Ķīmiskās trases debesīs

Cilvēkiem ir dažādi hobiji: vieni lasa grāmatas, citi iet uz kino, daži vēro putnus. Izrādās, ir arī debesu vērotāji, kas fotografē lidmašīnu atstātās sliedes, ko sauc par ķīmiskajām trasēm, un vaino tās visās pasaules nelaimēs.

Dažiem ķīmisko trašu teorija šķiet absurda – viņus jau no skolas gadiem pilnībā apmierina skaidrojums, ka debesīs redzamās trases ir ūdens daļiņu kondensāts ap lidmašīnas izplūdes gāzēm, jo tās ir daudz siltākas nekā gaiss, tāpēc notiek ledus kristāliņu veidošanās ap gāzu molekulām.

Kad «Vides Vēstu» redakcija saņēma lasītājas vēstuli par ķīmiskajām trasēm, apspriedām, rakstīt par tām vai ne, un es iegrimu pārdomās, vai maz vērts tērēt tam laiku. Ierakstot «Google» meklētājā vārdu savienojumu «ķīmiskās trases», parādās vesela rinda avotu latviešu valodā, kas šo lietu nosauc par vislielāko noziegumu pret cilvēci, un tikai viens, kas to uztver kā joku un smejas («Cehs.lv»). Lai gan man patīk humors, nolēmu, ka par šo lietu vērts uzrakstīt nopietni. Iedziļināšanās ķīmisko trašu pētnieku stāstos man radīja ne tikai daudz jautru brīžu, bet arī nopietnas pārdomas par to, kā rodas sazvērestības teorijas un vai tās ir tik nevainīgas, kā pirmajā brīdī šķiet. No vienas puses, apzinos, ka tie, kuri šīm teorijām tic, diez vai mainīs savu viedokli, izlasījuši šo rakstu. No otras puses, iedziļināšanās konkrētajā «sazvērestības teorijā» palīdz saprast arī citas, līdzīgas teorijas. Tāpēc šis raksts būs ne vien par ķīmiskajām trasēm, bet arī veidu, kā šādas teorijas izplatās un kļūst dzīvotspējīgas.

Tumsonība piezogas nemanot

Daudzi uzskata, ka dažādas sazvērestības teorijas ir tumsonība. Tomēr, tik ļoti novienkāršojot to rašanās iemeslus un nicinoši izturoties pret to piekritējiem, mēs tikai veicinām to izplatību,

kamēr paši nemanot varam iekrist līdzīgu teoriju valgos. Manuprāt, lai šādas teorijas rastos, vajag trīs nosacījumus:

1) uzmācīgu ticību kādai idejai, piemēram, ka politiskā elite perina kādu ļaunu sazvērestību pret tautu,

2) nekritisku attieksmi pret savu nezināšanu, nespējot izskaidrot redzamās parādības, faktus, notikumus (un neviens no mums nav eksperts visās jomās, kaut ko mēs noteikti pietiekami labi nezinām),

3) nepietiekamas zināšanas un neizpratni par to, kas īsti ir zinātniskās metodes, kā tās strādā (vai arī – uzmācīgā ideja apklusina saprāta balsi).

Kā redzat, tas nav nekas īpašs – daudzos prātos var rasties visi trīs šie nosacījumi. Tad nu ķeramies klāt ķīmisko trašu sazvērestības teorijas analīzei.

Ķīmisko trašu hipotēze: Pasažieru un militāro lidmašīnu gaisā atstātās sliedes – tās ir aizdomīgas vielas, kas augstu gaisā tiek izkaisītas, lai ietekmētu klimatu vai saindētu cilvēkus, padarot tos par regulējamām marionetēm leļļu dīdītāju, piemēram, elites, valdības vai masonu, rokās. No lidmašīnām tiekot kaisīts radioaktīvais torijs, kadmijs, hroms, niķelis, žāvētas asinis (?!), mikroorganismu sporas, dzelteno sēņu toksīni (?!), etilēnbromīds un polimēru šķiedras. Saraksts vairāk nekā dīvains, bet tādu es atradu gan angļu, gan latvju valodā. Šī teorija radusies ASV pirms divdesmit gadiem, bet pirms trim gadiem beidzot nokļuva līdz mums. Latvijā debesu vērotāji vērsušies pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, un tā konsultējās ar Civilās aviācijas aģentūru, kas noliedza ķīmisko trašu eksistenci, bet sazvērestības teoriju piekritējiem tas, protams, nav nekāds arguments.

Veicu nelielu aptauju tviterī, un, izrādās, no gandrīz diviem simtiem aptaujāto tikai sestā daļa neko par to nebija dzirdējuši, bet piektā daļa piekrita vai sliecās piekrist šai sazvērestības teorijai par ķīmiskajām trasēm. Vai izglītības līmenis ietekmēja atbildi? Nē, vismaz šajā aptaujā ne, jo sazvērestības teorijai «ticīgo» daļa bija visai līdzīga starp cilvēkiem ar vidējo un augstāko izglītību, un pat doktora grādu ieguvušo vidū.

1 – Uzmācīga ideja.

Kā jau visām sazvērestības teorijām, uzmācīgā ideja ir šāda: kāds «tur augšā» visu kontrolē un, mums nezinot, dara slepenas lietas, mūs par to neinformējot. Ķīmiskās trases ir viens pierādījums šādai kontrolei. Kam tas ir izdevīgi? Izrādās, gan tiem, kuri vēlas iznīcināt visu cilvēci, gan tiem, kuri vēlas ar to manipulēt, bet pilnīgi iespējams, «Big Pharma» vēlas mūs padarīt slimus, lai varētu pārdot dārgas zāles. Bet varbūt tiem, kuri baidās no klimata pārmaiņām un ar ķīmisko trašu palīdzību slepeni cenšas tās mazināt.

2 – Nespēja izskaidrot debesu parādības citādi.

Dzīvē mēs saskaramies ar dažādām parādībām un ne visas spējam izskaidrot.

Chemtrails jeb ķīmisko trašu gadījumā tieši šis nosacījums padara šo teoriju tik dzīvelīgu, jo tā ir vieglāk izskaidrot veselu rindu notikumu un parādību, kuru izprašanai ķīmisko trašu vērotājiem pietrūkst zināšanu. Tā vietā, lai iedziļinātos, studētu, meklētu atbildes, viņi izvēlas vieglāko ceļu – visu neskaidro «piešuj» klāt savai teorijai, tā barojot savu uzmācīgo ideju. Diemžēl šāds trūkums piemīt ne tikai neizglītotiem cilvēkiem – arī atzīti zinātnieki var kļūt nekritiski pret savām zināšanām un muldēt tā vietā, lai pārbaudītu faktus. Biežāk gan tieši viszinošākie cilvēki ir viskritiskākie pret savu zināšanu robežām, bet muļķi vai apmātie par sevi nešaubās un var radīt pat ļoti pārliecinošu iespaidu.

3 – Zinātniskais analfabētisms jeb nepietiekamas zināšanas un izpratne par to, kas īsti ir zinātniskās metodes, kā tās darbojas.

Zinātniskais pētījums nav jebkurš novērojums. Ir ļoti strikti noteikumi, kas jāievēro, lai pārējie zinātnieki piekristu tam, ka ir iegūtas jaunas zināšanas par pasaules kārtību. Nopietni un pamatoti pētījumi tiek publicēti zinātnisko rakstu krājumos, un, tā kā rakstus pirms publicēšanas lasa redaktors un zinātniskie recenzenti, kuri iedziļinās pētījumā un noraida publikāciju, ja mana nepietiekamu zinātniskumu, tas ir labs drošības siets. Ne visiem žurnāliem ir laba reputācija. Nereti gadās, ka kļūdainas teorijas iekļūst žurnālā, bet pēc kāda laika tās tiek atmaskotas. Tāpēc savas nozares zinātnieki orientējas, kas ir avoti ar labu vai sliktu reputāciju, kā arī – kuri raksti radījuši daudz diskusiju vai pat atsaukti. Arī katram pētījumam ir savas robežas, ko no tā var secināt, bet lasītājiem vai zinātnes popularizētājiem (žurnālistiem) nereti patīk pārspīlēt, piemēram, skaļi paziņot, ka alumīnijs vainīgs pie tā, ka cilvēki arvien biežāk slimo ar vēzi, lai gan viens pētījums tikai atklāja saistību starp ļaundabīgo audzēju un regulāru alumīnija hlorīdu saturošu pretsviedru līdzekļa izmantošanu.

Zinātnieku uzdevums, veidojot pētījumu, ir panākt, lai tas nav subjektīvs, proti, lai tā rezultāti nav atkarīgi no paša zinātnieka, bet novērotās parādības. Piemēram, kāds ķīmisko trašu «pētnieks» stāsta, ka, kopš viņš tās ievērojis, pamana tās arvien biežāk , tātad – to skaits aug. Tā ir ļoti tipiska kļūda, proti, mēs bieži vien ignorējam parādības, kas mums nešķiet svarīgas, bet sākam tās ievērot, tiklīdz tās kļūst svarīgas vai mums aktuālas. Piemēram, esot stāvoklī, es sāku pamanīt aizvien vairāk grūtnieču un sieviešu ar bērnu ratiņiem. Bet, lai pateiktu, vai tiešām ir pieaudzis grūtnieču skaits, man vajadzētu datus par to, cik daudz grūtnieču bija, pirms es paliku stāvoklī. Grūtniecēm dienas gaitas dabiski krustojas – vizītes pie ārsta, speciālie veikali, māmiņu nodarbības un tā tālāk –, un tas rada iespaidu, ka grūtnieču ir vairāk, jo pirms tam es šādas vietas neapmeklēju. Zinātnieku uzdevums ir novērst šādas subjektīvās ietekmes.

Cilvēkam, kurš ir jaunpienācējs zinātnes lauciņā, nereti šķiet, ka pietiek ar labu lasītprasmi, lai saprastu pētījumus un spētu tos novērtēt. Tomēr ne viss ir tik vienkārši: zinātnieki savas prasmes izkopj gadiem ilgi, ir nepieciešama pieredze, lai orientētos savas nozares zinātniskajā literatūrā.

Arī ķīmisko trašu teorijas uzturētāji savās interneta vietnēs atsaucas uz «ievērojamiem zinātniekiem» un viņu rakstiem, kas, tālāk pētot, nemaz tik ievērojami nav. Dažreiz autori patiešām respektējamus zinātnes atklājumus papildina ar saviem pašpierādījumiem. Piemēram, rakstā par to, ka lidmašīnas kaisa alumīnija nanodaļiņas, atradu atsauces uz atzīstamiem zinātniskiem rakstiem par nanodaļiņu toksiskumu, kas rada iespaidu, ka autors ir nopietns un orientējas tēmā. Taču neatradu nevienu atsauci, kas pierādītu to, ka tiešām kāds tās alumīnija nanodaļiņas virs mūsu galvām kaisītu.

Tātad – ķīmisko trašu teorija ir falša. Vai tā ir kaitīga? Tiešā veidā – nē, bet kā domāšanas veids var atstāt pēdas un kaitēt gan indivīdiem atsevišķi, gan sabiedrībai kopumā. Piemēram, vakcinācijas pretinieki jeb cilvēki, kuri tic, ka vakcinēšana nepasargā no slimībām, bet tikai nodrošina peļņu «Big Pharma», kas savukārt noklusē vakcīnu blaknes, ir daudz bīstamāki, jo var kaitēt gan saviem, gan arī citiem bērniem, veicinot sen izskaustu slimību atdzimšanu. Ir cilvēki, kuri tic, ka kāds melo par AIDS patiesajiem iemesliem, un HIV infekcijas gadījumā atsakās no terapijas. Viņi aplipina citus, un viņu bērni mirst no kaitēm, kur medicīna spēj palīdzēt. Tā varētu turpināt par daudzām citām teorijām, tāpēc mums ikvienam jāizkopj sava «zinātniskā» domāšana, lai neuzķertos uz maldinošām teorijām.

Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017

 

Atbildēt