Ja viss būtu pareizi, nebūtu problēmu

Ar Jāni Ķīnastu gandrīz vienlaikus esam mācījušies vides zinātni vienā un tajā pašā universitātē, vienā un tajā pašā fakultātē, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ viens otru no studiju laikiem neatceramies necik. Pirms dažiem gadiem es uzzināju, ka viņš ir cilvēks, kuru interesē saprātīgi veidi, kā izvairīties no ielu applūšanas stipru lietusgāžu laikā. Pieteicos, ka vēlos iepazīties. Sacīts – darīts. Kamēr gāju uz Jāņa darbavietu, aizmirsu viņa uzvārdu. Bet es taču tur nevienam nevarēju teikt, ka meklēju vienkārši Jāni, jo dzīvojam valstī, kur 30% iedzīvotāju ir Jāņi! Tāpēc kādam hipsteram, kam uzskrēju virsū gaitenī, padevu labdienu un prasīju, kur te sēž džeks ar vislielāko bārdu. Tā es iepazinos ar Jāni Ķīnastu.

Jānis ir 24 gadus vecs pilsētplānotājs, kurš mīl savu darbu. Ticis galā ar «Drain for life» projektu, kā rezultātā Skanstes lokālplānojumā iekļauti ilgtspējīgi risinājumi lietusūdens apsaimniekošanai. Kādu laiciņu kopā ar Daini Kreili vadījis radio «Pieci» velomīļu raidījumu «Uz riteņiem». Nemitīgi domā par to, kādai ir jābūt labai pilsētai. Viņam patīk literatūra, visu veidu māksla un jebkāda dabiņa. Darbojies biedrībā «Mākslas komunikāciju platforma» un kādu pusgadu bijis Radošo kvartālu un teritoriju asociācijas valdes priekšsēdētājs. Garšo jērs un tīrs ūdens.

Trīs kustīgas detaļas un cilvēcisks dzinējs

– Jau kādu laiku tu vairs nevadi radio «Pieci» raidījumu «Uz riteņiem». Kā tu vispār tur sāki darboties?

– Visi cilvēki ir gribējuši kādu laiku parunāt radio. Un, tā kā man bija sakrājies daudz sakāmā, tā bija ļoti laba iespēja to beidzot pateikt.

– Pieļauju, ka bija uzkrāta kāda velosāpe.

– Nu ja! Velosipēds ir lielisks pārvietošanās līdzeklis, efektīvākais, kas radīts, turklāt pilsētā pie maziem attālumiem tas ir arī visātrākais. Tam ir trīs kustīgas detaļas un pasažieris kā dzinējs. Man šķiet absurdi, ka viens cilvēks brauc divarpus tonnu smagā kastē! Padomā, cik daudz dabas resursu un cik cilvēku ir cietuši, lai to mašīnu uztaisītu. Un beigās to izmanto viens cilvēks, kurš nobrauc trīs kilometrus. No vienas puses, lieliski – viņš stimulē ekonomiku.

– Zini, kāpēc es Rīgā nebraucu ar riteni? Man vienkārši ir bail.

– Un tas nav normāli, ka cilvēkam ir bail pārvietoties pilsētā. Tam tā nevajadzētu būt.

– Kā tev šķiet, cik ilgam laikam jāpaiet, lai arī es varētu mīties?

– Nu, kādus 15 gadus vajadzēs. Tad tu varēsi savu deviņus gadus veco meitu palaist uz skolu ar velosipēdu (paredzot, ka Elīnai pēc sešiem gadiem piedzims meita, Jānis demonstrē arī savas ekstrasensa spējas – red. piez.). Vērā ņemama pāreja nevienā pilsētā nav notikusi ātri, un arī pie mums tas prasīs laiku. Cerams, ka tad būs mainījusies attieksme, jo ar veloceļiem vien nav gana. Jā, jāsaka tieši «veloceļi», nevis «veloceliņi», jo «veloceliņi» neizklausās nopietni. Turklāt pagaidām liela daļa velosipēdistu īsti nezina satiksmes noteikumus. Es uzskatu, ka labākais riteņbraucējs ir autovadītājs ar lielu stāžu, kurš daudz staigā kājām.

– Vai tu pats esi vadītājs ar stāžu?

– Jā! Patiesībā es Liepājā vidusskolas laikā uz stundām braucu viens pats ar automašīnu. Re! No 16 gadu vecuma esmu strādājis benzīntankā, jo mani vecāki ir saistīti ar šo biznesu, tāpēc arī autolietas man bija tuvas. Vienā brīdī tas mainījās. Ļoti liela loma manis «pārnešanā» uz velosipēdu bija studijām Ģeogrā jas fakultātē – tas palīdzēja uz lietām paskatīties citādi. Es ceru, ka tā bija kvalitatīva apziņas maiņa. Man patika vides zinātne, jo kopā ar ģeogrā ju tā deva iespēju atrast kopsakarības, kas visam ir apakšā. Un, šķetinot to visu, es sapratu, ka, ja kaut ko labu gribas izdarīt, kaut kas arī jānoliek malā. Un tāpēc es esmu ārkārtīgi pārvērtējis automašīnu lomu mūsu dzīvē. Nav jau tā, ka es gribētu aizliegt mašīnas. Pats nesen četras dienas biju Latgalē ar mašīnu. Neviens jau nav pret kaut ko, bet gan par lietām un ieradumiem, kas konkrētajā situācijā ir daudz jēgpilnāki.

Soliņa būvēšanas birokrātija

– Pēdējo gadu laikā Rīgā kaut kas ir sācis notikt arī ārpus centra, un apkaimes mostas no miega. Šajā procesā piedalījies arī tu.

– Rīgā ir 58 apkaimes, un daudzas no tām jau ilgu laiku ir aktīvas, pārsvarā tās, kurām ir bijušas lielas problēmas, piemēram, ostu tuvums: Mangaļsala, Bolderāja, Kundziņsala. Un vēl ir tās, kuras sākušas aktivizēties nesen, piemēram, Sarkandaugava.

Stāsts par Sarkandaugavu ir ļoti vienkāršs. 2012. gadā biedrība «Urban Institute Riga» divus mēnešus rīkoja eksperimentālu kursu ar mērķi nonākt pie apkaimju uzlabošanas aktivitātēm. Kā gadījās, kā ne, izvēlētā vieta bija Sarkandaugava. Un daļa cilvēku, kuri piedalījās šajā kursā, ir aktīvi vēl aizvien. Tas arī viss. Ir izveidota Sarkandaugavas attīstības biedrība, un dažas no idejām, kas radās tolaik, tiek realizētas tagad.

Vēl ir tāds projekts kā «Manariga.com», kurš patlaban gan ir pasīvā stadijā. 2013. gada vasarā mēs kopā ar bērniem no paletēm taisījām dārza mēbeles. Tas bija vienkāršs eksperiments pamēģināt kaut ko izdarīt ne tik daudz tāpēc, ka tur vajadzētu sakārtot vidi, bet gan tāpēc, ka sīkajiem ir interesanti. Pamatā jau bērni ir tie, kuri rada dzīvību pilsētu parkos un tur plosās. Tiesa, vēlāk viss, ko sabūvējām, tika izdemolēts, bet, lai vai kā, tas bija mēģinājums iesaistīt cilvēkus piedalīties un būvēt. Tā ideja var šķist naiva – iet un kaut ko būvēt no pelēcīga koka paletēm, bet vismaz tika dota iespēja bērniem, kuri nekad nebija turējuši rokā āmuru, uzdāvināt dienu, kad var izmēģināt kaut ko jaunu.

Vecos kortos Vecmīlgrāvī uzbūvējām volejbola laukumu. Zolitūdē uztaisījām futbola laukumu ar sauļošanās soliem un šūpolēm – tur gan uzreiz visu nopostīja. Visilgāk stāvēja un tika izmantots soliņš, ko uzlikām autobusa pieturā. Bet tad atbrauca kārtību sargājošās instances un šo bīstamo objektu aizvāca.

– Hmm, lai drīkstētu kaut kur uzbūvēt un nolikt beņķīti, ir jāveic saskaņošana ar lērumu cilvēku?

– Protams! Tam visam ir jāiziet cauri. Un tieši tāpēc cilvēki negrib uzņemties iniciatīvu un kaut ko darīt, jo daudz vairāk laika aiziet saskaņošanā nekā darīšanā. Man pašam likās interesanti pieredzēt, cik sarežģīta un aplama ir šī sistēma. Tāpēc es pat drīzāk atbalstu tādu «ņem, ej un dari» pieeju, nevis kaut kādas atļaujas prasīšanas, ja vien tas ir harmoniski un netraucē citiem. Protams, toreiz – projekta laikā – viss tika saskaņots ar visvisādiem departamentiem, pašvaldības policiju, tualetes tika vestas, bija jāizpilda visa tā birokrātija.

– Kāda ir tava motivācija to darīt? Pats taču dzīvo centrā. Parks ir, viss ir. Kādēļ jābrauc uz kaut kādu Zolitūdi taisīt laukumu?

– Es uzaugu laukos.

– Kā tev šķiet, kuras ir tās vietas Rīgā, kas nākotnē varētu izskatīties pēc tavas sapņu apkaimes?

– Pilnīgi vienalga, svarīgi ir tikai tas, lai tās apkaimes, kas ir uz kritiskās robežas, nesabruktu un neaizietu bojā.

– Kuras tad ir uz tās kritiskās robežas?

– Centrs. Iedzīvotāju te ir maz – liela daļa namu stāv tukši. Un to var saprast: īres cenas ir ļoti augstas, cauri centram iet milzīgas auto plūsmas, turklāt, ja vien neesi pilnīgs urbānās vides fans, dzīves kvalitāte, piemēram, ģimenēm ar bērniem, šeit nemaz nav tik laba. Labi, te ir daži parki, bet ir ļoti slikti ar vides pieejamību centrā, piemēram, invalīdiem. Viņu ir daudz, bet mēs jau viņus neredzam, jo cilvēki netiek laukā.

Pilsētas Maslova piramīda

– Vai viens no iemesliem, kāpēc ļaudis negrib iesaistīties apkaimju labiekārtošanā, ir tas, ka viņiem neko vairāk par māju un darbu nevajag?

– Droši vien. Mums nav pieredzes ar pilsētas izmantošanu ārpus mājām un darba. Vispār jau tā ir kompleksa dažādu apstākļu mijiedarbība. Bet laikam tev taisnība, jā – mums nav pilsētvides kultūras. Un, ja arī ir bijusi, tā ir aizmirsta.

– Raksturo idillisku pilsētvides kultūru!

– Tā ir vēlme dzīvot kopā ar citiem cilvēkiem un dalīties, harmoniski mijiedarboties citam ar citu un ar pilsētu. Tomēr cilvēki dzīvo ļoti privātīpašniecisku un noslēgtu dzīvi. Bet mums ir jāapzinās, ka mēs jau tagad kopā veidojam pilsētu. Nu, tad darām kopā! Nevar integrēt savas vēlmes un vajadzības bez paša līdzdalības. Es biju Latgalē dažas dienas un domāju par to, kas īsti ir vieta, kur man gribas dzīvot.

– Skaidrs, kur! Nesen pats tvītoji, ka jādzīvo Liepājā.

– Tas skaidrs. Man patīk reklamēt vietas, kur es pats esmu dzīvojis. Tātad Jelgava, Liepāja, Durbe.

– Un tur tu pilsētvides kultūru izjūti foršāk nekā Rīgā?

– Tās problēmas visur ir vienādas. Jo ilgāk es darbojos pilsētplānošanā, jo vairāk saprotu, ka mēģinājumi atrisināt problēmas tehniski un instrumentāli ir pilnīgs sviests. Daudz vairāk ir jāstrādā citās plaknēs, lai visu savestu kārtībā. Un tie nav jauni pārvaldes mehānismi vai tehnoloģijas. Jābūt kaut kādai kulturālai apmaiņai. Ir ļaudis, kas runā, ka pašlaik pasaulē notiekošais ir ievads jaunai renesansei. Jautājums: kur tā novedīs? Iepriekšējā ne pie kā izcila nav novedusi. Sliktākais, ka mēs mācāmies tikai no kļūdām un nelaimēm. Līdz ar to ir paredzams, ka mēs piedzīvosim lielas nepatikšanas, pirms mēs to sapratīsim.

– Bet, tā kā jau tagad ir slikti, tad jau esam uz pareizā ceļa!

– Nu ja, kaut kas jau notiek. Paskaties – viens neliels «Urban Institute Riga» kurss, un cilvēki sāka sadarboties. Bet problēma tāda, ka mēs esam hronofobiski. Tas nozīmē, ka mums ir izkropļota un bailīga attieksme pret laiku. Mēs vispār nesaprotam ilgtermiņu. Mēs nesaprotam, kas ir 10, 15, 20 gadu griezums. Saproti, ir pārdzīvota baigā trauma – ir iedota brīvība, un gribas uzreiz iegūt visu, kā līdz šim nav bijis. Un tas ir redzams – pilsēta ir spilgts piemērs tam.

– Kādai būtu jābūt ideālai pilsētai?

– Man šķiet, ka ideāla pilsēta ir tāda, kurā pats var izaudzēt sev pārtiku. Ļoti vienkārši. Tā Maslova piramīda jau nemainās – cilvēka vajadzības de nē izdzīvošanas jautājums. Tātad – pajumte, pārtika un sociāla interakcija. Un to nevajag mēģināt aizmirst vai aizstāt. Kad parunā ar cilvēkiem par to, kā viņi redz nākotnes pilsētu, parasti viņi iedomājas spīguļojošus high-tech stikla debesskrāpjus, un cilvēkam šķiet, ka viņš to grib. Vai tiešām? Mēs tiešām gribam dzīvot stiklā? Mūsu bērnības atmiņas saistās ar to, kā mēs stāvam dobē vai mētājamies ar smiltīm pludmalē, bet tomēr gribam dzīvot stiklā?

Pērn es biju vienā no neskaitāmajām sabiedriskajām apspriešanām Rīgas domē. Izvērtās diskusija par mazdārziņiem, un tad es paprasīju, kāpēc neviens neiedomājas to, ka mazdārziņi – tā ir iespēja Rīgā uz vietas audzēt pārtiku. Un kāds vīrietis no Kundziņsalas sacīja, ka viņš labāk grib, lai pilsētā dzīvo veiksmīgi cilvēki, kuri var atļauties pārtiku nopirkt veikalā.

Iemesls, kāpēc tas tiek uztverts ar tādām nievām, ir tas, ka neviens negrib mazināt ļaunumu, kas attiecināms kā uz pilsētu, tā uz ciematu, uz jebko. Tas ir tas nenormālais patēriņš. Ļaudīm liekas, ka labbūtība un drošumspēja slēpjas tajā, ka tev ir vairāk mantu. Tik ilgi, kamēr gribēsim dabūt vēl, neko nedodot pretī, nekas nemainīsies.

Tāpēc es nevaru pateikt, kā izskatās mana sapņu pilsēta. Ir jādekonstruē izpratne par pilsētu kā vidi. Rīga šeit ir stāvējusi 800 gadu. Kas var garantēt, ka stāvēs vēl 800? Es jau sen neuzlūkoju pilsētu kā teritorijas plānotājs vai arhitekts, kurš cenšas ieraudzīt kaut kādas konstrukcijas iezīmes un strādāt ar parametriem. Tas viss ir daudz sarežģītāk. Ja mēs dzīvotu pareizi, darītu pareizi un domātu pareizi, tad jau nebūtu visu šo problēmu. Nu, kā tas var būt, ka pilsētā ir tik daudz resursu, bet cilvēkiem nav, ko ēst? Elīn, kā tas vispār ir iespējams?

– Pag, jautājumus uzdodu es, nevis tu. Pats arī atbildi!

– Jūnijā es biju strādāt Kairā. Tur ir diezgan traki – trīs gadi pēc revolūcijas, bet vecpilsētas centrā staigā cilvēki ar ieročiem rokās. Nabadzība tur ir ārprātīga, bet nepaēdušu cilvēku nav, vienkārši nav. Tas nozīmē, ka tam pamatā ir nekas cits kā kultūra. Tā ir cilvēku vēlme ieraudzīt, ka pilsētā mīt nevis tehniskas struktūras, bet gan cilvēki.

– Vai ir kāda pilsēta, kur esi bijis un kura tev šķitusi ideāla?

– Interesanti, ka pilsētas, kas mani visvairāk ir uzrunājušas un visvairāk velk atpakaļ, ir tās, kur ir vislielākais haoss. Varbūt tā ir pretruna, bet es visvairāk novērtēju cilvēciskumu un dzīvīgumu. Piemēram, tā pati Kaira. Vai Saloniki Grieķijā ar milzīgiem streikiem un visu pārējo haosu. Tur var redzēt, ka pilsēta pulsē, dzīvo. Bet es īsti nevaru pateikt, vai tam ir racionāls pamats vai tā vienkārši ir lauku zēnam uzgāzta iespaidu gūzma.

– Cilvēki ieklausās tajā, ko saki. Kā tu līdz tam nonāci?

(Šis jautājums samulsina un iepriecina Jāni, jo viņš līdz šim nav apzinājies, ka tā taču ir. Nu gan! – aut.)

– Es cenšos būt pieklājīgs, korekts un draudzīgs, bet neslēpt to, kā ir. Pilsētplānošanai pieķēros studiju laikā un bakalaura darbā nolēmu nefalsi cēt 100 aptaujas, kā bieži vien dara studenti, bet sarunāju trīs intervijas par ekosistēmu pakalpojumiem, kas bija mans darba temats, dzirdēto es arī centos iztirzāt kā vienu no rezultātu sadaļām. Viens no cilvēkiem, kuru intervēju, bija pilsētplānošanas uzņēmuma «Grupa 93» vadītājs Neils Balgalis. Mums izveidojās ļoti labas attiecības. Manu darbu neieskaitīja. Nu, neko. Sazinājos ar Neilu un pēc nedēļas sāku pie viņa strādāt. Caur smagu un intensīvu darbu man bija iespēja ieraudzīt, kā tas notiek. Un kādā brīdī es sapratu, ka ir laiks doties tālāk un darīt to pašam uz savu roku. Tie ir četri gadi smaga darba, kas noveda pie tā, ka šobrīd kādam arī šķiet interesanti tas, ko es saku. Un man tiešām ļoti interesē un patīk tas, ko es daru. Var teikt, ka es no visas sirds strādāju ar savu aizraušanos.

Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2015

Atbildēt