Zaļā zona. Sarunas. 45. sērija. Intervija ar Reini Avenu.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Ir veiktas aptaujas, kas liecina, ka aptuveni puse no Latvijas iedzīvotājiem mēdz periodiski braukt ar velosipēdu, savukārt tikai nepilni 10% iedzīvotāju šo ekoloģisko un ekonomisko pārvietošanās līdzekli izmanto ikdienā. Viens no iemesliem ir nepiemērota infrastruktūra, otrs varētu būt tas, ka iztrūkst cieņpilnas savstarpējās attiecības ar citiem satiksmes dalībniekiem. Par to, cik droši pārvietoties ar velosipēdu pilsētā, kā kļūt par rūdītu velobraucēju neatkarīgi no laikapstākļiem, kā arī to, kā veloprieks var kļūt par darbu, Zaļajā Zonā saruna ar Reini Avenu. Reinim ir ir 22 gadu stāžs kā kurjeram ikdienā braucot gan ar auto, gan ar velo pa Latvijas un ārvalstu ceļiem. Sveiks, Reini!

Reinis Avens: Sveiki!

K.E.: Kā kļūt par velosipēdistu?

R.A.: Man liekas, ļoti vienkārši. Mosties, aiziej uz šķūnīti, paņem velosipēdu un brauc!

K.E.: Tavs stāžs ir 22 gadi. Šo gadu laikā drošvien velosipēdi ir mainījušies. Manā bērnībā bija 3 vai 4 varianti: mazais skolēnu, saliekamais, sieviešu un vīriešu velosipēdi. Vēl bija tūristu un šosejas velosipēdi. Šobrīd mums ir visādi elektrovelosipēdi, mazie, saliekamie un citi riteņi. Ko darīt, ja kāds ir pieņēmis lēmumu kļūt par velosipēdistu?

R.A.: Galvenais, ir gribēt. Neviens jau Tevi nepiespiedīs braukt. Es zinu, ka daudzi sevi piespiež, jo ekonomika liek. Es domāju, ka vajag izbaudīt katru braucienu. Ja Tu brauc ar baudu un skaties apkārt, man liekas, ka nekādu problēmu nav. Galvenais, nevajag nekur skriet. Brauc lēnām, mierīgi un visam pietiks laiks.

K.E.: Tu jau brauc 22 gadus. Cik km Tu nobrauc dienā?

R.A.: Aptuveni 80 – 100 km katru dienu. Dažreiz pat vairāk sanāk. Brīvdienās es braucu sacensībās ar riteņiem. Tas man ir treniņš, darbs man ir apmaksāts. Brīvdienās tiek izpildīts hobijs.

K.E.: Es pieļauju, ka Tev ir vairāki velosipēdi?

R.A.: Jā, man ir tandēms, darba riteņi vasarai un ziemai, kravas ritenis, sacīkšu ritenis priekš asfalta, priekš meža. Vēl bērnam un sievai ir riteņi. Katram savas vajadzības.

 

K.E.: Es pieļauju, ka ļoti svarīgs ir velosipēdu tehniskais stāvoklis. Kam ir jāpievērš

R.A.: Priekš pilsētas ir vairāki varianti. Ja Tu gribi pilsētā dinamisku un lētu: tad ir jāizvēlas fiksētie riteņi jeb single speed (viena ātruma riteņi). Tie ir viegli, ātri un maz jātērē nauda. Tie ir diezgan lēti, tāpēc ar šādiem velosipēdiem brauc ļoti daudz studentu. Tie ir fiksēti un nevajag bremzes, bet ir jābūt uzmanīgiem, jo var nesabremzēt. Lietošanas ziņā fantastiski: jānomaina tikai ķēde un zobrati. Kurjeri daudzviet pasaulē izmanto šos velosipēdus, jo tie ir ātri, lēti un vienkārši riteņi.

K.E.: Kādi vēl ir varianti? Kas ir vēlamais pilsētas komplekts, lai būtu ērti pārvietoties?

R.A.: Pilsētas riteņi ir domāti cilvēkiem, kuri sēž birojos un brauc uz un no darba. Šādi velo ir ātri, ērti un ar dažiem ātrumiem. Tie ir smagi, komfortabli, bet labi ripo. Ar tādu velo skrieties virs 30km/h nav ērti. Tagad ir riteņi ar elektrību, kas palīdz braukt.Ja Tu esi slinks, ņem elektrību. Ja cilvēks pērks velo, es parasti visiem iesaku: izvēlies riteni pēc krāsas un izskata. Izbrauc ar velo pie veikala, pirms pērc. Tad Tu sapratīsi, vai Tev patīk kā velo ripo. Katram cilvēkam patīk dažādas nianses un sīkumi. Veikalos dod izbraukt ar velo pirms pirkšanas.

K.E.: Ir parādījušies velo ar ļoti platām riepām. Vai tā ir modes tendence vai jauna, funkcionāla inovācija?

R.A.: Tas nav nekas jauns, šādi riteņi ir aptuveni 15 gadus. Ar šādiem riteņiem Kanādas Ziemeļos taisa sniega sacensības. Platā riepa ir domāta, lai brauktu pa sniega virsmu un negrimtu iekšā. Ar šādu velo var labi braukt pa pludmali un bieziem sniegiem. Somijā, Zviedrijā šādus riteņus var izīrēt, tur ir speciālas trases par kurām braukt.

K.E.: Runājot par drošību: kāds ekipējums ir nepieciešams?

R.A.: Visiem iesaku vilkt ķiveres, tās mani ir pāris reizes izglābušas. Es ieteiktu vilkt arī spilgtākas drēbes. Nav ieteicams braukt melnās drēbēs, jo ir grūti pamanīt no malas. Kad Tu brauc pa ielu, Tev ir jāatcerās, ka esi kā maza skudra, starp lieliem ziloņiem.

K.E.: Kā ir ar lukturīšiem priekšā, aizmugurē, mirgojošiem. Esmu redzējis, ka liek iekšā spieķos un veidojas zīmējumi.

R.A.: Jo vairāk, jo labāk. Vācijā nedrīkst būt mirgojošas lampiņas, pie mums var būt.

K.E.: Es kā autovadītājs pāris reizes uz ielas esmu redzējis lampiņas, kas nāk no aizmugurējā, sarkanā luktura. Kreisajā un labajā malā tiek zīmētas līnijas, kas ir kā zona. Manuprāt, tas ir brīnišķīgs risinājums. Jo tas skaidri iezīmē trajektoriju, kas man jāapbrauc.

R.A.: Tas ļoti palīdz arī tad, kad tumsā ir ļoti liels riteņu bars. Lai viņi savā starpā nesaskrietos, līnijas palīdz ieturēt distanci un kādam neuzskriet virsū. Bieži vien riteņbraucēji savā starpā saskrienas vairāk.

 

K.E.: Cik Tev pašam ir lampiņas?

R.A.: Man ir 2 lampiņas uz ķiveres: priekšā un aizmugurē. Tas ir ērti, jo lampiņas redz virs mašīnām. Riteņu pieejamība ir ļoti liela. 90.gados nebija nevienas riteņu stāvvietas. Tagad ir ir daudz stāvvietu un visas ir pilnas. Pie nevienas skolas nebija riteņu stāvvietas.

K.E.: Mūsdienās atslēgu tehnoloģija ir augusi. Runā, ka velosipēdu atslēgai vajadzētu būt pusei no riteņa vērtības. Vai tā ir taisnība?

R.A.: Zaglim nav izdevīgi zagt riteņus no Holandes, jo šeit šāds ritenis maksā 25 – 100 eiro. Ir problēmas ar šāda riteņa pārdošanu, tāpēc nav jēgas. Pilsētas riteņus ir ļoti neizdevīgi pēc tam pārdod, tāpēc cilvēki ir pārgājuši uz šādiem riteņiem. Ir cilvēki, kuri brauc ar smukiem, labiem riteņiem. Viņi tos atstāj trepjtelpās un tos nozog. To es uzskatu par dāvināšanu.

K.E.: Kam jāpievērš uzmanība, pērkot atslēgu?

R.A.: Es pats šobrīd braukāju ar U veida atslēgu, pagaidām man nav bijušas citas atslēgas. Pirms tam man ir bijušas ķēdes, bet ar tām es vairs nebraucu. Ķēdes ir smagas un diezgan neērtas. Ar U veida atslēgu nav nekādas problēmas. Ļoti lētas atslēgas es neieteiktu pirkt. Ļoti daudzi nopērk pirksta resnuma troses, ko zagļi var ar plaķenēm nokniebt. Ja ritenis būs nesmuks, netīrs: neviens to nezags. Manas karjeras laikā ir nozagi 5 velosipēdi, bet tas bija 90.gadu beigās – 2000.gadu sākumā, kad sāku strādāt. Pēdējos 10 gados neviens man nav nozadzis velosipēdu. Man vairāk lūst rāmji, dakšas.

K.E.: Kā šobrīd ir ar toleranci? Es ik palaikam braucu ar motociklu. Vairāk pamana motociklistus un tos, kas brauc uz diviem riteņiem. Pilsētā ir mazliet vairāk infrastruktūras uzlabojumi.

R.A.: Riteņiem ir ļoti daudz uzlabojumi. 90. gados nebija veloceliņi, nekā nebija. Mēs braucām un nečīkstējām. Tagad cilvēki saka, kā es pabraukšu pa pilsētu, bet ir tik daudz veloceļinu. Kā var vispār nebraukt? Es braucu pa Čaka, Brīvības ielām. Man nepatīk viens posms: kad pārbrauc pāri VEF tiltam, uz centra pusi braucot (pa labo pusi). Tur sanāk braukt pa Brīvības ielu. Esmu pamanījis, ka tur ar ļoti daudz cilvēku brauc ar velosipēdiem. Viņi nebrauc pa Krišjāņa Barona ielu (kur ir velo ceļiņš). Tagad visi brauc pa Čaka ielu uz centru.

K.E: Čaka ielā ir tikai iela, taisnā līnijā, ar luksoforiem. Kā Tu tiec pāri Zemitānu tiltam?

R.A.: Tur tagad vispār nekādu problēmu nav, jo ir velo celiņš pāri visam tiltam. Ja runājam par tiltiem: visbriesmīgākā situācija šobrīd ir uz Dienvidu tilta. Ar riteni pārbraukt pāri dzelzceļam, līdz Slāvu aplim (no Krasta ielas), tur var braukt tikai pa ceļu. Tur vispār nav padomāts par riteņbraucējiem. Pāri Daugavai var tikt, bet tālāk nekur netiec. Tur nav kur braukt. Iedomājies, brauc pāri tam tiltam grupa ar riteņiem: tūristu grupa, 20 cilvēkiem. Kā viņi var pārbraukt šim tiltam pāri? 1 ritenis nokrāmēts ar somām ir aptuveni 50 kg. Pa trepēm stiept vai ar liftu braukt lejā ir ļoti ilgi. Ko tie inženieri  tur uzstaisīja? Mašīnām tur ir ļoti labi uzstaisīts, bet riteņiem tur nav nekā (abos virzienos).

K.E: Kā Tev šķiet, autobraucēji kļūst tolerentāki pret riteņbraucējiem?

R.A.: Jā!

K.E: Cik Tu daudz saskaries ar agresiju?

R.A.: Ar agresiju? Es esmu tāds cilvēks, kurš neuzprasās uz nepatikšanām. Es skatos, ja kāds brauc, es vienmēr visus palaižu. Kāpēc man vajadzētu līst zem riteņiem un teikt, ka esmu galvenais? Ejiet malā.

K.E: Ir tādi, kuri tā dara. Ir atsevišķi cilvēki, kas vēlas pievērst Rīgai (kā zaļākai zonai) uzmanību: apzināti provocē un brauc pa sabiedriskā transporta joslām.

R.A.: Es domāju, ka šādā veidā tiek panākta agresija pret sevi. Mans darbs neļauj būt agresīvam, es šeit strādāju. Ja es vietā, kur strādāju, taisu blēņas: es nevarēšu strādāt pēc tam. Man tas ir ļoti svarīgi.

K.E: Cik ir tālākais gabals, ko esi nobraucis ar velosipēdu?

R.A.: Esmu braucis no  Rīgas uz Valmieru, tūrisma braucienos pa Latgali. Lēnām, mierīgā režīmā. Esmu piedalījies sacensībās, piemēram, Igaunijā (160 km). Tur ir tikai meža taciņas, 8 h. Pēdējoreiz, es tur dabūju 2.vietu. No 1. vietas pietrūka 6 sekundes. Mēs visi cīnījāmies 8 h. Tas bija ļoti grūti. Vē esmu piedalījies 24 h sacensībās.

K.E: Tas jau gandrīz kā velosipēdu ultra maratons.

R.A.: Jā, 24 h pa mežu un jāriņķo pa apļiem. Lielākā distance, ko esmu nobraucis īsākā laikā: piedalījos Somijā guļošo riteņu sacensībās. Tu ar riteņiem guli ar kājām pa priekšu un minies. Mans rekords ir 200 km – 6 h.

K.E.: Tas izklausās iespaidīgi!

R.A.: Jā! Tieši 6 h es nobraucu 200 km. Es vinnēju!

K.E: Kas ir tas, ko Tu kā riteņbraucējs gribētu sasniegt vai pievarēt?

R.A.: Ja ir laba kompānija, tad nav svarīgi kur Tu brauc. Ar labu kompāniju vari braukt uz Spāniju. Runājies, atpūties, baudi dabu, skatus un ēdienu. Ar riteni braucot, taisīt ēst ir pavisam kas cits nekā gatavot mājās.

K.E.: Tevi dzeltenajā formā rīdzinieki noteikti ir redzējuši.

R.A.: Mani arī atpazīst diezgan labi, jo esmu diezgan ilgi nostrādājis kā kurjers.

K.E.: Ko Tu gribētu novēlēt visai Rīgas pilsētai?

R.A.: Savstarpēji labāk sadarboties ar viens otru. Nedusmoties vienam uz otru, labāk palaist, pateikt paldies par palaišanu un būt draudzīgākiem.

K.E.: Viedi vārdi. Es domāju, ļoti labs punkts mūsu sarunas izskaņā. Teikšu lielu paldies velo entuziastam Reinim Avenam. Paldies, ka atbrauci. Lai izdodas pēc iespējas drošāki, interesantāki braucieni arī turpmāk.

R.A.: Paldies! Ceru, ka arī citiem būs interesanti un forši braucieni visu ziemu!

K.E.: To arī novēlu un, protams, savstarpējā tolerance! Dārgi klausītāji! Man ir jāsaka, ka šis ir pēdējais Zaļās Zonas raidījums. Es gribētu teikt lielu paldies visiem Jums, kas klausījāties (un lasījāt šīs intervijas 😊). Paldies tik dažādiem viesiem! Paldies arī raidījuma komandai: tie kas filmē, ieraksta, montē, pārraida un inicē. Es gribētu nobeigt šo raidījumu sēriju ar nelielu atziņu: mēs varam ticēt dažādām, mums katram var būt dažāds viedoklis, finansiālais stāvoklis, pārliecība, ādas krāsa. Taču gala rezultātā, planēta uz kuras mēs dzīvojam un daba (vismaz pagaidām) ir viena. Vienkārši ir jāmācās savstarpēji sadzīvot. Kad es biju mazs puika, vecmamma man mēdza mācīt: nekad nevajag otram darīt to, kas pašam nepatīk. To es novēlu arī mums visiem: mācīties pieņemt atsķirīgo un nedarīt pāri ne tikai daba, bet arī viens otram. Arī es, Kaspars Eglītis saku lielu paldies un lai mums visiem izdodas!

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt