Zaļā zona. Sarunas. 34. sērija. Intervija ar Anitru Toomu.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds. EHR Zaļā zona par svarīgāko dabai un cilvēkam.

Kaspars Eglītis: Esiet sveicināti, cienījamie klausītāji. Mans vārds ir Kaspars Eglītis. Jūs klausāties EHR, raidījumu Zaļā zona. Kopumā Rīgas pilsētā ir teju 20 dažāda lieluma parki un dārzi. Katrs ar savu izcelsmes vēsturi un vērtību. Parki ir kā zaļās oāzes, kas kalpo pilsētnieku rekreācijai sakoptā vidē. Ne velti 20. gadsimta sākumā Rīgas parki esot dēvēti nevis par parkiem, bet gan kūrortiem – vietu, kur atpūsties un atgūt veselību. Tajā pat laikā Rīgas parki jāuzlūko arī kā mūsu galvaspilsētas vēstures liecinieki un kultūras neatņemama sastāvdaļa. Par Rīgas parku un apstādījumu rašanos, audiogidu tapšanu individuālām izzinošām tūrisma tūrēm Rīgas zaļajās zonās, suņu pasta stabiņiem un to, ko drīkst un nedrīkst darīt parkos Zaļajā Zonā saruna ar SIA Rīgas meži projektu vadītāju un vides žurnālisti Anitru Toomu. Sveiki. Ļoti skaista tēma. Dodoties uz raidījuma ierakstu, es skatījos kā cilvēki bauda šīs saulainās dienas. Ir pilns ar jauniešiem un šķiet, ka Rīga, parki un zaļās plaušas ir atvērušās.

Anitra Tooma: Var pateikties kovidam, jo cilvēki ir piesieti pie savas dzīvesvietas un ir laiks paskatīties, kas ir apkārt. Uz akmeņiem, asfalta ir 20 – 25 grādi, kas ir kā nāve. Vienīgais patvērums ir parki. Pirms gadiem 200 – 300 un arī tagad, parki tiek ierīkoti, lai cilvēkiem, kuri netiek uz ārzemēm vai kūrortiem būtu kur atpūsties. Šobrīd es strādāju par Rīgas parku cildinātāju. Es staigāju pa parkiem un fotografēju.

K.E.: Izklausās ļoti cēli.

A.T.: Tas ir ļoti interesanti. Man ir vesela kolekcija ar cilvēkiem, kuri Rīgas parkos guļ zvaigznītē un sauļojas.

K.E.: Tev vajadzētu veidot izstādi kādā no Rīgas parkiem. Tā būtu brīnišķīga ekspozīcija, piemēram, Vērmanes dārzā.

A.T.: Diez vai tie cilvēki būtu laimīgi, jo bildes ir diezgan smieklīgas.

K.E.: Bet tas ir ārkārtīgi cilvēcīgi un skaisti, jo cilvēki jūtas brīvi parkos. Atceros, ka pavisam nesen nedrīkstēja sēdēt parku zālienā.

A.T.: Bija laiki, kad pie Vērmanes dārza bija uzraksts Zaldātiem un suņiem ieeja aizliegta. Liela daļa parku bija ar žogiem, sargiem un naktī bija slēgti.

K.E.: Ja mēs ieskatāmies Rīgas parku vēsturē. Mums to ir daudz. Mežaparks ir liels parks.

A.T.: Jā, šogad Mežaparks svin 120 gadu pastāvēšanas jubileju. Kādas Tev ir versijas, kad aizsākās Vērmanes dārzs?

K.E.: Es biju dzirdējusi par muižkunga meitu Vērmani, kas paaudžu paaudzēs bija ieguvusi šo parku un atstājusi to pilsētai.

A.T.: Tie ir pilnīgi meli. Pirms nedēļas mūsu uzņēmums laida klajā bezmaksas audio gidu, kur cilvēki var klausīties dažādus stāstus. Vērmanes dārzs aizsākās ar ugunsgrēku. 1812. gadā Napaleons Bonaparts  devās uz Maskavu un tuvojās Rīgai. Viņš vienmēr visu nodedzināja, neko neatstāja ienaidniekam. Stāvot uz pilsētas mūriem varēja labi apšaut ienaidniekus. Ģenerālkonsulam Magnusam Gustavam fon Esenam iedeva viltus ziņas. Viņš aizsūtīja izlūku, kas teica, ka Rīgai tuvojas 36 000 kareivju. Pavēle bija pielaist uguni, lai varētu atšauties. Izrādās, tas esot bijis ganāmpulks. 24. jūlijā viņi pielaida uguni, nāca negaiss un sagriezās gaiss. Nodega ne tika priekšpilsēta, bet arī aptuveni 100 hektāri zemes, vairākas baznīcas. Esena vietā nāca itālis Filipo Pauluči. Tie bija 18 itāļu Marķīza gadi. Šo stāstu var dzirdēt Vērmanes dārzā. Jums jādodas pie melnā obeliska, uz kā rakstīts 1812.gada 23.oktobris. Filipo Pauluči nevēlējās nevienu pieminekli, tāpēc neviens par viņu neko daudz nezina. Vērmanes dārza vietā bija esplanāde, apšaudes zona. Viens kanāls bija Bastejkalnā, otrs atradās Dzirnavu ielā. Bija 2 aizsargvaļņi, kur atradās šaujamzona. Tas bija Impērijas īpašums. Esenam uzbruka vācieši, jo viņiem nodega īpašumi. 1813. gada augustā Esens noslīcinājās Baldones sēravotos.

K.E.: Kur parādījās Vērmane?

A.T.: Filipo Pauluči bija karojis Eiropā, izglītots, augstdzimis un bagāts. Viņš atgriezās atpakaļ un paziņoja, ka šādu pilsētu nevar tālāk būvēt, jo aizsargvaļņi neko neaizsargā. Viņam bija citi ieroči. Bija skaidrs, ka jābūvē jauna pilsēta. Pauluči teica, ka Esplanādes zonā neko nedrīkst būvēt un tur tiks izveidots parks, alejas, platas ielas. Tas tika darīts, lai cilvēki ātrāk atgūtos no briesmīgā ugunsgrēka. Pauluči ierosināja vākt ziedojumus, lai iestādītu kokus. Sākumā, cilvēki kokus stādīja aizrautīgi. Tad Pauluči iedvesmoja bagātu tirgotāju atraitni Annu Ģertrūdi Vērmani. Viņa ziedoja topošajam parkam 2000 sudraba rubļu. Tās bija 100 fabrikas strādnieku gada algas vai cena par 500 govīm. Toreiz parks bija mazs, tikai 0,8 hektāri. Tur iestādīja 1000 kokus, 1300 krūmus, mežrozītes, apkārt aplika sētu. Annai Ģertrūdei Vērmanei tur bija savs namiņš. Viņa nāca skatīties, kā aug viņas dārzs, ko viņa ir dāvinājusi. Tur bija ļoti mitra vieta un pārsvarā visi koki iznīka. Pēc 20 gadiem Anna Ģertrūde Vērmane nomira un visu pārņēma viņas dēls Johans Kristofs Vērmanis. Viņš redzēja, ka bez dārznieka nevar iztikt. Viņš uzaicināja dārznieku no Vācijas, kurš vadīja dārzu 5 gadus. Bija Rīgas dabas pētnieku biedrība, kur veči ļoti aizrāvās ar retu koku stādīšanu. Viņi veda retus kokus un stādīja visu Vērmanes dārzā. Bargajās ziemās koki izsala. 1880.gadā Vērmanis uzbūvēja minerālūdeņu iestādi (apmēram tur, kur šobrīd atrodas Vernisāža). Vērmanes dārzā saimniekoja 3 paaudzes: Anna un Johans, kā arī Henrijs Vērmanis strādāja Arkādijas parkā.

K.E.: Es saprotu, ka audiogids ir izveidots Viesturdārzā?

A.T.: Jā. Mūsu parkos ir ļoti daudz retu koku un augu. Ļoti maz ir Latvijai raksturīgo augu.  Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns publiski raksta, ka Rīgas centra apstādījumi ir publisks botāniskais dārzs.

 

K.E.: Vērmanes dārzā ir dažādi eksotiski koki, krūmi un citi augi.

A.T.: Piemēram, ar sarkanām lapām aug dižskābardis,raiblapu kļava, īve, rozes un citi augi.

K.E.: Cik parkiem būs audiogidi?

A.T.: Rīgas mežos uzsāka darbu jauna priekšniece: Anita Skudra. Viņa teica, lai nākam ar neparastām idejām. Es ierosināju izveidot audiogidu. Viesturdārzam šogad aprit 300 gadu jubileja, tas bija labs iemesls sākt šo projektu.

K.E.: Kur ir pieejams audiogids?

A.T.: Audiogids ir pieejams vietnē https://izi.travel/en/54a6-tris-gadsimti-viesturdarza-vesture/lv. Šeit būs pieejami arī nākamie audiogidi. Audiogida sākums ir Hanzas un Rūpniecības ielas stūrī. Tu vari doties dažādos virzienos: Pētera I piemiņas vieta, Parka namiņš, Triumfa arka jeb Aleksandra vārti un citām tēmām. Ir īsais un garais stāsts par Georga Kūfalta likteni. Viņš 35 gadus strādāja Rīgas parkos, Pērnavā izveidoja dārzu, strādāja visa Krievijā. Kūfalts bija kroņa dārznieks. Pirmajā pasaules kara laikā viņu apsūdzēja par spiegošanu. Viņu apsūdzēja un visu atņēma. Pazemots, viņš kopā ar ģimeni 1915. gadā aizbrauca uz Vāciju. To es stāstu Viesturdārzā, jo tieši Viesturdārzā Kūfalts sāka strādāt. Viņš no brikšņiem pārveidoja Viesturdārzu par ainavu parku.

K.E.: Audiogidu var klausīties arī vairākās daļās.

A.T.: Viesturdārzs ir pirmais audiogids, Vērmanes dārzs otrais. 3 – 4 cilvēki pirmie testēja šo audiogidu, pa daļām. Šie cilvēki klausās stāstus, ko vēlas un kad ir laiks.

K.E.: Tā ir iespēja klausīties izzināt vēsturi un ieelpot svaigu gaisu. Cilvēki ne vienmēr zin, ko parkos drīkst un ko nedrīkst darīt. Pēdējā laikā parki ir pārvērtušies par ēšanas vietu. Cilvēki sēž uz soliņiem un ietur maltīti. Atkritumu urnas ir pilnas, lido putni un atkritumi iet pa gaisu. Cilvēkiem ir dažādi paradumi. Ko drīkst un ko nedrīkst darīt parkā?

A.T.: Nedrīkst lauzt ceriņus un soliņus. Jāuzvedās tā, it kā Tu būtu aizgājis ciemos pie kāda cilvēka uz dārzu. Mums liela sāpe ir bērni. Vecāki sēž telefonos un bērniem neko neaizrāda. Bērni lauž eglītes, skujiņas. Mēs ļoti pārdzīvojam, ja tiek nolauztas retas eglītes. Daudzi vecāki to nesaprot un ļoti dusmojas. Kad aiztaisa ciet patversmes, tā visi iedzīvotāji nāk uz parkiem un uzvedas dažādi. Nereti naktīs notiek orģijas. Personālam sāp par nolauztiem kokiem, norautām un nozagtām puķēm, salauztiem soliņiem, piegānītām miskastēm.

K.E.: Kopumā sabiedrība attīstās par estētiskām zināšanām?

A.T.: Visos laikos cilvēki ir postījuši parkus. Parkos bija sodi, pērieni un sargi.

K.E.: Man šķiet, ka situācija uzlabojas. Piemēram, 20 gadus atpakaļ Vērmanes parks ir mainījies. Var redzēt uzplaukumu. Ziedi tiek saglabāti, dobes nav izspārdītas, soliņi ne tik bieži tiek lauzti. Rīga ir aprīkota ar kamerām, operatīvie dienesti var noreaģēt ātrāk.

A.T.: Man ļoti bieži dārznieki sūdzas par suņu nedarbiem. Saimniekiem liekas, ka suņi var čurāt jebkur. Ir jāsaprot, ka ļoti bieži retie augi nepanes suņu čuras. Šādā veidā koki aiziet bojā. Dārznieki aizrāda, bet bieži vien suņu saimnieki piedraud uzrīdīt savus suņus. Dārzniekiem ir jāvāc suņu izkārnījumi no dobēm. Mazo suņu īpašnieki paši savāc savu dzīvnieku izkārnījumus.

 

K.E.: Kā suņu saimnieki var zināt, kur suns var nokārtoties?

A.T.: Laterna nenokaltīs. No rīta cauri parkiem dodas suņi, bērnudārza grupiņas, saules vannu cienītāji. Visiem ir viena zālīte.

K.E.: Tad sanāk, ka vistrakāk ir saules vannu baudītājiem?

A.T.: Es nezinu, neesmu izmetusies kaila parkā.

K.E.: Redzu, ka jaunieši parkos guļ peldkostīmos. Vai tas nav aizliegts?

A.T.: Nē, tas nav aizliegts.

K.E.: Kas ir Tavs mīļākais parks Rīgā?

A.T.: Ir viens parks, kas ir izaudzis manā acu priekšā. Es dzīvoju Salienā, Piņkos. Bērnībā  braucu ar autobusu uz skolu, kas atrodas Rīgas centrā. Manā bērnībā, kociņi Uzvaras parkā bija birstes kāta resnumā. Man šķita, ka es nemūžam nepiedzīvošu, ka parka koki izaugs lieli. Tagad parks ir pilnbriedā. Lielākā daļa parku ir veci, koki ir stādīti pirms 200 gadiem. Uzvaras parks ir 60 gadus vecs, otra tāda parka nav. Uzvaras parkā var redzēt daili. Ulmaņlaikos, pēc Bermonta kaujām šo vietu nosauca par Uzvaras parku.

K.E.: Uzvaras parks ir ļoti sakopts. Šobrīd parkā var sportot, ziemā slēpot, aiziet līdz ūdenskrātuvēm. Tur ir dažādi koki un augi. Tā ir brīnišķīga un liela vieta, kur pavadīt laiku. Manuprāt, pasaulē daudzi apskauž mūsu pilsētu un parkus. Mums ir paveicies, ka mums ir daudz parki. Svarīgi ir tos saudzēt, lai tie pietiktu un nebūtu par maz.

A.T.: Mums ir brīnišķīgi dārznieki, sava amata meistari: Georgs Kūfalts, Andrejs Zeidaks. Padomju gados izcils meistars bija Kārlis Barons. Mūsdienās Rīgas parki ir uzņēmuma Rīgas meži pārraudzībā un finansēšanā. Kad ir nauda, tad varam iegādāties puķes, viss ir sakopts kā nākas.

K.E.: Es iesaku plānot savus maršrutus cauri parkiem, jo tie ir ļoti skaisti un ir daudz ko redzēt.

A.T.: Jā,parki ir kā zaļās alejas. Sāc no Pārdaugavas, Mārupes, Māras dīķa. Dodies uz Arkādijas un Uzvaras parkiem, Preses namu, Vanšu tiltu, kanālmalas apstādījumiem, Esplanādi, Vērmaņdārzu, Viesturdārzu. Tagad es strādāju pie Arkādijas parka audiogida izveides. Nākamais projekts ir izveidot audiogidu 3 km garajai kanālmalai. Nedēļā šos audiogidus lieto aptuveni 100 cilvēki.

K.E.: Modernās tehnoloģijas šobrīd ir progresējušas un tas ir brīnišķīgs veids, kā būt dabā un izkustēties. Liels paldies par sarunu. Iesaku apskatīties audiogidus.

A.T.: Ir arī otrs audiogids Divi simti gadu Rīgas un Vērmanes dārza vēsturē: https://izi.travel/en/a771-divi-simti-gadu-rigas-un-vermanes-darza-vesture/lv.

K.E.: Novēlu, lai viss izdodās un ir brīnišķīgas lietas, ko klausīties. Pie mums ciemos bija parku entuziaste, SIA Rīgas meži projektu vadītāja un vides žurnāliste Anitra Tooma. Liels paldies! Uz tikšanos EHR, raidījumā Zaļā Zona un, protams, Rīgas parkos.

Raidījumu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.

Atbildēt