Zaļā zona. Sarunas. 43. sērija. Intervija ar Agnesi Balandinu.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Lai dabu iemīlētu, tā sākumā jāiepazīst un jāizprot. Tas liek cilvēkam aizdomāties savstarpējo mijiedarbību un cēloņsakarības. Piemēram, ka nocērtot kādu koku, tiek laupīta mājvieta putniem un izpostīta dzīvesvieta kukaiņiem. Te nu liela loma dabai draudzīgas sabiedrības veidošanai ir vides izglītībai. Viena no šādām vietām ir dabas izglītības centrs Meža māja Ķemeros. Par to, ko var redzēt un apgūt Meža mājā, par Ķemeru nacionālā parka vērtībām, cilvēku burzmu dabā un dabas talkām Daru labu dabai, Zaļajā Zonā saruna ar izglītības centra Meža māja pārstāvi Agnesi Balandinu.

Agnese Balandina: Sveiki!

K.E.: Sveika, Agnes! Kāpēc Tev pašai ir svarīgi runāt un iestāties par dabas vērtībām?

A.B.: Visi kolēģi, kas strādā dabas aizsardzības pārvaldē, vairāk vai mazāk, ir ar misijas apziņu un tas mums ir asinīs. Tas ir nebeidzams process, jo daba ir kā dzīvs organisms. Daba mainās un nāk klāt jauna informācija, ko mēs nezinājām iepriekš. Mainās arī pētījumu metodes, nāk jaunas tehnoloģijas. Tā ir nepārtraukta mācīšanās. Mēs visi esam ļoti ieinteresēti pēc iespējas vairāk par to uzzināt, daba mums visiem patīk.

K.E.: Jums visiem ir bioloģijas izglītība vai kā citādāk?

A.B.: Dabas aizsardzībā vajag ne tikai biologus, bet ir nepieciešams dabu arī izprast. Ir jānāk talkā cilvēkiem, kuriem nav bioloģijas izglītības, bet kuri ir gatavi mācīties un ir ieinteresēti dabā. Tie, piemēram, ir sabiedrisko attiecību speciālisti, kuri aizstāv dabas intereses. Juristi, kuri ir pārņemti ar dabu un gatavi to aizstāvēt. Profesiju loks ir nebeidzams. Mums ir nepieciešami cilvēki ar izpratni par dabu un tās procesiem. Ja mums būtu vairāk cilvēku (arī lēmumu pieņēmēju vidū), ar izpratni par dabas procesiem, tad mums šobrīd klātos daudz labāk. Dabas aizsardzība ir visu cilvēku interesēs, tāpēc visi ir aicināti piedalīties.

K.E.: Par dabu iestājas cilvēki, neatkarīgi no savām profesijām?

A.B.: Jā, cilvēkiem ir interese par dabu gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā. Šo visu ir mainījusi Covid – 19 situācija. Mēs redzam, kas notiek tad, kad visi cilvēki dzīvo uz vietas un nebrauc ne uz Kipru, ne Grieķiju. Šie cilvēki dodas dabā. Tas ir mūsu novērojums. Pēdējo gadu laikā, pieprasījums pēc dabas takām un piedzīvojumiem dabā ir palielinājies vairākkārt. Tas, protams, rada jaunus izaicinājumus. Dabas takas ir izveidotas visiem zināmās vietās. Augot pieprasījumam, cilvēki vēlas ieraudzīt ko jaunu. Tūrisma pakalpojumu sniedzēji cenšas to tūristiem piedāvāt. Ļoti bieži, nezināšanas dēļ, šie pakalpojumi tiek sniegti vietās, kur to nevajadzētu darīt vai laikā, kad to nevajadzētu darīt. Dabā visu laiku dzīvo radības, kurām ir noteikti procesi. Piemēram, pavasarī dzīvniekiem piedzimst mazuļi, dzīvniekiem tas ir būt vai nebūt jautājums. Dzīvnieki nevar to pārcelt uz citu laiku. Ja dzīvnieki konkrētajā laikā mazuļus neizaudzina, tad tas vairs nav iespējams. Pavasarī ejot dabā mēs esam noķēruši pozitīvas emocijas, bet uz šo dzīvnieku rēķina. Ir daudz pozitīvo piemēru no tūrisma sniedzēju puses, kas ir gatavi sadarboties, paši saprast, mācīties un nodot informāciju tālāk saviem klientiem.

K.E.: Bieži vien tas nav ļaunprātīgi, tā ir nezināšana.

A.B.: Tieši tā. Tāpēc mēs atgriežamies pie jautājuma par dabas izglītību, kas ir absolūti nebeidzams process.

K.E.: Dabas izglītības centrs Meža māja. Kas tas īsti ir?

A.B.: Dabas izglītības centrs Meža māja ir viens no 5 dabas aizsardzības pārvaldes izglītības centriem. Šādi centri ir visos reģionos: Slīterē, Ķemeru Nacionālajā parkā, Rāznas Nacionālajā parkā un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Savs dabas izglītības centrs ir Līgatnes dabas takās, Gaujas Nacionālajā parkā. Visi šie centri īsteno mazliet atšķirīgas programmas. Piedāvājums ir ļoti dažāds. Mēs strādājam ar bērnu un jauniešu auditorijām. Pamatā piedāvājam dabas izglītības nodarbības. Tā ir iešana dabā, ar speciāliem uzdevumiem un mērķi. Mēs izmantojam gan darba lapas, gan dažādus instrumentus. Programmas var būt gan par ūdeņiem, gan mežiem. Jauniešiem tas ļoti patīk un ir izveidojušās arī pirmās 18+ grupas, kas ir paredzētas pieaugušajiem. Ir kustība Jaunie Reindžeri, viņi nāk no Europark federācijas. Tas ir lielākais aizsargājamo teritoriju tīkls Eiropā. Jauno Reindžeru kustība apvieno zinātkārus jauniešus, kuriem interesē daba. Mēs nesagaidām, ka viņi būs biologi, bet sagaidām, ka ar iegūtajām zināšanām viņi aizies dzīvē: kāds būs politiķis, ekonomists un iestāsies par dabas vērtībām. Tāds ir mūsu mērķis. Jaunie Reidžeri darbojas Ķemeru Nacionālajā parkā, Gaujas Nacionālajā parkā un citviet. Viņi regulāri tiekās un kopīgi dara dažādas lietas: piedalās talkās, dara labus darbus dabai, dodās kopīgos pētījumos. Reizi gadā ir kopīga nometne. Principā šī programma apvieno zinātkārus jauniešus. Dabas izglītības centrs Meža māja diezgan spēcīgi nodarbojas arī ar tūrismā iesaistīto pušu apmācībām. Mums ir forums, lai uzņēmēji būtu zinoši. Mēs runājam par visiem, kas saskarās ar dabu. Saturs, kas katram interesē ir atšķirīgs, bet pamatlietas ir visiem vienādas. Mēs ļoti vēlamies ar visiem sadarboties un izglītot. Jo lielāks dialogs, jo mazāk pārpratumu pēc tam rodās. Ir labi, ka cilvēki nebaidās no Dabas aizsardzības pārvaldes. Mēs vēlamies veicināt šo dialogu, lai cilvēki nebaidās, nāk uz administrāciju, kontaktējas, jautā, mēs paskaidrosim un izrunāsim. Tādejādi var novērst ļoti daudzus konfliktus un visiem būs labāk.

 

 

K.E.: Kādā veidā cilvēki pie Jums nonāk? Vai tās ir skolas, kas ved ekskursijās?

A.B.: Mēs mēdzam rīkot dabas izglītības pasākumus. Šī joma šobrīd ir apsīkusi, pašlaik intensīvi to nedarām. Būtisks mūsu darbības virziens ir dabas talkas jeb iniciatīva Daru labu dabai. Tā ir atbilde kādā veidā cilvēki pie mums nonāk. Skolēni nonāk pie mums ekskursijas ietvaros. Skolotāji vēlas, lai ekskursijas laikā skolēni kaut ko iemācās. Mēs skolēniem piedāvājam dabas skolu un dabas izglītības nodarbības. Kopumā, visās grupās ir bērni, kuriem tiešām interesē šīs lietas.

K.E.: Vai Jūs iesaistāt arī mobilās tehnoloģijas, dodoties dabā? Es esmu redzējis pasaules piemērus, ka jauni cilvēki tiek vairāk aizrauti savienojot ekrānu ar dabas tēmām.

A.B.: Tas ir ļoti labs jautājums. Mēs paši par to daudz esam lauzuši šķēpus. Protams, ir vēlme vismaz uz 2 h dabā nolikt telefonus un tos neizmantot. No otras puses, mēs saprotam jaunās paaudzes nepieciešamību pēc tehnoloģijām, kā viņi apgūst lietas. Ļoti bieži tas nav iedomājams bez jaunajām tehnoloģijām. Ir arī pozitīvie piemēri. Šobrīd mēs nopietni apsveram to ieviest tuvakajā laikā un izmantot papildināto realitāti. Vēlamies dot iespēju jēgpilni padziļināt prasmes un palīdzēt mācīšanās procesā.

 K.E.: Tepat Latvijā ir uzņēmumi, kas māca bērniem anatomiju un kosmosa zinātnes. Tu noskenē grāmatā bildīti un pēkšņi kļūst interesantāk. Kā ir ar pieaugušajiem: vai var pieteikties vai jāorganizē grupas?

A.B.: Liela daļa pieaugušo pie mums nonāk caur dabas izglītības pasākumiem. Šobrīd Covid 19 laikā daudzi pie mums nonāk no dabas talkām, kas ir epidemiloģiski drošas. Ar iniciatīvu Daru labu dabai, mēs dodamies dabā un darām labus darbus. Neviens no šiem darbiem nav atkritumu lasīšana. Mēs palīdzam dabai, kur tai nepieciešama palīdzība. Daudzās vietās daba tiek galā pati un mūsu palīdzība nav nepieciešama. Ir ekosistēmas pļavas, kas bez cilvēka vispār nevar izdzīvot. Vēsturiski tās ir veidojušās cilvēka un dabas mijiedarbībā. Šobrīd, mainoties dzīvesveidam lopi tiek  turēti kūtīs. Ar šo iniciatīvu vēlamies izdarīt labu kādai pļaviņai un atsaukt atmiņā tradīcijas.

K.E.: Tas nozīmē, ka pie Jums var braukt siena talkās?

A.B.: Jā, var braukt. Mēs siena talkas izsludinām publiski pasākumu veidā, kad pieteikties var ikviens. Mums ir piedāvājums arī koorporatīvām grupām. Aizvien vairāk pieaugušo šo tiešām izmanto un piedalās ne tikai siena talkās, bet dara arī citus darbus un brauc, lai saliedētu kolektīvu. Mājaslapā www.darudabai.lv, kur katrs var atrast sev interesējošos darbus. Piemēram, tur ir gan upju tīrīšanas, ko labāk darīt vasarās. Ir arī krūmu talkas, cīņa ar dažādām invazīvajām sugām. Šobrīd vēl aizvien ir diezgan aktīva siena talku sezona. Tas paliek populāri un cilvēki apmeklē šos pasākumus.

K.E.: Latvijā ir saimniecības, kas piedāvā kartupeļu talkas. Tie, kuri nekad to nav darījuši, var to izmēģināt. Tu pats vari novākt kartupeļus un dabūt to, ko esi novācis.

A.B.: Lūk, vēl viens fenomens!

K.E.: Kā notiek siena talkas? Mēs sienu pļaujam, tad novācam, liekam zārdos, tad siens tiek žāvēts, ņemts nost, tiek likts ratos un nests šķūnī. Tā es atceros siena talkas. Vectēvam bija zirgs, kas veda mūs ratos. Tās ir brīnišķīgas atmiņas no manas bērnības. Kā tas notiek mūsdienās?

A.B.: Tas process ir stipri līdzīgs. Vienīgi nav zirgs, rati un kraušana šķūnī. Visa pamatā ir pļaušana. Pļaušanas daļu uzņemamies mēs, jo tas ir saistīts ar zināmu risku. Ne visiem ir trimmera tiesības. Lai viss būtu droši, mēs paši nopļaujam. Izkaptis mēs cilvēkiem nedodam. Siena talkās mēs aicinām sagrābt to, kas ir nopļauts. Pamatā tā ir zāle jeb siens, mēdz būt arī krūmu atvases, krūmi. Ir pļavas, kur mēs veidojam zārdus. Cilvēki paši to var pamēģināt un apgūt šīs iemaņas. Mums ir cilvēki, kuri to māk darīt un pārējie var iemācīties. No praktiskā viedokļa siena rullēšana ir saprotama un viegli izskaidrojama. Siena vākšana ar rokām nenotiek vairs gandrīz nemaz. Mēs redzam, ka pamazām cilvēki, kuriem īpašumā ir mazās pļaviņas: viņi pie mājas izveido zārdu prieka pēc. Tā ir ļoti atbalstāma lieta!

K.E.: Savāktais siens tiek atdots kādām saimniecībām?

A.B.: Mēs gribētu, lai mums būtu kam atdot savākto sienu. Ja kādam vajag sienu, droši varat dot ziņu. Mums nav kur likt savākto sienu. Esam mēģinājuši piedāvāt gan patversmēm, gan cilvēkiem, kuri piedalās talkās. Līdz šim mums nav izdevies atrast pielietojumu nopļautajam sienam. Tā kā tas, ko mēs savācam ar rokām, labākajā gadījumā paliek ziemai, stirnām.

K.E.: Cienījamie klausītāji, ja kādam ir vajadzīgs siens: droši sazinieties ar www.darudabai.lv. Parunājam nedaudz par pašu Ķemeru Nacionālo parku. Kas ir lielākās vērtības, kas šobrīd ir šim parkam? Protams, tā ir skaista daba un iespēja atpūsties svaigā gaisā.

A.B.: Mēs paši sevi saucam par mitrāju parku. Viss, kas Latvijas dabā ir atrodams slapjš, ir atrodams Ķemeru Nacionālajā parkā. Tie ir purvi. Cilvēkiem, galvenokārt, Ķemeru Nacionālais parks asociējas ar purvu. Cilvēkiem liekas, ka Ķemeru Nacionālais parks ir Lielā Tīreļa laipa. Neapšaubāmi, šī ainava ir fantastiska. Tas ir milzīgs purvs, ar ezeriņiem, kas cilvēkus aizrauj un uzrunā. Mums ir arī cita veida purvi. Mēs lepojamies ar ievērojamām zemo purvu platībām, tās ir vairāk sastopamas pie Kaņiera ezera. Šādi purvi ir palikuši pavisam maz, Ķemeru Nacionālais parks ir viena no vietām, kur tos var redzēt. Mums ir seklie piejūras ezeri, upes, 20 km jūras piekraste, applūstošie meži jeb dumbrāji. Dumbrāji ir vairāk sastopami Ķemeru apkārtnē. Ir arī applūstošās pļavas. Ķemeru Nacionālajā parkā ir veikti vairāki vērienīgi mitrāju atjaunošanas projekti. Pie mums brauc arī ārzemju kolēģi, kuri skatās šo mūsu pieredzi. Kopumā Ķemeru Nacionālajā parkā ir vairāk nekā 20 apskates objekti. Pie mums, savulaik, bija vācu kolēģi, kuri pie mums nodzīvoja nedēļu. Arī tad, viņi nebija paveikuši visu.

K.E.: Ķemeru Nacionālais parks ir ļoti liels.

A.B.: Jā, ļoti liels un daudzveidīgs. Tās iespējas, ko darīt ir ļoti dažādas.

K.E.: Noslēdzošais jautājums: cilvēki dosies un turpinās doties dabā. Daudziem tas ir jauns  ieradums un atklājums, kas nebūt nav slikti. Protams, ir arī izglītības jautājums. Kas ir tās lietas, no kurām tomēr vajadzētu atturēties? Nacionālajos parkos cilvēki mēdz slidot, citi brauc ar supiem. Kā mēs varam saudzēt dabu? Ja intensitāte būs lielāka, mums vajag visam pievērst lielāku rūpību.

A.B.: Vislabāk izvēlēties pastaigām paredzētus un marķētus maršrutus. Tā Jūs būsiet dabai visdraudzīgākie. Mēs īstenojam arī kampaņu Ko atnesi, to aiznes. Tas nozīmē, ka dabas takās nekur nebūs miskastes. Līdz ar to, par to labāk padomāt mājās, ko mēs ņemam līdzi. Mežā nebūs kur izmest, atkritumi būs jāņem līdzi. Jāpārdomā, lai iepakojums būtu pēc iespējas mazāk. Ņemam līdzi termosu, ūdens pudeli, maizītes. Saliekam pārtikas kastītes, lai neveidojas atkritumi. Jāplāno atbilstoši, varbūt paņemiet līdzi kādu lieku maisiņu, kur salikt atkritumus un iznest ārā. Tās ir galvenās lietas. Supot saullēktā ir brīnišķīgs piedāvājums. No 15.augusta līdz oktobrim tieši Lielajā Ķemeru Tīrelī saullēkta un saulrieta braucieni būs aizliegti. Tā ir nozīmīga dzērvju pulcēšanās vieta un putni migrācijas laikā ir ļoti jūtīgi pret traucējumiem. Putniem visus spēkus vajag veltīt ceļošanai. Katrs traucējums, kā dēļ putni ir spiesti pacelties augšā ir lieks enerģijas patēriņš. Tas samazina spēkus migrācijas ceļā. Tas, ko mēs vara darīt: nodrošināt putniem pēc iespējas netraucētākus apstākļus, tajās vietās, kur tie ir izvēlējušies pulcēties. Līdz oktobrim supošanai ir jābeidzās vismaz stundu pirms saulrieta. Braucienam no rīta ir jāsākās vismaz stundu pēc saulrieta. Pakalpojuma sniedzēji, kas tur darbojās ir saskaņoši šo maršrutu un to zina. Mēs, protams, izvietosim arī zīmes, lai  cilvēki ir informēti. Mēs ņemam vērā pamatiedzīvotāju intereses. Tie, kas tur dzīvo ir galvenie. Mēs varam mazliet pacieties, jo tas ir gribu vai negribu jautājums.

K.E.: Brīnišķīgi! Liels paldies par sarunu. Lai izdodas viss iecerētais! Gan šosezon, gan nākotnē! Atgādināšu, ka šodien pie mums ciemos, Zaļajā zonā bija izglītības centra Meža māja pārstāve Agnese Balandina.  Liels paldies, lai veicas!

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt