Kā sadzīvot ar pelēkajiem roņiem

Latvijas Dabas aizsardzības pārvaldei priekšā liels uzdevums, proti, līdz 2019. gadam jātiek galā ar t. s. dabas skaitīšanu, tostarp jāizstrādā sugu aizsardzības plāns piecām sugām, dabas aizsardzības plāns vismaz 20 īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, un vēl arī milzu darbs pie dabas vērtību jeb biotopu kartēšanas visā Latvijā. Pašlaik sugu aizsardzības plānu izstrāde uzsākta dīķa naktssikspārnim, sugu grupai «Pūces» un sugu grupai «Roņi».

2016. gada nogalē Dabas aizsardzības pārvalde ķērās pie roņu sugu grupas aizsardzības plāna izstrādes, un ar šo darbu jātiek galā līdz 2019. gada septembrim. Šis būs ekspertu veidots stratēģisks dokuments, kas pamatos roņu aizsardzības nepieciešamību, paredzot risinājumus roņu un cilvēku veiksmīgai līdzāspastāvēšanai. Pie viena tiks izstrādāti ieteikumi pavasarī pludmalē sastopamo roņu mazuļu aizsardzības pasākumiem un uzskaites nodrošināšanai. Roņu aizsardzības plānu izstrādā bezpeļņas organizācija «Pro Mare» no Igaunijas, un tās priekšgalā ir pieredzējušākie roņu pētnieki Marts un Ivars Jussi.

Lai rastu līdzsvaru starp cilvēku un roņu vajadzībām, martā tika organizētas roņu aizsardzības plāna izstrādei veltītas sanāksmes Rīgā, Rojā un Salacgrīvā, kurās zinātnieki informēja par roņu populācijas stāvokli Baltijas jūrā un Rīgas līcī, tika apspriesti līdzšinējie pētījumi par roņu ietekmi uz zvejniecību Baltijas jūrā un Latvijas piekrastē, kā arī igauņu pieredze līdzīgu problēmu risināšanā. Cerams, ka pēc šīm sanāksmēm zvejnieki uzsāks sadarbību ar dabas pētniekiem un ziņos par katru roni, kurš dabūjis galu zvejas rīkos. DAP Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode sola, ka nekādas sankcijas pret ziņotājiem netiks vērstas.

Roņi Baltijas jūrā

Baltijas jūrā dzīvo trīs sugu roņi: pelēkais ronis (Halichoerus grypus), pogainais ronis (Pusa hispida) un plankumainais ronis (Pusa vitulina). Dzīves lielāko daļu roņi pavada ūdenī, kur medī galvenokārt zivis. Ārpus ūdens – krastā, uz akmeņiem vai ledus – roņi parasti atpūšas, sildās, dzemdē un baro mazuļus. Visas trīs mūsu valsts teritoriālajos ūdeņos un ekonomiskās zonas ūdeņos sastopamās roņu sugas iekļautas Biotopu direktīvas pielikumos, līdz ar to roņi ir īpaši aizsargājamo sugu statusā. To aizsardzību Baltijas jūrā regulē HELCOM 2006. gada 8. jūlija rekomendācija 27-28/2. Tajā norādīts, ka roņu populācijām labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanai katrai valstij jāizstrādā nacionālie roņu apsaimniekošanas plāni.

Pelēkais ronis ir visbiežākais viesis jūras piekrastē, tam ir vislielākā ēstgriba, jo ir lielākā no trim Baltijas jūras roņu sugām. Valstīs, kur roņi pētīti pamatīgāk, zinātnieki nākuši pie slēdziena, ka 10 tūkstoši pelēko roņu ir minimums, kas jānotur Baltijas jūrā. Tieši šie dzīvnieki rada zaudējumus piekrastes zvejniekiem. Tā kā cilvēki parasti redz tikai roņa galvu ūdenī, pietiek zināt, ka pelēkā roņa galva profilā līdzīga suņa galvai; ja ir iespēja aplūkot arī dzīvnieka zobus, pieaugušiem pelēkajiem roņiem tie ir koniski un asi. Pelēkā roņa kažoks ir pelēki plankumains. Pieaudzis tēviņš var sasniegt pat trīs metru garumu un svērt līdz 300 kilogramu.

Pogainais ronis ir vismazākais no roņiem un vismaz Latvijas ūdeņos sastopams reti. Dzīvnieki ir metru līdz pusotru gari un sver 50–100 kilogramu. Strauja roņu skaita samazināšanās Baltijas jūrā notika 20. gadsimta vidū pārmērīgu medību un jūras piesārņojuma dēļ. Savulaik Baltijas jūrā dzīvojuši aptuveni 500 tūkstoši pogaino roņu, tagad palikuši vairs tikai daži tūkstoši roņu. Kopš 1990. gada, kad roņu medības aizliedza, dzīvnieku skaits pieaug, tomēr tos vēl arvien apdraud vides piesārņojums un zvejas ierīces. Pogainie roņi labprātāk uzturas ūdeņos, kas dziļāki par 10 metriem, tāpēc piekrastes zvejniekus tie nekaitina. Šīs sugas roņi dzīvo Igaunijas arhipelāga salu tuvumā, bet medīt dodas uz līča centru. Ronēni uzturas ledus alās, ja vien tādas ir. Visbiežāk tos medī lapsas, suņi un ērgļi.

Plankumainie roņi Latvijas ūdeņos parādās ļoti reti, lai neteiktu, ka nekad.

Kam jūrā vairāk tiesību

Lai gan pavasarī jūras krastā atrasts ronēns spēj iežēlināt teju ikvienu cilvēku, roņu attiecības ar cilvēkiem ir visai sarežģītas, jo pelēkie roņi bojā zvejas rīkus un izēd zivis, tādējādi radot zaudējumus zvejniekiem. Iekļūstot zvejas ierīcēs, roņi bieži vien noslīkst, jo neprot atmuguriski izpeldēt no murdiem. Precīzs bojā gājušo roņu skaits nav zināms, bet uz to netieši norāda Latvijas piekrastē atrasto beigto roņu skaits. 2016. gadā Dabas aizsardzības pārvalde veica piekrastes pašvaldību aptauju un uzzināja, ka reģistrēto beigto roņu skaits jūras krastā sasniedz vismaz 240 īpatņu gadā. Iespējams, šie skaitļi neatspoguļo patieso situāciju, jo beigta roņa utilizācija pašavaldībām izmaksā ļoti dārgi, tādēļ, ja vien dzīvnieka līķis neatrodas nervozu cilvēku apmeklētā pludmalē, ir loģiski, ka to atstāj par barību ērgļiem, kraukļiem, lapsām, caunām un citiem plēsējiem. Savukārt zvejnieki, atraduši tīklā roni, reti kad par to ziņo, baidoties no nepatikšanām, ka kaitējuši aizsargājamai sugai, un dzīvnieku vienkārši izmet jūrā. Tāpēc ir grūti objektīvi novērtēt konflikta apjomu, ja nav dokumentāru liecību, ka roņi vispār būtu tīklos redzēti. Toties pēc personīgām sarunām ar zvejniekiem rodas iespaids, ka savos tīklos viņi atrod tikai roņus un pusapēstus lašus. Sapratuši, ka roņu medības, vismaz Latvijā, nav iespējamas, piekrastes zvejnieki ir gatavi sadzīvot ar pelēkajiem roņiem, ja valsts izmaksātu kompensācijas par zaudējumiem.

Arheoloģiskajos izrakumos Kurzemes piekrastē 48 % no visiem pārtikas atlieku kauliem bijuši tieši roņu kauli, kas norāda, ka roņu senatnē netrūka un piekrastē dzīvojošās ciltis bija iemanījušās tos vai nu nodurt, vai nosist. Atgādināšu, ka pirms 100 gadiem jūrā dzīvoja aptuveni 120 tūkstoši roņu un tolaik valdība pat izmaksāja kompensācijas par roņa apakšžokli. Tā cilvēki samērā veicīgi tika galā ar roņiem, un līdz pagājušā gadsimta beigām tie Latvijas ūdeņos jau bija retums. 1990. gados tos jau varēja ieraudzīt biežāk, un 1999. gadā veiktais monitorings uzrādīja, ka roņu skaits stabili pieaug.

Zvejnieki gan nevēlas pieņemt, ka roņiem jūra ir vienīgā dzīvesvieta, turklāt zivis ir šo dzīvnieku vienīgā barība, un, ja zivju kļūst mazāk, nav brīnums, ka izsalcis ronis meklē barību zvejas rīkos. Zvejnieki ir pārliecināti, ka mūsdienās roņi kļuvuši sevišķi intelektuāli un nemocīsies, dzenoties pakaļ ašai zivtiņai, ja var bez liekiem pūliņiem pieēsties tīklā. Zinātnieki iesaka zvejniekiem aprīkot zvejas rīkus ar roņu atbaidītājiem, bet kurš gan izvēlēsies liekus izdevumus, ja visās neveiksmēs var vainot roņus un dabas sargus?

Sugu aizsardzības plānu sūtība

Ja kādai sugai vai biotopam ir nepieciešami īpaši aizsardzības pasākumi, to aizsardzību nodrošina saskaņā ar zinātnieku un ekspertu izstrādātu aizsardzības plānu, kas tiek izstrādāts un apstiprināts saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likuma 5. panta 4. punktu un LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas 2015. gada 11. maija rīkojumu Nr. 127 «Par sugu un biotopu aizsardzības plānu izstrādāšanas kārtību».

Sugas aizsardzības plāns vispirms izstrādājams:

  • sugām, kurām aizsardzības stāvoklis Latvijā novērtēts kā nelabvēlīgs, nezināms vai ar tendenci pasliktināties;
  • sugām, kurām populācijas stāvoklis Latvijā ir nelabvēlīgs un Latvijas populācija veido nozīmīgu Eiropas vai pasaules populācijas daļu;
  • medījamām sugām, par kurām Latvija uzņēmusies starptautiskās saistības;
  • sugām, par kurām Latvija uzņēmusies starptautiskās saistības un kuras ietekmē intensīva saimnieciskā darbība;
  • sugām, kuru aizsardzībai nepieciešams sabalansēt dažādu interešu grupu vēlmes (piemēram, roņu gadījums);
  • sugām, kuru dzīvotnēm nepieciešami īpaši aizsardzības pasākumi.

Sugas aizsardzības plāns ir «apsaimniekošanas» dokuments, kurā apkopota informācija par atradnēm un dzīvotnēm, populācijas tendencēm, to ietekmējošajiem faktoriem un ir izvērtēti nepieciešamie pasākumi sugas labvēlīga aizsardzības statusa nodrošināšanai ilgtermiņā. Plānu parasti izstrādā 5–10 gadu periodam.

Īpaši sargājamie

Pašlaik ir izstrādes procesā vai tiek atjaunoti aizsardzības plāni dīķa naktssikpārnim, sugu grupām «Roņi» un «Pūces», mežirbei, melnajam stārķim, brūnajam lācim, vilkam, lūsim, ūdram.

Izstrādāti plāni meža susura, resnvēdera purvuspāres, gludenās čūskas, biezās perlamutrenes, medicīnas dēles, smilšu krupja, Eiropas purva bruņurupuča, sarkanvēdera ugunskrupja, lapukoku praulgrauža, medņa, rubeņa un ziemeļu upespērlenes aizsardzībai.

Projekts tiek īstenots ES Kohēzijas fonda projekta «Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā» ietvaros.

Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017

Atbildēt