16. gadsimta ekodārzs

Ir 2016. gada 4. oktobris. Cēsu viduslaiku pils virtuves dārzā rosās mūsdienu bruņinieki no Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas, pils ļaudis un dārznieki: novāc ražu, uzber melnzemi, uzrok un nolīdzina dobes. Klusinātas sarunas un jautājumi:

«Kur te var izmest ābolu serdes? Komposta kastē?»
«Jums tur auga ķirbji?»
«Bet Zemgalē gan šogad tik lieli burkāni neizauga…»
«Kas jums tāds īpašs, kas pašus pārsteidza? Florences fenhelis? Kas tas tāds?»
«Ko darīt ar nokaltušajiem vērmeļu lakstiem? Arī kompostā?»
«Protams,» atbildu, «bet var sadedzināt tepat, vasaras virtuves pavardā. Kas zina, no dūmiem var kļūt vieds kā Delfu Pītija.»

Pār brīža redzu, ka kolēģis zaru pēc zara liek plītī vērmeles un apcerīgi vēro, kā tās deg…

Decembris. Viduslaiku pils virtuves dārzs atpūšas zem kļavu un ošu lapu segas. Dārznieki, kuri patiešām strādājuši melnām rokām, arī gidi – stāstnieki vismaz trijās valodās un reizēm modri sargi – nu gatavojas nākamajai vasarai. Pavelkot svītru zem rēķiniem, godam jāatzīst, ka divu sezonu eksperimenta rezultāts ir veiksmīgs visās jomās – gan tūrisma, gan dārzkopības, gan izglītojošajā, vizuālajā, emocionālajā, vēsturiskajā, ainaviskajā, laikmetu un vidi reprezentējošajā. Deviņas lazdu kārtiņu pinuma ietvertas augstās dobes, kuras būtu pavisam parastas pirms pieciem simtiem gadu un vēl senāk, mūsdienās, izrādās, spēj pārsteigt gandrīz jebkuru.

Ikdienā rosoties savā nodabā un muguru atliecot pie kārtējā: «Labdien! Vai drīkstu jūs nofotografēt? Vai drīkst noplūkt vienu piparmētras lapiņu?», atkal prātā iešaujas doma: «Kas gan te ir tik pievelkošs?»

Pirms renesansei raksturīgās dobju un dobīšu ornamentikas, krāsu bagātības un izklaides elementiem tipisks viduslaiku klostera vai pils virtuves dārzs bija vienkāršs un vairāk zaļš nekā puķaini raibs, tajā bija viss, kas nepieciešams ēdiena garšas papildināšanai. Tur stādīja augus, kam ir īss uzglabāšanas termiņš, klimata jutīgos un tādus, kam nepieciešama īpaša aprūpe, kā arī ārstniecības augus – pirmo palīdzību. Dārza uzbūvē un augu sugu vai šķirņu izvēlē noteicošā bija to laiku Eiropas mode. Kas bija kaimiņos, to ieviesa arī Baltijas reģionā.

Var pieņemt, ka jau Cēsu pils pirmsākumos kaut kādas dobes ir bijušas, taču pirmās norādes atrodamas tikai 1590. gada revīzijā. Tur minēts, ka pils priekšā dzīvo viens dārznieks, kurš apkopj pils dārzu. Interesanti, ka Latvijā vēl šur tur grasās kaut ko līdzīgu izveidot, un internets skopi un ar vienu bildi vēsta, ka Ventspilī jau ir dārzs ar visu dārznieci.

Kā tas sākās? Virtuves dārza idejas īstenotājs Gundars Kalniņš, Cēsu viduslaiku pils kompleksa vadītājs, teic: «Ierosmes dārza veidošanai radās, iedvesmojoties no populārajiem BBC televīzijas seriāliem «Tjūdoru ferma» un «Zaļās ielejas stāsti». Tur viss notiek tik lēnām, tik mierīgi un ticami. Viens no idejas virzītājiem bija arī Andris Geidāns, kurš tolaik Āraišos veidoja savu «Geidānmuižu», savukārt informācija par augiem iegūta no projekta «Krusta karu ekoloģija», ko realizēja no 2011. līdz 2014. gadam. Dārzkopība ir joma, kurā gandrīz katram ir kāda pieredze. Te veidojas dialogs, domu un ideju apmaiņa. Dārzs izmaina pils apmeklētāju stereotipisko skatījumu uz vēsturi un priekšstatus, kam jābūt, kā bija. Dārzs ir arī paleobotānikas ilustrācija – pētījumu eksponēšanas veids. Te tiešām būtu vieta, kur paleobotāniķiem lasīt savus referātus, nevis nogurdināt auditoriju zālē ar neskaitāmiem slaidiem par putekšņu analīzēm un diagrammām.»

Bet milzu burkāni? Dzeltenie ’Yellowstone’, kuru sēklas pavasarī uzdāvināja Andrejs Svilāns, izauga un neklātienē pārsita Salaspils Nacionālā botāniskā dārza rīkotā konkursa rekordus. Lielākais burkāns svēra 850 gramu, saknes garums – 36,5 centimetri, kopā ar lakstiem – 98 centimetri. Ja apakšā nebūtu cietais kultūrslānis, burkāni, iespējams, būtu vēl dižāki.

Turpat blakus auga arī oranžie, kuru šķirnes 16. gadsimtā sāka selekcionēt holandieši. Sēklas – no Lietuvas. Lielākā daļa izauga normāla garuma un resnuma, taču dižākajam svars bija 420 gramu, saknes garums – 27,5 centimetri, kopā ar lakstiem – metrs.

Svarīga nianse, cienījamo lasītāj! Cēsu viduslaiku pils dārzs nav veidots, lai dižotos un kaitinātu profesionāļus ar noslēpumainā veidā iegūtu ražu. Tas ir eksperiments ar izglītojošu ievirzi, aptuvena laikmeta un situācijas rekonstrukcija, kur katrs dārzā veicamais darbs un process ir visiem redzams un pārskatāms – rakšana, vadziņu veidošana, sēšana, stādīšana, laistīšana, regulāra cīņa ar nezālēm un pat baisi «aromātiskā» nātru raudzējuma gatavošana kaitēkļu apkarošanai notiek visiem redzami, saožami un sataustāmi. Tūristi – no malas vērotāji – pat nemeklē citas atrakcijas, viņi ir laimīgi, redzot īstu, dabīgu, smaržīgu dārzu, kuru ar to laiku darbarīkiem aprūpē īsts dārznieks vai dārzniece viduslaiku drānās, kur ir iespēja ne tikai vērot, kā strādā, bet pašiem sajust lāpstas rokturi vai ķerras smagumu. Jā, bija gan daži savdabji, vienas konkrētas valsts pārstāvji, kuri viebās un muka prom, paskaidrojot, ka nevar ciest skatīties uz kādu, kurš strādā. Par šādām un citādām dīvainībām, jautriem pārpratumiem un «agronomiem» citreiz.

Šovasar mani un kolēģi Vilni pārsteidza, ka pasaules brīnumu pārsātinātie ilgojas pēc dabiskās vienkāršības un ka dārzs viņus ievelk un notur tieši ar šo vienkāršības maģiju. Skat, kā viņi atrauj kameras objektīvu no pils mūru iemūžināšanas, mobilo telefonu – no kārtējā selfija jeb pašiņa uz lielgabala akmens ložu kaudzes un ar bērnišķīgu izbrīnu acīs tuvojas dārzam. Un tā katru dienu, no maija līdz septembra beigām, no pirmdienas līdz svētdienai, pat lietū un vējā. Paklusām, inkognito, šovasar dārzu apmeklēja arī agronomi, selekcionāri, zaļās domāšanas guru un vietējo krodziņu pavāri. Ha, viņus nodeva nejauši izsprukušās profesionālās frāzes, «latīņi» un jautājumi, kādus neizdomās balkona puķu kastes laistītājs.

Kas ir vislabākais atalgojums pils dārzniekam? Brīvdiena, prēmija, priekšnieku uzslavas? Nē, neuzminējāt. Lūk, kas! Kāds tūkstotis dažādu valstu, ne tikai Latvijas, tūristu šovasar izgāja pa vārtiņiem, pavēstot: «Es arī gribu tādu dārzu! Mums arī būs tādas dobes!» Viņu pulkā bija arī tālum tālie latvieši no Tasmānijas salas un cienījamā «Vides Vēstu» redaktore Anitra.

Tāds ir ievads garākam stāstam par praktisku un reizē ekoloģisku saimniekošanu, par zināmām, tepat «Vides Vēstīs» popularizētām un no jauna gaismā celtām metodēm. Atklāšu, kā, lieki netērējot resursus, nebojājot veselību, netraucējot apkārtējiem ar dīvainām padarīšanām un rituāliem, kā arī lieki nesadilinot savu vai darba devēja maciņu, var izaudzēt gan milzu burkānus, gan daudzus Vidusjūras klimatu mīlošus augus. Atceraties? – Cēsis ir Vidzemē, kur maija un jūnija salnas mēdz būt parasta parādība, kur jau augusta beigās ar pirmajām vēsajām naktīm brīdina tuvojošais rudens un septembra sākumā zāle rītos dārzā ir balta. Tomēr, par brīnumu pašiem dārzkopjiem, Cēsu viducī, pils mūru aizsegā, klimats ir īpašs. Ne velti arī Jaunās pils saimniekiem Zīversiem te bija siltumnīca.

Nākamgad pastāstīšu par 16. gadsimta dārza ierīkošanu, dāsno augsni, darbarīkiem ar Latgales etnogrāfisko stilu, eksotisko sēklu un stādu sagādi. Uz tikšanos!

Līga Eglīte, Cēsu viduslaiku pils dārzniece
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2016

Atbildēt