Zaļā zona. Sarunas. 13. sērija. Intervija ar Lindu Fībigu.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

 Latviju sauc par saldūdens un zilo ezeru zemi, jo mums ir apmēram 12 500 upju, strautu un lielo grāvju. Kopējais Latvijas upju garums ir apmēram 37 500 km, bet kopā ar grāvjiem hidrogrāfiskā tīkla kopgarums pārsniedz 100 000 kilometru. Lai mēs varētu baudīt skaistās upes un ezerus, droši peldēties un relaksēties makšķerējot, šīs upes ir jāuztur labā ekoloģiskā kvalitātē. Viens no upju un to iemītnieku biediem ir pietiekami neattīrīti notekūdeņi. Par virszemes ūdeņu kvalitāti, notekūdeņu ietekmi uz vidi un praktiskiem padomiem, ko drīkst un nedrīkst liet izlietnē un tualetes podā, lai pasargātu vidi un savu maciņu no neparedzētiem santehniķa pakalpojumu izdevumiem, saruna ar Latvijas Valsts ģeoloģijas un metereoloģijas centra eksperti un dažādu starpvalstu projektu vadītāju Lindu Fībigu par virszemes ūdens kvalitāti Latvijā un lielākajām problēmām notekūdeņu jomā.

 

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis un Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Latviju sauc par saldūdens un zilo ezeru zemi. Latvijā ir apmēram 12 500 upju, strautu un lielo grāvju. Upju kopējais garums ir apmēram 37 500 kilometri. Kopā ar grāvjiem hidrogrāfiskā tīkla kopgarums pārsniedz 100 000 kilometru. Viens no upju un to iemītnieku biediem ir neattīrītie notekūdeņi.Šoreiz saruna ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperti un dažādu starpvalstu projektuvadītāju Lindu Fībigu par virszemes ūdens kvalitāti Latvijā, un lielākajām problēmām notekūdeņu jautājumā. noteikti nav tikai laika prognoze. Kas ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs?

Linda Fībiga: Vispopulārākais, protams, ir prognozes un tas, ko mēs redzam televīzijā. Ļoti lielu daļu aizņem ģeoloģija, kas ir viss, kas atrodas zem zemes. Visādu iežu jautājumi, kūdras, smilšu ieguve, karjeru jautājumi un tamlīdzīgi. Arīdzan ūdens ieguve, urbumi, kur atrast labāko ūdeni, kādas kvalitātes, cik dziļi urbt. Vēl ir vides joma. Mēs strādājam ar gaisu, klimatu un ūdeni. Atbildam tieši par iekšzemes ūdeņiem.

K.E.: Diezgan plašs spektrs. Sākotnēji liekas, ka vienīgās ir laika prognozes, kam īsti līdz galam neviens netic.

L.F.: Kā saka, ja Tu redzi bļitkotāju uz ūdens, tad pēc 3 dienām būs ledus.

K.E.: Labi, mazliet par nopietnākām tēmām. Kopējā Latvijas virszemes kvalitāte ir laba. Kā Jūs vērtējat, cik tad tīri ir virszemes ūdeņi Latvijā? Kādas ir tendences kopumā? Vai uzlabojas, vai samazinās?

L.F.: Būtu jādomā no tāda aspekta, kas kuram ir svarīgs. Vienam svarīgi, cik labs ūdens dzeršanai, cik labu ūdeni var dabūt no mājas akas, no tuvējā urbuma. Citam būs svarīgi vai var iet peldēties. Mēs skatāmies, vai ūdens ir labs arī citiem ūdens organismiem: augiem, dzīvniekiem. Jāņem lietā mikroskops, analīžu rezultāti. Jāpēta kas tur aug, cik daudz, vai tās ir augu labās sugas. Respektīvi, daudz dažādi elementi pasaka: ūdens ir labs vai nē.

K.E.: Ko nozīmē cilvēkam labs ūdens? Tur ir kaut kādas mīkstības pakāpes, sastopami konkrēti organismi?

L.F.: Lai varētu dzert ūdeni, jāievēro dzeramā ūdens kvalitātes prasības. Rīgas ūdens nodrošina ūdens attīrīšanu līdz tādam stāvoklim, lai mēs nesaslimtu. Ūdens ir brīvs no dažādiem piemaisījumiem, patogēniem, mikroorganismiem. Cilvēkam dzeršanai ir nepieciešams ūdens, kas sastāv no dažādiem sāļiem. Ciets ūdens cilvēkam neko nedara. Iekārtām nepatīk ciets ūdens, piemēram, veļas mašīnām, trauku mašīnām, gludekļiem, tējkannām. Respektīvi, jāskatās no kuras puses tas ir svarīgi. Tad tiek vērtētas ūdens kvalitātes prasības un parametri. Ja gribi atpūsties pie ūdens, būs svarīgi, lai Tu vari ieiet ūdenī, nopeldēties, ūdens augi nepinās pa kājām, neiegrimsti dūņās līdz ceļgaliem un redzi, kas Tev ir zem ceļgaliem.

K.E.: Daugava ir populāra atpūtas vieta. Pēdējos gados ir arī pludmale, pašā centrā pie Vanšu tilta. Cilvēki atpūšās tur. Kā es varu būt drošs par ūdens kvalitāti?

L.F.: Tur ir ļoti daudz apstākļu. Pēc stiprām lietusgāzēm, lietus visus sāļus saskalo iekšā ūdenī un ūdens saduļķojas. Otrs, var gadīties, ka ir kaut kādas avārijas situācijas. Piemēram, Rēzeknē nodeg depo, viss ūdens aizplūst uz upi.Jāskatās, vai upē nepasliktinās ūdens kvalitāte, vai augi un dzīvnieki nesāk mirt. Ir ļoti daudz vielas, kas ietekmē to, kā izskatās ūdens krāsa.

K.E.: Jūs monitorēt kaut ko? Vai tas nav Jūsu uzdevums?

L.F.: Tur atbild Valsts vides dienests. Viņi ņem paraugus, aizsūta uz laboratoriju un uzrauga situāciju. Krāsu pārsvarā ietekmē smilšu, kūdras daļiņas, smalki piemaisījumi. Tie veido krāsu. Vasarā zied aļģes un ūdens paliek necaurspīdīgs, citreiz zaļš. Ja ir zilaļģes, nevajag kāpt ūdenī. Ja iekāpsi, iespējams, būs ilgi jāpakasās. Var gadīties, ka kādam ir trakāk. Ja runā par notekūdeņiem, kas ietekmē ūdens kvalitāti, bieži vien mēs jau neredzam tās vielas, kas tur ir iekšā.  Slāpeklis, fosfors ir barības vielas, kas veicina  ūdeņu aizaugšanu: upes, ezeri sāk aizaugt ar ūdensaugiem. Beigu beigās sāk trūkt skābeklis, mirt zivis un viss paliek ļoti slikti.

K.E.: Tika pieminēta peldēšanās. Nāks vasara, mēs atgriezīsimies ūdeņos daudz aktīvāk. Ne tikai makšķerējot, bet arī peldoties. Ir pludmales, kas izvieto, piemēram, Zilo karogu. Ir zīmīte, ka peldēties atļauts un tamlīdzīgi. Ir pieejama kāda karte, kur es apskatos, kur peldēties un kur nē?

L.F.: Jāskatās Veselības inspekcijas mājaslapā. Pie viņiem ir visi oficiālie rezultāti no peldvietām. Ir diezgan daudz oficiālo peldvietu, bet tikpat daudz ir neoficiālo. Ir tādas, kur pašvaldības, piemēram, iesaistās: uzstāda atkritumuurnas, ģērbtuves, pārvietojamās tualetes.  Šādas vietas ne līdz galam atbilst visiem nosacījumiem, ko pieprasa likumdošana.

Ir daudz vietu, kur cilvēks vienkārši iet tāpat, bez nekādām analīzēm. Aptuveni trešdaļa ūdeņu, piemēram, ezeri, ir labi.

K.E.: Pirms brīža pieminējām notekūdeņus. Skaidrs, ka tā ir ļoti svarīga tēma, sevišķi pilsētniekiem.Vēsturiski kā cilvēks pievērsās notekūdeņu kontrolei? Kurā brīdī tas kļuva svarīgi?

L.F.: Jau senajā Romā bija izdomāts, kā ūdeni dabūt pie sevis un kā to dabūt prom. Tuvāk mūsdienām, medicīnakļuva advancētāka un cilvēki zinošāki par visādam slimībām. Tā ir ūdens kvalitāte, ko mēs dzeram. Pamazām nonāca pie tā, ka notekūdeņus var aizvadīt kaut kur tālāk. 90. gados, Rīgā notekūdeņu attīrīšana teorētiski bija, bet ne tik labi, kā tas ir tagad. Mēs taisījām pētījumu un analīzi par to, kā Rīgai ir veicies ar notekūdeņu attīrīšanu. Rīga ir ieguldījusi vairāk nekā 200 miljonus, lai uzlabotu notekūdeņu attīrīšanu. Rezultātā, Rīga bija viens no lielākajiempiesārņotājiem Baltijas jūras krastos. Tur bija vairāk kā 140 objekti, apkārt Baltijas jūrai. Latvijā bija 10. Pamazām sakārtojot, šie objekti tiek svītroti no saraksta. Pirms pāris dienām, Latvija ir panākusi to, ka Rīga tiek svītrota no piesārņotāju saraksta. Bravo Rīgai, Rīgas ūdenim un visiem projektiem, kas to ir palīdzējuši sasniegt. Piesārņojumaapjoms ir samazinājies vairāk kā 10 reizes. Arī notekūdeņu apjoms un tās visas vielas, kas ir nonākušas bija mērītas. Protams, ar katru gadu attīstās visas tehnoloģijas, ko mēs varam noteikt un attīrīt. Jo vairāk mēs analizējam, jo vairāk mēs atklājam. Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk mēs nezinām.

K.E.: Kas vispār ietilpst kategorijā sadzīves notekūdeņi? Kas tas ir?

L.F.: Tas ir indikators tam, ko mēs ēdam, darām un lietojam. Viss, kas nāk ārā no cilvēka, veļasmašīnas, vannas istabas, virtuves un visām citām palīgiekārtām. Tas viss nonāk centralizētā notekūdeņu sistēmā. Šajā sistēmā bieži vien nonāk arī lietus ūdeņi, gruntsūdeņi. Tie mēdz iesūkties iekšā pazemē un kopā ar notekūdeņiem aizceļo līdz attīrīšanas iekārtām. Tur darbojas baktērijas un aktīvās dūņas.

K.E.: Mani vienmēr interesējis tas cikls, vai notekūdeņi sākas no cilvēka vai veļasmašīnas. Notekūdeņi satek trubā?

L.F.: Notekūdeņus aizsūknē uz sūkņu staciju. Beigās ūdens tiek pārpumpēts un nonāk milzīgā attīrīšanas iekārtā. Ūdeni filtrē pie iekārtām. Prmais cikls, ko atfiltrē ir rupjā frakcija. Respektīvi, tie ir pamperi, papīri, audumi, kleitas uncitas lietas. Tad tur ir tīrīšanas sadaļas. Katram no procesiem un baseiniem ir savs nosaukums. Sākumā nogrābjam nost visus lielos atkritumus kas ienākuši, piemēram, pudeles. Pēc tam nofiltrējās nost smiltis. Aktīvās dūņas jeb labās baktērijas,  ar gaisa palīdzību apēd ūdenim nevajadzīgās lietas. Beigās ūdens ir apstrādāts un aizlaists nākamajā baseinā. Tur notiek dzidrināšanās un nosēžas visādas vielas, kas vēl tur peld.  Atkarībā no tā, kādas ir tehnoloģijas, attīrīšanas iekārtās var tikt izmantota, piemēram, ozonēšana. Šo metodi parasti izmanto dzeramajam ūdenim, lai noņemtu nost visādus piemaisījumus un baktērijas. Pēc tam ūdeni palaiž tālāk. Ūdens nonāk upēs, jūrā, ezeros, atklātos ūdeņos.

Rīgā mēs paņemam ūdeni no pazemes, daļu arīdzan no Daugavas. Tas tiek apstrādāts, lai mēs varam dzert un lietot. Tad ūdens aiziet uz attīrīšanas iekārtām, ūdeni attīra un palaiž turpat.

K.E.: Pastāv varbūtība, ka mēs vienu un to pašu ūdeni dzeram vairākas reizes?

L.F.: Teorētiski, jā. Ja tie ūdeņi cirkulētu visapkārt, bet upes plūstu. Ar ezeriem varētu būt problēma, bet Latvijā mēs no ezeriem ūdeni neņemam dzeršanai. Rīgas kreisais krasts izmanto virszemes ūdeni, lai apgādātu mājas ar dzeramo ūdeni.

K.E.: Šajā jomā noteikti ir arī kaut kādi klupšanas akmeņi. Kas ir tās problēmas, ar kurām vēl aizvien saskaramies notekūdeņu jautājumā?

L.F.: Mums bija pieejamaa Eiropas nauda, lai varētu uzlabot attīrīšanas iekārtas. Lielākoties attīrīšanas iekārtas ir būvētas padomju laikos. Ar retiem izņēmumiem, tās ir būvētas pēc 90. gadiem. No 2006. – 2008.gadam bija pieejams finansējums. Ļoti daudzas pašvaldības to izmantoja un veica attīrīšanas procesu uzlabošanu, un jaunu iekārtu būvniecību. Viss būtu bjis labi, bet bieži vien ir nostrādājis klasiskais princips: lētākais piedāvājums. Daudzās vietās tas ir radījis problēmas.  Daudz kas nav ņemts vērā. Ja iegāž izsūknēto mucu iekšā, attīrīšanas iekārtas tiek pārslogotas un attīrīšanas process nenotiek.  Tā ir viena no problēmām, kas ir atklājusies procesos. Ne viss, kas ir uzbūvēts vai rekonstruēts, darbojas tā, kā tam vajadzētu būt. Tas ir tas, ko vajadzētu uzlabot pamazām. Mums  Latvijā ir aizsācies liels projekts LIFE GOODWATER IP. Mērķis ir uzlabot ūdeņu kvalitāti. Protams, projektā mēs nevaram uzlabot visu Latvijas ūdeņu kvalitāti. Mēs strādājam ar sarežģītākajiem gadījumiem. Mums ir 9 objekti. Tajos ir dažādas problēmas, piemēram, dažādi šķēršļi uz upēm vai upe ir iztaisnota. Lai ūdeni ātrāk novadītu, upi parasti iztaisno. Daudzās vietās aizaug upes. To ietekmē barības vielas: slāpeklis, fosfors. Barības vielas nāk no vairākiem avotiem: dažāda veida notecēm. Respektīvi, ar lietus ūdeņiem upē ieskalojas barības vielas. Tas var būt no minerālmēsliem, dabiskām notecēm, mežiem. Tas viss ir dabisks process. Daļa no šīm vielām nāk arī no gaisa.Pārnesās no Krievijas, Vācijas. Tas viss ir nebeidzams process.  Vēl viena daļiņa nāk ar notekūdeņiem. Latvijā, ap 80% notekūdeņi nonāk attīrīšanas iekārtās. Pārējie 20%: cilvēkiem ir sava attīrīšanas iekārta. Pārsvarā tās ir krājbedres, septiķi. Ūdens no kanalizācijas, veļasmašīnas sakrājās bedrē un izfiltrējās caur nehermētiski aiztaisītiem savienojumiem.

K.E.: Tas ir infiltrācijas lauks?

L.F.: Tas ir viens no attīrīšanas veidiem.  Idejiski ūdens netiek attīrīts. Paliek rupjā frakcija, biezumi. Ūdens ir aiztecējis kaut kur apkārt. Mums ir 2 vietas, kur mēs LIFE GOODWATER IP projekta ietvaros taisīsim uzlabošanu.Viens ir nākotnes ciems, Jelgavas novadā. Tur bija doma, ka būs rekonstrukcija. Protams, no projekta pieteikumalaika tur viss ir mainījies. Šobrīd secinājums: esošās iekārtas netaisīsim, labāk būvēsim jaunas. Ir daudzi partneri, kuri ir zinoši par notekūdeņu lietām. Padomi būs, cerams, ka neuzkāps uz tiem pašiem vecajiem grābekļiem:  ņemam lētāko variantu un cīnamies ar problēmām.

K.E.: Jums ir labs potenciāls nākotnē.

L.F.: Jā, tieši tā! Otrs objekts ir Engurē, kas ir piekrastes pašvaldība. Iekārtas tur ir jaunas, bet  pilsēta ir izstieptā veidā. Ir ļoti daudzi iedzīvotāji, kuriem nav centralizētais tīkls. Viņiem ūdeni savāc traktori vai smagās mašīnas: ar mucām sasūknē ūdeni un ved uz attīrīšanas iekārtām.

Vasaras sezonā ir pilns ar tūristiem un tā ir pārslodze iekārtām. Mēs izbūvēsim speciālu baseinu, kur atšķaidīs, lai barības vielas iekārtās nonāk pamazām. Lai iekārtām, baktērijām ir labi un ūdens attīrās.

K.E.: Lai Jums izdodas. Veseli 2 izaicinājumi.

L.F.: Tie ir mazākie no visa projekta.

K.E.: No visa projekta tas ir maz, bet es domāju, ka cilvēkam, kurš dzīvo turpat blakus, ir liela daļa noikdienas. Mēs runājām iepriekš, ka ir kaut kādas lietas, ko nevajadzētu mest izlietnē un podā. Tagad ir tas īstais brīdis, kad to sarakstu mēs varam droši izveidot, lai klausītāji saprot.

L.F.: Iekšā nevajadzētu mest pamperus, zeķes. Man bija pagodinājums piedalīties vēl vienā projektā, kas jau ir noslēdzies. Ieteikums bija podā un miskastē nemest vecās zāles. Zāles varam aiznest uz aptieku. Aptiekas iratbalstījušas šo iniciatīvu jau vairākus gadus. Savāktās zāles tālāk tiek nogādātas uz apstrādi un pēc tam vairs nav bīstamas.

K.E.: Drošvien ir kādas ķīmiskās vielas, kas lielā koncentrātā atgriežas atpakaļ.

L.F.: Ir ļoti daudz pētījumi par to, kas ir notekūdeņos. Notekūdeņi parāda to, ko cilvēks lieto. Projekta ietvaros tika secināts, ka Latvijā mēs ļoti daudz lietojam pretsāpju zāles. Ibuprofēns ir tas, kas bija visvairāk konstatētais. Bija arī ļoti daudz kofeīns. Piemēram, Lielbritānijā viņi secināja, ka 1.vietā ir narkotikas, nevis kādas citas vielas.

K.E.: Īstenībā ļoti interesanti par visu sabiedrību.  

L.F.: Ja man sāp galva, es parasti iedzeru kafiju. Ibumetīns vai Ibuprofēns man nestāv kabatā, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas labāk dzer zāles.  Vēl viena lieta varētu būt ķīmijas. Piemēram, krāsu burkas vai šķīdinātāji. Tos arī nebūtu ļoti prātīgi mest attīrīšanas iekārtā. Nelietojam daudz ķīmiju, piemēram, podu tīrīšanai. Tas, kas satur hloru: notīra visu, paliek balts, bet viss aiztek kaut kur prom.

K.E.: Kā ir ar līdzekļiem, ko lej iekšā, teiksim, kad ir aizsērējusi izlietne?

L.F.: Šādi līdzekļi saēd visu, kas ir organiskās vielas un smiltis. Piemēram, matus saēd kopā, izveido tādu masu.Youtube ir visādi eksperimenti, ko cilvēki dara: lej virsū gan ķīmiju, gan mērcē                       Coca – Cola. Pamatdoma ir neizmantot par daudz šādus līdzekļus.

K.E.: Kā ir ar ēdienu atliekām, to arī metam podā?

L.F.: Tas nav nekas traks. Ja vien tas neaizdambē tualeti vai lielo stāvvadu.

K.E.: Es kādreiz dzīvoju virs ķīniešu bistro. Tur bija tā, ka viņi rīsus visu laiku mazgāja. Bija viens gads, februārī, kad mums visu mēnesi nebija ne ūdens, ne apkures mājai. Viss bija ļoti nopietni aizdambējies.

L.F.: Jebkuram biezumam ir tendence kaut kur uzkrāties, aizķerties un aizdambēties. Ja tas nav lielos apjomos, es domāju, ka tas nav tik traki. Pieņemsim, ja ir palikusi neapēsta zupa, visticamāk, to izliesim podā, jo tā ir gana šķidra.Savukārt, ja ir neapēsts kotletes gabals, to iemetīsim miskastē. K.E.: Tas droši vien ir atkarīgs no cilvēku paradumiem. Zaļās zonas ietvaros mēs visu laiku secinām, ka ir ļoti daudzas paradigmas, kuras mēs visu laiku mainām. Tas ir tāpat, kā ar atkritumu šķirošanu: tagad ir 3, nākotnē 4 kastes.  Tāpat ir ar ēdienu lietām: mums ir daudz vairāk opciju, ko mēs varam iesākt, piemēram, salātus nemetam podā, bet kompostējam. Cilvēkiem ir jāpierod.

L.F.: Līdzīgi ir arī ar baterijām. Nemet miskastē. Iemet speciālajā miskastē, kas ir pie veikala vai uzņemumos ir kastītēs. BAO savāc baterijas un pārstrādā.

K.E.: Tas nav tik sarežģīti. Labā lieta ir tāda, ka tās visas lietas mums īstenībā ir pa ceļam: aptiekas un veikali. Jāpaņem līdzi un jāatdod.

L.F.: Jāatceras un jāveido paradumi.

K.E.: Droši vien, daudziem klausītājiem varētu būt interesants jautājums par populāro tēmu COVID. Vai no tā, kaut kas notekūdeņos plūst? Cik lielā daudzumā?

L.F.: Ja asinīs var noteikt antivielas, kāpēc lai to nevarētu atrast arī notekūdeņos? Protams, notekūdeņos tas viss ir atšķaidījies daudz mazākās koncentrācijās. Tur vajag daudz labākus aparātus, precizitāti, bet to var un dara. Ja nemaldos, bija pat vairāki pētījumi šī gada laikā ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Pēc notekūdeņu sastāva noteica, vai kādā pilsētā ir saslimstība ar COVID, vai nē. Respektīvi, to ir iespējams notestēt un atklāt. Protams, tas nav uzreiz izdarāms vienā mirklī, bet visu var darīt un pētīt.

K.E.: Noslēdzošais jautājums, varbūt mazliet poētiskāks. Ja mūsu klausītājiem būtu iespēja pamainīt vienu savu ikdienas paradumu, lai sabiedrībai būtu labi. Kas, Tavuprāt, tas būtu?

L.F.: Mēs noteikti varētu būt saudzīgāki paši pret sevi un citiem. Respektīvi, mēs paši varam nelietot tik daudz visādas vielas. Nelietot zāles nevajadzīgi. Varbūt galva nesāp tik traki, protams, nevajag ciesties un aiz migrēnas mirt nost, bet visu darīt apdomīgi. Kā mēs izmantojam ūdeni, ko lejam podā un izlietnē.  Un visbeidzot, kā mēs uzvedamies dabā, pie ūdeņiem. Vai mēs tur atstājām savas pudeles. Latvijas mežiem ir foršs sauklis: ko atnesi, to aiznes atpakaļ. Ko Tu paņēmi, to paņem atpakaļ, nav taču tik grūti. Aiz tevis paliks tikpat skaista vieta, kā tu esi atnācis. Nelauz laipiņas, krēsliņus. Tas viss ir priekš mums pašiem.

K.E.: Šobrīd ir brīnišķīgs laiks, lai dotos dabā. Mēs varam iedibināt jaunas tradīcijas, paņemt līdzi, piemēram, maisiņu. Mēs varam paņemt 4 plastmasas pudeles, ko iznesīsim ārā. Tas jau būs ārkārtīgi daudz, sajūta būs labāka. Galarezultātā, lielās lietas sākas no paša, no sīkuma.

Paldies par viesošanos. Pie mums ciemos bija Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperteLinda Fībiga. Turpinam klausīties EHR, raidījumu Zaļā zona un dodamies dabā.

 Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt