Pēdējais laiks izķert blēžus un papīru stumdītājus

Valsts vides dienesta ģenerāldirektori Ingu Koļegovu intervēju pirms pieciem gadiem – 2013. gada pavasarī – un toreiz virsrakstā liku vārdus «Darīt nevis mazāk slikti, bet tā, lai ir labi».
Pa šo laiku daudz kas ir paveikts, bet darāmā joprojām ir daudz. Inga neslēpj, ka atkritumu apsaimniekošanas nozare ir jārestartē. Kur problēmas, un kā ar tām tikt galā?

– 2012. gada augustā sāki strādāt par Valsts vides dienesta ģenerāldirektori. Kad pēc pusgada tevi intervēju, tev ideju netrūka. Gan jau nedomāji, ka būs tik grūti?

– Tiešām nedomāju, ka būs tik sarežģīti, kaut nozarē strādāju visu mūžu. Izrādījās, ka es pat nezinu visu, ko dara Valsts vides dienests. Atzīstos, ka pirmajā pusgadā man katru nedēļu bija pa kādam lielam pārsteigumam. Otrajā pusgadā – katru mēnesi. Bet tāds, ka mute paliek vaļā. To smagumu, kāds sekos lēmumiem, kurus vajadzēs pieņemt, es pat neiztēlojos, jo, uzsākot darbu, man bija daudz rožaināks priekšstats. Tas, kāpēc pieteicos uz Valsts vides dienesta direktora amata vakanci, patiesībā bija protests, jo publiskajā telpā jau tika runāts par konkrētu personu kā nākamo vadītāju. Toreiz nolēmu: tā kā bieži esmu sapulcēs paudusi viedokli, ka ir jāmainās, nu ir tas brīdis, kad nevaru palikt malā.

– Mana ticība vides nozarei saļodzījās pirms gada, kad izcēlās ugunsgrēks Slokā. Es nebiju iedomājusies, ka šī «aizspogulija» ir tik liela. Un tas – trejdeviņus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas!

– Ugunsgrēks Slokā bija izšķirošs notikums vairākos aspektos. Viens no tiem, kā jau teici, ir «aizspogulija». Patiesībā mēs ar šo lietu strādājām jau vairākus mēnešus, bet negaidījām, ka atkritumi tiks aizdedzināti. Mēs pētījām, kādi ir atkritumu ceļi, un apzināti par to skaļi nerunājām, jo tad lietu vieglāk izmeklēt. Pēc tam, kad notika ugunsgrēks, es šaustīju sevi: «Ak, ja būtu zinājuši, tad taču šo informāciju būtu publiskojuši ātrāk!» Bet nav mums kristāla bumbas, kur nākotni zīlēt. Mēs sākām apjaust pelēkās zonas apjomu, par ko aizdomas bija jau krietni sen, bet nebija priekšstata par mērogu. Aprīlī beidzot bijām uztaustījuši ārzemju atkritumu plūsmas pavedienu un apzinājuši mērogus. Slokā krājās atkritumi no Zviedrijas, Igaunijas un citām valstīm. Sloka nebija vienīgais konstatētais gadījums, bet lielākais – tas gan. Dažādi pavedieni mūs aizveda arī uz citām vietām. Mēs pievērsām ministrijas uzmanību atkritumu apsaimniekošanas nozares jautājumiem, jo bija nojauta, ka ar ražotāja atbildības sistēmu uzņēmumos ne viss notiek tā, kā tam jābūt. Paldies, ka ministrs mūs sadzirdēja un nodeva šīs sistēmas kontroli Valsts vides dienestam.

– Kā atkritumi no citām valstīm nonāca Latvijā?

– Man ir vairākas versijas tam, kāds bijis blēžu biznesa plāns. Viens no tiem – ievest, iekasēt naudu no ārzemniekiem un atstāt. Iespējams, bija iecere šos atkritumus pamazām ieplūdināt ražotāja atbildības sistēmā, saņemt dabas resursu nodokļa atlaides kā par Latvijā vāktu iepakojumu. Varbūt viņi cerēja, ka varēs šos atkritumus pamazām noglabāt mūsu poligonos.

– Kāpēc muita jūs nebrīdināja, ka Latvijā tiek ievesti atkritumi?

– Tie bija tā sauktā Zaļā saraksta atkritumi, kurus pārvieto pāri robežām bez muitas. Šādi atkritumi Eiropas Savienībā netiek uzraudzīti, lai zinātu, kur katra krava aizgājusi. Tā ir visu Eiropas valstu problēma. Bet, piemēram, Zviedrijā ir sapratuši, ka 7. pielikuma jeb Zaļā saraksta atkritumu uzraudzība ir jāpastiprina. Nesen biju pasākumā, kurā piedalījās visu Eiropas Savienības valstu inspektorāti, un arī tur sprieda, ka šie jautājumi nav pietiekami uzraudzīti un brīvā atkritumu transportēšanas iespēja izraisa iztēli negodīgiem atkritumu biznesa pārstāvjiem.

– Vai līdz šim Eiropa savas problēmas risināja, atkritumus sūtot uz Āziju, piemēram, Ķīnu?

– Jā.

– Un tad, kad Ķīna atteicās no Eiropas atkritumu kravām, tika meklētas līdzīgas iespējas nosūtīt tos uz mazāk attīstītām valstīm Eiropā…

– Blēdīgi ļaudis ir visur. Tā nav valstu politika, bet pelēkais bizness. Latvijā viena no nozarēm, kur darbojas noziedzīgi grupējumi, ir atkritumu apsaimniekošanas bizness. Tā ir arī kaimiņvalstīs, jā, visā Eiropā atkritumu apsaimniekošana ir viena no pelēkajām zonām, un tad nav brīnums, ka tāds tādu atrod.

– Un kā tagad ir ar riepām? Pērn cilvēki cēla trauksmi par lieliem krājumiem Čiekurkalnā…

– Ražotāju atbildības sistēmas līdz šim nevarēja veikt riepu pārstrādi dempinga cenu dēļ, jo maksa bija nolaista neadekvāti zema – par to riepas varēja tikai savākt un salikt kaudzēs, bet ne pārstrādāt. Ja visi Latvijas riepu pārstrādātāji strādātu ar pilnu jaudu, mums gandrīz pietiktu ar esošajiem uzņēmumiem. Bet realitātē, izrādās, pārstrādes uzņēmumi, kaut ir dabūjuši atļaujas, riepas nemaz nepārstrādā, jo to pārstrāde prasa piemaksu, un vienīgā iespēja ir dotēt caur ražotāja atbildības sistēmu. Bet nepietiekamo nanšu līdzekļu dēļ, kam iemels ir iepriekš minētās dempinga cenas, tas nenotiek. Tāpēc riepas krājas. Pie mums ved un pārstrādā Igaunijā savāktas riepas, jo viņi piemaksā par pārstrādi… Mēs vācam statistiku, cik tad patiesībā Latvijā ir nolietotu riepu, un mana iekšējā balss saka, ka lielam optimismam iemesla nav.

– Vai izdevās iekasēt milzīgos sodus no riepu uzkrājējiem?

– Pašlaik noris tiesvedība, jo sodi ir apstrīdēti. Bet visi tiesas lēmumi līdz šim ir mums labvēlīgi, un tas liecina, ka tiesa Valsts vides dienestam tic vairāk nekā riepu uzkrājējiem. Mēs uzlikām šos sodus saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Jā, tie ir milzīgi, bet dienestam nav tiesību pašiem izdomāt soda apjomu. Protams, būtu jāveic izmaiņas aktos, lai sods būtu tāds, ka to var samaksāt, nelikvidējot biznesu. Bet tam ir jābūt arī tādam, kas attur no tīšas kaitniecības (negribu teikt – krāpniecības, kaut tas būtu atbilstošāks termins).

– Slokas ugunsgrēka izraisītājiem viduslaikos piespriestu nāves sodu. Bet mūsdienās Latvijā cietumos visbiežāk sēž sīkie zaglēni, jo lielajiem zagļiem gana naudas veikliem advokātiem.

– Esmu pārliecināta, ka policija noskaidros vainīgos un viņi saņems sodu ja ne par dedzināšanu, tad par tām darbībām, kas noveda pie ugunsgrēka. Man arī bija šoks par to, kā cilvēki spēj rīkoties, kad toreiz no ziņām sapratu, kas tur deg, jo es taču zināju, cik daudz atkritumu tur glabājas. Es tiešām esmu pārliecināta, ka tā nebija aizdegšanās, bet dedzināšana.

– Šī katastrofa mani pārliecināja, ka vienīgais, kam ir jēga, ir piestrādāt, lai būtu mazāk atkritumu. Bet mēs katrs mainām savai automašīnai riepas… Kur tās pēcāk likt?

– Iespējas, kā legāli atbrīvoties no riepām, ir dažādas. Tās var aizvest uz dalīto atkritumu vākšanas laukumu un tur nodot. Ir servisi, kas par papildu samaksu patur nomainītās riepas un tad nodod pārstrādei. Bet ir servisi, kas atdod riepas, un viņiem ir vienalga, kur tās paliek.

Tikai tad, ja pieaugs maksa par uzņēmuma iesaistīšanos ražotāja atbildības sistēmā, vajadzētu palielināties iespējai pārstrādāt riepas. Dalība tajā ir vienīgais veids, kā subsidēt atkritumu pārstrādi, jo atkritumu pārstrāde nav lētāka par kaut kā ražošanu no jauna. Tā kā ES valstīm ir aizliegts subsidēt ražotājus, lai nodrošinātu konkurenci, tikai caur ražotāja atbildības sistēmu var iegūt naudu, lai savāktu un samaksātu par pārstrādi.

Valsts vides dienests pērn uzsāka šīs sistēmas dalībnieku pārbaudes. Kādreiz šis pienākums tika dalīts starp mums un Vides aizsardzības fondu. Katrs izpildīja savus pienākumus: fonds kontrolēja atskaites, vides dienests – pārstrādes uzņēmumus, bet to, kas notiek pa vidu, neviens kopā nesalika, un to visi izmantoja. Tagad funkcijas ir pārdalītas, un tās ir vienās – Valsts vides dienesta – rokās. Šogad un nākamgad mēs ļoti vērīgi kontrolēsim atkritumu plūsmas un atkritumu izcelsmi pārstrādes vietās. Vēl stingrāk pārbaudīsim pārstrādes uzņēmumus, jo gribam izsekot, no kurienes uz kurieni atkritumi ceļo.

Pašlaik tiek veikti grozījumi normatīvajos aktos par dalītās atkritumu vākšanas laukumiem. Esmu apbraukājusi lielu daļu Ziemeļvidzemes un arī Piejūras, un jāatzīst, reti kurš laukums atbilst prasībām un funkcionē. Dažos laukumos apsaimniekošanas kultūra ir viduvēja, dažos – nožēlojama, reti kur – laba. Ir bijuši gadījumi, kad ierodamies kā parasti apmeklētāji ar šķirotiem atkritumiem, bet mūs raida prom, jo šķirotus atkritumu te nepieņemot, un iesaka vest citur. Cilvēkus sūta nezin kur, līdz viņiem apnīk.

– Es dalītās vākšanas laukumus parasti aplūkoju pie poligoniem, un tur viss bijis ideāli. Grobiņā ir konteineri gan lupatām, gan apaviem, labākās grāmatas citu priekam var ielikt par grāmatu glabātavu pārtaisītā ledusskapī, tur ir pat nenovērtēto mantu muzejs!

– Tā ir, tomēr mēs redzējām lieliskus laukumus, kur viss ir salikts un sakārtots, bet konteineros nav nekā! Mēs redzējām laukumus, kas izveidoti pie autoservisiem, formāli tur var nodot, bet, reāli izmēģinot, mūs raidīja prom, jo laukums esot tikai servisa atkritumiem. Katram ražotājatbildības sistēmas dalībniekam jānodrošina normatīvos noteikts dalītas vākšanas laukumu skaits, un, lai to sasniegtu, tos iekārto formāli. Rezultātā šķirošanas laukumi ir, bet iedzīvotājiem nav kur likt sašķirotos atkritumus. Bet šiem darboņiem par to maza bēda, galvenais, lai viņu dabas resursu nodokļa maksātāji tiek pie nodokļa atbrīvojuma.

Tas liecina, ka ļoti daudz kas līdz šim atkritumu apsaimniekošanas jomā notika uz papīra. Tāpēc mēs īpašu vērību pievērsīsim atkritumu plūsmai. Jāteic, ka pašlaik ir milzīga problēma, jo šķiroto un dalīti vākto atkritumu kustības uz pārstrādi faktiski nav. Tā šobrīd ir globāla problēma, jo sakarā ar Ķīnas kraso politikas maiņu vairs nepārstrādāt Eiropas (un ne tikai tās) radītos atkritumus, šī ir kļuvusi par iespaidīgu izaicinājumu ne vienai valstij vien. Arī Latvijai. Un te nav iespējami kaut kādi risinājumi uz papīra. Mums ir vajadzīga reāla atkritumu pārstrāde.

– Es nespēju saprast, kā viens iedzīvotājs var saražot vairāk par kilogramu atkritumu katru dienu! Man ir 100 gramu mēnesī!

– Iespējams, tu esi izņēmums, tuklāt tev vairs nav mazu bērnu.

– Man šķiet, ka šis statistiskais lērums ir liela blēdīšanās, iespējams, tā var saņemt naudu par ļoti daudz noglabātiem atkritumiem. Bet patiesībā tie nāk no citām zemēm. Es nekad dzīvē neesmu izmetusi mēnesī pusotru kubikmetru atkritumu, kaut gadiem maksāju par tādu daudzumu.

– Negribu piekrist, kaut gan to, ka atkritumu izcelsme nav skaidri izsekojama, nevar noliegt. Mana pārliecība ir, ka atkritumu šķirošanai jānotiek mājasaimniecībās, tāpēc jādara viss, lai cilvēki var šķirot atkritumus mājās konteineros, un tad jāgādā, lai tas viss tiktu savākts un pārstrādāts. Cilvēki jau sen ir gatavi šķirot, bet nav gatavi meklēt dalītās vākšanas laukumus kilometriem tālu. Ir jābūt ārkārtīgi motivētam, lai uzņemtos tādas rūpes.

– Es vides jomā sāku strādāt pirms 20 gadiem, un visu šo laiku mēs optimistiskām sejām tikai runājam, runājam un runājam: bla, bla, bla… Piemēram, ka jāaudzina jaunā paaudze. Bet, vismaz sociālajos tīklos, izskan viens vienīgs viedoklis: depozītsistēma atrisinās visas problēmas! Man kā cilvēkam, kurš nedzer limonādes, alu vai pudeļūdeni, nebūs ko nodot. Bet tas nenozīmē, ka man nav pārstrādājama iepakojuma, par kuru esmu samaksājusi, jau pērkot.

– Jā, depozītsistēma skars nelielu atkritumu daļu, un mans personīgais viedoklis sakrīt ar tavu – tas nav risinājums visām mūsu problēmām. Bet atgādināšu, ka, salīdzinot laikus pirms 20 gadiem ar mūsdienām, izdarīts ir daudz. Atceries, tolaik milzu līdzekļus ieguldīja, lai slēgtu un rekultivētu padomjlaiku izgāztuves, būvēja jaunus poligonus. Cilvēki bija šokā, ka nu jāmaksā par atkritumu noglabāšanu. Atkritumu savākšanas pakalpojuma pieejamība ikvienā mājsaimniecībā, arī laukos, bija liels izaicinājums. Sākām ar to, ka iemācījāmies savākt visus radītos atkritumus. Pirms 18 gadiem izveidoja pirmās ražotāja atbildības sistēmas – Latvijas Zaļo punktu, tam sekoja Zaļā josta.

– Tu saki – šķirošana jāveic mājsaimniecībās, bet tas buksē. Kāpēc cilvēki nepieņem domu, ka atkritumi ir otrreizējs resurss, un bezbēdīgi samet puvekļus kopā ar noderīgiem materiāliem?

– Esmu pārliecināta, ja būtu ērti izvietoti konteineri, cilvēki iesaistītos šķirošanā. Otra lielākā problēma ir pārstrāde. Pašlaik normatīvie akti neliek pārstrādāt visus savāktos šķirotos atkritumus, bet tikai daļu. Ja ražotāja atbildības sistēma nedarbojas kā atkritumu pārstrādes dotāciju avots, tad nav pārstrādes uzņēmumu. Neviens biznesmenis nepiemaksās, lai kaut ko pārstrādātu. Bet mēs, jau pērkot jebkuru preci, esam samaksājuši naudu par iepakojuma pārstrādi. Šie līdzekļi nonāk ražotāja atbildības sistēmas rīcībā, un tai jānodrošina pārstrāde. Bet mēs redzam, ka tirgus nespēj noregulēt normālu sistēmu funkcionēšanu un konkurence novedusi pie dempingotām dalības maksām un nanšu nepietiekamības šajā organizācijā. Tas savukārt noveda pie tā, ka sistēmas nespēj sniegt ticamus pierādījumus par atbilstošu atkritumu pārstrādi. Izrādās, visus šos gadus liela daļa atkritumu tika pārstrādāti uz papīra.

– Bet lielākā daļa pārtikas iepakojuma nav pārstrādājami! Novalkāto apģērbu Latvijā neviens nevāc, būvgruži krājas mežos. Kaut vai putustirola kastīte, kurā liek četras vistu kājas, – to nevar ne pārstrādāt, ne dedzināt. Lielveikalos vairs pat nav iespējas gaļu nopirkt vieglā maisiņā, tikai kastītē, kas gatavota no daudz lielāka plastmasas daudzuma nekā aizliedzamajā maisiņā.

– Jā, tagad valsts uzņēmusi virzienu, ka jāsamazina vieglo maisiņu izmantošana. Es Ādažos iepērkos veikalā, kur visu ietin sviestpapīrā un pirkumus saliek papīra maisiņā, arī tavu dāvināto maisiņu no aizkara vienmēr ņemu līdzi uz veikalu. Ja esmu maisiņus atstājusi mājās, es apelsīnus un ābolus nosveru tāpat un saberu lielajā iepirkumu maisā. Cilvēki dažādi cīnās ar atkritumu daudzumu. Esmu redzējusi cilvēkus, kuri izpako pirkumus jau veikalā, lai nebūtu jānes mājās lieks iepakojums. Ja esam spēruši vienu soli pret maisiņiem, tirgotājam jāliek pretī kas cits – varbūt papīra maisiņš. Bet varbūt vajag izmantot līdzpaņemto iepakojumu.

– Es baidos, ka tā būs plastmasas kastīte – tātad vēl lielāks plastmasas lērums nekā līdz šim.

– Ceru, ka tā nebūs. Papīra maisiņš sadalīsies, bet plastmasu lērums ne. Tāpēc cenšanās veikalos pirkt mazāk preču plastmasas iepakojumā man ir pamatīgs izaicinājums, un es domāju, ka ar to tieku galā aizvien labāk.

– Es arī uzskatu, ka šobrīd vienīgā jēdzīgā pilsoniskā pretošanās ir neradīt atkritumus, jo man vairs nav ticības, ka mani izmazgātie un sašķirotie atkritumi tiks pārstrādāti.

– Pērn veicām kontroles visās ražotāja atbildības organizācijās un neatzinām darbu par paveiktu, ja tās nevarēja pierādīt, cik otrreizējo izejvielu ir pārstrādāts uz vietas, cik pārdots citiem pārstrādātājiem. Tagad ejam soli tālāk un izskaužam praksi, ka viņiem atved citās valstīs šķirotu materiālu ko pārstrādāt, bet to, kas savākts Latvijā, nepieņem.

Būšu drosmīga un teikšu, ka Latvijai, līdzīgi kā citām valstīm, vajag lielus mērķus, uz ko tiekties. Ja igauņiem tās ir informācijas tehnoloģijas, kāpēc mums nevarētu būt aprites ekonomika un ekodizains? Mūsu ražotājiem vajadzētu ražot preces, kuras ir vienkārši salabojamas vai pārstrādājamas. Vai zināji, ka sintētiskā auduma atgriezumi, kas paliek pāri no apģērbu ražošanas, pēc ķīmiskā sastāva bieži vien tiek klasi cēti kā bīstamie atkritumi? Arī mēbeļu audums reti kad ir videi draudzīgs, bet mēs tā putekļus elpojam ik dienu! Tāpēc uzņēmējiem jādomā aprites ekonomikas kategorijās. Lai turpinātu lepoties ar zaļo valsti, vajag to piepildīt ar saturu.

– Nu jau tūkstošiem cilvēku Latvijā pievērsušies zero waste jeb mazatkritumu dzīvesveidam. Dažas jaunās partijas rīko kampaņas pret pārlieko atkritumu lērumu, ko nesam no veikaliem, par depozīta sistēmas ieviešanu parakstījušies vairāk nekā 12 tūkstoši cilvēku. Bet tajā pašā laikā netrūkst tādu, kas izmētā pudeles turpat, kur dzēruši, vai aizved savus atkritumus uz mežu.

– Visas cilvēku aktivitātes ir mūsu valsts, un aktīvākie pavelk līdzi citus. Tas, kas mums, valsts iestādēm, ir jāizdara – jāiedod inertajiem cilvēkiem pietiekami droši un ērti rīki, lai viņi var ērti tos lietot un rīkoties videi draudzīgi. Ja cilvēks atšķir marķējumus uz iepakojuma, tad šķirot ir viegli. Šķirošanai jābūt ērtai un vienkāršai. Prasīt, lai kāds ar sabiedrisko transpotu ved atkritumus uz kilometriem tālu šķirošanas laukumu, ir neprātīgi.

– Vai tev kā Valsts vides dienesta vadītājai ir iespēja ko mainīt?

– Jā, mēs pie tā strādājam. Ir aplami, ka šķirotos atkritumus nav iespējas pārstrādāt uz vietas Latvijā. Mums jāpanāk, lai ražotāja atbildības sistēmas sāk reāli strādāt, jo pašlaik ir kārdinājums atkritumu pārstrādi veikt uz papīra, tiek veidotas nelegālas plūsmas. Lai šo praksi izskaustu, mēs strādājam jau otro gadu, un ceru, ka jau nākamgad panāksim, ka šī sistēma sāk strādāt pēc būtības, un tad arī pārsrādes jaudas attīstīsies, jo parādīsies pieprasījums. Atkritumu apsaimniekotāji aizvien biežāk sūrojas par to, ka dalīti vāktie atkritumi krājas poligonos, jo pārstrādātāji tos neiepērk. Kāpēc pārstrādātāji tos neiepērk – to šogad noskaidrosim. Iespējams, no citām valstīm viņi šo izejvielu var dabūt lētāk vai viņiem pat piemaksā. Nedrīkst būt tāda situācija kā tagad – lai nebūtu jāmaksā pilns dabas resursu nodoklis, ražotāji un tirgotāji iestājas ražotāja atbildības sistēmā, jo tad jāmaksā vairs tikai 10–15% no dabas resursu nodokļa! Tas ir par maz, lai normāli organizētu pārstrādi. Ja maksātu, piemēram, 70%, tas būtu ticams un normāls maksājums. Ar šo absurdu vides dienests tiks galā, un papīru stumdīšana atkritumu pārstrādes jomā tiks izbeigta.

Paldies vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Gerhardam par sadarbību un atbalstu, jo šie ir ļoti nepopulāri lēmumi un atkritumu biznesa lobijs ļoti aktīvi darbojas, lai nekādas izmaiņas nenotiktu. Toties mēs esam pierādījuši, ka spējam izķert blēžus. Mēs zinām, kas vēl jādara, un spējam pieņemt Ingas Koļegovas kabinetā pie sienas ir kolēģu dāvinātas karikatūras. nepopulārus lēmumus. Vai tad kāds iedomājas, ka slēgto ražotāja atbildības sistēmu pārstāvji mums paspieda roku pateicībā, ka esam piebeiguši viņu blēdīgo biznesu?

– Rudenī bijām atkritumu apsaimniekotāju konferencē, un visi kā viens aicināja Valsts vides dienestu stingrāk kontrolēt šo biznesu. Vai tad tā nebija pateicība par labu darbu?

– Jā, mēs, valsts pārvalde, ar godīgo biznesu esam sadarbības partneri, jo arī viņiem pelēkajā un melnajā zonā ir grūti būt godīgiem. Mēs esam apņēmības pilni, ka spēsim viest skaidrību, kas notiek atkritumu nozarē, un esmu pārliecināta, ka pavisam drīz iedzīvotājiem būs iespēja ērti šķirot mājsaimniecībās. No mājsaimniecībām nāk izcilas kvalitātes izejvielas.

Šobrīd ļoti grūti Latvijā atrast noietu pat ar tiem otrreizējo izejvielu veidiem, kuriem tradicionāli ir vērtība, – polietilēnam, papīram, PET. Tas tāpēc, ka Ķīna ir ciet, Eiropa vairs nevar turp sūtīt savus atkritumus, tāpēc meklē iespējas tos pārstrādāt citur. Rūpnīcas visur Eiropā ir pārplūdinātas ar otrreizējām izejvielām, un, iespējams, citas valstis par pārstrādi vēl piemaksā. Loģiski būtu, ja vietējās izejvielas iepirktu vispirms un tikai tad ņemtu citās valstīs sašķiroto. Bet normatīvie akti neparedz priekšroku. Tā kā daudzās ES valstīs dabas resursu nodoklis ir augstāks, viņi var maksāt vairāk. Tas ir bizness. Tāpēc jau es runāju par nenormāli zemajām ražotāja atbildības sistēmas iemaksām. Atkritumu pārstrāde nav lēts prieks. Turklāt pārāk maz no visa iepakojuma iespējams pārstrādāt, tāpēc jāveicina ekodizaina nozare.

Mēs kopā ar kolēģiem ieviesīsim atkritumu jomā kārtību – par to esmu pārliecināta. Bet tas jau nav vienīgais, ar ko mēs strādājam. Valsts vides dienesta darbā izaicinājumu netrūkst. Svarīgākie no tiem – darbinieku kvali kācijas paaugstināšana un motivācijas stiprināšana. Jo neviena mašīna nevar pati aizbraukt uz pārbaudi, neviens robots nevar pieņemt lēmumu vides jomā. Svarīgi, lai darbinieki tic, ka mēs visu varam izdarīt, ka nav jābaidās no politiskiem spiedieniem vai uzņēmēju zemiskiem izgājieniem, ko viņi ik pa laikam izspēlē. Trešais lielais valis turpmāko trīs gadu periodā: uzlabosim komunikāciju ar sabiedrību, vairāk stāstīsim, ko mēs darām. Lai sabiedrība saprot, ka dzīve kvalitatīvā vidē nav pašsaprotama lieta – kādam par to ir jārūpējas.

Anitra Tooma
Visu VV 01/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!

Atbildēt