Zinātne pret ideoloģiju. Kurš kuru?

Ir daudz «karsto» vides jautājumu, par kuriem zinātnieki plūcas jau gadiem ilgi, veltot viens otram tādus aizvainojošus epitetus kā «pseidozinātnieks», «industrijas uzpirktais» un tamlīdzīgi. Kam ticēt?

Ģenētiski modificētie organismi (ĢMO) jau kopš to pirmsākumiem izraisījuši kaismīgas debates. Kamēr vieniem tie šķiet brīnišķīgs sasniegums un cilvēces glābējs no bada, citi baidās no «Frankenšteina barības» un izbradā ģenētiski modificēto augu laukus. 2013. gadā kādā rakstā tika paziņots: «Zinātniskās debates ir beigušās – ĢMO ir droši!» Savukārt 2015. gadā cits raksts brīdina: «Zinātnieki nespēj vienoties par ĢMO drošību». Šobrīd nav pierādījumu, ka ĢM pārtika cilvēkiem kaitētu, liecinot, ka ĢM pupiņas, rīsi, kukurūza un kvieši ir tikpat droši cik to nemodificētie radinieki. Tomēr plašu epidemioloģisku pētījumu nav. ĢM kultūru audzēšana kaitē videi un nereti grūž nabadzībā mazās zemnieku saimniecības monokultūru, herbicīdu un nezāļu rezistences pret tiem un patentu tiesību dēļ, tāpēc vides aktīvisti pret tām iebilst. Bet līdzīgas pretenzijas ir arī pret intensīvo konvencionālo lauksaimniecību. Zinātniskajā vides žurnālā «Environmental Science Europe» biežāk publicējas ĢMO kritiķi, kuri uzskata, ka nezināmā ir pārāk daudz, lai atzītu ĢM augus par drošiem. Savukārt ģenētiskās lasītprasmes projekts «Geneticliteracy.com», kurš vēlas atbrīvot zinātni no ideoloģijas, pasludina šo Eiropas žurnālu par «mazietekmīgu». Argumentācijas mākslā ad hominem jeb pret personu vērstas kritizējošas norādes par oponenta personību, nevis pašu argumentu uzskata par zinātniskas diskusijas pārkāpumu, tomēr praksē to bieži izmanto. Ironiski, ka paši ĢMO aizstāvji, kas pieprasa zinātni bez ideoloģijas, reizēm sapinas ideoloģijā, aizstāvot ĢMO kā panaceju pret badu, bet šis arguments neko neliecina par šo augu drošību. Tomēr Pasaules Veselības organizācijas ieskatā ĢMO nav pārtikas nepietiekamības problēmu risinājums, jo problēma neslēpjas nepietiekamā ražībā, bet pārtikas sadalē.

Nupat 170 Nobela prēmijas laureātu parakstījuši vēstuli starptautiskajai vides aktīvistu organizācijai «Greenpeace», kas ir aktīvākā ĢMO pretiniece, aicinot pārtraukt kampaņu pret ĢM zelta rīsiem, kas satur ļoti daudz A vitamīna un varētu novērst A vitamīna de cītu Āzijas iedzīvotājiem. Šāda iecere – nekomerciāls, humāns projekts – šķiet lieliska, tomēr tā buksē un ne jau ĢMO pretinieku dēļ – vēl ir nepieciešami daudzi pētījumi, lai uzsāktu šādu rīsu plašu audzēšanu. Tomēr lielākā daļa ĢMO ir radīti, lai palielinātu to izturību pret herbicīdiem, ko lieto nezāļu apkarošanai, kas nozīmē – herbicīdu izmantošana pieaug, un attiecīgi – arī herbicīdu atliekvielas produktos. Diemžēl savstarpēji apvainojumi, intereses, iracionālas bailes ĢMO lietā ir tā savijušās, ka zinātnieki nereti atsakās par šo tēmu izteikties, bet cilvēkiem no malas ir grūti saprast, par ko īsti ir strīds, kas un kāpēc ir vai nav drošs.

Vai nauda ietekmē pētījumus?

Norvēģu zinātnieks Valborgs Kvakestads (Valborg Kvakkestad, 2007) kopā ar kolēģiem pētījis saistību starp zinātnieku spriedumiem un pētījumu nansētājiem un secinājis: pētījumi, ko apmaksā ražotāji, drīzāk būs ar ĢMO labvēlīgiem secinājumiem, bet, ja zinātniekus nansē publiskie avoti, pētījumu rezultāti drīzāk būs mēreni negatīvi, uzsverot nenoteiktību un zināšanu trūkumu. Vai tas liecina par «pērkamību» vienā vai «pseidozinātniskumu» otrā gadījumā? Vai arī tā vienkārši ir atšķirīga vērtību sistēma, izvēloties nansējuma avotus?

Propagandas pētniece Renē Hobsa (Renee Hobss) ir pārliecināta, ka uzņēmēji bieži vien atbalsta tādus pētniekus vai aktīvistus, kuru uzskati sakrīt ar nansētāja mērķiem, t.i., nevis ĢMO proponenta domas būs atkarīgas no rūpniecības nozares samaksas, bet gan nozare pati atrod līdzīgi domājošos, ko atbalstīt.

Hormonālo sistēmu noārdošās vielas

Vēl viens karstu strīdu objekts jau padsmit gadu ir hormonālo sistēmu noārdošās vielas. Eiropas Komisijai (EK) pērn bija jāsagatavo likumprojekts par šo vielu kritērijiem, bez kuriem tās nav iespējams identi cēt, tātad arī regulēt to izmantošanu. Bet EK – iespējams, lobiju ietekmē – nesteidzas, par ko Zviedrija to iesūdzēja tiesā un pat uzvarēja. Šo vielu ietekme uz cilvēka organismu ir gana kompleksa, tāpēc panākt zinātnisku vienošanos par kritērijiem ir grūti. Vielas ar hormonālo sistēmu noārdošām īpašībām ir ļoti daudzos produktos – plastmasās, pārtikas iepakojumā, kosmētikā, sadzīves ķīmijā, pesticīdos utt. –, tādēļ to ierobežošana kaitētu daudziem ražotājiem. Tā nu savā starpā villojas rūpniecības lobijs un vides aktīvisti. Apvainojumi līdzīgi: vienus zinātniekus apvaino pērkamībā, otrus – pseidozinātnes sludināšanā. Tomēr problēma ir nopietna – Pasaules Veselības organizācijas un Apvieno Nāciju Organizācijas Vides programmas 2012. gada ziņojumā par hormonālo sistēmu noārdošām vielām atklātas ļoti nepatīkamas tendences, proti, straujš dažādu veselības traucējumu (aptaukošanās, ļaundabīgi audzēji, auglības samazināšanās, uzmanības de cīta sindroms bērniem utt.) pieaugums, ko var saistīt ar izmaiņām hormonālajā sistēmā. Bet nesen lasu, ka «plaši pazīstami zinātnieki» piesaka karu pseidozinātnei, tāpēc tiekas ar EK Veselības un pārtikas drošības komisāru Vīteni Andrjukaiti (Vytenis Andriukaitis). «Plaši pazīstamie zinātnieki» bažījas, ka politikas veidotāju izpratnē par hormonālo sistēmu ārdošajām vielām dominējot dažu citu zinātnieku, NVO un labi apmaksātu lobiju (?) grupu viedoklis, lai gan neesot pietiekami daudz pārliecinošu zinātnisku pierādījumu šādai «dogmatiskai» nostājai par hormonālo sistēmu noārdošo vielu lielo kaitējumu. Esot pat otrādi (kā otrādi, gan nav skaidrs). Organizācija «Corporate Europe Observatory» iebilst: šie «plaši pazīstamie» zinātnieki esot labi zināmi tikai paši sev un ir cieši saistīti ar rūpniecības nozari, ko aizstāv, – ad hominem arguments, ko «plaši pazīstamie» paši veltījuši saviem oponentiem. Kad beidzot Eiropas Komisija publicēja jauno likumprojektu par hormonālo sistēmu noārdošo vielu kritērijiem, pilsoniskie aktīvisti, piemēram, «CHEMTrust», to asi kritizēja, sakot, ka EK priekšlikumi nepasargā cilvēkus, jo, lai vielu atzītu par hormonālo sistēmu noārdošu, ir vajadzīgi konkrēti pierādījumi par tās kaitīgumu cilvēkam, t.i., tad, kad kaitējums jau izpaudies daudziem. Parasti – neatgriezeniski.

Neravēt varētu būt tik jauki

Nu, un kā tad bez glifosāta, raundapa galvenās sastāvdaļas! Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (IARC) glifosātam piešķīrusi klasi kāciju «iespējami kancerogēns (2A)». Tomēr risks saslimt ar vēzi ir zemniekiem, kuri glifosātu smidzina, vai tiem, kuri dzīvo blakus laukam, nevis tiem, kuri ēd maizi, kas cepta no glifosātu atliekvielas saturošiem miltiem. Ja Eiropas Komisija bez ierunām pārņemtu šādu klasi kāciju, tā nevarētu pagarināt atļauju lietot glifosātu kā augu aizsardzības līdzekli, un lauksaimnieki paliktu bez raundapa. Vācijas Federālais Riska novērtēšanas institūts, kas gatavoja Eiropas Komisijas lēmumu, noraidīja IARC slēdzienu un pat ieteica palielināt glifosāta normas, lai to varētu smidzināt vēl vairāk. Sekojot šai diskusijai, kāds austrāļu žurnālists sūdzas, ka «lielais zaļais» (big green) ignorē zinātni kampaņā pret raundapu.

Tomēr gan IARC, gan EK lēmumu izstrādē piedalījās zinātnieki, bet viņu spriedumi ir pilnīgi pretēji! Vairākas neatkarīgas organizācijas apšauba Eiropas Komisijas vērtējumu, sakot, ka zinātniskajā pieejā iemaldījušies arī citi apsvērumi. Kamēr glifosāta ražotāji cer uz viņiem izdevīgu iznākumu, nāk klajā jauni pētījumi par to, ka glifosāts varbūt ir hormonālo sistēmu noārdoša viela. Šogad respektablajā žurnālā «Toxicology» Argentīnas zinātnieki ziņo, ka, sieviešu kārtas žurkulēniem ievadot glifosātu tādā devā, ko ASV likumdevējs uzskata par drošu cilvēkiem, tika traucēta turpmākā dzemdes attīstība, kas vēlāk var novest pie audzējiem vai neauglības. Arī hormonālo sistēmu noārdošās vielas nedrīkstēs izmantot kā augu aizsardzības līdzekļus.

Kas izraisa bišu miršanu?

Vēl viens strīdus ābols ir neonikotinoīdi – ļoti toksiski insekticīdi, ko bišu aizsardzības dēļ Eiropas Komisija uz pāris gadiem aizliedza izmantot, kamēr noskaidros to lomu bišu bojāejā. Trīs ceturtdaļas kultūraugu, ko audzējam pārtikai, apputeksnē bites un citi kukaiņi, tāpēc to straujā izmiršana apdraud kultūraugu ražas. Centrāleiropā 20 gadu laikā izzudusi ceturtā daļa, ASV 50 gadu laikā – puse bišu saimju. Nu aizlieguma periods beidzas un sākas strīdi, atļaut vai neatļaut, bet domstarpības par cēloņiem vēl aizvien nav kliedētas. Daži uzskata, ka vainojami neonikotinoīdi, citi tam nepiekrīt, – gluži kā ar Šrēdingera kaķi: te ir, te nav vainīgi! Zinātniskajā žurnālā «Science» publicēts Deiva Gulsona (Dave Goulson, 2015) un viņa kolēģu pētījums vēsta: problēma ir krietni sarežģīta. Neonikotinoīdi ir tikai viens, lai gan būtisks faktors bišu izmiršanā, to veicina arī monokultūras, kas atšķirībā no dabiskām pļavām zied tikai īsu brīdi, tādēļ apputeksnētājiem dažas nedēļas pieejama vienveidīga barība. Bites novājina arī citi pesticīdi, slimības un parazīti. Bet, izvērtējot ķīmisko vielu riskus, netiek ņemta vērā visu faktoru mijiedarbība, tāpēc neonikotinoīdi nešķiet tik slikti. Jau pieminētais ģenētiskās lasītprasmes projekts vēsta, ka neonikotinoīdi bišu nāvē nav vainojami. Bet kā izskaidrot, ka Kvebekas provincē Kanādā pēc šo insekticīdu aizliegšanas ātri atjaunojušās bišu kolonijas? Arī Latvijā šis jautājums bija asiem strīdiem bagāts – Biškopības biedrība pat izstājās no Zemnieku saeimas, jo nevarēja pieņemt tās labvēlīgo nostāju neonikotinoīdu izmantošanā. Arī šajā gadījumā grūti nošķirt zinātnisku strīdu no ražotāju interesēm, jo insekticīdi nepieciešami rapšu audzētājiem, citādi ražu noēd kukaiņi un zūd peļņa.

Zinātne sapinusies politikā

Bet varbūt problēma nav zinātnieku pērkamībā vai ideoloģijā, bet gan faktā, ka mēs jaucam zinātniskos pētījumus ar politisku lēmumu pieņemšanu nenoteiktības apstākļos? Lai cik labi arī tas skanētu – «pierādījumos balstīta politika», par kuru es balsoju ar abām rokām, – pierādījumi par ķīmisko vielu kaitējumu visai bieži ir nepilnīgi. Kurā brīdī ko aizliegt, ko atļaut?

Sastopoties ar kādu problēmu un sākot to pētīt, izpētes sākumā ir pārāk maz informācijas, lai pieņemtu labu lēmumu (attēlā zemāk).

Pārsteidzīgi lēmumi var radīt nepamatotas izmaksas ķīmisko vielu ražotājiem un to patērētājiem. No otras puses, kavējoties ar aizliegumiem, tiek neatgriezeniski apdraudēta vide, kā arī dažādu sugu, t.sk. cilvēku, veselība un dzīvība. Ko darīt? Vides aizsardzībā darbojas piesardzības princips, kas nopietnu draudu gadījumā ļauj rīkoties arī tad, ja kaitīgā ietekme vēl nav pietiekami izvērtēta vai zinātniski pierādīta. Bet kurā brīdī draudi ir nopietni? Piesardzības principa pētnieks Dāvids Krībels (David Kriebel, 2001) uzsver: sabiedrība zinātniekam uzkrauj lielu atbildību – viņam jābūt objektīvam un zinātniski precīzam, vienlaikus apzinoties, ka viņa darba rezultāti var būtiski ietekmēt cilvēkus un vidi.

Lai gan arī ķīmisko vielu un ĢMO riskus vērtē zinātnieki un mēs paļaujamies uz to, ka process ir zinātnisks, tomēr kritiķi Kristians Sībergs un Stefens Foss Hansens (Kristian Syberg, Steffen Foss Hansen, 2016) apgalvo, ka riska vērtējumu nevar saukt par zinātnisku metodi – tas vienkārši ir «pragmatisks instruments, kas nodrošina sistemātisku pieeju risku noteikšanai, nevis uz pierādījumiem balstītu pamatu lēmumu pieņemšanai». Tieši tāpēc ir muļķīgi zinātniekiem apvainot vienam otru pērkamībā vai pseidozinātnē, – lēmumu pieņemšanā ir atšķirīgas vērtības, kas ietekmē mūsu izvēles, kā rīkoties nenoteiktības apstākļos. Savā atskaitē zinātnieks var ierakstīt «skaidras atbildes nav», bet ierēdņiem vai politiķiem lēmums ir jāpieņem arī tad, ja «zinātniski skaidras atbildes nav».

Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2016

Atbildēt