Zaļā zona. Sarunas. 11. sērija. Intervija ar Ingmāru Līdaku.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

 Viens no tūristu iecienītākajiem apskates objektiem Rīgā ir Nacionālais Rīgas zooloģiskais dārzs. Zoodārzi vienmēr ir vieni no populārākajiem apskates objektiem jebkurā valstī, jo tā ir iespēja vienuviet pabūt gandrīz visos pasaules kontinentos caur dabas pasauli. Tajā pat laikā uzskatāms, ka viens no mūsdienīgu zoodārzu galvenajiem mērķiem ir līdzdalība starptautiskajās apdraudēto dzīvnieku sugu saglabāšanas programmās. Rīgas zoodārzā izaugušie melnie grifi dzīvo savvaļā Bulgārijā un Grieķijā, mūsu zoodārzā izaugušo vilku un lūšu pēcnācēji dzīvo Skandināvijas un Polijas mežos. Pateicoties Rīgas zoodārza centieniem, Rietumkurzemē atgriezās Latvijā izzudusi abinieku suga – Eiropas kokvarde. Zoodārzam jēga ir tikai tad, ja tā prioritāte ir dabas aizsardzība un tajā brīdī, kad Rīgas zoodārzam pavēlēs būt peļņu nesošam, zoodārza ideja zudīs un eksistence kļūs bezjēdzīga. Par zoodārzu lomu pasaulē, zoodārza galvenajiem mērķiem, dzīvnieku nebrīvē turēšanas ētiku sarunāsimies ar Ingmāru Līdaku – cilvēku, dzīvnieku draugu, kurš jau vairākām paaudzēm asociējas ar Rīgas zooloģisko dārzu.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti cienījamie klausītāji! Mans vārds ir Kaspars Eglītis un Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Viena no vairāku latviešu paaudžu vienojošajām bērnības atmiņām ir Rīgas zoodārzaapmeklējums. Oficiālā zoodārza atklāšana notika 1912.gada oktobrī. Šajā laika posmā, zoodārzs ir piedzīvojis dažādus laikus: no uzplaukuma līdz gandrīz pilnīgai ekspozīcijas likvidēšanai, Pirmā pasaules kara laikā. Par zoodārza lomu pasaulē, galvenajiem mērķiem, dzīvnieku nebrīvē turēšanas ētiku: sarunāsimies ar cilvēku, dzīvnieku draugu Ingmāru Līdaku. Sveiki!

Ingmārs Līdaka: Sveiki! Es tikai palabošu vienu: zoodārzs Pirmā pasaules kara beigās pilnībā likvidējās. Pēc tam tas 30. gados atjaunoja savu darbību. Starplaikā, zoodārza ēkās notika bērnu vasaras nometnes. Terārija mājā, kur pirms tam dzīvoja krokodili, bija puikas. Lauku mājas, lielajā arēnā bērni rīkoja dziedāšanas svētkus, tur bija skatuve. Zooloģiskajam dārzam ir gājis ļoti dažādi.

K.E.: Vai tajā laikā tur mitinājās dzīvnieki?

I.L.: Runā, ka tur palicis āpsis. Mežacūka tur ilgāku laiku vēl bijusi bērniem par prieku, bet būtībā visa kolekcija tika likvidēta. Šo to aizveda uz Vāciju, evakuēja. Abi ziloņi tika nošauti.

Otrā pasaules kara laikā bija vieglāk. Kā par brīnumu, ļoti daudz vācu karavīri un virsnieki bija iecienījuši apmeklētdzīvniekus.

K.E.: Zoodārzs vienmēr ir bijis tik liels tagad?

I.L.: Lietderīgajā teritorijā ir 16, 5 hektāri. Nācis klāt neliels gabaliņš, kas netiek izmantots zoodārza attīstībai. Labi vien ir, ka tas pieder zooloģiskajam dārzam. Citādāk tas būtu apbūvēts ar privātmājām. Buferzona ir laba lieta, jo zoodārzs nav iekšā apbūves teritorijā.

K.E.: Kāda šodien ir zoodārza loma?

I.L.: Trīs galvenie mērķi: vides izglītības saglabāšana, rekreācija, pilnvērtīga un veselīga atpūta. Zooloģisko dārzu nākotne ir uzsvērt pirmos divus mērķus: apdraudēto sugu saglabāšanu un vides izglītību. Tam šobrīd Eiropas Zoodārzu asociācija pievērš vislielāko uzmanību. Nav noslēpums, ka daudzviet tiek apšaubīta dzīvnieku nebrīvē turēšanas ētika. Zoodārzs cenšās ļoti rūpīgi ievērot zoodārza ētiku. Ar kādu mērķi dzīvnieks tiek turēts nebrīvē? Vai tam ir jēga? Jēga nedrīkst būt peļņas gūšana. Dažviet pasaulē tas tā ir. Braucot uz Lietuvu ir zvērnīcas. Cilvēki atved mājās fotogrāfiju ar mazu tīģerēnu. Vai šie cilvēki ir pajautājuši zoodārza vadībai, kas notiek ar tīģerēnu, kad viņš izaug liels? Tā ir liela problēma. Mazulis ir finansiāli izdevīgs. Kad tīģeris pieaug, ar viņu vairs fotografēties nevar. Viņš dzīvo 20 gadu. Eksplutācija ir ļoti kutelīga lieta. Es ciest nevaru privātos, mazos zoodārzos, kur tiek dota tūta ar kombikormiem vai burkāniem, lai barotu no rokas.

Bērnam jāievēro distance no dzīvniekiem. Tas ir viņa paša drošībai. Ja viņš saprot, ka katram dzīvniekam var iet klāt, kaut ko dot un glaudīt, tad viņš to mēģinās darīt ar jebkuru sastapto dzīvnieku. Tur var sanākt bēdīgas beigas. Tomēr katram dzīvniekam, normālā zoodārzā ir izstrādāta barības norma, kas viņam jāapēd, lai viņš neaptaukotos, nedabūtu aknu cirozi vai ko citu. To nevar izkontrolēt, cik bērni un pieaugušie iedod burkānu kamielim vai ēzelītim.Tas ir nehumāni pret dzīvnieku. Ja grib, lai dzīvnieks dzīvo pilnvērtīgu mūžu, tad šādas lietas normāls zooloģiskais dārzs neatļausies. Varētu būt finansiāli izdevīgi pārdod divus burkānus, bet peļņa pēc tam aiziet pērkot zāles dzīvniekiem un jaunus dzīvnieku.

K.E.: Rīgas Zooloģiskajā dārzā cilvēki vēl aizvien turpina nest lietas?

I.L.: Jā, tā ir mūžīgā cīņa. Tāpēc es par to runāju. Ar katru šo sarunu, samazinās skaits cilvēku, kuri baro dzīvniekus ar kaut kādu līdzpaņemto barību. Daudzi cilvēki ir bijuši arī citu valstu zoodārzos un redz, ka tur to nedrīkst darīt. Turtiek ievērota disciplīna, jo tu nezini, kādas būs sekas. Redzot pasauli apkārt, cilvēki kļūst likumpaklausīgāki. Kas ir aizliegts, ir visiem aizliegts.

K.E.: Bet publika vispār pa gadiem ir augusi?

I.L.: Jā, noteikti. Publika arī varbūt ir izaudzināta, nevis pati augusi.  Vides izglītības darbs ir viena no galvenajām prioritātēm. Ar dažādiem pasākumiem: āžu, bišu dienām, putnu darbnīcām un tropu mēnesi cilvēki iegūst zināšanasun diezgan daudz zināšanas aiznes mājās. Rodas cilvēki, kuri zoodārzu mīl, ciena un nedarīs pāri. Rodas cilvēki, kuri arī aizrādīs kādam, kurš dara kaut ko, ko nedrīkst darīt zoodārzā. Ieinteresēts cilvēks pazīst dabu un tos dzīvniekus ne tikai pēc bildītēm, bet arī pēc vizuālā kontakta. Internets, filmas nekad neiedos šo īstenības sajūtu. Tāpēc zoodārzs tagad mēģina veidot ekspozīcijas psiholoģiski pareizi.

Kādreiz lauvu mājai priekšā bija liela bedre. Tu skatījies uz lauvu, kas bija lejā. Tas ir pilnīgi nepareizi, jo cilvēks iekšēji uz dzīvniekiem skatās no augšas. Tagad šī bedre ir piepildīta. Lauva pienāk pie stikla, jūs abi esiet vienlīdzīgi.

K.E.: Bērni nebaidās?

I.L.: Bērni mazāk baidās. Bailes ir dabiska lieta. Ja bērns nebaidās no suņiem, tad viņš tiks kaut kad sakosts. Navjābūt paniskām bailēm, bet ir jābūt piesardzībai.  Ja man dos čūsku cilvēks, kuram es ticu, es ņemšu. Ja es nezinu kas tā par čūsku, labāk es viņu nofilmēju no attāluma, nevis mēģinu ņemt rokās.

K.E.: Sastopot dzīvniekus dabā: mēs redzam, ka tur ir, piemēram, ievainots dzīvnieks. Kas ir tas, ko cilvēkam vajadzētu un nevajadzētu darīt?

I.L.: Situācija ir jānovērtē pareizi un adekvāti. Ir bijuši gadījumi, kur cilvēki nepārprotami domāja, ka melnais stārķis ir jāved uz zooloģisko dārzu. Bija nogāzusies ligzda un stārķu jaunulis, kas neprata lidot. It kā situācija nepārprotama: jāglābj. Bet patiesībā tie vecāki to mazuli baroja. Ja šis stārķēns būtu ar lauztu kāju, nedabiski izgrieztu spārnu un ir nepārprotami redzams, ka viņš nekad nelidos: tad dzīvniekam ir jāmēģina palīdzēt. Jāzvana uz Dabas aizsardzības pārvaldi vai Zooloģisko dārzu. Jāprasa konsultācija un papildus informācija. Zooloģiskais dārzs informatīvi palīdz attiecībā uz apdraudētajām sugām: tie ir plēsīgie putni, melnais stārķis, roņu mazuļi pavasaros. Tos, ar Dabas aizsardzības pārvaldes akceptu, nogādā zooloģiskajā dārzā.

K.E.: Par roņu mazuļiem ir zīmes: netuvojieties, lieciet mierā! Un tāpat cilvēki iet un fotografējās.

I.L.: Tas viss ir kļuvis nesalīdzināmi organizētāk. Pagājušajā pavasarī piekrastē bija ārkārtīgi daudz roņu mazuļu. Pateicoties Dabas aizsardzības pārvaldes un Zooloģiskā dārza informatīvajai kampaņai: salīdzinoši maz roņu nonāca zooloģiskajā dārzā. Visi 10 roņu mazuļi, kas tika atvesti bija savainoti un sakosti. Cilvēki gar jūras krastu staidzina suņus. Daudziem tomēr ir dzīvs mednieka instinkts un mazuļi tiek sakosti. Tad jāmēģina glābt caur zooloģiskā dārzaprasmēm, bet situācija ir uzlabojusies. Ronis ir apdraudēto sugu sarakstā. Roņi ir kļuvuši ļoti daudz, bet roņu sugai bija krīze, kad izplatījās infekcija.

Ļoti liela daļa populācijas aizgāja bojā. Kādreiz šķita, ka kādai sugai ir tik labi, ka būtu jāsāk nīdēt ārā. Zoodārzam, protams, globālā ziņā arī ir ļoti liela nozīme dabas aizsardzībā. Rīgas zoodārzā no apmēram 400 dzīvnieku sugām: 108 – 110 ir Pasaules Sarkanajā grāmatā. Skaidrs, ka dabā viņām neklājas viegli. Ap 80 sugām tiek strādāts speciāli. Rīgas Zooloģiskais dārzs iestaistās starptautiskos sugu saglabāšanas projektos: apdraudēto sugu saglabāšanasprogrammā, ciltsgrāmatās.

Tiek sekots arī līdzi dzīvnieku ģenētikai. Zoodārzi ir saistīti ar savu informatīvo sistēmu. Praktiski par visiemdzīvniekiem ir zināmi visi radu raksti. Mums tagad ir atvesti divi jauni tīģeri no Francijas un Vācijas. Arī par viņiem viss ir zināms. Galvenais ir jāseko, lai nebūtu tuva radniecība. Jāskatās, lai nebrīves populācija būtu pilnvērtīga. Varētu būt nepieciešamība atlaist šos dzīvniekus atpakaļ dabā. Piemēram, šeit dzimušie lūši brauc uz Poliju. Tā ir speciāla programma kā atjaunot lūšus Polijā.  Lūši tiek turēti ļoti lielā aplokā, meža vidū.

Aplokā ir vairākas izejas, kur stieņu attālums ir tāds, ka pieaudzis dzīvnieks nevar iziet ārā. Jaunuļi var iziet ārā un būtībā šie lūši tiek vairoti. Jaunuļi pamazām aiziet dabā. Mums laikam 10 lūši ir aizbraukuši uz Poliju, lai ražotu pēcnācējus, kuri dzīvo Polijas dabā.

K.E.: Es nesen manīju, ka tiek vākti paraksti par medību aizliegšanu.

I.L.: Es esmu par medniekiem. Pret nesaprātīgu medīšanu. Pagājušajā ziemā lūšiem bija ļoti daudz barības. Viņu vairošanās veiksme ir ļoti liela un tad kaut kādu nodevu varbūt varētu no meža paņemt.  Ar vilkiem skandināvi mēģina uzlabot savu populāciju. Tur ir vilki, kas radušies no Krievijas atnākušajiem vilkiem. Lai izvairītos no tuvradniecības,uzlabotu asinis:  vilki tiek vairoti un mazuļi likti iekšā vilku migās, pie vilku mazuļiem. Skaitīt vilks īsti neprot. Kalvenē dzimušie vilki  brauc uz Skandināviju, ražo pēcnācējus, kuri tiek ielikti Skandināvijas dabā.  Zoodārzā ir izauguši 2 melnie grifi. Tie tika aizvesti uz Balkānu kalniem, Bulgārijā. Speciāli piebarojot, tie tika atlaisti dabā. Pēc tam ar raidītājiem sekoja viņu gaitām: pirmo ziemu bija ļoti veiksmīgi pārziemojuši. Viens bija gandrīz pie Irānas robežas, otrs bija ticis līdz Grieķijai. Šie dzīvnieki no zoodārziem atgriežas dabā. Protams, daudz mazākā skaitā. Visi šie projekti ir ļoti dārgi. Galvenais, lai zoodārziem ilgus gadus būtu gatavība ražot un prasme vairot dzīvniekus, lai  tie varētu atgriezties dabā. Retākās zebru sugas: dabā ir palikušas aptuveni 2800 – 3000. Tas priekš sugas ir ļoti maz.Praktiski visi šie dzīvnieki dzīvo Kenijā. Āfrikas valstis ir nestabilas, pietiek vienam valsts apvērsumam būt, cilvēku prioritātes uzreiz ir pilnīgi citas. Viņi sāk viens otru šaut nost un nav vairs kas apsargā nacionālo parku. Gada laikā to zebru vairs nav, suga ir izzudusi. Ļoti svarīgi, lai zoodārzos būtu ģenētiskā banka no kurienes paņemt, ja rodas iespēja dzīvniekus atlaist dabā.

K.E.: ir ar tiem zvēriem un putniem, kas mīt pilsētā? Tur jau arī dažkārt mēdz kādu balodi ievainot. Es pieļauju, ka ir cilvēki, kuri uz zoodārzu nes vārnas vai ko citu.

I.L.: Tur tie principi ir vienkārši.  Beinerta klīnikai ir oficiāls līgums ar Rīgas pašvaldību par dzīvnieku pieņemšanu. Ja viņi redz, ka viņiem rokās nonāk dzīvnieki, kuriem ir perspektīva, tad dzīvnieks nonāk zooloģiskajā dārzā. Kaija ar lauztu spārnu nekad vairs par īstu kaiju nepaliks. Šada kaija varēs uzlidot laktā, bet nevarēs lidot, piemēram, no Babītes uz Getliņiem. Humānāk ir nelikt mocīties, bet tomēr viņu iemidzināt.

Zoodārzam paliek tie dzīvnieki, kurus saskata kā perspektīvus. Ja tas būs kāds no apdraudēto sugu dzīvniekiem, tad jā. Mēs visus pieņemt nevaram. Mums ir jātur brīvi būri, kur karantinēt tos dzīvniekus, ko atved no citiem zoodārziem uz Rīgu.

K.E.: Kāpēc Rīgā nav ziloņu? Un kad Rīgā būs zilonis?

I.L.: Pieļauju, ka nebūs Rīgā zilonis. Eiropas Zooloģisko dārzu asociācija rekomendē ziloņus turēt tikai tajos zoodārzos, kur var nodrošināt pastaigu ārtelpā visu gadu. Tuvākie ziloņi varētu būt Polijā.

Ziloņu mājā, kas tika projektēta priekš Rīgas zoodārza, āra pleķītis bija pushektārs. Šeit zilonim pusgadu ir jādzīvoiekštelpās. Nodrošināt iekštelpās viņiem baseinu, smilšu vannas, dubļu vannas: nebūs vietas un to tiešām nevaram atļauties. Katrs zoodārzs tomēr ļoti rūpīgi skatās, uz kurieni dod savus dzīvniekus. Rīgas zoodārzs arī ļoti rūpīgi skatās, ļoti reti ir tie gadījumi, kur dzīvnieki nonāk privātajos zoodārzos. Ceru, ka nav tādu gadījumu, kad viņi nonāk kaut kādā dzīvnieku tirgū.

K.E.: Šobrīd unikālākie zvēri, ko noteikti vajadzētu apskatīties zooloģiskajā dārzā?  

I.L.: Ir 400 sugas un 400 unikāli zvēri.

K.E.: Kurš šobrīd ir vecākais iemītnieks zoodārzā?

I.L.: Nevaru īsti pateikt, kurš varētu būt vecākais. Kādreiz bija aligators Čabulītis, kuram konkurentu nebija. Šobrīd varētu būt diezgan daudz tādu, kuriem ir pat 20 –  30 gadu. Varu droši apliecināt, ka katru reizi, kad iesiet uz zoodārzu, jūs ieraudzīsiet kaut ko unikālu. Zoodārzs ir unikāls. Katru reizi aizejot ir kaut kas pilnīgi jauns. Man patīk Tropu māja, bet tā šobrīd ir slēgta. Telpās ir diezgan grūti nodrošināt, lai cilvēki nāk maskās. Tad mums katrā akvārijā jāliek sargs. Mēs to nevaram izdarīt.

K.E.: Vai šogad būs Ziemas nakts?

I.L.: Gaismas lentes ir savilktas, zoodārzs būs izgaismots un ziemeļbrieži priecāsies par katru, kas atnāks. Tikai jautājums, vai drīkstēs.

K.E.: Mūsu sarunas nobeigumā mazliet nenopietnāks, bet personīgs jautājums. Man ir sanācis būt Dienvidāfrikā, gan vēl vairākās vietās, atvērtajos rezervātos, kur var apskatīties ziloņus un plēsīgus zvērus. Vai zebra ir melna ar baltām svītrām? Vai balta ar melnām?

I.L.: Vai dzīve ir balta ar melnām svītrām? Zebras varat atšķirt pēc unikāla dibena nospieduma. Pēc svītrojumazebras ir baltas, ar melnām svītrām.

K.E.: Tas izklausās pēc tā, kā cilvēkiem šobrīd vajadzētu skatīties uz apkārt notiekošo. Liels paldies par sarunu, tiešām ļoti interesanti. Dodamies uz zooloģisko dārzu. Kā jau Ingmārs minēja, vienmēr būs jaunas lietas ko var ieraudzīt. Katrs gadalaiks ir skaists. Saudzējiet sevi un tiekamies EHR, raidījumā Zaļā zona. Paldies!

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt