Meža īpašnieki nav tik melni, kā viņus mālē

Laiku pa laikam diskusiju ērtuma labad dabas aizsardzības pretinieki meža nozares pārstāvjiem sevi uzdod par meža īpašnieku aizstāvjiem, dabas aizsardzības organizācijas parādot kā tādas, kas dažādi apspiež un ierobežo meža īpašniekus, – arī tagad, kad tiek spriests par Zemkopības ministrijas virzītajiem grozījumiem koku ciršanas noteikumos, kas atļautu cirst tievākus kokus un veikt kailcirtes piejūras priežu mežos, kur tās pašlaik aizliegtas. Meža nozares pārstāvji sauc, ka privātais īpašnieks nav dabas ienaidnieks. Dabas aizsardzības organizāciju iebildumi pret noteikumu grozījumiem liekot domāt, ka privātais meža īpašnieks ir vissliktākais, no kā vajag sargāt.

Iezīmēt frontes līniju, kur vienā pusē ir meža īpašnieki, saimnieki savā zemē, bet otrā pusē sazin kā apmaksātas dabas aizsardzības organizācijas, ir ļoti ērti. Cīņu «par īpašnieku tiesībām» stipri sarežģītāku droši vien padarītu atziņa, ka meža īpašnieks patiešām nav dabas ienaidnieks. Piemēram, tirgus un sociālo pētījumu aģentūras «Latvijas fakti» veiktā aptauja liecina – 77 procenti meža īpašnieku piekrīt tam, ka būtu jānosaka mežizstrādes pārtraukums putnu ligzdošanas laikā. Tas izraisīja meža īpašnieku «o ciālā» pārstāvja – Latvijas Meža īpašnieku biedrības – sašutumu, sak, nevar būt, ka īpašnieki piekrīt tam, ka viņiem tiek noteikti ierobežojumi!

Piecpadsmit procentu Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) biedru ir meža īpašnieki (Latvijā kopumā meža īpašnieku īpatsvars ir aptuveni divas reizes mazāks), un, lūk, ko saka viens no LOB biedru rindās esošajiem meža saimniekiem: «Mežu ciršana pavasarī man visu laiku saistās ar vergu tirdzniecību. Verdzības primārais mērķis bija gūt peļņu, un tas tika darīts uz citu dzīvības rēķina. Savulaik Anglijas svarīgākie argumenti par verdzību bija: tā ir obligāti nepieciešama, lai nodrošinātu bagātu un veiksmīgu Angliju; visas citas valstis dara tāpat; verdzība nāk par labu afrikāņiem; tas ir neizmantots resurss, jo nekam citam viņi tāpat neder. Mežu nozare, šķiet, izmanto tādus pašus argumentus. Anglija pēc verdzības atcelšanas nesabruka, bet pārstrukturizējās uz citiem ienākumu avotiem, un, atceļot mežu ciršanu pavasarī, tāpat būs arī ar Latviju.» Tas nenozīmē, ka šis meža īpašnieks necērt savā īpašumā kokus. Cērt, bet neaizmirst arī par citām meža vērtībām.

Un ne jau tikai LOB – meža īpašniekus atradīsit arī citās dabas aizsardzības organizācijās, kuras cīnās pret alkatību Latvijas mežu apsaimniekošanā: gan Latvijas Dabas fondā, gan Pasaules Dabas fondā, gan Vides aizsardzības klubā un citur. Tāpat ir meža īpašnieki, kas priecājas par mikroliegumiem savos mežos un pat īpaši aicina dabas aizsardzības ekspertus pārbaudīt, vai nav kaut kas sargājams viņu īpašumā. Ar Pasaules Dabas fondu sadarbojas meža īpašnieki, kas ne tikai savu mežu apsaimnieko saudzīgi, bet arī citiem stāsta, kā to labāk darīt.

Vai tiešām iznīcina tūkstošiem lielo ligzdu?

Galu galā tā vien šķiet, ka tieši «o ciālie» meža īpašnieku interešu aizstāvji ir tie, kas mēģina meža īpašniekus parādīt par dabas ienaidniekiem. Lūk, biedrības «Meža īpašnieku kooperācijas un atbalsta centrs» (viņi arī mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība «Mežsaimnieks») ieraksts «Facebook» šā gada 4. novembrī: «Pateicoties tam, kā Latvijā līdz šim ir tikusi organizēta dabas aizsardzība, privātajos mežos katru gadu tiek iznīcinātas lielas ligzdas. Gada laikā šādu iznīcinātu ligzdu skaits varētu sniegties tūkstošos.» Bez jebkādiem pierādījumiem meža īpašnieki tiek vainoti neticamu apmēru noziedzībā! Vai varat iedomāties, kāda būtu reakcija, ja ko līdzīgu pateiktu kāda dabas aizsardzības organizācija?

Jāpiekrīt, ka daļa īpašnieku tiešām iznīcina savos mežos esošās lielās ligzdas. To liecina arī ērgļu speciālista Jāņa Ķuzes apkopotā informācija par mazo ērgļu ligzdu pārbaudēm 2017. gadā. Jā, daļa meža īpašnieku ir dabas ienaidnieki, tomēr nav pamata domāt, ka tā varētu būt lielākā daļa un ka gada laikā izpostīto ligzdu skaits patiešām «varētu sniegties tūkstošos». Pat tie īpašnieki, kam nepatīk pašreizējā dabas aizsardzības sistēma, biežāk izvēlēsies ligzdu slēpt un lamāsies, ja kāds dabas eksperts to uzies, bet nepacels roku, lai to nogāztu. Varu tikai pieņemt, ka šie ligzdu tūkstoši radušies paviršas ekstrapolācijas rezultātā, «Mežsaimnieka» biedru nodarījumu attiecinot uz visiem Latvijas mežu īpašniekiem.

Tomēr arī tajos gadījumos, kad meža īpašnieks izšķiras iznīcināt lielo ligzdu (kas, atgādinu, var būt krimināli sodāms pārkāpums!) vai īpaši aizsargājamu biotopu, nereti tas nenotiek pēc paša īpašnieka iniciatīvas. Aiz kadra sēž dažādi «meža īpašnieku interešu aizstāvji», kuri biedē un baksta īpašnieku: «Nogāz! Nocērt! Citādi tev visu aizliegs un atņems! Pat kompensāciju nesamaksās!» Īpaši aktīvi šādi darboņi sarosījušies šogad, kad uzsākta aizsargājamo biotopu apzināšana visā Latvijā. Dažādi uzņēmumi, kas pa nezināmiem ceļiem tikuši pie meža īpašnieku privātās informācijas, apzvana viņus, biedējot ar iespējamiem ierobežojumiem un mudinot mežu nocirst vai pārdot.

Sargāt mežu ir ekonomiski izdevīgi

Pērn oktobrī portālā «LA.lv» bija lasāms: «Bijušais Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes dekāns D. Dubrovskis atgādināja arī to, ka Latvijā ir labi apstākļi, lai saglabātu meža teritorijas dabas aizsardzībai, jo kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem pārsniedz vidējos ienākumus no meža.»

Jā, reizēm dabas aizsardzības vārdā meža apsaimniekošanai tiek noteikti ierobežojumi. Stingra aizsardzība (galvenās cirtes aizliegums) gan noteikta tikai ļoti nelielā daļā – 1,7 procentos – privāto mežu. Tomēr domāju, ka ikviens saprātīgi domājošs cilvēks būs pamanījis – tas, ka mums kaut kas pieder, nenozīmē, ka ar savu īpašumu varam darīt visu, kas ienāk prātā. Pat Latvijas Republikas Satversmē noteikts, ka «īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm». Ja jums pieder māja, jums jāparūpējas, lai tā neapdraud garāmgājēju drošību. Ja jums pieder pļava, jums tā jānopļauj – kūlu dedzināt jūs nedrīkstat. Ja jums pieder auto, jums katru gadu jāveic tā tehniskā apskate. Un lielākoties neviens nekompensē izdevumus, kas jums radušies, lai šos savus pienākumus pildītu. Bet par meža saudzēšanu sabiedrības labā tiek maksāts!

Dagnis Dubrovskis nebūt nav dabas aizsardzības aizstāvis, tāpēc nav pamata domāt, ka viņa izteikumi par kompensācijām būtu tendenciozi dabai par labu. Taču kantori, kas ieinteresēti no īpašnieka dabūt lētu koksni, neteiks, ka saņemt kompensāciju par mikroliegumu var būt izdevīgāk, nekā cirst mežu. Tie mudinās īpašnieku novākt visu, kas var traucēt mežu nocirst. Īpašnieks būs pastrādājis noziegumu, bet «meža īpašnieka interešu aizstāvji», kas, tēlaini izsakoties, pagrūduši īpašnieka roku, tā arī paliks aiz kadra un nesodīti.

Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrība
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2017

Atbildēt