Mans pārtikas ceļš Ziemeļkurzemē

Viens no cilvēcīgākajiem veidiem, kā apgādāt savu ģimeni ar pārtiku, ir visu, kas izaug Latvijā, pirkt no vietējiem ražotājiem, vēlams no tādiem, kas savu saimniecību ir bioloģiski serti cējuši. Pārējo – cik vien ienākumi atļauj – ekoserti cētu. Cilvēki nereti sūrojas, ka galvaspilsētas ekoveikalos viss tik dārgs, tik dārgs. Bet jāsaprot, ka vēlēties nopirkt labus produktus par sliktu produktu cenām ir utopiski, turklāt veikali nepastāv no svaiga gaisa vien – tiem no nopelnītā jāsamaksā arī nodokļi, īre, komunālie maksājumi, turklāt reti kurš ar tirgošanos nodarbojas, nesaņemot par to algu. Vai esi aizdomājies, cik daudz mēs nopērkam nelietderīgu mantu vai ēdienu, kas maitā veselību? Tos nenopērkot, atliktu vairāk naudas labam uzturam. Turklāt, prātīgi lietojot elektrību, degvielu un siltumu, var ietaupīt pat trešdaļu naudas. Tāpat es neticu, ka mūsu valsts ūdenssaimniecību piedāvāto ūdeni nedrīkstētu lietot zupas vai ka jas uzvārīšanai. Videi un budžetam būs labāk, ja nepirksi pudelēs safasētu ūdeni, kas ir piena cenā. Nekaisi naudu vējā, ieguldi labos pārtikas produktos! Ja vēlies pirkt labus produktus uz pusi lētāk – nāksies pašam braukt ciemos pie zemniekiem.

Ir tāda anekdote: vecums ir klāt tad, kad, noliecies sasiet kurpju šņores, tu palūkojies, ko lietderīgu vēl tur lejā varētu izdarīt. Pārfrāzējot varētu teikt, ka uz zaļo domāšanu tu esi pārgājis tad, kad, braucot ar mašīnu, apdomā, ko vēl lietderīgu vari pa ceļam paveikt. Es vismaz pāris reižu mēnesī mēroju ceļu no Rīgas uz Mazirbi un atpakaļ un vienmēr lūkoju iegriezties pie vietējiem ražotājiem pēc labiem produktiem…

Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 01/2014

Anitra Tooma

Atbildēt