Uz «Vides Vēstu» 20 gadiem atskatoties

Pirms 20 gadiem ap šo laiku iznāca pirmais žurnāla «Vides Vēstis» numurs. Viens no «Vides Vēstu» dibinātājiem bija ĢIRTS STRAZDIŅŠ, kurš žurnāla priekšgalā bija 12 gadus. Nu jau astoņus gadus Ģirts vada Latvijas Dabas fondu.

– Kā dzima ideja izdot žurnālu «Vides Vēstis»?

– Vides aizsardzības klubā bijām vairāki līdzīgi domājoši cilvēki, bet pateikt, tieši kurš bija idejas autors, ir grūti. Parasti, ja ideja dzimst kopīgi, katrs to piedēvē sev, un pareizi jau arī ir. Vides aizsardzības klubā aizdomājāmies, ka mums nav sava regulāri iznākoša informācijas avota. Mēs gatavojām dažādus biļetenus, kādu laiku bija «Zaļās Vēstis», kur paši rakstījām tekstus, kopējām un dalījām VAK pasākumos. Informējām par to, ko darām, kāpēc darām, rakstījām par projektiem. Vienubrīd radās doma taisīt regulāri iznākošu žurnālu. Tobrīd beidza iznākt avīze «Elpa», ko arī bija dibinājis VAK, kādu laiku avīze strādāja patstāvīgi, bet tad sāka trūkt naudas tās izdošanai, un tā beidza pastāvēt. Šis tukšums veicināja «Vides Vēstu» rašanos. Mums nebija neviena profesionāla žurnālista, bet netrūka radošu un rakstošu cilvēku. Un tā beigās žurnāls iznāca labā amatieru līmenī.

– Kas bija tie pirmie?

– Sākumā visas idejas sadalījām pa tematiskām nodaļām: «Vārds», «Vidrūpe», «Daba», «Kultūrvide», «Ugunskurs». Daudz rakstīja Ināra Raudone, nelaiķis Juris Vilcāns bija ļoti aktīvs un pozitīvs. Arvīds Ulme visam bija kā virsdiriģents. Pirmajos žurnālos tika publicēti arī viņa raksti par simboliem Latvijas folklorā. Gatis Pāvils, Linda Lemhena un Aigars Liepiņš bija aktīvi dabas aprakstītāji. Arī Anda Leiškalne daudz palīdzēja pie pirmajiem numuriem.

– Mani redakcijā ieveda Arvīds Ulme nākamajā dienā pēc tam, kad dzimtajā Madonā atgriezās Solvita Seržāne.

– Jā, viņa bija mans lielākais palīgs, un tad stafeti pārņēmi tu. Žurnālu maketēja Edmunds Folkmanis, bet 0. numura vizuālā tēla veidošanā iesaistījām Ilmāru Blumbergu. Tāds askētisks stils tolaik bija modē. Blumbergs ieviesa asniņu, ar ko joprojām pabeidzat rakstus. Mēs pirmo žurnālu gatavojām pusgadu, un sākumā tas bija melnbalts. Finansējums bija tuvu nekāds, un arī Ilmārs visu darīja idejas vārdā. Mūs ļoti iedvesmoja Arnis Šablovskis, kurš tolaik bija redaktors «Katoļu Baznīcas Vēstnesim», kas daļēji tapa VAK telpās. Es žurnālā biju no paša sākuma, piedalījos jau «Zaļo Vēstu» gatavošanā.

Elita Kalniņa žurnālā bija atbildīga par «Ugunskura» nodaļu, kur rakstījām par VAK aktivitātēm. Juris Vilcāns bija pierunājis Didzi Puriņu zīmēt Zaļuli, un viņa honorārs bija tik, cik maksā 100 grami degvīna. Valdis Aleksandrovs rakstīja par makšķerēšanu, Andris Petrovs gādāja par literatūras nodaļas saturu. Tolaik žurnālu pastāvīgi veidoja daudzi – kādi desmit cilvēki. Tagad visu izdari tu viena pati. Bet toreiz bija citi laiki, datori tikko parādījās, autori tekstus iesniedza rokrakstā, un tekstu ievadītāja Inese tos pārrakstīja, bildes tika iesniegtas diapozitīvos vai uz papīra, nekā digitāla nebija. Tāpēc vajadzēja vairāk cilvēku, pieredzes arī nebija.

– Kāda ir «Vides Vēstu» loma Latvijas mediju telpā?

– Katram medijam ir sava loma, un «Vides Vēstis» ir speci sks vides aizsardzības izdevums, līdzīgi kā TV raidījums «Vides fakti» un radioraidījums «Zaļais vilnis», kam ir sava misija un uzdevumi. Ne «Vides Vēstis», ne «Vides fakti», ne «Zaļais vilnis» nespēj uzrunāt tik lielu Latvijas sabiedrības daļu kā, piemēram, «Panorāma». Šis loks ir šaurāks, bet tas, kurš lasa tieši «Vides Vēstis», iegūst ļoti daudz informācijas, nevis tikai īsu zibsni citu tēmu jūklī. Ja cilvēks lasa žurnālu, kas drukāts uz papīra, tad jau lielāko daļu rakstu viņš arī izlasa. Tikko parādījās internets, mēs visus rakstus likām tīmeklī, un joprojām tie parādās vieni no pirmajiem «Google», un tas nav nopirkts.

– Tas, par ko rakstījām jau pirms gadiem desmit, tagad ir populārāko mediju pirmajās lapās…

– Mums, no vienas puses, bija diezgan viegli, jo šīs tēmas nebija speciāli jāapgūst, bijām caur un caur zaļi domājoši un gājām sabiedrībai soli pa priekšu. Turklāt «Vides Vēstu» saturu nekad nav ietekmējuši reklāmdevēji, tāpēc varējām problēmu aprakstīt pēc būtības un nelaipot. Mēs nekad neesam kautrējušies cilvēkus aicināt dzīvot zaļi, mēs paši tā dzīvojām, nevis tikai piedāvājām ideju dzīvot zaļāk. Mēs vienmēr esam bijuši zaļā dzīvesstila priekšgalā, tie, kam rūp, lai planētai neklājas gauži. Mēs ne tikai meklējām aizvien jaunu informāciju, bet arī sniedzām svārstīgajiem atbalstu, ka citi domā līdzīgi, ka daudzi jau dara un dzīvo videi draudzīgi, ka zaļais dzīvesstils nav tikai autsaideru būšana, par ko jākaunas. Rietumeiropā zaļajām idejām ir dziļākas saknes, kas Latvijā nav plaši attīstījušās, joprojām esam ļoti aizņemti ar savas labklājības celšanu. Bet, ja patinam laiku atpakaļ, izrādās, ka tolaik, kad sākām, nebija neviena zaļā veikaliņa un parasto veikalu plauktos nebija tikpat kā neviena ekomarķēta produkta. Tikko bija parādījušies ekoloģiski serti cēti zemnieki, daži nodarbojās ar biodinamisko lauksaimniecību. Sabiedrībai bija maz informācijas, maz sapratnes un maz priekšstatu par zaļo. Lielākā daļa cilvēku domāja, ka Zaļā punkta zīme liecina par produkta īpašu ekoloģiskumu. Tāpēc tā nebūs nekāda lielīšanās, ja teikšu, ka tieši «Vides Vēstīm» ir bijusi būtiska loma, lai atvestu sabiedrību pie paaugstinātas vides problēmu izpratnes. Jā, mēs vēlētos to redzēt desmitiem reižu lielāku vai ātrāku, bet arī tas līmenis, kādā esam tagad, nav slikts. Es ceru, ka «Vides Vēstu» devums šajos 20 gados ir nozīmīgs Latvijas sabiedrībai.

Noteikti jāpiemin, ka tieši mūsu redakcijā pirms padsmit gadiem notika neliela, bet nozīmīga zaļā revolūcija, proti, mēs ievedām Rīgā bioloģiski serti cētos zemniekus un Līvu sētā (iepretī 13. janvāra ielas transporta pieturām) organizējām pirmo Zaļo tirdziņu, kur tirgoties drīkstēja tikai serti cēti zemnieki, nevis viltus zaļie, kā gadās tagad līdzīgos tirdziņos.

– Vai tava dzīve mainījās, strādājot «Vides Vēstīs»?

– Mēs vienmēr ļoti iedziļinājāmies katrā tēmā, par ko gatavojāmies rakstīt: izmēģinājām dažādus veļas mazgāšanas līdzekļus, lasījām dažādu produktu sastāvu, lai cik sīkiem burtiem tas būtu uzrakstīts, redakciju remontējām ar dabīgiem materiāliem, kompostējām pārtikas atliekas. Krietns laiks pagāja, līdz panācām, ka Kalnciemielas namiņa pagalmā novieto konteinerus šķirotiem atkritumiem. Pirms gadiem desmit tā bija liela uzvara. Atminos, ka mājās šķiroju atkritumus un, braucot ar velosipēdu uz darbu cauri pusei Rīgas, vedu tos mugursomā uz šķirošanas konteineru. Mums Pārdaugavā tāds bija, bet otrpus Daugavai, centra pusē, vēl ne.

Tā jau ir, ka zaļais dzīvesstils ir vienkāršāks un pieticīgāks. Dzīve, neiedziļinoties niansēs, ir ārēji košāka, bet bieži tas notiek uz vides un cilvēku veselības rēķina. Mūsu uzdevums ir to visu parādīt un izgaismot spožuma nesto postu.

– Pirms 10 gadiem žurnāls iznāca 10 reizes gadā, un, kad izdevām 100. numuru, varējām to atzīmēt ar svētkiem. Man joprojām ir vides ministra Raimonda Vējoņa dāvinātā lampa, kas izskatās pēc atomstacijas skursteņa. Tev šajā laikā «Vides Vēstīs» kļuva par šauru, tad nāca krīze, un žurnāla budžets bija tik mazs, ka vajadzēja visus atlaist. Tu aizgāji strādāt uz Latvijas Dabas fondu.

– Neticami, ka pagājuši jau astoņi gadi! Izrādās, visu mūžu kopš LU Bioloģijas fakultātes beigšanas esmu strādājis tikai nevalstiskās organizācijās: sāku Vides aizsardzības klubā, tad mēs nodibinājām biedrību «Vides Vārds», un tagad esmu Latvijas Dabas fondā. Jā, tas varbūt ir vienpusīgi, bet man ļoti patīk, ka vienmēr esmu varējis runāt, ko domāju, un darīt tikai to, kas atbilst manai pārliecībai.

– Tu pabeidzi biologus kā ornitologs?

– Putni mani interesē jau kopš skolas laikiem. Vadot «Vides Vēstis», man tiem atlika mazāk laika, bet, strādājot Latvijas Dabas fondā, varu putnus dažādos projektos pētīt vairāk. Bet ikdienā esmu LDF direktors un nodarbojos ar menedžmentu. Pamatā tas ir darbs ar kolēģiem, kuri raksta projektus, tos īsteno un cenšas iekļauties plānotajā laika gra kā. Fondā dažādos projektos strādā aptuveni 20 darbinieku, bet paralēli projektu īstenošanai mēs daudz strādājam dabas interešu aizstāvības jomā. Sekojam līdzi mežsaimniecības un lauksaimniecības nozaru likumdošanas iniciatīvām, kas varētu ietekmēt dabu un sugu daudzveidību, un aktīvi iesaistāmies. Tas ir nopietns un sūrs darbs, jo tie, kas iecerējuši ar dabas resursiem pelnīt naudu, bieži vien nevēlas rēķināties ar dabas aizstāvju iebildumiem. Jā, mēs esam dabas advokāti, kam nemitīgi jāseko līdzi nozarēm un jāparedz dažādu iniciatīvu sekas nākotnē.

Mūsu sabiedrībā plaši atzīta prioritāte ir ekonomiskās labklājības celšana, un pretoties tam, ka daži šo labklājību grib celt uz vides un sociālo jomu rēķina, ir sarežģīti. Ja runājam par mežsaimniecību, šajā jomā dominē ļoti vienveidīgas idejas, kā celt mežu ražību, kā iegūt vairāk eiro no hektāra, un šo īstermiņa domāšanas veidu viņi mēģina attiecināt uz visu mežsaimniecību valstī. Meža loma ir ļoti plaša, mežs nav tikai koki, kas jāpārvērš kubikmetros. Vieglu, bet salīdzinoši nelielu naudu var iegūt, pārdodot neapstrādātus baļķus uz Skandināviju, bet, ja koksni pārstrādātu uz vietas Latvijā, tā pati koksne valstij un iedzīvotājiem dotu lielāku peļņu un nebūtu nemitīgi jāraugās pēc jaunām ciršanas platībām.

Mežs ir dažādu sugu dzīvesvieta, bet no sabiedrības viedokļa mežam ir liela nozīme ne tikai ekonomiskajā, bet arī rekreācijas, tūrisma, atpūtas un sporta jomā. Mežs ir skābekļa avots un ainavas sastāvdaļa, mežā aug veselīga un garda pārtika, bet kokrūpniecības lobijs uz mežu skatās tikai kā uz kokiem plantācijās, bet tādās nevar ne atpūsties, ne sēņot vai ogot. Bet, kolīdz mēs domājam par dabu, jāsāk respektēt arī citas dzīvības formas, ne tikai koki. Apdzīvotu vietu tuvumā meža primārā funkcija ir, lai cilvēki to var izmantot atpūtai, un koksnes ieguve ir sekundāra. Tāpēc mums nav pieņemamas izmaiņas mežu apsaimniekošanā priežu audzēs jūras tuvumā. Tas pats attiecas uz ciršanas caurmēra samazināšanu: cilvēki, kas iet uz mežu sēņot, ogot, sportot, pastaigāties vai vērot dabu, vēlas baudīt skaistu un daudzveidīgu mežu, nevis egļu vai priežu monokultūru jaunaudzes. Skaists mežs parasti ir vecs mežs – ar sūnām, ķērpjiem, sēnēm, putniem, zvēriem, kukaiņiem. Ciršanas caurmēra samazināšana nepieļaus veca meža izaugšanu, jo, piemēram, priežu vai egļu vecums samazināsies par 30 gadiem. Mežs tiks nocirsts savas jaunības gados, neļaujot sasniegt pat pusmūžu. Daudzām sugām tas var izrādīties liktenīgs spriedums.

– Vai mums nepietiek ar aizsargājamajām teritorijām, lai visi, kas vēlas, var priecāties par vecu mežu?

– Nav jau mums šādu vietu nemaz tik daudz. Eiropas Savienības mērogā Latvija ir trešajā vietā no beigām pēc aizsargājamo teritoriju daudzuma, salīdzinot ar valsts kopējo platību. Arī, piemēram, Gaujas nacionālajā parkā netrūkst kailciršu. Nav pareizi visur audzēt ekonomiski izdevīgus mežus un tikai aizsargājamās teritorijās ļaut veidoties dabiskiem biotopiem. Ir jāveido harmoniska vide visā valstī, kur arī saimnieciskie meži ir pietiekami daudzveidīgi un piemēroti dažādām kukaiņu, augu, putnu un zvēru sugām. Tas būtu mērķis, uz ko jātiecas, nevis stādīt monokultūras audzes un izvest no valsts neapstrādātus baļķus.

– Dažreiz man mežinieku kļūst žēl – visi viņiem pārmet, turpretī lauksaimniekus neaiztiek, kaut intensīvā lauksaimniecība dabu noplicina strauji un neatgriezeniski.

– Latvijas Dabas fonds pastāvīgi seko līdzi kopējai lauksaimniecības politikai gan Eiropas līmenī, kur sadarbojamies galvenokārt ar Eiropas Vides biroju, gan arī Latvijas lauku attīstības programmai. Mēs raugāmies ļoti kritiski uz lauksaimniecības subsīdiju sistēmu Eiropas Savienībā, kur tiek iztērēta puse no ES budžeta, un tas pašos pamatos ir aplami. Tajā pašā laikā atbalsta maksājumi zaļajā jomā Latvijā ir nepietiekami, bet tie, kas ir, nepietiekami veicina dabai draudzīgu saimniekošanu.

Piemēram, atbalsta likmes par bioloģiski vērtīgiem zālājiem bieži vien nav konkurētspējīgas ar citiem maksājumiem, tādēļ zemniekiem ir kārdinājums uzart bioloģiski vērtīgo zālāju, lai iegūtu lielāku peļņu. Satraucoši, ka Latvijā ir vairs tikai divi procenti bioloģiski vērtīgu zālāju, bet pirms pusgadsimta to bija pat 40 procentu, un tad ir nopietni jādomā, lai to mazumiņu saglabātu. Kritums ir dramatisks, un mums ir jācīnās par katru hektāru, lai zemnieki būtu ieinteresēti tos apsaimniekot. Daudzus tagad biedē tas, ka nopļautā zāle jānovāc, un, ja nav gotiņas, sienu nav kur likt. Mēs nevaram aplami iedomāties, ka bioloģiski vērtīgus zālājus varētu saudzēt tikai aizsargājamās teritorijās. Šāds zālājs ir kā Noasa šķirsts, kur patvērušies ne tikai augi, bet arī reti kukaiņi un cita dzīvā radība. Lai šāda vieta būtu ilgtspējīga, sugām jādod iespēja pārvietoties no vienas teritorijas uz citu. Kaut vai slavenā vabole lapkoku praulgrauzis – tas nevar aizlidot ļoti tālu, tāpēc parkveida ainavām jābūt saistītām, nevis desmitiem kilometru tālu. Par to ir stratēģiski jādomā institūcijām, kas atbildīgas par dabas aizsardzību valstī. Bet beigu beigās visu diriģē aplamā lauksaimniecības politika, un, ja atbalsta maksājumi ir nepietiekami vai nav pareizi virzīti, mēs šo mērķi nesasniedzam, kaut nauda ir iztērēta.

– Lai gan gaļas ēdāju mums netrūkst, uz vietas audzētu un dabā ganītu lopu gaļu nopirkt ir grūti.

– Jā, es ceru, ka pieprasījums pēc gaļas, kas izaudzēta dabiskās pļavās, nevis dzīvnieku koncentrācijas nometnēs, pieaugs gan ētisku, gan veselības, gan arī dabas daudzveidības apsvērumu dēļ. Esmu novērojis arī citu problēmu, proti, dabīgi ganīto lopu skaitam savairojoties, atsevišķas ganības tiek pārganītas – zāle ir nograuzta līdz zemei, tur vairs augs nevar ieriest sēklas un putni izaudzēt mazuļus. Tāpēc būtiski ir runāt ar zemniekiem, jo daudzi neaizdomājas, kāpēc bioloģiski vērtīgi zālāji ir jāaizsargā. Svarīgi, lai konsultanti būtu zinoši. Nesen visi zemnieki piedalījās divu dienu apmācībās par šādu zālāju apsaimniekošanu, apguva pamatus, un tas ir pozitīvi.

Globāli raugoties, zaļā domāšana un saimniekošana nodrošina valsts ilgtspēju. Mēs varam iegūt ātru peļņu, nocērtot kaut vai visus mežus, mēs varam izķert visas zivis jūrā un arī pārējos dabas resursus izsmelt viens un divi. Tehnoloģiski tas ir iespējams. Jā, kādu laiku mēs dzīvosim labāk, un ko pēc tam? Tāpēc valstij jādomā ilgtspējas kategorijās simtiem gadu uz priekšu, un tad – šādā ilgtermiņa skatījumā – zaļais dzīvesveids un saimniekošana atmaksāsies. Īstermiņā mēs varam uz dabas rēķina iegūt lielu peļņu. Tāpēc šī cīņa ir tik nikna ar tiem, kuri grib nopelnīt šeit un tagad. Ir svarīga perspektīva, kā mēs raugāmies uz problēmām, bet jāņem vērā, ka laika gaitā pastāvīgi mainās arī domāšana, tehnoloģijas, vides situācija, piesārņojums un beigās arī klimats, – tā tas ir visā pasaulē. Tādēļ jāpieņem prātīgi lēmumi, raugoties nevis uz šā brīža iegribām, bet paaudžu vajadzībām.

– Es nereti aizdomājos, vai mums vajag dzīvot aizvien labāk. Atceries, bija laiki, kad «Vides Vēstīs» algu maksāja četras

reizes gadā, un tie bija 100 lati mēnesī. Es raudāju, ka man nav spēka dzīvot tādā nabadzībā, un tu teici, ka pieticība izglābs pasauli. Kāpēc cilvēki negrib apstāties tieksmē pēc labumiem, kad visa jau gana?

– Tāda laikam ir tā kritušā cilvēka daba. Tā ir garīga cīņa ar ikdienas izvēlēm, jo nekas nav tikai balts vai melns, zaļš vai nezaļš. Ir jāsaprot, uz ko mēs tiecamies. Vai tikai uz to, lai būtu vairāk naudas? Un kāpēc mums nekad nepietiek? Redzam, ka sabiedrībām, kas pēc nabadzības sāk attīstīties straujāk, ir tieksme pēc aizvien jaunām mantām un vēlme izcelties, zīmējoties, ka esi veiksmīgāks nekā pārējie. Tādās līdzsvarotās sabiedrībās kā Skandināvijā vai citur Rietumeiropā cilvēki nesteidzas mainīt mašīnas, staigā vienkāršās drēbēs. Toties viņi vairāk ziedo cēliem mērķiem un dabas lietas risina prātīgāk. Tas, ka cilvēki prieku rod citur, ne veikalos, liecina par garīgo briedumu.

– Nupat kopā ar Sandiju Semjonovu tu biji Indonēzijā. Ko tur darījāt?

– Mēs pētījām sabiedrības un dabas kon iktus, kas šajā jaunattīstības valstī ir ļoti izteikti. Tos izraisa ne tikai lielais cilvēku skaits, bet arī tas, ka katrs ciems (šeit mēdz saimniekot kopienās) grib vairāk nopelnīt un dara to uz lietus mežu rēķina. Viņi izcērt tropiskos lietus mežus, ierīko eļļas palmu plantācijas un tic, ka ātri kļūs bagāti. Bet palmas augsni noplicina pārdesmit gadu laikā. Jā, četrus piecus gadus tur viss aug griezdamies, atliek vien novākt ražu, bet pēc tam jāķeras pie minerālmēsliem un pēc tam jācērt atkal nākamie lietus meži. Šī ātrā peļņa ir kā runga ar diviem galiem.

– Nu jau daudzi zina, ka plašā palmu eļļas lietošana nenāk par labu nevienam, jo aizdambē asinsvadus ar holesterīnu.

– Palmu eļļa ir ne tikai katrā otrajā pārtikas produktā, bet arī kosmētikā, mazgāšanas līdzekļos, un šis milzīgais attīstītās pasaules pieprasījums izraisa to, ka droši var stādīt palmas, jo noiets būs.

– Vai tie, kas audzē palmas, dzīvo labi?

– Nē, zemnieki dzīvo nabadzīgi – vienkāršās koka būdiņās, kur vienīgais luksuss ir satelītšķīvis un televizors. Tajā pašā laikā lielpilsētās redzēju daudz jaunu un lielu džipu. Protams, ceļi tur ir drausmīgi. Bet kāpēc gan cilvēkam, kurš guvis nansiālus panākumus, uzreiz jāapliecina sevi ar jaudīgu mašīnu? No palmu eļļas eksporta galvenokārt pelna lielās korporācijas, kurām pieder gan plantācijas, gan pārstādes rūpnīcas.

– Latvijā ir līdzīgi – lielākie džipi ir mežu izciršanas kooperatīvu vadītājiem, bet tie, kas tik steidzīgi viņiem notirgo savus mežus, joprojām ir nabadzīgi. Mēs saucam pēc lētākām mantām un ēdiena, bet tajā pašā laikā neapjaušam, ko par to maksājam. Mēs jau neesam atbildīgi tikai par Latvijas dabu – planēta mums visiem viena!

– Jā, līdz galam laimīgi ar tām eļļas palmām viņi nav. Viena palmu paaudze ražo aptuveni 25 gadus, mēslojot var izspiest vēl otru, bet ko pēc tam? Varbūt tad vairs nevarēs cirst jaunus mežus? Daudzi audzē citas kultūras un pēc tam, kad nocērt palmas, vietā stāda kokus, kuru augļus var ēst uz vietas. Turpretī visa palmu eļļa aiziet eksportam. Mēs šo lēto eļļu pieprasām un daudz nedomājam, kas notiek tur, kur palmas audzē.

– Atgriezīsimies Latvijā. Latvijas Dabas fonds ir viena no organizācijām, kas nodarbojas ar tā saukto dabas skaitīšanu. Mežu uzpircēji biedē lauciniekus – līdzko kādā privātajā mežā tiks atrasts kas aizsargājams, to liegs aiztikt, tāpēc jāpasteidzas ar izciršanu!

– Jā, ir pārsteidzoši, cik cilvēki ir lētticīgi. Bet, no otras puses, tā kā valda liela neticība politiskajai varai, vieglāk noticēt šeftmaņiem, kuri biedē, ka valsts uzliks ierobežojumus un mežā vairs neko nevarēs darīt. Viņi ir savstarpēji vienojušies par zemām cenām un to, ka vispirms nāks viens ar lētāku piedāvājumu, tad nākamais solīs mazliet lielāku cenu. Uzreiz gribu teikt: kamēr dabas skaitīšana nav beigusies, iegūtie rezultāti netiks izmantoti jaunu mikroliegumu dibināšanai!

Dabas skaitīšana notiek, lai apzinātu, kur atrodas ES nozīmes aizsargājami biotopi. Tās ir īpaši retas dzīvotnes, mājvieta aizsargājamiem augiem un dzīvniekiem, tā ir izzūdoša un īpaši vērtīga dabas daļa visā Eiropas Savienībā. Piemēram, dabiski, ilgstoši tradicionāli apsaimniekoti sugām bagāti zālāji, augstie sūnu purvi, staignāju meži, purvainie meži un citi. Ar šīm dzīvotnēm ir saistītas sugas, kas citā vidē nedzīvo un nedzīvos. Lai mums nebūtu izmirušu sugu un būtu dabas daudzveidība, ir svarīgi šīs dabiskās saliņas pasargāt. Ja ne visas, tad vismaz tās, kuras saglabājušās pēc iespējas dabiskākas un mazāk ietekmētas.

Lai dabas aizsardzības darbs nebūtu haotisks, dabas skaitīšana paredz visas Latvijas teritorijas apsekošanu, lai mēs saprastu, kādas dzīvotnes kādā platībā un kvalitātē mūsu valstī ir. Protams, speciālisti neiet apsekot uzartu lauku vai izcirtumu, jaunaudzi vai parku. Viņi iet uz vietām, kur potenciāli varētu būt ES nozīmes aizsargājama dzīvotne. Aizsargājamās dzīvotnes tiek kartētas, tiek aizpildīta anketa, pēc trim gadiem visu šo informāciju apkopos vienuviet, un tad valsts pārvaldei, diskutējot ar ieinteresētajām pusēm, būs jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Atbilstoši ES Sugu un biotopu direktīvai mums ir jānodrošina labvēlīgs aizsardzības stāvoklis aizsargājamām sugām un biotopiem. Lai to nodrošinātu, ir jāpieņem optimāli lēmumi, kur, ko un cik daudz aizsargāt, balstoties gan uz dabas skaitīšanas rezultātiem, gan uz speciālistu aprēķiniem, gan ņemot vērā saimnieciskās darbības prioritātes. Jāņem vērā, ka dažādām sugām ir dažādas prasības. Svarīgi, lai starp atradnēm veidotos ekoloģiskie koridori, lai sugas var migrēt no vienas dzīvesvietas uz citu. Tādējādi dabas skaitīšana sniegs iespēju dabas aizsardzībai pieiet plānveidīgi un aizsargāt vērtīgākās un dabas aizsardzībai nozīmīgākās dzīvotnes un sugu atradnes. Varbūt izrādīsies, ka ir sugas un biotopi, kuru labvēlīga aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai vairs nevajag veidot jaunas aizsargājamās teritorijas. Faktiski mums visiem, kā tautai, vajadzētu justies lepniem, ka mēs apzinām savas dabas vērtības – līdzīgi kā vācot tautasdziesmas. Bez tam jāņem vērā, ka dabas vērtību apzināšana turpmāk atvieglos lēmumu pieņemšanu par to, kur būtu vēlams un kur nebūtu vēlams plānot jaunas saimnieciskās darbības. Arī zemes īpašnieki, kuri līdz šim apsaimniekoja bioloģiski vērtīgu zālāju, kuram nebija zināms konkrēts aizsargājamā zālāju biotopa veids, pēc tā uzkartēšanas varēs pretendēt uz augstāku atbalsta likmi.

– Varbūt LDF vajadzētu ne tikai aizsargāt sugas, bet arī meklēt līdzsvaru, lai cilvēki, kas dzīvo labā dabā, nekrīt panikā. Vai pietiek to, kas aizstāv viņu intereses? Tagad man liekas, ka zaļos uztver kā galējību cilvēkus, kurus interesē tikai reta gliemja labklājība.

– Mēs jau neesam valsts iestāde, bet nevalstiska organizācija. Uz dabas aizsardzību ir jāraugās plašāk un pret dzīvību jāizturas saudzīgāk. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana prasa ilgtermiņa domāšanu un starpdisciplināru pieeju. Dabas aizsardzības principi būtu jāintegrē katrā tautsaimniecības nozarē, arvien jātiecas pēc labākiem rezultātiem, latiņu ceļot aizvien augstāk. Ja būs nosprausti ilgtermiņa mērķi un visām iesaistītajām pusēm būs valstiski atbildīgs redzējums, respektējot politikas plānošanas dokumentos un stratēģijās nospraustos mērķus un rēķinoties ar sabiedrības dažādajām vajadzībām, lēmumi būs ilgtspējīgi. Turpretī, ja lēmumi tiks pieņemti tikai no vienas nozares skatupunkta vai respektējot tikai šauri ekonomiskās intereses, sabiedrība ilgtermiņā zaudēs daudz vērtību un rezultātā kļūs nabadzīgāka. Zaļā domāšana nenozīmē aizsargāt dabu kā pašmērķi, bet aizsargāt dabu kā būtisku visas sabiedrības vērtību, kura tiek ņemta vērā jebkurā lēmumā.

Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2017

Atbildēt