Izaugt sāļā slapjumā

Jūras piekrastes un arī iekšzemes dabīgi sāļajās augsnēs sastopami augi, kas veiksmīgi spēj augt un vairoties tieši paaugstināta sāļuma apstākļos, un tādu ir apmēram 2 % no visām lakstaugu sugām. Baltijas jūras ūdens satur dažādus izšķīdušus sāļus, bet visvairāk tieši NaCl – vidēji 35 g uz litru ūdens. Izšķīdušo sāļu daudzumu labi raksturo šķīduma elektrovadītspēja, kas jūras ūdenim vidēji ir 48 mS cm-1 (apmēram 600 mM koncentrācijā). Lielākā daļa kultūraugu slikti pacieš paaugstinātu NaCl klātbūtni augsnē, bet dažādu sugu un šķirņu jutīgums krietni atšķiras. Pret sāli jutīgiem kultūraugiem, piemēram, kukurūzai, raža samazinās uz pusi, ja augsnes sāļums ir 7 mS cm-1, bet salīdzinoši izturīgiem kultūraugiem, piemēram, miežiem, šāds ražas samazinājums ir tikai pie 18 mS cm-1. Augus, kas spēj labi augt tikai ar NaCl pārbagātās augsnēs, dēvē par halofītiem, bet tos, kuru augšanu paaugstināts sāls saturs ietekmē negatīvi, – par glikofītiem.

Vistuvāk jūrai aug sugas, kuras spēj pielāgoties augšanai jūras ūdens apskalotās smiltīs (1. attēls). Jūras krastā bieži veidojas sanesumu joslas, kur uzkrājas organiskās atliekas un sastopamas arī augu sēklas. Uz sanesām pārsvarā aug balodeņu ģints (Atriplex) un dažas citas viengadīgo lakstaugu sugas, kuru sēklas spēj dīgt jūras sāļajā ūdenī un arī paši augi ir nemitīgi pakļauti paaugstinātam sāļumam. Arī pludmales lāmām raksturīgs daudzveidīgs ūdensaugu un piekrastes augu sugu sastāvs, bet, tā kā augšanas apstākļi ir neparedzami, uz sanesām un lāmās pārsvarā aug tikai viengadīgās augu sugas. Dažās piekrastes vietās tālāk no krasta izveidojas mitras starpkāpu ieplakas, kur parādās mitrumprasīgākas augu sugas, piemēram, dažādi doņi (Juncus), taču šeit, tāpat kā kāpās, sāls ietekme ir visai neliela…

Ģederts Ieviņš, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedra
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2016

Atbildēt