Zaļā zona. Sarunas. 38. sērija. Intervija ar Magdu Jentgenu.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Uz Latvijas mazajām upēm ir ap 1200 dažādu šķēršļu – HESi, aizsprosti, dambji, uzplūdinājumi, kas enerģiju neražo, bet nodara dabai postu. Šie upju aizsprosti ne tikai ietekmējuši ūdens biotopu ainavas, bet arī rada nopietnu apdraudējumu saldūdens zivju resursiem. Par aizsprostu ietekmi uz mazajām upēm, diskutablo mazo HES nojaukšanu, kā arī to cik ātri atveseļojas upe pēc šķēršļa nojaukšanas Zaļajā Zonā saruna ar Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāju Magdu Jentgenu. Sveiki!

Magda Jentgena: Labrīt!

K.E.: Ļoti aktuāla tēma, kas skar mūs visus. Par saldūdens resursiem un zivīm ir dzirdēts diezgan daudz. Cik liela nozīme šim visam ir cilvēku dzīvēs?

M.J.: Ietekme ir ļoti liela. Pat ja ikdienā mēs par to neaizdomājamies, tomēr saldūdens resursi ir vienoti un nav atsevišķi resursi zivīm, dzeršanai, lauksaimniecībai. Tas viss ir vienots ūdens resurss. Aizsprosti ietekmē ne tikai upes, bet arī mūsu ūdens resursus un labklājību.

K.E.: Kā ir ar saldūdens resursiem pasaulē? Es saprotu, ka tas ir proteīna avots vismaz 200 miljoniem cilvēku Āzijā. Latvija ir samērā maza valsts, bet pasaulē šim resursam ir ļoti liela nozīme.

M.J.: Zivju audzētavas kļūst arvien aktuālākas, jo mēs pārzvejojam resursus jūrās un okeānos. Līdz ar to zivju audzētavām ir arvien lielāka nozīme. 200 miljoni cilvēku ir atkarīgi no saldūdens audzētavām un iespējām audzēt zivis.

K.E.: Ja mēs paskatāmies uz saldūdens resursiem 100 gadu griezumā. Kā tas ir mainījies līdz mūsdienām? Kas ir samazinājies un kļuvis citādāks?

M.J.: Ir palielinājušās riska zonas, dēļ izteiktākiem sausumiem (ko var just arī Latvijā). Problēma ir tāda, ka mēs nevaram paredzēt laika apstākļus. Šobrīd Vācijā notiek masīvie plūdi, kas nav tik tālu no mums. Mums ir masīvs sausums. Šīs lietas ir notikušas pēdējo 100 gadu laikā. Tas maina to, kā mēs varam patērēt un apsaimniekot saldūdens resursus.

K.E.: Mēs bieži vien runājam par zivju sugu daudzveidību. Ko cilvēkam (ja viņš nav makšķernieks) dod šī daudzveidība? Es domāju par visām dzīvajām radībām, kas atrodas saldūdenī.

M.J.: Principā sugu daudzvedība ir izveidojusies visā pasaules vēsturē. Ir izveidots iekšējs balanss, kas  uztur visu pasauli. Tur mēs runājam par visu dabas daudzveidību, kas eksistē uz planētas. Tā nodrošina mūsu labklājību. Dēļ šīs daudzveidības ir iespējams iegūt pārtiku un materiālus, lai izveidotu apģērbu, datorus, telefonus. Tas viss ir atkarīgs no sugu daudzveidības.

K.E.: Kādā mērā tas notiek?

M.J.: Drēbes tiek izgatavotas no dabīgiem materiāliem. Daudzas lietas tiek taisītas no plastmasas. Plastmasa nav atjaunojams resurss, kā meži vai koksne. Simbioze (kas ir savstarpēji visām sugām) nodrošina laika apstākļus, ļauj audzēt kokvilnu priekš drēbēm un uztur kopējo labklājību. Piemēram, dziļā jūras rakšana nodrošina pieeju minerālvielām, kas ir nepieciešamas tehnoloģijām. Tas viss principā nāk no dabas. Bez tā mēs nevarētu veidot visu, kas mums ir apkārt. Piemēram, celtniecībā ir smiltis, kas nepieciešamas priekš betona vai stikla. Smiltis, ko mēs rokam no jūras, lai mēs varētu veidot krastu ekosistēmu. Krastus mēs konstanti apbūvējam. Tas viss beigās ir saistīts ar dabu, pat ja mēs nedomājam par dabīgiem materiāliem.

K.E.: Vakar es dzirdēju ļoti labu frāzi, kas ir saistīta ar šobrīd populāro zaļo tēmu: mēs dzīvojam uz nākamo paaudžu rēķina. Ja mēs turpināsim nepievērst uzmanību saldūdenim: ko mūsu bērni, mazbērni var nepiedzīvot?

M.J.: Saldūdens ir pamatā diezgan daudzām lietām. Ūdens mums ir nepieciešams, lai izdzīvotu. Tas, ko mēs patērējam priekš dzeršanas un higiēnas ir mazs daudzums. Priekš tā pasaulei pietiks ūdens. Arī riska zonās nākotnē notiks lielākas migrācijas: uz vietām kur laika apstākļi ir nedaudz stabilāki un ūdens ir pieejamāks. Pārtikas audzēšanai aiziet liela daļa saldūdens. Ja mēs nerūpēsimies par saldūdens resursiem un klimatu (jo tas ietekmē saldūdens resursus), tad nākotnē mums draud pārtikas ražošanas krīze.

K.E.: Pasaulē ir vairākas vietas, kur pietrūkst ūdens. Ir tādas vietas, kur saldūdens ir izteikti regresējis pēdējos 10 gados. Pirms 2 gadiem es biju Keiptaunā, kas ir samērā eiropeiska vieta. Tur katrā mājoklī ir konkrēts daudzums ūdens, ko drīkst dušā patērēt un stundas, kad var iet dušā. Pilnīgi visās vietās ir baseini, bet tie ir tukši. Jo gluži vienkārši nav ūdens. Ūdens veikalā maksā ļoti dārgi. Tā šķiet ļoti pašsaprotama lieta, bet arī tas ir saistīts ar resursu izzušanu.

M.J.: Tieši tā. Mums Latvijā ļoti veicās. Latvijā ir lauksaimnieki, kas izjūt sausumu.

K.E.: Jā, it sevišķi šobrīd.

M.J.: Lauksaimniekiem klājas visgrūtāk. Mēs kā dabas organizācija bieži vien strīdamies ar šo sistēmu. Principā lauksaimnieki ciešs visvairāk. Pēc tam mums paaugstinās pārtikas cenas un ir jāmaksā vairāk, jo sadārdzinās ražošana.

K.E.: Kas ir šī sistēma un kāpēc ar to ir jācīnās? Mums ir Zaļais kurss un visam vajadzētu iet uz labu, bet vēl aizvien ir birokrātiskas lietas, kas nav atrisinātas.

M.J.:Protams, ir Zaļais kurss un bioloģiskās daudzveidības stratēģijas: jaunie, politiskie dokumenti. Daudz vecāka politiskā sistēma ir kopējā lauksaimniecības politika, kurai tiek piešķirta vairāk kā trešdaļa no visa Eiropas budžeta. Tās ir lauksaimnieku subsīdijas, kas principā maksā par dabas iznīcināšanu. Tieši šobrīd notiek kopējās lauksaimniecības politikas plāna atjaunošana. Plāns ir paredzēts nākamajiem 7 gadiem. Eiropā tiks piešķirtas subsīdijas par videi nedraudzīgām praksēm lauksaimniecībā.

K.E.: Sanāk, ka ar vienu kāju mēs zāli nomīdam, ar otru stādam.

M.J.: Tieši tā! Mēs meklējam naudu, lai finansētu Zaļo kursu. Ir dabas atjaunošanas pasākumi un prakses, bet tajā pašā laikā ir sliktās subsīdijas.

K.E.: Kam būtu jānotiek, lai tas beigtos? Es saprotu, ka tā ir ļoti liela cīņa, milzīga paradumu maiņa, apakšā ir lobiji, biznesi un citas lietas.

M.J.: Būtu jānorauj plāksteris, jo šobrīd tiek lobēta lauksaimniecība. Tiek teikts, ka nevar pieprasīt videi draudzīgās prakses no lauksaimniekiem, viņi nevar to atļauties un nebūs spējīgi ieviest jaunās prakses. Es drīzāk domāju, ka viņi nevar atļauties tās neieviest. Mēs patiešām jūtam, piemēram, sausumu, masīvos plūdus, kas iznīcina ražu. Nākotnē mēs to varam sagaidīt arvien intensīvāk un biežāk. Šīs prakses būtu labāk ieviest ātrāk, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi.

K.E.: Gribēju precizēt: pārtiku masveidā ražoja arī pirms 50 – 200 gadiem. Pēdējā laikā pārtikas ražošanas apjomi aizvien vairāk pieaug. Kā cilvēki tika galā Padomju Savienības laikā?

M.J.: Pirmkārt, 100 – 200 gadus atpakaļ uz planētas bija mazāk cilvēku. Šīs sekas jau nav no vakardienas, bet no pēdējiem 50  – 70 gadiem. Mēs tās jūtam pastiprinātāk tikai tagad. Sekas ir tagad, bet prakses jau bija 50- 60 gadus atpakaļ.

K.E.: Ko Jūs, kā organizācija redzat visspilgtāk?

M.J.: Es pati strādāju ar ūdeņiem. Agrāk dzīvoju ārzemēs. Latvijā es atgriezos pirms  4 gadus atpakaļ. Kad es biju ārzemēs, es visiem stāstīju cik Latvija ir videi draudzīga valsts. Man joprojām ir kauns par šo, jo es uzzināju, ka tā nav. Es iepriekš strādāju citā jomā un biju pārliecināta, ka Latvija tiešām ir fantastiska valsts. Es biju vienā vietā, kur es teicu, ka Latvija ir pārklāta ar mežiem, dzintaru pludmalēm. Es atbraucu atpakaļ. Nebiju plānojusi šeit palikt, bet viss mainījās. Pavisam nejauši nokļuvu vides aizsardzības jomā. Niršana ir mans hobijs un savā ziņā darbs. Es burtiski ieniru  Baltijas jūrā un sapratu, ka šī nav tā jūra par ko esmu stāstījusi visus gadus. Ienirstot Rīgas jūras līcī, dienas laikā, vasarā, 10 metru dziļumā es neredzēju savu roku. Bija tumsa, jo jūra ir aizaugusi ar aļģēm vasaras laikā. Aļģes nelaiž cauri saules gaismu.

K.E.: Tas ietekmē sugas?

M.J.: Tas ietekmē visu, jo nekas nevar augt bez saules gaismas. Šo momentu es nevaru aizmirst, jo aļģēs nevēlos nirt un peldēties Baltijas jūrā. Tāda pati situācija ir saldūdeņos, jo aļģes aug dēļ pārāk liela barības vielu daudzuma ūdenī. Šīs barības vielas ūdenī nonāk caur upēm.

K.E.: Pašā sākumā pieskārāmies tēmai par mazajiem HES un aizsprostiem. Es izaugu mazpilsētā, kur bija vairāki dambīši. Tobrīd tās bija degradētas celtnes. Bērni leca pāri betoniem. Tā tas bija līdz 2007. – 2008. gadam. Pēkšņi šīs degradētās celtnes tika privatizētas un ieeja ir aizliegta. Tur nevar pāriet pāri un tajā vietā ir mazais HES. Kas šīs ir par būvēm un kā tas ietekmē barības vielu daudzumu, daudzveidību, sugas?

M.J.: Šiem aizsprostiem, iespējams, ir visnozīmīgākā ietekme uz upju ekosistēmām. Latvijas upēs, vidēji ir 1 aizsprosts, 17 kilometru rādiusā. Ir vietas, kur aizsprosti ir 1 – 2 km rādiusā. Ir vietas, kas ir intensīvāk aizsprostotas un ir vietas, kur sprosti ir mazāk sastopami.

K.E.: Kad tas ir aizsācies?

M.J.: Aizsprosti ir ļoti sen. Tās, piemēram, ir vecās dzirnavas un citas vecās ēkas, kas atrodās uz upēm. Tā ir sena prakse, bet daudzas no dzirnavām ir sabrukušas. Tajās vietās ir uzbūvēti mazie hesi. No tiem nav nekāds pienesums. Ja nemaldos, 2017.gadā Latvijā bija 147 mazie hesi, kas saražo mazāk kā 2% enerģijas. 3 lielie Daugavas HESI saražo apmēram 40% no kopējās Latvijas enerģijas. No mazajiem hesiem labuma guvēji ir 147 īpašnieki. Tie ir daži cilvēki, kuri gūst finansiālu labumu. Tas tiek darīts dēļ subsīdijām un elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK). Ja nebūtu OIK, šie hesi nebūtu izdevīgi. Somijā pārtrauca šīs subsīdijas. Mazie hesi uzreiz kļūst ekonomiski neizdevīgi un tiek nojaukti.

K.E.: Būtībā, 147 saimniekiem katrs Latvijas iedzīvotājs maksā algu.

M.J.: Jā, tā tas ir.

K.E.: Obligātā iepirkuma komponentes likumdošanas normatīvus varēs mainīt pēc 3 – 4 gadiem. Kā rīkoties līdz tam?

M.J.: Ir mazāk par 150 hesiem, bet aizprosti ir vairāk kā 1000. Ir jāskatās, kas ir pārējie aizsprosti, jo daudzi no tiem ir pilnībā nevajadzīgi. Tās ir dažādas ceļu pārbrauktuves, kas ir taisītas pāri upēm un nav videi draudzīgi uztaisīts ceļš. Uz upēm ir apstādināta zivju migrācija. Vecās dzirnavas, cilvēku veidoti nelikumīgi aizsprosti ietekmē upes ekosistēmu. Tas potenciāli izmaina grunti un pārveido upi pilnīgi nevajadzīgā veidā. Nereti upēs tiek taisītas dzīvnieku dzirdinātavas, tiek salikti akmens krāvumi.  Šīs visas lietas ļoti ietekmē upes.

K.E.: Kā tas ietekmē?

M.J.: Piemēram, ja pie upes padzerties tiek laistas govis: tās izmaina upes gultni un veidojas dubļi. Pēc tam paliek mitra, dubļaina peļķe. Ūdens vairāk netek un zivis nevar migrēt pāri. Upe vairāk nav savienota, kā tai ir jābūt. Latvijā, lielākā daļa upju nav dziļas. Tās nav 2 – 3 m, bet gan 20 – 30 cm dziļas upes. Govis un aitas var ļoti ietekmēt upes gultni, ja tās tiek laistas klāt.

K.E.: Kāpēc Eiropas Savienībai ir svarīgi, cik Latvijā ir aizsprosti (kilometru rādiusā)?

 M.J.: Latvijā saldūdens kvalitāte ir zemāka par vidējo Eiropā. To daudzi neapzinās. Eiropā vidēji 40% no saldūdens ir labā kvalitātē, Latvijā – 33%. Mēs pat neesam vidējais līmenis. Līdz 2027. gadam Eiropai ir mērķis, lai visi virszemes ūdeņi ir labā ekoloģiskā stāvoklī. Upēs nav jābūt dzeramā ūdens līmeņa kvalitātei. Laba ūdens kvalitāte: dabīgs ūdens stāvoklis, kas ķīmiskā sastāvā ir tāds, kādam tam vajadzētu būt saldūdenī. Šobrīd mēs esam tālu no tā. Tas ir svarīgi Eiropā, jo viņi ir sapratuši šo nozīmi, kas ir upēm un saldūdens resursiem. Skatoties tieši uz saldūdens ekosistēmām: pēdējo 50 gadu laikā tās ir cietušas visvairāk. Nodarītais kaitējums ir lielāks nekā mežiem, jūrām, okeāniem. Tieši saldūdens sugu skaits ir samazinājies visvairāk.

K.E.: Ja hesus un aizsprostus vajadzēs nojaukt nost, kādam vajadzēs par to atbildēt. Kā atbildība Latvijā tā būs? Skaidrs, ka ir investēti naudas līdzekļi: veco lietu demontēšanai (kas iespējams atrodas īpašumos). Latvijā cilvēkiem pieder ezeri, upes līnija. Turklāt ir 147 uzņēmēji, kuriem tas ir naudas avots. Ja šis bizness beidzas, arī tur rodas pretestība. Kam par to ir jāuzņemas atbildība?

M.J.: Atbildība dalās. Nepareizi būvētās pārbrauktuves ir valsts atbildība. Mums nav informācijas par visiem aizsprostiem. Esmu braukusi pa ceļu, kur apstājies un redzi, ka vienā pusē ir upīte, bet otrā ir applūdis mežs (dēļ meliorācijas sistēmas). Zem ceļiem tiek liktas lielas meliorācijas trubas, kas ir pilnas ar zariem, lapām. Ūdens vairāk netek cauri un ir izveidojies masīvs uzplūdums. Zemkopības ministrija atbild par meliorācijas sistēmām. Tas būtu viņiem jākontrolē un jāpārbauda. Tur ir kapacitātes trūkums, jo meliorācijas sistēmas ir ļoti plašas (kilometru ziņā). Katru gadu tās apsaimniekot nav iespējams. Ja mēs skatāmies nepareizi uzbūvētus ceļus, tiltus: par to ir jāatbild valstij, pašvaldībām, Latvijas valsts ceļiem. Ir interesanti, ka teorētiski upes īpašniekiem nevar piederēt, bet hesu uz upēm var būvēt. Kur paliek upes tiesības? Nereti cilvēkiem ir ūdens trūkums karstajos vasaras mēnešos. Īpašniekam teorētiski nevar būt tiesības uz upes ūdeni.

K.E.: Visu atrisināt, aizņem ilgu laiku. Jo vairāk atbildīgie, jo grūtāk savā starpā ir vienoties.  Izklausās, ka Tevis stāstītā situācija būs jārisina vismaz 10 gadus.

M.J.: Es ļoti ceru, ka tas notiks ātrāk. Visā Eiropā ir aizsākusies šī kustība: igauņi un lietuvieši ir nojaukuši aizsprostus. Somijā tas notiek jau daudzus gadus.

K.E.: Kā viņi risina šo problēmu? Viens ir pārtraukt obligātā iepirkuma komponentes (OIK). Tad to nav finansiāli izdevīgi uzturēt. Tā ir likumdošana:Tu tiec sodīts, ja uz zemes vai pārstāvētās infrastruktūras kaut kas nav kārtībā?

M.J.: Savā ziņā, jā. Tā notika Somijā. Viņi nesodīja mazos hesu īpašniekus, bet sāka naudu izmantot subsīdijām. Tā bija izejas stratēģija, lai varētu nojaukt hesus. Somijā mazie hesi bija vietās, kur netika pievilkti lielie elektrības tīkli. Mazie hesi deva enerģiju dažām mājām. Tas nebija peļņas avots cilvēkiem. Igaunijā politika ir nedaudz citādāka: šī kustība nav aizgājusi masveidā. Viņi ir nojaukuši pirmos aizsprostus. Uz upes ir nojaukts viens no lielākajiem aizsprostiem šobrīd, kas bija apmēram 100 metrus plats. Tas bija vairākus miljonus vērts projekts. Lietuvā šī kustība aizsākās tikai pagājušajā gadā. Pirmais aizsprosts tika nojaukts ar crowdfunding: cilvēki sametās un nojauca vecas dzirnavas, kas bija palikušas uz upes.

K.E.: Ja mēs sametīsim naudu, visticamāk, Pļaviņu HES netiks nojaukts. Mēs runājam par relatīvi mazajām upītēm.

M.J.: Ir jautājums par to, kas ir svarīgāk: vai sākt ar ekoloģiski nozīmīgākiem aizsprostiem (lai zivis varētu migrēt) vai būtiskāk ir uzsākt šo te kustību un nojaukt jebkuru aizprostu (kur īpašnieks ir gatavs). Upes ir lielceļi zivīm.

K.E.: Sākt ar mazumiņu ir vienkāršāk. Upe atjaunojas ātri, ja tiek nojaukts aizsprosts?

M.J.: Jā, aizsprostu nojaukšana ir kā silver bullet. Šādā veidā ļoti ātri var atjaunot upes ekosistēmu. Tas ir vislētākais veids.

K.E.: Lai mums viss izdodās. Novēlēšu veiksmi iesāktajos darbos. Liels paldies par sarunu. Šodien pie mums ciemos, Zaļajā Zonā bija Pasaules dabas fonda, Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena. Paldies!

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt