Zaļā zona. Sarunas. 35. sērija. Intervija ar Laimu Kubliņu.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Ar jūliju sākas jauna lappuse Eiropas zaļajā dzīvē, jo spēkā stājas aizliegums Eiropas Savienībā tirgot dažādus vienreizlietojamos plastmasas izstrādājumus – dakšiņas, nažus, bļodas, karotes, salmiņus, balonu stiprināmos kociņus un citus plastmasas niekus. Jāatzīst, nereti tie ikdienu padarīja vienkāršāku, tajā pat laikā vidi daudz netīrāku. Par to, vai arī alus būs jādzer no kartona glāzes, kāda alternatīva ir vienreizlietojamajiem traukiem, vai tie ir dārgi, kā arī kur meklēt videi draudzīgas ēdināšanas iestādes: Zaļajā Zonā saruna ar SIA Zaļā josta pārstāvi Laimu Kubliņu. Sveiki! Kas ir Zaļā josta?

Laima Kubliņa: Mēs rūpējamies par vidi. Mūsu uzņēmums nodarbojas ar izlietotā iepakojuma videi kaitīgo preču apsaimniekošanu. No vienas puses, kādam tas liekas nesaprotami. No otras puses, tas ir ļoti vienkārši. Mēs rūpējamies par to, lai uzņēmumu radītie izlietotie iepakojumi, dažādas videi kaitīgas preces, piemēram, auto riepas, nolietotas elektroiekārtas, baterijas nemētātos vidē, nenonāktu mežā, bet tiktu savāktas un pārstrādātas. Strādājam visā Latvijas teritorijā, mums ir virkne sadarbības partneru. Kopā organizējam otrreizējo izejvielu savākšanu, pārstrādi un sabiedrības vides izglītību.

K.E.: Tie ir atsevišķi laukumi vai apaļās urnas? Kādā veidā tiek savākta tehnika, riepas un viss pārējais?

L.K.: Savākšanas laukumi, atkritumu šķirošanas tvertnes, poligoni ir daļa no kopējās infrastruktūras, ko mēs palīdzam uzturēt un līdzfinansēt. Mūsu uzņēmums ir starpnieks, menedžeris, lai visa sistēma strādātu. Ja Jūsu uzņēmums ražo preces iepakojumā, piemēram, limonādes pilda stikla pudelēs, liek uz paletēm, tin apkārt plēvi: viss šis iepakojums kļūst par atkritumiem. Lai tas nepiesārņotu vidi, uzņēmuma pienākums ir rūpēties par tā apsaimniekošanu. Ir iespēja samaksāt dabas resursu nodokli, kas aiziet valsts kopējā pamatbudžetā, bet netiek primāri novirzīts vides jautājumiem un atkritumu apsaimniekošanai. Otra iespēja: sadarboties ar apsaimniekotājiem, piemēram, ar mūsu uzņēmumu. Mēs vācam otrreizējās izejvielas un rūpējamies, lai tās tiktu pārstrādātas un sabiedrība zinātu kā ar tām rīkoties, kur tās izmest un būtu vietas, kur to izdarīt. Šīs sistēmas darbība ir mūsu uzņēmuma uzdevums. Daram visu, lai tā strādātu, attīstītos, lai vide kļūtu tīrāka un sabiedrība gudrāka. Svarīgi, lai paši uzņēmumi būtu motivēti rūpēties par vidi un meklētu veidus kā mazināt kaitējumu dabai, kas rodas viņu darbības rezultātā.

K.E.: Man kā privātpersonai, garāžā stāv 2 veļas mašīnas, riepas un citas lietas. Uz mežu vest nevēlos. Vai aizvedot pie Jums, man būs kaut kas jāmaksā?

L.K.: Mēs neesam tas uzņēmums, kas pieņem otrreizējās izejvielas. Mūsu partneri, piemēram, A/S BAO pieņem šāda veida atkritumus bezmaksas.

K.E.: Tie ir atrodami pie tirdzniecības centriem? Vai tie ir citi?

L.K.: Mazās elektroiekārtas, telefonus, fēnus, salūzušu mājsaimniecības tehniku, baterijas ir ērti šķirot pie tirdzniecības centriem un veikaliem. Tur ir uzstādītas speciālas kastītes. Savukārt, ja ir lielāka tehnika: veļasmašīnas, televizori, ledusskapji, tos ir iespējams nogādāt uz specializētiem videi kaitīgo preču pieņemšanas punktiem un laukumiem. Tiem ir noteikts darba laiks un adreses. Tur ir gaidīta ikviena privātpersona un var utilizēt šīs lietas bezmaksas.

K.E.: Šo informāciju, iespējams, daudzi nezina. Ja mājās ir lielas iekārtas, šķiet, ka tas būs sarežģīti, bet atliek tikai braukt un atdot šīs lietas. Pašā sākumā pieminēju, ka jūlijā Eiropā tiek pieteikts karš plastmasas traukiem. Kā līdz tam nonācām?

L.K.: Latvija ir daļa no Eiropas Savienības. Šis ir viens no Eiropas zaļā kursa pamatvirzieniem, proti, cīņa ar vienreiz lietojamo trauku radīto vides piesārņojumu. Pamatbūtība: mazināt dabā nonākošo, vienreiz lietojamo plastmasas izstrādājumu apjomu. Tas tiek darīts, jo minētās plastmasas krūzītes, trauciņi, salmiņi, ausu tīrāmie kociņi un citi izstrādājumi tiek lietoti ļoti īsu brīdi un kļūst par atkritumiem. Pārsvarā šie atkritumi nonāk dabā. Šie vienreiz lietojamie plastmasas izstrādājumi veido lielāko daļu jūras piesārņojuma un rada ļoti lielu kaitējumu videi. Plastmasas glāzītes ārējās vides iedarbībā sāk sadalīties: sairst saules gaismā, jūras ūdens ietekmē sairst mazākos gabaliņos un veido mikroplastmasu.

K.E.: To savākt ir praktiski neiespējami?

L.K.: Jā, savākt šīs daļiņas ir neiespējami un tieši tas nodara ļoti lielu kaitējumu jūras iemītniekiem. Putni, dažādi dzīvnieki to uztver kā barības vielas. Dzīvnieki apēd mirkoplastmasu un šīs vielas uzkrājas viņu organismos. Šādā veidā jūras iemītnieki iet bojā. Ja mēs savā uzturā patērējam dažādus jūras produktus, varam būt pārliecināti, ka tādā veidā paši apēdam mikroplastmasu.

K.E.: Mēs paši piesārņojam un dabūjam plastmasu atpakaļ. Tad sanāk, ka no tā nevaram izvairīties?

L.K.: Atpakaļ dabūjam mazāk, nekā radām vidē. Visvairāk ciešs dzīvā daba, kas ir neaizsargāta. Mūsu uzdevums ir rūpēties par to, lai putni, zivis neietu bojā tikai tādēļ, ka cilvēki nemāk pareizi utilizēt plastmasas vienības. Plastmasa nav slikta, varbūt varam apsriest arī to, kāpēc plastmasa tiek lietota un kļuvusi populāra? Plastmasas iepirkumu maisiņi tika radīti kā pati labākā un efektīvākā alternatīva, lai parūpētos par vidi. Agrāk cilvēki katru dienu izmantoja papīra maisiņus, kas prasa koksnes, ūdens, elektrības un cilvēkresursus. Tā vietā tika izgudroti polietilēna maisiņi. Izgudrotāju mērķis bija apturēt šo resursu izšķērdēšanu un radīt izturīgu maisiņu, ko var lietot daudzas reizes. To var izmazgāt un lietot mēnešiem ilgi. Tieši cilvēku rīcība ir tā, kas parāda, ka labā ideja par vides glābšanu aiziet šķērsām. Cilvēki ir sākuši lietot lietas, ko varētu izmantot ilgi. Tā vietā, šīs lietas tiek izmantotas dažas sekundes un izmestas ārā. Cilvēki pat nepadomā, kur tas tiek izmests un kas sekos tālāk.

K.E.: Ir teiciens, ka katram latvietim ir maisiņš priekš maisiņiem. Tas ir labs piemērs, bet bieži vien šie maisiņi tiek izmesti laukā un netiek izmantoti, piemēram, miskastei. Atceros, ka 90.gadu sākumā bija modē staigāt ar biezajiem plastmasas maisiem, kas bija ar lieliem plastmasas rokturiem. Mans vectēvs pāris gadus staigāja ar vienu un to pašu maisu. Skaidrs, ka plānie maisiņi mums rada galvassāpes.

L.K.: Protams, tas ir cits stāsts. Ja mēs atgriežamies pie vienreiz lietojamajiem traukiem: atšķirībā no maisiņiem tā ir krietni sliktāka lieta. Šos izstrādājumus nav iespējams otrreizēji pārstrādāt. Pirmais faktors, kāpēc mēs rūpējamies, lai šie vienreiz lietojamie plastmasas izstrādājumi tiktu izskausti: tie rada lielus draudus un piesārņo vidi. Šie izstrādājumi ir paredzēti vienreizējai lietošanai. Tas, kas ir vienreiz lietojams, būtībā nav paredzēts tālākai pārstrādei. Putu polietilēna kastes, kur liekam pārtiku, dažādi kafijas krūzīšu vāciņi, dzērienu salmiņi: netiek vākti pārstrādei. Šie atkritumi nonāk poligonā. Tālāk ar vēja un putnu palīdzību tie, diemžēl, nonāk dabā, jūrās, okeānos un sadalās sīkākās vienībās, un kaitē dabai.

K.E.: Atkritumu poligoni ir atsevišķa tēma. Cilvēki neredz kopējo patēriņu. Man nesen bija interesanta pieredze. Pēc Jāņu svinībām braucu uz atkritumu poligonu, nošķiroju to, ko varēju, bet palika sadzīves atkritumi. Poligonā ieraudzīju milzīgās atkritumu tonnas, kas tiek apraktas dabā. Liekas neaptverami, cik ārkārtīgi daudz mēs patiesībā patērējam. Simtiem stārķu, kaijas un citi putni ņem šīs lietas un lido prom ar atkritumiem. 3.jūlijā viss mainīsies. Es pieļauju, ka ir uzņēmumi, kas ir nopirkuši konteinerus ar šīm lietām. Sanāk, ka viņiem visu nākas utilizēt un iztirgot līdz pēdējam? Kā tas notiek?

L.K.: Pēc noteikumiem ir tā, ka no 3.jūlija uzņēmumi nevarēs laist tirgū minētās pozīcijas. Ja ir laicīgi pasūtīti un izveidoti krājumi ar trauciņiem, viņiem ir tiesības šos traukus iztirgot. Nebūs tā, ka ar 3.jūliju visu izmetīs miskastē, šos traukus varēs turpināt izmantot. Ļoti daudzi uzņēmumi laicīgi ir zinājuši, ka šīs izmaiņas sekos un ir tām sagatavojušies. Ļoti daudz tirdzniecības tīkli, ēdinātāji no pagājušā gada beigām ir atraduši iespējas, kā aizstāt šīs plastmasas vienības, ar dabīgiem šķiedras materiāliem: koksni, bioplastmasu, papīru, kartonu. Uzņēmumi jau laicīgi pārgājuši uz materiāliem, kas ir mazāk kaitīgi videi. Pieņemu, ka tie bija ieguvēji no klientu skatu punkta. Šī tēma ir ļoti aktuāla. Mūsdienās par to runā gan no politiskā viedokļa, gan tā ir sabiedrības modes tendence. Rīkoties zaļi ir stilīgi, tas ir normāli un progresīvi. Daudzi klienti noteikti to ir pamanījuši un novērtējuši. Noteikti ikvienam cilvēkam ir patīkamāk baudīt maltīti no skaistas kartona kastītes, nevis no klasiskās putupolistirola kastītes.

K.E.: Es pieļauju, ka šai tēmai nav atsevišķi pētījumi. Skaidrs, ka plastmasas vienreiz lietojamie trauki ir ļoti lēti. Tajā brīdī, kad tiek pieminēti termini: eko, dabīgs, papīrs, koks, liekas, ka šie materiāli izmaksā uz pusi dārgāk. Ar ko cilvēkiem jārēķinās izmaksu ziņā?

L.K.: Ne tikai patērētājiem, bet arī ikvienam uzņēmumam jārēķinās, ka cenas kāps. Plastmasas izstrādājumi ir ļoti populāri, jo tā ir veco laiku modes tendence. Tas ir lēti un pieejami. Ir dažādas krāsu, formu un dizainu variācijas. Kamēr nebija šo ierobežojumu, cilvēkiem nebija ne mazākās motivācijas aizdomāties un meklēt ko citu, ko lietot. Plastmasa dominē, jo tas ir lēti un pieejami. Ir alternatīvas: biopolimēra izstrādājumi. Tie varētu maksāt 2 reizes dārgāk nekā plastmasas. Papīra, kartona izstrādājumi, piemēram, salmiņi maksā pat 4 reizes dārgāk nekā plastmasas salmiņi. No lietošanas viedokļa: plastmasas salmiņus kokteilī cilvēks var lietot visa vakara garumā. Papīra salmiņi pēc dažām lietošanas reizēm sāk palikt mīkstāki, līdz ar to, šo salmiņu patēriņš nedaudz pieaugtu. Ir nedaudz neērtības un grūtības, kā arī cenas sadārdzinājums, bet ir jārūpējas par vidi.

K.E.: Iespējams, šis ir vēl viens paradums. Ja mēs tam sekojam, tad ilgtermiņā varam ietaupīt. Atsevišķi kokteiļbāri dod vairākas reizes lietojamos metāla salmiņus. Varbūt cilvēkiem vajag nopirkt savus metāla salmiņus, metāla bļodiņas, ko vienmēr ņemt uz pasākumiem. Tad nevajadzētu rūpēties par milzīgu atkritumu kalnu. Kādas ir alternatīvas, ko var lietot daudzas reizes, iespējams, pat gadiem? Kādi ir labie piemēri, ko varat ieteikt?

L.K.: Pastāv vairākas alternatīvas. Varam iedalīt visu vairākās fāzēs, kā ikviens no mums: gan kā patērētājs, gan uzņēmums (ēdinātājs vai tirgotājs) var risināt. Pirmas ir pats vienkāršākais, jo neprasa patērētāja paradumu maiņu: tas ir tas, ko uzņēmums piedāvā savam klientam. Pārsvarā tie ir alternatīvie risinājumi no dabīgām šķiedrām. Tie ir vienreiz lietojami, nav labi videi, jo netiek pārstrādāti, bet tā nav plastmasa. Tie ir biopolimērs, papīrs, kartons un citas dabīgās šķiedras. Nekā laba tur nav, jo tādejādi radām atkritumus. Otrs variants ir depozīta sistēma, ko piedāvā pats ēdinātājs: kafejnīca, restorāns, uzpildes stacija. Piemēram, cilvēks iegādājas kafiju. Ja šie uzņēmumi piedāvātu dzērienu un ēdienu trauciņus ar depozīta sistēmu: es kā apmeklētājs pie viņiem ierodos, samaksāju depozītu naudu par trauciņu. Atgriežot trauciņu vai kafijas krūzīti atpakaļ, saņemu iemaksāto depozīta naudu.

K.E.: Tas ir līdzīgi kā ar stikla pudelēm?

L.K.: Jā, šis variants ir izmēģināts daudzviet Eiropā un veiksmīgi strādā. Tas nerada atkritumus, jo cilvēks ir motivēts saņemt atpakaļ iemaksāto naudu. Tas ir ilgtspējīgi un moderni. Ir jābūt pietiekoši plašam šo uzņēmumu tīklam, lai cilvēkam būtu ērti atgriezt krūzītes un trauciņus. Ja esi piesaistīts tikai vienam ēdinātājam, tas ir diezgan sarežģīti. Cilvēkam gribas kaut ko dažādot savā ikdienā un plānot savas ikdienas gaitas. Svarīgi, lai neesi piesaistīts tikai vienai vietai un vari pa ceļam uz darbu atdot atpakaļ traukus. Protams, ikviens no mums var negaidīt uz to, ko darīs ēdinātāji un tirgotāji, bet izmantot savus traukus un doties ar tiem uz veikalu. Pārdevēji diezvai atteiks tur ielikt, piemēram, salātus. Arī kafejnīcās var palūgt, lai ēdiena porciju ieliek manā trauciņā, kas arī noteikti ir izdarāms. Kā arī ar savu kafijas termokrūzi doties pakaļ mīļākajai kafijai, uz savu iecienīto kafejnīcu vai uzpildes staciju.

K.E.: Esmu pamanījis, ja ierodies ar savu krūzīti, var dabūt līdz pat 20% atlaidi. Aktīvāks kafijas dzērājs var gada laikā diezgan labi ietaupīt.

L.K.: Tieši tā! Ļoti daudzi uzņēmēji Latvijā atbalsta šo iniciatīvu. No vienas puses, šie uzņēmumi parāda savu zaļo nostāju, ka viņiem rūp vide, viņi nevēlas piesārņot vidi ar vienreiz lietojamajām kafijas krūzītēm. Skaidrs, ka šie uzņēmumi apzinās savas izmaksas. Šīs krūzītes maksā pietiekoši lielu naudu un tāpēc šis risinājums sanāk izdevīgāks. Šie uzņēmumi piešķir klientam atlaidi, izrāda pretimnākšanu un iepriecina cilvēku. Šādā veidā var ietaupīt, jo nav jātērē nauda kafijas krūzīšu iegādei.

K.E.: Varbūt būtu vērts šādā veidā pārdot arī rasolu? Lielveikalā rasols būtu nopērkams par 10 – 15% lētāk.

L.K.: Tagad Rīgā ir stājušies spēkā jaunie noteikumi. Ielu tirdzniecības vietās, ēdinātājiem ir jānorāda atseviška samaksa par ēdienu trauciņiem. Cilvēks var izrēķināt un saprast. Ja gribās vairākās vietās iegādāties gardumus, tad var paņemt trauciņu no mājām un sanāks ietaupīt.

K.E.: Pašam var būt cietā plastikāta, daudzas reizes lietojamie trauki, metāla bļodiņas un līdzīga tipa izstrādājumi?

L.K.: Alternatīvas ir ļoti daudz un dažādas. Ir pieejami trauki gan no plastmasas, gan stikla, gan metāla. Galvenais, lai trauki būtu piemēroti konkrētajiem ēdieniem. Ja mēs nepiemērotā plastikāta traukā liekam iekšā karstu vai ļoti aukstu ēdienu, iespējams, var notikt kādas ķīmiskas reakcijas, kas nav cilvēkam veselīgas. Tāpēc ir jāparūpējas par to, lai ēdiena trauciņš būtu piemērots un nekaitētu veselībai.

K.E.: Vai metāla bļodiņa varētu būt vislabākais risinājums?

L.K.: Metāla bļodiņa ar vāciņu noteikti ir vislabākais risinājums, ilgtermiņā. Šo bļodiņu var sildīt, ielikt cepeškrāsnī. Ir arī speciālas kastītes, ar hermētiskiem vākiem no rūdītā stikla, ko var likt gan mikroviļņu krāsnī, gan trauku mazgājamajā mašīnā. Tas neradīs ķīmiskās reakcijas, bet toties saglabās ēdienu kvalitatīvu, nezaudējot tā formu, garšu un siltumu.

K.E.: Ir pieejamas dažādas opcijas. Šādā veidā var gan ietaupīt, gan izmēģināt jaunu, ērtu pieredzi. Līdzi ir mana bļodiņa un es zinu, cik daudz tur var ielikt. Vajag tikai mēģināt. Pandēmijas laikā restorāni pēkšņi bija ciet. Citi turpināja iet uz biroju, citi strādāja no mājām. Ļoti daudz tika izmantotas ēdienu piegādes. Ēdiens, diemžēl, tiek piegādāts vienreiz lietojamajos plastmasas traukos un pēc īsa brīža šie trauki tiek izmesti ārā.

L.K.: Pandēmijas apstākļos, sabiedrība dalījās 2 grupās. Pirmie: cilvēki katru dienu piepildīja atkritumu tvertnes ar milzīgu daudzumu, nepārstrādājamu un netīru plastmasas, kartona iepakojumu. Ja tas ir neliels ofisa kolektīvs vai ģimene, tad atkritumu tvertnes bija pilnas. Citi neredzēja kāpēc ir jāpielāgojas pārmaiņām, ja ir iespējams uz darbu ņemt mājās pagatavotu pārtiku, savā trauciņā.

K.E.: Procentuāli bija liels pieaugums. Vai ir kāds pētījums, novērojums par to, kāda ir atšķirība starp to daļu, kuri pasūtīja vairāk?

L.K.: Kā liecina pārtikas piegādātāju un gatavo maltīšu piegādātāju statistika: pieprasījums bija milzīgs. Līdz ar to, vienreiz lietojamo izstrādājumu apjoms, kas tika nogādāts klientiem, strauji pieauga. Visvairāk tas bija ziemas mēnešos, kad cilvēki gribēja ēst siltumā. Lai pārtika būtu siltāka, daudzi ēdinātāji papildus lika maisiņus, skavoja ciet maisiņus. Tas nozīmē, ka maisiņš vairs nav izmantojams atkārtoti, jo tas ir jāatplēš pavisam. Šādā veidā maisiņš tiek sabojāts, līdz ar to pieaug apjoms. Pandēmija radīja smagu triecienu videi. Cilvēki vairāk vēlējās doties pie dabas. Tur, kur agrāk bija neskarta daba, bija pilns ar cilvēkiem. Kur agrāk bija daudz cilvēku, tur atkritumi nonāca dabā. Kā liecina vides pētījumu un monitoringa rezultāti: krietni tīrākā vidē parādījās pandēmijas radītie atkritumi. Parādījās ne tikai iesaiņojums un vienreiz lietojamie trauki, bet arī vienreiz lietojamās sejas maskas.

K.E.: Varēja novērot, ka ļoti daudzi savu pusdienlaiku pavada Rīgas parkos, bet bija viens moments, ka vairākus mēnešus pēc kārtas atkritumu urnas bija pārlādētas. Pilsēta rada risinājumu, uzliekot lielākas urnas. Šķiet, ka tagad vide ir nedaudz sakoptāka. Ar ko mums vēl ir jārēķinās, attiecībā par vienreiz lietojamajiem traukiem? Kādus paradumus mums vajadzēs mainīt?

L.K.: Vēl svarīga tēma ir vienreiz lietojamo plastmasas izstrādājumu marķēšana. To, ko nav iespējams izskaust pavisam, piemēram, dažādas higiēnas preces, tabakas izstrādājumi ar plastmasas filtriem būs jāmarķē ar specializētu marķējumu, kur virsū ir uzzīmēts bruņurupucis. Klāt ir informācija valsts valodā, ka izstrādājums satur plastmasu. Protams, ka tas ir slogs ražotājiem un izplatītājiem, jo ir jānodrošina šīs prasības, lai marķējums būtu uz šo preču iepakojuma. Šie noteikumi ir saistoši visai Eiropas Savienībai, bet tas veido ļoti lielu cenu sadārdzinājumu, jo ir jāmaina iepakojumu dizains. Patērētājiem ir jāsaprot, ka šīs lietas maksās dārgāk.

K.E.: Kāda vispār ir sabiedrības un cilvēku reakcija uz šīm izmaiņām? Kāds ir Jūsu novērojums?

L.K.: Sabiedrība ir ļoti dažādi noskaņota. Tie, kuri izprot kādēļ tas tiek darīts, ir priecīgi un gavilē, ka beidzot ir pārmaiņas, kas nāks par labu videi. Tie, kuri ikdienā patērē šīs lietas saprot, ka tas būs trieciens maciņam. Iespējams, atsevišķām pozīcijām cenas pieaugs vairākas reizes. Uzņēmējiem tas rada lielas galvassāpes, jo ir grūti uzreiz nomainīt produkcijas iepakojumu. Uzņēmumi nezina kā rīkoties gadījumos, ja prece, kas ir jāmarķē ir salīdzinoši maza un šo marķējumu fiziski nav kur uzlikt. Noteikti būs grūti tiem uzņēmumiem, kas strādā starptautiskā tirgū, jo marķējumam ir jābūt attiecīgās valsts valodā.

K.E.: Tas nozīmē, ka vajadzēs sortēt to, uz kurām valstīm preces tiek sūtītas.

L.K.: Katrai valstij vajadzēs savu ražošanas līniju vai jāgatavo marķējums vairākās valodās vienlaicīgi. Tas radīs papildus izdevumus. Bet es ceru, ka tomēr cilvēkiem beidzot šis marķējums atvērs acis. Ne visi cilvēki uzreiz saprot to, ar ko tas domāts. Cilvēkiem, kuri īpaši par vidi nav aizdomājušies, tas bruņurupucis augšpēdus neko daudz neizsaka. Tāpēc ir sabiedrības daļa, kas, iespējams, pat nesapratīs, ko tas nozīmē. Ja marķējuma tekstuālā daļa saka, ka produkts satur plastmasu vai materiāla sastāvā ir plastmasa, ne visi sapratīs ko tas nozīmē. Tur jābūt paskaidrotam, ka šo produktu nedrīkst izmest kanalizācijā. Piemēram, mitrās salvetes daudzi cilvēki joprojām noskalo kanalizācijā. Šāda veida produkti nedrīkst nonākt ne kanalizācijā, ne dabā. Nepietiek ar skaidrojumu, ka sastāvā ir plastmasa.

K.E.: Ja mēs pusgada ietvaros pamēģinām izskaitīt cik daudz iepakojuma mēs patērējam un ko nevar pārstrādāt, tas tiešām ir ārkārtīgi daudz. Ja mēs samazināsim kaut pusi no tā visa, tad ilgtermiņā skatoties mēs dodamies uz labāku nākotni. Paldies par sarunu! Pie mums ciemos, Zaļajā Zonā bija SIA Zaļā josta pārstāve Laima Kubliņa. Lai mums visiem skaista vasara! Paldies!

L.K.: Liels paldies! Nobeigumā es vēlos pateikt, ka pēc novērojumiem: cilvēkam ir nepieciešama 21 diena, lai mainītu savus paradumus. Tas ir ļoti īss laiks. Šādā veidā mums izdosies gan kā patērētājiem, gan valstij kopumā nonākt uz zaļā viļņa.

K.E.: To arī novēlu mums visiem! Paldies!

L.K.: Paldies!

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt