Zaļā zona. Sarunas. 10. sērija. Intervija ar Kasparu Kondratjuku.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Kamēr liela planētas cilvēces daļa cīnās par izdzīvošanu un ūdens pieejamību, tikmēr 1/3 daļa no visas pasaulē saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos, kopsummā atkritumos nonākot 30% saražoto pārtikas produktu. Eiropas Savienībā tiek izšķērdēts aptuveni 180kg pārtikas uz vienu iedzīvotāju. Tas ir neiedomājams resurss, kas atstāj ietekmi gan uz vidi, gan sociālo labklājību. Lai šo negatīvo tendenci mazinātu, pasaulē veidojas dažādas zaļās kustības jautājuma risināšanai lokālā līmenī.Zaļās iniciatīvas, dodot lietām otru dzīvi un pat festivāli, kur vienkopus satikties videi draudzīgi domājošajiem ir mūsdienu jaunatnes pievienotā vērtība. Par Kopienas skapis ideju Rīgā, festivālu Komēta un zaļi domājošajiem –  saruna ar Kaņepes kultūras centra radošo direktoru Kasparu Kondratjuku.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Nav noslēpums, mēs dzīvojam kapitālismā. Pērkam vairāk nepieciešams un ražojam atkritumus vairāk, nekā nepieciešams. Bieži šajos atkritumos nonāk arī pārtika, kuru varētu atdot, piemēram,tiem, kuriem tās nav vispār. Izrādās, tas nav nemaz tik vienkārši. Ko darīt lietas labā? Un ko iesākt ar kapitālisma tumšo pusi? Par to arī šodien parunāsim. Ciemos pie manis ir Kaspars Kondratjuks – Kaņepes Kultūras centra radošais direktors.

Pirms mēs sākam sarunu, likās ļoti būtiski ilustrēt pāris pasaules mēroga skaitļus. Viena trešdaļa no visas pasaules saražotās pārtikas, (kas ir apmēram 1,3 miljardi tonnu gadā) tiek izmesta atkritumos. Tas veido aptuveni 30 % no saražoto produktu daudzuma. Eiropas Savienībā katru gadu tiek izšķērdēti aptuveni 88 miljoni tonnu pārtikas. Tas ir apmēram 20% no visiem saražotajiem pārtikas produktiem. Ar visā pasaulē izmestās pārtikas daudzumu varētu pabarot 3 miljardus cilvēku, bet šī pārtika tiek izmesta.

K.K: Diezgan traki.

K.E.: Ja paskatās uz tiem cipariem, tad tiešām tas ir ārprātīgi. Protams, varētu jautāt, kas ir mūsu mazā Latvija vai Baltija pret pasaulē ļoti pārapdzīvotām valstīm? Izrādās, ka arī šeit mēs izmetam diezgan daudz pārtikas un ir problēmas. Man likās ļoti būtiski parunāt tieši ar Tevi par vienu brīnišķīgu iniciatīvu, ko es pamanīju Kaņepes Kultūras centra pagalmā. Proti, 2019. beigās Jūs uzstādījāt kopienas skapi.

Tas  ir ledusskapis publiskā vietā, kur cilvēki var iet un to pārtiku, ko viņi neapēd, ielikt iekšā. Es saprotu, ka šis ceļš nav bijis viegls. Vai Tu vari pastāstīt par šo projektu? Kas ir tas, ar ko jūs saskārāties? Skapja ideja irbrīnišķīga.

K.K: Tā pieredze nav jauna. Ir valstis, kur tas diezgan strauji attīstās. Vācijā, Francijā tas ir vairāk attīstījies gan kopienās, gan apkaimēs, gan institucionāli dažādos līmeņos. Mums bija brīvprātīgā darbiniece no Vācijas un viņa skatījās, kā to varētu ieviest. Ir pilnīgi skaidrs, ka nepieciešamība ir. Atkritumi ir arī Latvijā. Ir cilvēki uz nabadzības sliekšņa, kuriem vienkārši dažreiz nav naudas. Ir puse, kuriem ir šī atkritumu problēma un ir tie, kuriem vajag ēdienu. Protams, Labklājības departamentam Rīgā ir dažādas programmas, kur ir ziedošanas un tamlīdzīgi. Mēs vēlējāmies to izdarīt pieejamāku. Viens no būtiskākajiem mērķiem bija, lai par to tiktu runāts. Cilvēki, kuri vienkārši iet atpūsties, izklaidēties vai vienkārši iet garām, lai viņi uzzina par to.  Lai ir pieejamā vietā, nevis tur, kur jāiet pēc sociālās palīdzības. Protams, no normatīvu puses PVD regulē pārtikas apmaiņu. Pirms došanās ceļojumā, skaties tev ledusskapī palika burciņa, sinepes, brokastu pārslas, neatvērta

sulas paka. Tu brauc prom, šīs lietas stāvēs un pēc tam sabojāsies vai būs jāmet ārā. Nu tad re, kur atkritumi arī veidojas. Ja Tu aizbrauc un ieliec kopienas skapī, tad kāds, kurš iet garām apskatās šīs lietas un tieši tās mājās nav. Tas ir domāts visiem,bet vajadzība pēc tā ir tiem, kuriem ir jādomā kur dabūt ēdienu. Sāka parādīties bomži. Bija interesanti no PVD darbinieka dzirdēt, ka jāskatās vai tomēr visiem rajonā patīk, ka tas pievilina tādus cilvēkus. Problēma jārisina, nevis jādomā par kaut kādiem cilvēkiem, kuri negrib redzēt šos cilvēkus savā rajonā.

K.E.: Manuprāt, skapis risina daudzus jautājumus vienlaicīgi. Pirmkārt, man patīk, ka skapis ir novietots starp jauniem cilvēkiem, pilsētas centrā. Tas nozīmē, ka to atklāj vesela subkultūra. Jaunieši var nākt un redzēt, ka tāda lieta ir. Otrkārt, ja arī Tu neesi tas, kurš uz to skapi nes, kaut kur zemapziņā Tu zini, ka patiesībā diezgan daudz pārtikas paliek pāri. Kāpēc tu izmet pārtiku? Es nesaprotu, kāpēc tā koncentrēšanās ir uz tiem, kuri, atvainojos, par izteicienu var pasēdēt uz poda nevis par tiem, iespējams, simtiem, kuri būs paēduši?

K.K: Tas, ko dara PVD ir brīnišķīgi, viss ir pareizi. Normatīvi regulē un ir vajadzīgi, lai kontrolētu sabiedriskās ēdināšanas un pārtikas apriti. Tur ir tas moments par sabiedrības un lēmējvaras uzticību. Kopienas skapis pilsētas centrā ir viena lieta. Piemēram, kopiena, apkaime, neliels rajons, kur cilvēki zin viens otru un rodas uzticības moments. No Grobiņas, Siguldas, Cēsīm arī taisīja skapjus. Ja es likšu skapī, tad es apskatīšos kāds ir derīguma termiņš. Es zinu, ko es tur lieku iekšā. Protams, ir arī noteikumi, kas stingri jāievēro. Lai tas reāli darbotos, vajag cilvēku visu laiku klāt. Tas veido dārgākas izmaksas un tad kādam par to ir jāmaksā, bet tā problēma paliek. Ēdiens tiek mests ārā un ir cilvēki, kuriem nav ko ēst.

K.E.: Tad būtībā, skapī es varu likt tikai produktus ar aizvērtu iepakojumu? Ja man ir aizvērts produkts, tad es viņu varu likt skapī. Ja tas ir rosols, es nevaru to ievietot skapī?

K.K: Šogad sākās pandēmija, tas ir pārāk liels risks. Tāpēc mēs esam aizvēruši skapi kopš marta, bet jebkurāgadījumā bija forši. Kafejnīcas sāka vest uz kopienas skapi nepārdotos produktus, kas bija gatavoti priekš pārdošanas. Nekas neiet zudumā. Interesantākais, ko mēs esam piefiksējuši dežūrējot: tikko kā ieliek ēdienu, kāds iet garām un paņem. Skapis pārsvarā visu laiku liekas tukšs, bet tie ir apmēram 1000 produkti, kas ir likti iekšā un ārā. Mērķis ir sasniegts.

K.E.: Skaidrs, ka pandēmija kādu dienu beigsies un tad tas skapis atgriezīsies. Pēc kādiem noteikumiem un kādā formātā iniciatīva var pastāvēt šobrīd?

K.K: Mums plānā ir atjaunot komunikāciju. Šobrīd kādam ir jābūt atbildīgam par to skapi. Skapim būtu jābūt iespējai operēt pašam, bet ir dežuranti, kuri regulāri nāk tīrīt skapi. Šobrīd sanāk, ka skapi uzlikt var, bet stingri jāseko līdziPVD regulējumam. Vajag komunicēt un prasīt PVD ieteikumus, kā arī dalīties ar to pieredzi.

K.E: Var jau saprast arī valsts iestādes. Ir ļoti daudz negatīvu piemēru, kur ļaunprātīgi tiek izmantoti kaut kādi punkti likumā. Prieks, ka tas nav absolūti aizliegts.

K.K: Mums tagad ir visādas tehnoloģijas, ko arī var izmantot. Vienkāršākais ir videonovērošanas kamera, var redzētun izsekot. Piemēram, ja kāds cilvēks paņēmis kaut ko, saindējies. Tad var apskatīties, kas tur ir ielikts. Kaut kas nāca un piedāvāja, ka var uztaisīt smart ledusskapi. Teorētiski jā, varbūt tas ir iespējams ar aplikāciju. Es domāju, to katrā ziņā var atrisināt.

K.E: Varbūt ir kaut kādas drēbju andeles vai kaut kādas citas lietas, kur cilvēki mainās?

K.K.: Mēs mācāmies un cenšamies šīs prakses ieviest jebkuros procesos. Parasti paiet laiks to apzināties. Esam pieraduši darīt kā mums ir ērtāk un vieglāk. Decembrī sākam atliktās kafijas principu. Es varu nopirkt sev kafiju un samaksāt par vēl vienu, ja es to vēlos,  Cilvēks, kuram nav naudas, var saņemt kafiju bez maksas. To var darīt ar jebko. Vienmēr var atrast lietas, kur kaut uzlabot.

K.E.: Kaņepes Kultūras centrā grasāties kompostēt?

K.K.: Jā, mēs jau par to sen domājam. Ir jāsaprot, kur un kā, lai tas neradītu kaimiņiem kaut kādas pretenzijas. Mums Kaņepes Kultūras centrā ir brīnišķīga komanda, kur ļoti daudzi nāk ar iniciatīvām. Ir arī draugi un citas organizācijas, piemēram, tiešās pirkšanas pulciņi. Mēs visu laiku cenšamies kaut ko ieviest. Šogad ieviesām depozīta sistēmu. Piemēram, festivālā Komēta mēs izveidojām trauku bibliotēku. Par to bija diezgan daudz jautājumu, arī citu pasākumurīkotājiem, kā to ieviest.

K.E.: Festivāls Komēta ir atsevišķa tēma. Tas ir unikāls brīvdabas notikums, kas notiek Daugavgrīvas cietoksnī. Jau piekto gadu. Es gribētu teikt, ka tas ir sociāls un kultūras eksperiments. Ļoti netipisks festivālstam, ko mēs esam pieraduši redzēt festivālā. Festivālā nav reklāmas. Kāpēc?  Es sāku sev uzdot jautājumu: ja visās malās mēģina visu laiku kaut ko pārdot, bet es esmu atbraucis paklausīties mūziku, tad kāpēc es esmu atbraucis? Kāds ir festivāla virsmērķis: man kaut ko pārdot vai tomēr būt kultūras baudītājam? Tāpēc es pamanīju, ka tur nav reklāmas. Es braucu uz vietu, kur es baudu tikai un vienīgi saturu.

K.K: Reklāma ir nepieciešama un vajadzīga, jo mums ir jākomunicē par to, ko mēs piedāvājam un darām. Festivāls Komēta ir par to, lai eksperimentētu ar dažādiem veidiem, kā mēs izklaidējamies.  Tādos pasākumos nepārdod un nav lieka informācija. Visa kultūras, mākslas nozare un mūzikas industrija ir kapitalizēta un individualizēta. Visi grib taisīt pasākumu, kur ir cilvēki un patēriņš. Tu vēlies uzaicināt māksliniekus, kuri ir populāri.

Ja viņus jau zina, tad viņiem ir vairāk jāmaksā, vajag naudu, reklāmu. Jāmeklē sponsori un jādomā jauni veidi, lai tā nav vizuāla uzplīšanās informācija.

K.E.: No kā vēl ir brīvs festivāls?

K.K: Mūsu kopienas iesaistīšanās lēmumu procesos. Katrs pieņem lēmumus par tām lietām, ko viņš dara festivālā. Tā ir diezgan brīvprātīga organizācija, kur iesaistās dažādi cilvēki.

K.E.: Jūsu virsmērķis nav peļņa. Tas nav bizness?

Jā. Sākotnēji, mērķis bija ar pasākumu rīkošanu, piesaistīt uzmanību Daugavgrīvas cietoksnim, kas ir valsts kultūraspiemineklis. Šobrīd aktīvi domājam, ko darīt tālāk. Gribam eksperimentēt, mēģināt ieviest dažādas mākslas un izglītības izpausmes formas.

K.E: Festivālā ir bezmaksas ūdens. Jāņem līdzi trauki.

K.K.: Jā, vairāk lietojamās krūzes. Plastmasas glāzītes mēs cenšamies vispār nelietot. Protams, vienmēr mēs saskaramies ar to, ka nav iespējams vispār bez plastmasas.

K.E: Ir cigarešu izsmēķu trauciņi, portatīvie pelnu trauki.

K.K.: Jā, tādus mēs dalām bez maksas visiem, kuri pīpē un vēlas. Tas savukārt ir par to, lai cietokšņa teritorijunepiegružotu. Ir baigi forši, kā tā teritorija ir sakopta arī nākamajā rītā.

K.E: Man arī vienā brīdī atnāca diezgan liela atklāsme. Es biju vienā Baltijas festivālā, kur nospēlē mūziķis.Pēc koncerta ir pilns ar plastmasas glāzēm. Vēl ir vesela brīvprātīgo komanda, kas būtībā lasa glāzes. Tad man sanāca aizbraukt uz festivālu Berlīnē. Es pirmo reizi ieraudzīju depozītsistēmu. Tu iedod 1 eiro, dabū pretī plastmasas monētiņu un vairākas reizes lietojamo glāzi.  Kad Tu dodies no festivāla prom, šo glāzi atdod atpakaļ un dabū savu eiro. Ja tu esi nometis glāzi, tad atrodas kāds cits, kurš to labprāt pacels un aiznesīs, lai dabūtu to eiro. Tur nav šie plastmasas kalni un brīvprātīgie koordinē citas lietas.

K.K.: Kur ir problēma lokālajos festivālos?

K.E: Tas ir komunikācijas jautājums. Dažreiz mēs neiedomājamies par kaut kādām lietām, ko mēs varam. Tas ir parvienreiz lietojamo trauku būtību.

K.E.: Vēl jūs izmantojat vairākas reizes izmantojamos materiālus.  

Džeki un meitenes domā par risinājumiem scenogrāfijā, funkcionalitātē. Mēs skatāmies gan to, kas atrodas jau cietoksnī. Varbūt iepriekšējos festivālos ir kaut kas būvēts.

Kaut kur met ārā dēļus vai mēbeles. Šādas mēbeles nokalpo diezgan ātri, bet ļauj ieekonomēt. Šos resursus var ieguldīt foršāku mākslinieku aicināšanā. Cietoksnī ir daudz infrastruktūras, ir izdevumi. Mēs nepērkam jaunusmateriālus, bet tie ir daudzreiz lietojami materiāli. Protams, ir jāpielāgo scenogrāfija, tehniskais risinājums kā to dabūt gatavu. Eko tualetes mēs taisījām no materiāliem, kas bija sabojāti.

K.E.: Es esmu dzirdējis, ka pasaulē ir pat veselas skatuves, kas tiek darbinātas no tualetēm.

K.K: Jā, ir dažādi risinājumi. Mēs arī vienu bāru darbinājām no saules baterijām un neslēdzām vispār pie elektrības. Tur ir vajadzīgas zināšanas. Mūsu komandā nav tāds cilvēks, kurš tieši šo lauciņu varētu bīdīt uz priekšu, tāpēc tas arī nenotiek.

K.E.: Ekoloģija sākas vēderā. Festivāls ir brīvs no gaļas. Kapēc?

K.K: Kad pirmais festivāls tapa, visas idejas un domas bija par to, kas saistās ar mums: par mūsu ķermeni, personību, prātu, ķermeni un garu.  Un līdz ar to, protams, tas ir par to, kur mēs to ēdienu liekam. Ja mēs taisām pasākumu, jebkurā gadījumā tas radīs ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Cilvēki dosies uz turieni, transports. Tas mūsu mērķis bija nospiedumu darīt pēc iespējas mazāku. Lai visu ēdienu audzētu, ir vajadzīgi daudz resursi: ūdens, pārtika dzīvniekiem un tamlīdzīgi. Par vienu gaļas gabaliņu sanāk ļoti daudz resursu. Mēs katru gadu kaut ko jaunu mācāmies un dažreiz pat nepievēršam uzmanību, pietiekami stingri. Mums ir sabiedrība, kam daudz kas ir jauns.

K.E.: Labāk mēģināt, nekā nemēģināt vispār. Šodien beidzamais jautājums, bet nebūt nesvarīgs. Ja katram no mums būtu iespēja mainīt vismaz vienu lietu savā pasaules uztverē, kas, Tavuprāt, tas būtu?

K.K: Attiecības starp cilvēkiem un sabiedrībā vienam ar otru. Kad Tu uzlabo tās attiecības, Tu sāc rūpēties par pārējiem. Es domāju, ka tā ir uztvere par sabiedrību.

K.E.: Es domāju, ka Covid laiks šobrīd ļoti labi iezīmē to, ka cilvēkiem vajag vairāk padomāt par to, mēs attiecamies viens pret otru. Vasarā daudzi izbaudīja tik vienkāršu lietu apskāvieni. Ir  ārkārtīgi svarīgi saprast, ka tās šķietami pašsaprotamās lietas nemaz tik pašsaprotamas nav. Ja mēs par tām piedomājampastiprināti, iespējams, ka tas ir pusprocents, kas pasauli var padarīt labāku. Ciemos bija Kaspars Kondratjuks, Kaņepes Kultūras centra radošais direktors. Turpinām klausīties EHR, raidījumu Zaļā zona. Tiekamies jau pavisam drīz. Paldies!

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt