir gan saraksts, gan veidi, un ko cilvēki var iesākt ar riepām. Liels paldies par sarunu. Vēlēsim, lai riepām ir laba rītdiena. Turpinām klausīties EHR raidījumu, Zaļā zona. Atgādināšu, pie mums šodien ciemos bija Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācijas vadītāja Tīna Lūse.

 

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt