Ziemeļu baciļa skartā – fotomāksliniece Sandra Eglīte

Ja aizvadītajos gados prātoju, vai gada pēdējam – ziemas – numuram likt uz vāka bildi ar sniegu vai vēl pagaidīt, šogad man viss bija skaidrs jau maijā: uz vāka būs baltais lācis! Jā, tieši tik ilgi turēju azotē šo skaisto trumpi – fotomākslinieces Sandras Eglītes ziemeļu bildes. Bet vāka autori nolūkoju turpat, kur parasti, – Dabas muzeja putnu fotokonkursa laureātu apbalvošanā.

Pēc izglītības Sandra ir mākslas vēsturniece, krietnu laiku strādājusi Latvijas Mākslinieku savienībā. Nu jau 24 gadus viņas dzīve rit starp Latviju un Zviedriju, jo tur dzīvo viņas dzīvesbiedrs Andrejs Zīverts – dramaturga Mārtiņa Zīverta dēls. Tieši Andrejs Sandrai parādījis plašo pasauli, arī paša sen kāroto Špicbergenu 2004. gadā. Ieraudzījusi savām acīm tālo Norvēģijas salu, Sandra burtiski iemīlējās ziemeļos, un viņi sāka meklēt iespēju, kā iepazīt tos labāk. Zinātāji ieteica, ka labākus pavadoņus par polārpētnieku kuģa «M/S Stockholm» apkalpi un tā kapteini Pēru neatrast. 2006. gada vasaras saulgriežu laikā viņi jau bija uz kuģa un devās nedēļu ilgā ekspedīcijā uz ziemeļiem, kamēr atdūrās pret ledāju vien nepilnu tūkstoš kilometru attālumā no paša Ziemeļpola. Šajā laikā tur ir polārā diena un saule nenoriet. Pirmās dienas Sandra nav spējusi ne acu aizvērt – miegs nenācis ne sists, un gribējies tikai nemitīgi bildēt un bildēt, jo bijis bail palaist garām kaut vienu grezno skatu. Jo tā jau tikai šķiet: kas gan tur ziemeļos var būt interesants? Bet skati un gaismas visu laiku mainās. Protams, kad apkalpe pamanījusi baltos lāčus, modināti un saukti uz kuģa klāja pat nakts laikā tika visi. Skat, lācis, kas uz vāka bildes, fotografēts no dažu metru attāluma (šoreiz no laivas)! Ļoti sirsnīgas attiecības dabas vērotājiem izveidojušās ar valzirgiem – šie lielie speķa maisi, izrādās, esot lādzīgi un draudzīgi, kaut gadsimtiem ilgi kauti tauku, ādu un ilkņu ieguvei. Tagad sargāti viņi kļuvuši tik droši, ka tiem varējis pat sānus pakasīt.

Trešā reize, kad Sandrai bija laime doties ziemeļu ekspedīcijā pa Svalbāras arhipelāgu, bija 2011. gadā.

Kad ciemojos pie Sandras, viņai mājās vēl bija izstādei Valmieras muzejā sagatavotās bildes (izstāde apskatāma līdz 3. decembrim). Katru no šiem lielformāta mākslas darbiem man gribētos pielikt pie sienas un skatīties uz tiem ik dienu. Tāpēc biju samulsusi, uzzinot, ka Sandra fotografē ar tieši tādu fotoaparātu, kāds ir man, – Canon 60D. Un arī ar automātisko programmu! Un neviena bilde nav uzlabota ar fotošopu. Mjā, bez talanta te neiztikt, un arī mākslas izglītība dara savu. Sandra gan ir pieticīga, liedzas, ka būtu fotogrāfe. Viņai tikai vienmēr līdzi esot bildēšanai gatavs fotoaparāts – labajā rokā un ar pirkstu uz pogas. Arī ejot uz tirgu vai vienkārši pastaigā. Nu, un pāris labu objektīvu. Viņa saka: «Es vienkārši nevaru nefotografēt. Un man ļoti patīk detaļas.» Viņa fotografē mocīšus tā, ka baikeri noelšas, jo tādu savu dampi nebija pamanījuši. Un puķes, putnus, zvērus… Dīvaini, kāpēc es biju pirmā, kas Sandru nosauca par fotomākslinieci?

Tagad Sandra pošas ceļojumam uz ziemeļiem polārajā ziemā un ļoti cer ieraudzīt ziemeļblāzmu. Vēl viņa raksta grāmatu par ziemeļiem.

Radio intervijas ar Sandru Eglīti klausies Latvijas Radio 1. programmas interneta vietnē www.latvijasradio.lv: raidījums «Zaļais vilnis» 29. oktobrī un «Monopols» 8. novembrī.

Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar Sandras fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 06/2016

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *