Foto: Vilnis Skuja

Ar makšķerēšanu esmu bijis saistīts kopš agras bērnības. Man bija tikai seši gadi, kad ezermalā nogrieztā lazdas makšķerkātā es jau mācēju iesiet makšķeri. Es ļoti lepojos ar to. To man bija ierādījis tēvs. Dienām sēdēju pie Kalniešu dīķa. Tur ķērās sīkas karūsas un līņi. Reiz pēc bargas ziemas, ejot gar dīķi, biju pārsteigts par krastā izskalotajiem, kā tolaik man likās, milzīgajiem beigtajiem līņiem un karūsām. Man ne prātā nebija nācis, ka šeit mājo malkas pagales izmēra zivis! Līdz tam biju ķēris plaukstas lieluma zivtiņas un biju apmierināts, bet, skatoties uz lielajām zivīm, sāku sapņot, ka reiz arī manas badapātagas galā tāda spirināsies, tikai dzīva. Manī modās cerība, kas dzīvo visos pīckotājos, – cerība uz Lielo Zivi. Esmu sapratis, ka daudzi makšķernieki aizvien uzskata, ka dabā varētu eksistēt ekosistēma, kurā būtu tikai lielās zivis. Diemžēl tāda var eksistēt tikai dīķī, kas ir mākslīgs veidojums un nevar pastāvēt, ja cilvēks to neapsaimnieko. Dabiskā ekosistēmā valda noteiktas likumsakarības, kur mazajām zivīm ir sava ļoti svarīgā loma. Lielo vienmēr būs mazāk nekā mazo, un vietās, kur makšķernieku daudz, lielo visiem nepietiks. Vēl vairāk – lielās var vienkārši izķert. Taču makšķernieki, šķiet, atraduši veidu, kā vismaz daļēji apiet šo draudu. Viņi zivis ķer un laiž atpakaļ. Ko par to saka pašas zivis, mēs neuzzināsim nekad, jo zivis ir mēmas, bet internets ir pārpilns ar šīs metodes atbalstītāju un noliedzēju viedokļiem.

Makšķernieku vairāk, zivju mazāk

Mūsdienās makšķerēšanas aprīkojums un tehnoloģijas, kā arī pieredzes apmaiņa starp makšķerniekiem ir ļoti attīstīta un iespējams noķert daudz zivju, bet, ja makšķerētāju ir daudz, ūdeņus var vienkārši iztukšot. Makšķerēšanas procesā tiek izmantoti eholoti, īpašas ēsmas un cits aprīkojums, kas zivju noķeršanu padara ļoti efektīvu. Esmu dzirdējis makšķernieku stāstu par to, ka Zviedrijā kāda ezera nomnieks vai īpašnieks baltiešiem vairs neļauj makšķerēt, jo vairāku gadu laikā, kopš tie tur brauc, iespēja noķert lielo asari esot sarukusi. Vietējie izmakšķerētās zivis laižot atpakaļ, bet baltieši liekot uz pannas.

Līdzīgi nostāsti dzirdēti arī no mūsu strādniekiem Lielbritānijā, kur daudzviet makšķerēt ir atļauts, bet zivis jālaiž vaļā. Cilvēki man šo stāstīja ar neslēptu neizpratni un sašutumu.

Makšķerēšana ir viena no atkarībām. Mūsdienās daudziem badapātagas cilātājiem zivs noķeršana nav būtiska izdzīvošanai. Ja kādreiz cilvēks par noķerto zivi priecājās, gara acīm redzot to jau čurkstam uz pannas, tagad galvenais ir bauda, ko makšķerētājs gūst zivs ķeršanas laikā, kā arī iespēja parādīt kolēģiem trofejas bildi vai ielikt to sociālajos tīklos. Šo patīkamo sajūtu gribas izbaudīt vēl un vēl.

Vienu un to pašu zivi pārdod vairākas reizes

Ikviens grib noķert lielo zivi, bet katrai ūdenstilpei ir sava ekoloģiskā ietilpība, un lielo zivju skaits ir ierobežots, turklāt zivis neaug tik ātri kā sēnes. Makšķerēšana un viss ap to ir arī liels bizness, kura peļņa atkarīga ne tikai no makšķerētāju skaita, bet arī zivju krājuma. Loģiski, ka jebkurš biznesmenis gribētu vienu un to pašu produktu vai preci pārdot vairākas reizes. Tā, 60. gados ASV radās kustība «Ķer un atlaid» («Catch & Release»), kas dod iespēju vienu un to pašu zivi noķert vairākiem makšķerniekiem. Iespēja noķert lielu zivi padara pievilcīgu jebkuru upi, ezeru vai pat dīķi ikvienam makšķerniekam. Tas savukārt nozīmē ienākumus apkalpojošajai industrijai, nodokļus pašvaldībai un atbalstu vietējam biznesam. Kāpēc tieši ASV? Acīmredzot tāpēc, ka tieši tur viss, kas saistīts ar makšķerēšanu, bija kļuvis par lielu biznesu. Ikgadējie ienākumi no makšķerēšanas bija mērāmi vairākos desmitos miljonu dolāru. Saprotams, ka industrija pelna miljonus, izdabājot makšķernieku vēlmēm, un cenšas balstīt ilgtspējīgākus makšķerēšanas veidus, tāpēc ka paša biznesa ienākumi ir atkarīgi no makšķerēšanas procesa ilgtspējas. Vēlāk šo principu sāka izmantot makšķernieki visā pasaulē. Taisnības labad jāteic, ka gandrīz katrā attīstītā valstī var atrast piesārņotus ūdeņus, kuros izmakšķerētās zivis nedrīkstētu ēst. Šādās vietās zivis vienmēr ir tikušas ķertas un pēcāk atlaistas atpakaļ ilgi pirms C&R principa formulēšanas.

viss nav tik vienkārši

Par C&R principa pareizību vai aplamību aizvien tiek lauzti šķēpi starp tā piekritējiem un pretiniekiem. Piemēram, daudzās Vācijas zemēs un Šveicē ar likumu aizliegts atlaist legāli noķertu zivi, uzskatot to par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvu būtni. Patiesi, ja cilvēks ar savu darbošanos ir novedis kādu citu dzīvu būtni līdz reanimēšanai un darījis to vien tādēļ, ka gribējis izklaidēties, un pēc tam pusdzīvo zivi vēl nezin kāpēc bučo, es teiktu, ka ir iemesls bilst kaut ko ne tikai par ētiku, bet arī par konkrētā makšķernieka adekvātumu un mentālo stāvokli. Tajā pašā laikā Jeloustonas nacionālajā parkā ASV foreles ik gadu makšķerējot aptuveni divi miljoni cilvēku, un, domājams, ka to var turpināt darīt gadiem ilgi tikai tāpēc, ka tiek ievērots C&R princips. Literatūras avotos var atrast dažādus atlaisto zivju mirstības rādītājus – sākot no dažiem procentiem līdz pat pusei un vairāk. Zivju sugas ir dažādas, un dažāda ir to izturība. Nevar salīdzināt karpas un laša spēju izdzīvot ārpus ūdens. No dziļuma strauji izceltu mencu, kurai zarnas spiežas mutē, laikam nebūtu lielas jēgas palaist atpakaļ. Ezeros, kur atlaistās zivis grimst, tās var nonākt ļoti aukstā ūdenī, šķērsojot termoklīnu, tas var radīt tām papildu sarežģījumus ceļā uz atžirgšanu. Laikapstākļi, straumes ātrums, plēsēju klātbūtne – šie un citi faktori ietekmē atlaisto zivju izdzīvošanas sekmes. Ir atsauces uz datiem, kas liecina, ka pārdzīvotais stress atstāj iespaidu uz zivs reprodukcijas spēju. Noķerto un atlaisto zivju izdzīvošana ir pētīta, ievietojot zivis speciālos tankos, nosprostojumos upēs, izmantota iezīmēšana un telemetrija. Analizējot rezultātus, vienmēr jāatceras, ka tas, kurš maksā, pasūta mūziku.

Dedzīgiem makšķerniekiem jāatceras, ka katra ceturtā, desmitā vai trīsdesmitā zivs, ko tie atlaiž, iet bojā, un summāri – jo vairāk noķer, jo vairāk bojā gājušo. Tāpēc savu kaisli vajadzētu pacensties ierobežot un nepārspīlēt ar adrenalīna ķeršanu. «Ķer un atlaid» pavisam noteikti nav panaceja – ne visas atlaistās zivis izdzīvo, bet no tām, kas ceptas, neizdzīvo neviena.

Principi, kas jāievēro, lai zivs izdzīvošanas iespējas palielinātu

  1. Jo īsāku laiku zivi mocīsi – ātrāk to izvilksi –, jo mazāk ļaunuma tai nodarīsi. Zivs ķeršanas procesam ieilgstot, rodas draudi, ka nodarīsi neatgriezeniskus bojājumus tās organismam. Piespiežot zivi ilgi cīnīties, tā spiesta tērēt sava ķermeņa resursus, kuru atjaunošana prasīs ilgu laiku. Zivij pastiprinātas slodzes laikā muskuļos uzkrājas pienskābe, kas vēlāk var izraisīt tās bojāeju. Organisms var nonākt šoka stāvoklī, no kura vairs nespēj atgūties. Jāizmanto pietiekami resna un izturīga aukla un atbilstošs makšķerkāts, lai zivi varētu izvilkt pēc iespējas ātrāk. Praksē makšķernieki bieži lielās, ka izvilkuši lielu zivi ar neatbilstošiem rīkiem (vieglu kātu un tievu auklu), tādējādi demonstrējot savu meistarību, bet tā noteikti nedrīkst darīt, ja zivi paredzēts atlaist.
  2. Vispareizāk būtu noķerto zivi vispār neizcelt no ūdens, bet, tā kā makšķernieks noteikti gribēs zivi nofotografēt un nosvērt, jāraugās, lai zivs ārpus ūdens atrastos pēc iespējas īsāku brīdi. Zivij, atrodoties ārpus ūdens, var salipt žaunu bārkstiņas, kas vēlāk traucēs normālai gāzu apmaiņai. Vēlāk, nonākot atpakaļ ūdenī, šādi sakropļota zivs ilgi nespēs atgūties un atgūšanās laikā var tikt pakļauta plēsēju vai parazītu uzbrukumam. Nepietiekama skābekļa pieplūde audiem papildus noslogos sirdi – liks tai strādāt pastiprinātā režīmā, lai apgādātu organismu ar nepieciešamo skābekļa daudzumu. Protams, dažādu zivju sugu spēja panest skābekļa badu ir stipri atšķirīga, tomēr jāatceras, ka neviena mūsu ihtiofaunas zivs nevar izdzīvot sausumā. Tātad, jo īsāks ir laiks, ko zivs pavada ārpus ūdens, jo lielākas cerības, ka tā izdzīvos. Atrašanās sausumā vairāk ietekmē mazās zivis nekā lielās. Jo ilgāks laiks, ko zivs pavada ārpus ūdens, jo lielāka atlaisto zivju mirstība. Zivju izcelšanai no ūdens tiek lietotas ķeseles, bet, izrādās, ne katra no tām der C&R. Parastā ķesele var savainot zivs spuras un žaunas, noberzt zvīņas, tāpēc tiek ieteikts izmantot tīkliņus, kuriem nav mezglu, un īpašus lūpu satvērējus (lip grip), kas palīdz saudzīgi izcelt zivi, bet nederēs visu sugu zivīm. Ir uzskats, ka zivi kailām rokām nevajadzētu ņemt, jo no auksta ūdens izvilktai zivij pat nosaluša makšķernieka plauksta liks justies kā uz karstas plīts. Turklāt – ar rokām tiek noberzta zivs ādu aizsargājošo gļotu kārta vai pat norautas zvīņas. Ir arī pretējs uzskats, proti, ka cimdi jālieto tikai tad, ja salst rokas.
  3. Svarīgs faktors ir ūdens un gaisa temperatūra. Jāatceras, ka auksts ūdens satur vairāk skābekļa nekā silts, t.i., aukstā ūdenī skābeklis šķīst labāk. Aukstā ūdenī zivs ātrāk atgūsies. Vasaras apstākļos laika posmam no zivs pieķeršanās brīža līdz izmakšķerēšanai būtu jābūt īsākam. Tas attiecināms arī uz zivs fotografēšanas un svēršanas laikiem, kad zivs atrodas ārpus ūdens. Savukārt ziemas salā no ūdens izceltas zivs žaunas var sabojāt pārāk zema gaisa temperatūra.
  4. Zivs uzķeras uz cieta, asa āķa, tāpēc ir ļoti svarīgi, cik liels un kādas formas āķis tiek izmantots. Lai pēc iespējas mazāk saplēstu zivs miesu, iesaka izmantot vienžubura āķi bez atskabargas, kuru vieglāk var izvilkt no audiem. Jūras makšķerēm plaši izmanto īpašas formas āķus, kuri var ieķerties tikai zivs mutes kaktiņā.
  5. Atlaisto zivju izdzīvošanu ietekmē izmantotās ēsmas veids. Izrādās, ka ieteicams izmantot mākslīgu ēsmu (vobleri, mākslīgās mušiņas, vizuļi), kurus zivs neierij tik dziļi kā dabīgo ēsmu – acīmredzot, sajūtot mutē ko neīstu, zivs pārstāj to rīt, un āķis ieķeras lūpā vai aukslejā. Dabīga ēsma parasti tiek ierīta dziļi, un tas nozīmē, ka tiek traumēts barības vads, un āķa izņemšana vienmēr ir problemātiska.
  6. Noķerto zivi nedrīkst vienkārši ņemt un izmest pāri laivas malai vai ar skaļu plunkšķi iesviest no krasta ūdenī. Zivi iegremdē ūdenī, turot aiz astes, ar galvu pret straumi, un kādu laiciņu tā notur, lai ūdens apskalo žaunas. Vietās, kur straume niecīga vai tās nav, zivi, turot aiz astes horizontāli, pavalkā turp atpakaļ, it kā zīmējot bezgalības zīmi, kamēr zivs atžirgst. Pieredzējuši vīri saka, ka reizēm zivs šādi jāreanimē pat pusstundu. Tas nozīmē, ka bezatbildīgs makšķernieks, palaižot zivi, pirms tā atžirgusi, nolemj to drošai nāvei. Uzskata, ka zivs jātur, līdz tā izraujas pati.
  7. Atlaišanai jābūt jēdzīgai. Nav prātīgi palaist zivi ar acīm redzami būtiskiem ievainojumiem, piemēram, asiņojošām žaunām (ķerot zivi, bieži gadās saņemt to aiz žaunām). Lasi, piemēram, nedrīkst atlaist, ja ūdens temperatūra sasniegusi + 17°C. Zivis stresa rezultātā var iedzīvoties infarktā, ko izraisa ķeršana un pārējās manipulācijas.

Raksts tapis ar Latvijas Zivju fonda atbalstu.

 Vilnis Skuja
Visu VV 01/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *